Lobotomija - biedējoši vienkārša procedūra ar sarežģītu vēsturi

Apollo
24 komentāri

Lobotomija ir (precīzāk - bija) smagu garīgu traucējumu ārstēšanas metode, kuras vēsture ir daudzkārt sarežģītāka par pašu procedūru.

Volters Frīmens un viņa kolēģis Džeimss Vatss (1941)

Volters Frīmens un viņa kolēģis Džeimss Vatss (1941)

Foto: Arhīva foto

Pirms procedūras pacientam tika veikta tikai vietējā anestēzija, atstājot cilvēku pie apziņas. Procedūra tika veikta ar ķirurģisku instrumentu, kas pēc formas līdzinājās ledus cirtnim. Tā asais gals tika novietots acs spraugā zem plakstiņa pret kaulu, kas atrodas virs acs dobuma. Pēc tam ārsts ar koka āmuru to izdzina cauri kaulam garām virsdegunei iekšā pieres daivā, kur instrumentu pagrozīja, pārraujot balto vielu starp smadzeņu garozu un pārējām smadzenēm.

Procedūras veikšanai bija nepieciešamas nieka desmit minūtes, bet pacients vairs nekad nebija gluži tas pats cilvēks, kas pirms tam.

Lobotomija savus zieda laikus piedzīvoja pagājušā gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados, kad tika izmantota smagu garīgu traucējumu ārstēšanai.

Par modernās lobotomijas tēvu tiek uzskatīts portugāļu neirologs Antonio Egašs Monišs (António Egas Moniz), kurš 1935. gadā izstrādāja jaunu tehniku smadzeņu operācijai, ko nodevēja par prefrontālo leikotomiju. Viņš balstījās uz procedūrām, ko iepriekšējā pusgadsimta laikā ārsti Eiropā bija veikuši dzīvniekiem un cilvēkiem, publicēja savus atklājumus un ceļoja uz ārvalstīm, iepazīstinot pasauli ar šo metodi.

Tomēr lobotomijas lielākais aizstāvis un popularizētājs bija amerikāņu ārsts Volters Frīmens (Walter Freeman), kurš izstrādāja transorbitālās lobotomijas tehniku. Tiek uzskatīts, ka viņš tieši iedvesmojies no Moniša.

Mūsdienās gan Frīmens, gan viņa tehnika, tāpat kā lobotomija kopumā, tiek vērtēti negatīvi, un lobotomija vairs netiek uzskatīta par ārstēšanā izmantojamu metodi.

Kādēļ uzplaukumam sekoja tādas negācijas?

Daļēji tas iespējams skaidrojams ar procedūras barbarisko vienkāršību. «Tā nudien nav raķešu zinātne,» raidorganizācijai BBC norādīja Londonas muzeja «Wellcome Collection» arhivāre Leslija Hola (Lesley Hall).

Nudien, grūti aptvert, ka izglītots mediķis ne tik senā pagātnē ārstēja cilvēka ķermeņa vissarežģītāko orgānu, vienkārši ietriecot tajā ledus cirtnim līdzīgu instrumentu. Taču tieši to Frīmens darīja, no pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidus līdz sešdesmito gadu vidum veicot transorbitālo lobotomiju vairāk nekā 3400 reižu.

Neskatoties uz 14% mirstības rādītāju un faktu, ka Frīmens nebija kvalificējies ķirurģijā, viņš un viņa procedūra četrdesmitajos gados iemantoja atzinību ASV, kur lobotomija kopumā tika veikta aptuveni 50 000 pacientu. Arī Eiropā tā tika veikta tikpat daudz reižu.

Daļai šo pacientu tika veikta Frīmena izgudrotā transorbitālā lobotomija, bet citiem prefrontālā leikotomija, izurbjot caurumus galvaskausā un iznīcinot smadzeņu balto vielu ar alkohola injekciju vai speciālu instrumentu.

Kāda jēga no šādas vienkāršas, bet barbariskas metodes?

Kādēļ Monišs attīstīja lobotomiju, kādēļ Frīmens sekoja viņa pēdās un kādēļ neskaitāmi citi ārsti sekoja Frīmenam? Kādēļ šādas metodes pielietošana tika pieļauta, ja pacienti tai piekrita nelabprāt? Un kādēļ citi pacienti to izvēlējās labprātīgi? Īsumā - kāda jēga bija no lobotomijas?

Tolaik mediķi uz lobotomiju raudzījās kā uz «dvēseles ķirurģiju», ar ko iespējams ārstēt visu, sākot no vieglas depresijas un beidzot ar šizofrēniju.

Frīmens popularizēja lobotomiju laikrakstā «Saturday Evening Post» un apceļoja ASV, cildinot lobotomijas priekšrocības, bet Monišs 1949. gadā saņēma Nobela prēmiju par saviem atklājumiem šajā jomā.

Kenedija māsas traģēdija

Tomēr līdz ar popularitāti nāca arī kritika. Sabiedrība atzina, ka lobotomija spēj nomierināt satrauktus prātus, bet pamanīja, ka reizēm sekas ir negatīvas un paliekošas.

«Es atrados mentālā miglā. Es biju kā zombijs. Citiem šīs sajūta ar laiku izzuda. Bet citiem nē,» norādīja Hovards Dalijs (Howard Dully), kuram lobotomija tika veikta pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad viņš bija tikai 12 gadus vecs. 2007. gadā Dalijs uzrakstīja grāmatu par savu pieredzi ar lobotomiju.

Šādi gadījumi un ASV prezidenta Džona Kenedija māsas Rozmarijas Kenedijas stāsts kļuva par piesardzīgiem brīdinājumiem lobotomijas vēsturē.

Rozmarija Kenedija nāca pasaulē 1918. gada 13. septembrī smagās dzemdībās, kurās viņai pietrūka skābeklis, kā rezultātā viņas smadzenēs notika nenovēršami bojājumi.

Jaunībā meitene cieta no lēkmēm un vardarbības uzliesmojumiem, bet citādi spēja vadīt salīdzinoši normālu dzīvi.

Pēc tēva Džozefa Kenedija lēmuma Rozmarijai 23 gadu vecumā tika veikta lobotomija. Procedūru veica Frīmens. Diemžēl tā izrādījās neveiksmīga, un jaunās sievietes stāvoklis ievērojami pasliktinājās. Viņa zaudēja spējas izmantot vienu roku un kāju, nespēja skaidri runāt, un viņas mentālais stāvoklis atbilda divus gadus veca bērna līmenim.

Rozmarija nodzīvoja 86 gadus, no kuriem 60 pavadīja dažādās institūcijās, noslēgta no ārpasaules.

Protams, procedūrai bija arī savi veiksmes stāsti un gadījumi bez incidentiem, taču sabiedrības atmiņā spilgtāk saglabājušās traģēdijas, un lobotomijas vienkāršība un neprecizitāte nozīmēja, ka traģēdijas noteikti būs.

1967. gadā pacients nomira uz Frīmena operāciju galda. Pēc šī gadījuma viņam tika atņemta ārsta licence, un psihiatrija un psihofarmakoloģija ap to laiku sāka atteikties no psihoķirurģijas, tostarp lobotomijas. Tās slavas laiki bija pagājuši, bet negatīvais vērtējums sabiedrībā tikai pieauga. Gaismā nāca gan patiesas traģēdijas kā Rozmarijas Kenedijas liktenis, gan rakstnieku iztēles radīti stāsti kā romānā «One Flew Over The Cuckoo's Nest» («Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu»).

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

14.12.2017
Ienākt apollo.lv