Londonas smalkumi

Apollo
0 komentāru

Londona ir daudzveidīgas arhitektūras un dažādu nāciju aplaimota pilsēta, un tāpat kā muzejus šo bagātību var baudīt bez maksas.

Angļiem ir viss — kolorīts, sūbējums, «Bītlu» atspulgi sejās, bet dīvaini — viņi brauc pa «nepareizo» ceļa pusi. Tie, kas iet kājām, liekas, vēro, vai debesīs neparādīsies uzraksti, kā dzīvot ilgi un laimīgi. Tāds priekšstats man palika ikreiz, kad, skatoties pretējā virzienā, pašaizliedzīgi metos zem mašīnu riteņiem. Bieži, pētot uz asfalta uzkrāsotos pāris centimetru biezos, saplaisājušos brīdinājuma uzrakstus «skaties pa kreisi» vai «skaties pa labi», ieraudzīju mētājamies naudu, pleijeru austiņas, piespraudes un citas saimniecībā noderīgas lietas.

Daži latviešu sakāmvārdi Londonā redzami to dabīgajā izpausmē. Teiciens «stāvgrūdām pilns» attiecas uz pabiem, bet «pa galvu, pa kaklu» īstenojas ikreiz, kad, tuvojoties pieturai, no autobusa augšstāva pasažieri metas pa trepēm lejā.

Hostelis «wake up»

Sen, sen kādas Braunu ģimenes pārstāvji ieraudzījuši starp pasta maisiem sēdošu Peru lāci Pastuso un nosaukuši par Padingtonu. Lācis literāri iedvesmojis savus labdarus, un tie sarakstījuši daudzus stāstus, iedibinājuši tradīciju divreiz gadā svinēt atradeņa dzimšanas dienu un pārdot milzum daudz suvenīrpekaiņu. Padingtona, kur mēs dzīvojām vienā no neskaitāmo hoteļu kvartāliem, ir balts un blīvi apbūvēts Londonas rajons.

Māju «ķermeņi» iesaiņoti daudzslāņainā baltas krāsas pārvalkā. Neviens nezina, kas ir zem šā apvalka. Varbūt melnais humors, un to labāk neaiztikt, neuzplēst, bet nošpaktelēt lielākās bedres tieši virs tapetes un atkal pārkrāsot. Hosteļa izburbušās, viļņainās grīdas nosegtas ar tepiķiem. Tās līgodamās skrapst un apslāpētiem, čīkstīgiem vaidiem gaiteņu labirintos atbalso soļus. Lifts apņēmīgi raustās, bet nedarbojas.

Atverot kādas no daudzo stāvo trepju galā esošajām izejas durvīm, reģistratūrā iegaudojas sirēna. Durvis, izņemot galvenās, domātas tikai ārkārtas gadījumiem, un tur pieliktas arī brīdinošas lapiņas. Vakarā divstāvu dzelzs gultas margas, tām pieskaroties, nogāžas. Bet pa dienu atkal tiek pieskrūvētas un arī izlietne salabota.

«Vakara reducēšanas deja»

Daži no angļu kurnēšanas iemesliem saistīti ar pašu kulināro gaumi. Kā atvainošanās tūristiem suvenīru stendos četrdaļīgas kartītes, kurās trijos lodziņos attēloti pie bagātīgi klātiem galdiem sēdoši smaidīgi franču, vācu un itāliešu pāri, bet ceturtajā lodziņā bēdīgi vienaldzīgām sejām sēž britu ģimene pie atvērtām konservu kārbām.

Lai cik arī lētas būtu «Ryanair» biļetes un internetā rezervētā hosteļa cenas, nauda strauji sāk putēt, iegriežoties sabiedriskās ēdināšanas iestādēs. Kādā krustojumā tā vietā, lai paskatītos pa labi, es paskatījos uz leju un pacēlu ieņurcītu piecu mārciņu banknoti.

Tas ir minimums, lai iegrieztos labā kafejnīcā, kur, glazūrām notecinātas, vitrīnās rindojas kārdinošas kūku salas. Zemeņu un biskvītu krāvums, lai gan no skata pārsmalcināti izvirtis, garšoja līdzīgi ar zaļu tarhūna krēmu rotātai padomju laika kūkai, reiz baudītai Tbilisi. Cīnoties ar dārdzību, it bieži iekārtojušies demokrātiskie sviestmaižu bāri ar tumsnējiem, laipniem apkalpotājiem.

Veikalu sortiments stipri pārsniedz cenas, ko gribētos tērēt ar vieglu roku, bet katram no tiem ir sava oriģināla politika, kā pārdot dienā nepārdotās preces. Dažādas smalkmaizītes «Sainsbury«s» veikalā, kas dienā maksāja 60 santīmus (pensus), vakarpusē maksā vairs tikai 16 santīmus un tāpat kā citas tiek veicīgi pirktas. Toties citos šīs pašas firmas veikalos maizītes vakaros cenu nemaina, bet pārcenošana skar augļus, tie tiek salikti komplektos pa divi par viena cenu.

