Līķis žurnālista garderobē

Apollo
0 komentāru

Diez vai sirmais žurnālists nojauta, ka precīzi mēnesi pēc viņa memuāru iznākšanas medijos uzsprāgs informācijas bumba — viņš kalpojis VDK.

Līķis žurnālista garderobē

Foto: «Scanpix»/«Reuters»

Tā nu tas ir, ka pieņemt patiesību reizēm ir ļoti, ļoti grūti. It īpaši, ja nav skaidrs, kura «patiesība» ir tā īstā un vienīgā pareizā. Tā sanācis arī gadījumā ar ietekmīgo zviedru žurnālistu Jānu Gijū, kura sadarbību ar VDK 60. un 70. gados nule kā atklājis laikraksts «Expressen». Zviedrijas Drošības policijas atslepenotie dokumenti apliecina, ka piecus gadus žurnālists regulāri ticies ar Jevgēņiju Gergelu, VDK aģentu Stokholmā. Zviedrijas sabiedrība, arī mediji, pagaidām nespēj vienoties, kā traktēt šo Gijū jaunības grēku. Vai runa ir par naiva, 22 gadus veca žurnālista centieniem atklāt detaļas par VDK spiegošanu Zviedrijā? Vai tomēr Gijū patiešām bija izveicīgs padomju aģents un 40 gadus rūpīgi slēpa savu neoficiālo darbavietu? Žurnālists pats atzīst, ka pieļāvis divas kļūdas. Pirmkārt, viņš toreiz pats nav devies runāt par notiekošo ar Drošības policiju. Otrkārt, viņš VDK dēku nav pieminējis savos memuāros.

VDK šņabis un nauda

Gijū memuāri «Ordets makt och vanmakt» («Vārda vara un bezspēcīgums») klajā nāca septembrī. Šā paša mēneša 24. datumā grāmata ierindojās Zviedrijas pirktāko grāmatu topa 1. vietā. Diez vai sirmais žurnālists tajā brīdī nojauta, ka precīzi mēnesi vēlāk medijos uzsprāgs informācijas bumba. 23. oktobrī Drošības policija piekrita atslepenot ar VDK spiegiem Zviedrijā saistītos dokumentus. Šajos papīros 20 lapas vēstīja par Gijū. Un 24. oktobrī laikraksts «Expressen» jau varēja publicēt stāstu par to, kā Gijū apmaiņā pret šņabi un pārsimts kronām no Padomju Savienības vēstniecības no 1967. līdz 1972. gadam kalpojis VDK. Tālāk viss notika saskaņā ar mediju iekšējo loģiku. VDK «spiega» lieta kļuva par vienu no svarīgākajām ziņām gan televīzijā, gan radio, gan avīzēs. Pēc septiņām dienām skandināvu lielākajā digitālajā preses arhīvā «Presstext» bija piereģistrēti 100 raksti par šo skandālu. Tam vēl jāpieskaita blogu ieraksti un tvīti. «Google» uz atslēgvārdiem «Jan Guillou KGB-agent» izdod tūkstošiem rezultātu.

Taču joprojām nav skaidras atbildes uz tik būtisko jautājumu, kas tad īsti notika ar jauno žurnālistu, kuru 1967. gadā Padomju Savienības vēstniecības pieņemšanā sakarā ar revolūcijas gadadienu uzrunāja VDK aģents Jevgēņijs Gergels. Gijū tagad apņēmies papildināt savu memuāru grāmatu ar stāstu par sakariem ar Gergelu. Lai gan, kā viņš pats apliecinājis vairākās intervijās, neko jaunu lasītāji neuzzinās. Viss jau ir neskaitāmas reizes iztirzāts mediju telpā. Gan tādas maznozīmīgas detaļas kā tas, ka Gergels iepazīstoties pacienājis žurnālistu ar melnajiem ikriem. Gan tas, ka Gijū naivi cerējis tikt tuvāk VDK aģentu tīklam un iegūt vērtīgu informāciju, kuru pēcāk varētu publiskot. Gan arī tas, ka viņš nav pārkāpis likumu un VDK visu gadu laikā par politiku piegādājis vien divus analītiskus rakstus, kuros neesot bijusi slepena informācija.

Izlūkdienests ārpus kontroles

Protams, notikušā izvērtējumu apgrūtina daudzie pagājušie gadi. Daži notikumos iesaistītie vairs nav starp dzīvajiem, piemēram, Gijū kolēģis Ārne Lembergs, kurš par viņa kontaktiem ar VDK ziņoja Zviedrijas Drošības policijai. Taču vispirms jau jāņem vērā tas, ka Gijū vārds mūsu ziemeļu kaimiņvalsts sabiedrībai ir pārāk nozīmīgs, lai šo cilvēku tā vienkārši paņemtu un norakstītu kā nācijas nodevēju. Gandrīz 50 gadi žurnālistikā — gan drukātajos medijos, gan televīzijā. Vairāki desmiti grāmatu, tostarp populārā romānu sērija par aģentu Karlu Hamiltonu. Un, protams, fakts, ka tieši Gijū 1973. gadā atklāja vienu no lielākajiem skandāliem Zviedrijas modernajā vēsturē — tā saukto IB «afēru». Vēl šodien nav precīzi zināms, ko nozīmēja abreviatūra IB, lai gan pārsvarā tiek pieņemts, ka aiz šiem burtiem slēpts nosaukums informationsbyrå jeb latviski — informācijas birojs. Taču fakts ir šokējošs — daudzu gadu garumā Zviedrijā valdības uzdevumā bija darbojies slepens izlūkdienests. Šīs «iestādes» darbību nereglamentēja neviens likums. Par biroja eksistenci nezināja parlaments, taču tam bija spiegi arī ārvalstīs. IB cilvēki sadarbojās gan ar Izraēlas specdienestiem, gan ar ASV Centrālo izlūkošanas pārvaldi.

Kad muļķības apdraud valsti

Zviedrijas sociāldemokrātu valdība ar Ulofu Palmi priekšgalā kategoriski noliedza, ka birojs pastāvējis. Ulofs Palme pretlikumīgo izlūkdienestu atklājušos žurnālistus nosauca par «puikām», kuri «salasījušies grāmatas par indiāņiem un sliktas kvalitātes aģentu romānus». Un viss viņu uzrakstītais attiecīgi jāvērtē kā pilnīgas muļķības. Taču Gijū kopā ar atmaskojošo rakstu līdzautoru Pēteru Bratu un informācijas galveno avotu Hokanu Īsaksonu tik un tā notiesāja par šīs it kā nepastāvošās iestādes atklāšanu. Apsūdzībā var lasīt, ka viņi «neatļautā veidā ieguvuši datus par valsts aizsardzības sfēru», turklāt šie dati publicēti, līdz ar to kaitējot valsts aizsardzībai. Izrādījās, ka šīs, no vienas puses, pilnīgās muļķības tomēr ir pamats satraukumam par valsts drošību. Gijū nācās pavadīt 10 mēnešus aiz restēm, krietnu daļu no laika vieninieka kamerā. Taču žurnālista cīņas sparu tas nespēja salauzt. Iznācis no cietuma, Gijū drīz vien atkal sacēla vētru. Žurnālists atklāja gan CIP aģentus Zviedrijā, kuri bija spiesti žigli vien pamest valsti, gan Zviedrijas valsts slepenos maksājumus Pentagonam, kurus armijas virspavēlnieks skaidroja ar to, ka formāli neitrālā Zviedrija sadarbojas ar ASV izlūkdienestiem un par dažiem pakalpojumiem vajadzējis samaksāt, protams, pēc iespējas diskrētāk. Tikai gandrīz 30 gadus pēc IB «afēras» īpaša valsts komisija secināja, ka Gijū un Brata atklājumi bija patiesība. Taču neviens nav kompensējis žurnālistam ne cietumā pavadīto laiku, ne morālo kaitējumu.

Selektīvās atklātības maldi

Šādā kontekstā Zviedrijas Drošības policijas atslepenotie dokumenti par Gijū un VDK parādās nedaudz citādā gaismā. Interesants ir fakts, ka saskaņā ar standarta procedūru šādus dokumentus atslepeno pēc 70 gadiem. Šoreiz Drošības policija to pamatojusi ar to, ka dokumentu saturs vairs nevar kaitēt Zviedrijas valstij, kā arī ar to, ka Gijū ir plaši pazīstams cilvēks, publiska persona. Taču pašam Gijū šos papīrus drošībnieki līdz šim nebija ļāvuši apskatīt. Sirmais kungs tos pirmo reizi ieraudzīja, kad pie viņa ar atslepenoto arhīvu mapi rokās ieradās laikraksta «Expressen» žurnālists. Vai tā būtu savdabīga varas atriebība par žurnālista (jāatzīst, patiešām) nodarīto kaitējumu (prettiesiskām, taču politiskās varas atbalstītām) drošības struktūrām? Nekas pretlikumīgs Gijū rīcībā acīmredzami nav konstatēts, pretējā gadījumā Drošības policija, kura zināja par notiekošo, būtu ierosinājusi lietu.

Atsevišķu dokumentu selektīva atslepenošana liek uzdot vēl vienu jautājumu — kāpēc netiek atklāts citu, līdzīgu dokumentu saturs? Donalds Foršbergs, IB slepenais aģents ar 24 gadu stāžu, kurš pirms 40 gadiem izsekoja Gijū, zviedru presē atzinis, ka VDK toreiz centušies savervēt daudzus žurnālistus. Iespējams, slepenajos arhīvos varētu atrast daudz aizraujošākus gadījumus ar reāliem likumpārkāpumiem. Taču, nē, tie pagaidām tiek turēti tālāk no sabiedrības acīm. Tāpat Zviedrija joprojām nav publiskojusi to zviedru vārdus, kuri sadarbojušies ar Stasi. Tā sauktā «Rosenholz» kartotēka ar Stasi ārvalstu kontaktu vārdiem pēc Berlīnes mūra krišanas nonāca CIP rokās. Vēlāk amerikāņi informāciju nodeva attiecīgajām valstīm, arī Zviedrijai. 50 līdz 150 Stasi zviedru kontaktu vārdi ir Zviedrijas Drošības policijas rīcībā, bet dati ir slepeni. Zviedru žurnālists Jūhans Venstrēms sakarā ar Gijū skandālu laikrakstā «Svenska Dagbladet» raksta šādas rindas: «Ņemot vērā Vācijas Demokrātiskās republikas veiksmīgo iefiltrēšanos zviedru kultūras sfērā un arī politikā, nebūtu nekāds brīnums, ja Drošības policijas glabātajā Stasi kartotēkā atklātos pazīstamu cilvēku vārdi. Stasi eksperti nesaprot, kāpēc Zviedrija joprojām slēpj šīs lietas. Mums būtu jābūt atklātākiem. Līdz ar Jānu Gijū mums tagad ir arī sava veida precedents, uz ko balstīties.»

Visdrīzāk visu šo joprojām slepeno vārdu īpašnieki var joprojām mierīgi gulēt tāpēc, ka neviens no viņiem nav atklājis tādus skandālus kā Gijū atmaskotais valdības pagrīdes izlūkdienests IB. Un nav nekāds brīnums, ka tagad gan bijušie IB aģenti, gan Ulofa Palmes dēls Mortens Palme mēģina noniecināt žurnālista paveikto. Izrādās, dažiem pietiek ar pašmāju «čekas maisos» sagrābstītiem papīriem, lai notiesātu cilvēku — ja ne juridiskā nozīmē, tad vismaz publiskajā telpā.

Ar ētiku pret spiegiem?

Protams, ir vēl jautājums par žurnālistu darba ētiku. Šajā ziņā ļoti skaidru komentāru laikrakstam «Expressen» sniegusi Zviedrijas Žurnālistu savienības vadītāja Agneta Lindblūma-Hultēna: «Ir pagājis ilgs laiks, un joprojām nav skaidrs, kāds bija Gijū mērķis, uzturot kontaktu ar VDK. Taču jebkurā gadījumā žurnālists nedrīkst pieņemt naudu vai dāvanas. Tas var ietekmēt žurnālista kā neatkarīga kontrolētāja lomu.» Savukārt laikraksta «Aftonbladet», kurā Gijū publicē savus komentārus, galvenais redaktors Jāns Helīns paudis uzskatu, ka žurnālistikas vēsturē ir pārpārēm līdzīgu gadījumu, kad gados jauni žurnālisti darījuši apšaubāmas lietas, lai tikai tiktu pie vērtīga materiāla. Jaunības kļūdas tātad būtu jāpiedod. Bet vai tad tās neietekmē attiecīgā žurnālista tēlu vēlāk? Vaicāju arī diviem personīgi pazīstamiem zviedru žurnālistiem, kā viņi vērtē uz Gijū skandālu. Kristers Fridēns no Zviedrijas radio joprojām uzskata, ka Gijū ir viens no Zviedrijas labākajiem un ietekmīgākajiem žurnālistiem: «Esmu domājis, kā es pats rīkotos, ja VDK mēģinātu pietuvoties man. Vai es būtu tikpat bērnišķīgs un patmīlīgs kā Gijū un uzķertos uz āķa, mēģinot atklāt viņu spiegošanu? Vai arī es taisnā ceļā dotos uz policiju? Šodien es izvēlētos otro ceļu. Bet vai es tā būtu rīkojies tajā laikā? Es nezinu.» Savukārt Ārne Bengtsons no ziņu aģentūras TT esot vienmēr uzskatījis, ka Gijū pietrūkst pazemības: «Tāpēc es jau sen esmu skeptisks par to, cik daudz Gijū var uzticēties. Tajā pašā laikā es atzīstu viņa kā žurnālista un rakstnieka talantu.» Abi žurnālisti atzīst, ka lielākā Gijū kļūda bija neiekļaut stāstu par sakariem ar VDK savā memuāru grāmatā.

Šķiet, tā arī ir vissvarīgākā mācība visiem žurnālistiem šajā spiegu stāstā. Līķus garderobē nevajag glabāt. Arī tad, ja šie līķi nav īsti. Vai drīzāk — it īpaši tad, ja šie līķi nav īsti.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

18.08.2017
Ienākt apollo.lv