Divas dienas hosteļa mikroviļņu krāsnī cepām divas lielās picas, ko pirkām kādā «Tesco» veikalā, un tās maksāja pusotru mārciņu. «Marks & Spenser» veikalā gājām skatīties «vakara reducēšanas deju». Stendā no visām sekcijām tika sanesti pusfabrikāti, augļu un gaļas salāti un melnītis ar cenu līmējamo aparātiņu veikli pārlīmēja uz pusi mazākas cenas. Tad, mazliet padejojis, savā nodabā apskatīja pulksteni un pārlīmēja cenas vēl uz pusi mazākas, un pēc brīža konditorejas un kulinārijas brīnumi maksāja 20 pensus. Tad pārdevējs ar platu smaidu uzsauca jau krietni pieaugušajam vērotāju pulkam: «Atvainojiet, ļaudis, lētāk nebūs!"

Lētāk noteikti nebūs, jo nākamais solis ir visu šo ēdienu salikt kartona kastēs un nest uz miskasti, bet var sagaidīt savai pašcieņai piemērotu brīdi un tomēr nopirkt. Kāds blakusstāvētājs ar smaidu man saka: «Hei, pērkam ātri, jo drīz beidzas derīguma termiņš un tad mēs būsim beigti!"

Kroga psihoze

Angļu humors ir jūtams it bieži. Trafalgāra skvērā uzceltās olimpisko spēļu kandidātpilsētas reklāmas telts priekšā milzīga, piepūsta hermafrodītiska izskata gumijas lelle — sportists ar augstu izstieptās rokās plīvojošu britu karogu. Savukārt teltī rāda jautrus klipus — kā būtu, ja pilsētas ļaudis, vērojot sporta norises, tās simulētu savā darbā. Piemēram, celtnieks atainots ar armatūras stieni plecos pārlecot stalažas un iekrītot uz mutes cementā.

Kāds onkulītis, ieraugot mūs ar fotoaparātu mērķējam uz sarkano satiksmes autobusu, nopietnā balsī norāda, ka šis ir viņa personīgais transporta līdzeklis un jāsaņem atļauja, lai to iemūžinātu. Toties kāds jauneklis, ejot pa Liverpūles ielu, ierauga mums rokās karti un šķelmīgi jautā, vai mēs varētu pateikt, kur ir Liverpūles iela.

To, ka labais tonis nav gaidīt iedegamies zaļo gaismu, mums demonstrē virtuozs lēkātājs, uzvaroši skatoties uz mūsu pusi, viņš uz pirkstgaliem aizcilpo mašīnu straumei pa vidu. Jaunās anglietes, kam pat ziemā plikas kājas, arī negaida. Viņas aukstā laika dēļ gan uzvelk bezformīgas vējjakas, toties drosmīgi atklāj pavisam kailas kājas no virsceļa svārku līnijas līdz sakrunkotās vilnas getrām, kas sedz potītes.

Biroju un banku vīrieši ir prieks un acuraugs, viņi atpogājuši melnos uzvalkus un vestes, lai labāk uzmirdzētu modē esošie rozā krekli un violeti tonētās kaklasaites. Tuvojoties darba nedēļas noslēgumam, veras iestāžu durvis, lai izlaistu saposušos darbiniekus, kuri aiz gara kāta velk smagas, riteņotas somas. Viņi ielās veido tumšas, mērķtiecīgas straumes, kas papildinās, arvien jaunām durvīm veroties, bet samazinās, ieņemot rindu pie bankomātiem vai kafejnīcu durvīm, ieplūstot pabu pieblīvētajās telpās.

Iespraucamies vairākās tādās stāvgrūdām pārpildītās iestādēs, kur, ejas aizpildījuši, viņi stāv sakliegdamies ar blakusstāvētājiem, vienā rokā turēdami alus kausu, bet ar otru valdīdami riteņotos koferus. Ja pārvar kautrību un sauc skaļi: «kā tev iet», tad dzird labi. Tā var izkliegt visu nedēļā sakrāto, noskalojot to ar alu.

Pēc tam iegriezāmies māju cieši ieskautā baznīcā, kur šajā brīdī notika vakara lūgšanas, un pēkšņi bijām citā realitātē — tukšajā, lielajā telpā vienīgie, kas dzirdēja mācītāja psalmu lasījumus.

Londona katram atklājas ar ko citu. Vienu tā uzrunā kā draudzīgs melnītis, kas labprāt palīdz iebraucējam orientēties situācijā, citu kā snobisks monarhijas eksperts, vēl kāds priecājas par funkcionējošo pilsētas sakārtotību, kurā pat visvarenajai korupcijai esot grūti iespraukties.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv