«Magone» atvaļinājumu laikam

Apollo
0 komentāru

«Pēc darba es aizbraucu pie Katarīnas, kura bija aicinājusi uz atvasaras svētkiem. Tā, protams, bija tikai maskēšanās, kuras aizsegā iepazīties ar brāļa Herberta sameklētajiem kandidātiem. Man, par laimi, tas vairs nebija vajadzīgs; mana laime ar Leanderu bija tikpat kā apzīmogota.

Fon Šteinbeku māja, nē, rezidence bija krāšņa villa ar brīnišķīgu dārzu visapkārt. Klusībā ikreiz radās sajūta, ka esi ciemos pie Holivudas zvaigznēm.

Vasaras pievakares gaismā šis zemes stūrītis izskatījās sevišķi idillisks. Uz piebraucamā ceļa zaigoja spožas luksusa automašīnas, un tām līdzās es atstāju savējo, drusku aprūsējušo.

Katarīna steidzās man pretī, tērpusies garā kleitā ar augstu šķēlumu. Viņa nervozi plivināja rokas un šķita savādi uztraukusies. Kaut kas laikam bija noticis.

Pirms Katarīna paguva paskaidrot, es jau biju ieraudzījusi viņu. Tur viņš stāvēja: slaids augums, sirmi deniņi, pilnīgas lūpas, spēcīgs deguns, liesmainas, gudras acis, pārāk skaisti, lai būtu patiesība. Leanders Berglands kā dzīvs. Sirds man joņoja, uzmācās slikta dūša.

«Katarīn, tāda es nevaru viņam rādīties! Neesmu sagatavojusies. Redzi, pēc kā es izskatos!» Bet bija par vēlu. Herberts, pārliecināts, ka izdara man labu pakalpojumu, nāca taisnā ceļā uz šejieni, līdzi vezdams nevienu citu kā Leanderu Berglandu. Mirkli nospriedu, ka Herbertu apžilbinājusi saule, līdz sapratu, ka viņš sazvērnieciski miedz man ar aci.

«Sveika, Pia, cik jauki, ka atbrauci! Vai drīkstu iepazīstināt tevi ar Leanderu Berglandu?» Herberts jutās kā zivs ūdenī. Man prātā pazibēja doma: cerams, viņš nepieminēs gaidāmo sadarbību, citādi tas viss izskatīsies kā speciāli noorganizēts.

Taču Herberts laikam bija pamanījis, ka es neizskatos pārāk iepriecināta.

«Patīkami iepazīties. Es labprāt skatos jūsu pārraides.» Ak dievs, cik banāli! «Es labprāt skatos jūsu pārraides.» Tad jau tante Eda būtu pateikusi ko gudrāku.

Likās, Leanderu tas nemulsina. Viņš droši vien pietiekami bieži sastapa sievietes, kuras sastinga kā trusīši, ieraudzījuši čūsku. «Un ar ko nodarbojaties jūs, Pia, ja drīkstu jautāt?»

«Es, tā teikt, esmu sena ģimenes draudzene,» es lavierēju. «Bet, ja jūs tagad domājat, ka esmu ģimenes psihoterapeite daktere Kornēliusa, tad maldāties.» Nu, vismaz kāds asprātības grauds. Bet kāpēc Katarīna rāda tik dīvaini garu ģīmi? «Atbraucu taisnā ceļā no biroja, un man ir jāpārģērbjas, atvainojiet.»

Straujiem soļiem devos prom no notikuma vietas. Katarīna steidzās man pakaļ. «Pia, bija netaktiski pieminēt dakteri Kornēliusu. Kādu iespaidu tas rada par mums!»

«Piedod, es tikai mēģināju būt asprātīga, bet salaidu visu dēlī. Labāk braukšu mājās, lai manā vietā viņu intervē Šrēders, kā ieteica Štāders.»

Katarīna nicīgi nošņācās. «Neko tamlīdzīgu tu nedarīsi! Tagad nāc man līdzi uz augšstāvu. Es tev kaut ko aizdošu, tu uzkrāsosies un sāksi visu no sākuma. Aizbēgt varēsi vienmēr.» Viņa apņēmīgi ievilka mani savā garderobes istabā un citu pēc cita cēla laukā dizaineru tērpus, vērtējoši pētīdama mani.

Sekojot viņas skatienam, ielūkojos spogulī. Augums — metrs septiņdesmit astoņi, mati gari, gaišbrūni ar zeltainām šķipsniņām. Acis lielas, gaišzilas. Mute jutekliska, ja tic vīriešu apgalvojumiem. Krūtis aizpilda dekoltē. Zināju, ka līdz ar to pluspunkti beidzas. Gurni par platiem. Uz ciskām pirmās celulīta pazīmes. Arī pirmās krunciņas ap acīm mani pārāk neuzmundrināja, taču vecumā ap trīsdesmit no tām nav iespējams izvairīties. Stilbi pilnīgā kārtībā. Varbūt aptīt ap gurniem zirga deķi? Nu jā, tas, protams, bija pārspīlējums; kopumā es izskatījos visnotaļ pieņemami.

Bija dzirdēts, ka vēl valdzinošāks esot mans šarms un asprātība, ko biju izkopusi, vēl dzīvodama vecāku mājās. Nav nekāds brīnums. Esmu taču izaugusi mazpilsētā, kur koku ir vairāk nekā cilvēku un kur uz mani ar aizdomām skatījās vēl pat pēc astoņpadsmit gadu vecuma, jo mana dzimta nebija tur dzīvojusi četrās paaudzēs. Es biju un paliku «iebraucēja», kas ērmoti runā. «Ērmoti» šajā gadījumā apzīmēja literāro valodu.

Kaut gan bērnība un skolas gadi aizritēja mierīgi un laimīgi, es tomēr nespēju vien sagaidīt, kad pēc vidusskolas beigšanas varēšu doties uz lielo pilsētu — par lielām bēdām savai mazajai māšelei, kurai turpmāk vienai pašai bija jāiztur vecāku apvienotie audzināšanas pasākumi.

Sāku strādāt par stažieri solīdā dienas avīzē, reizē studēju literatūrzinātni un beigās iestājos darbā Veidelehnera apgādā, kur palīdzēju rakstīt autobiogrāfijas izklaides industrijas zvaigznēm un dažreiz arī zvaigznītēm.

Es mīlēju savu darbu, lai gan reizumis netiku gudra, kā gan var ienākt prātā jau trīsdesmit gadu vecumā rakstīt memuārus tikai tāpēc, ka īstajā laikā neīstajā vietā ir izdevies pārgulēt ar precētu slavenību vai arī — ar liela silikona daudzuma un milzīgas mārketinga mašinērijas palīdzību — divas reizes iekļūt čārtos. Šeit es runāju par kategoriju «dziedātājas», kuras redzot, nevilšus jādomā: kālab gan dziedāt? Būtu pilnīgi pieticis ar izģērbšanos.

Visvairāk man patika strādāt ar televīzijas leģendām, izciliem žurnālistiem vai aktrisēm, kas tiešām prata savu amatu, nevis bija tikušas pie slavas, kaut kādās pēcpusdienas ziepju operās demonstrējot pliku vēderu.

Leanders, dabiski, piederēja pie ārkārtīgi nopietnas kategorijas, un tieši tāpēc es nevarēju tikties ar viņu, ģērbusies šā tā. Gan Katarīnai, gan man bija skaidrs, ka viņas piegulošajās Dolce & Gabbana parpalās es neiespraukšos.

Par laimi, viņa atrada melnus, pusgarus svārkus, kas man bija pašā laikā. Klāt siksniņu sandales, mazliet par lielām, un tops, ko manas krūtis draudēja uzspridzināt. Mati tika uzsprausti, seja drusku nopūderēta, parfīma migliņa — un jau es jutos krietni labāk.

«Tā, Pia Monhaupta, tagad tu iesi lejā, rādīsi savus nevainojamos zobiņus un paturēsi pie sevis jokus par mūsu ģimenes terapeiti! Starp citu, tu izskaties fantastiski. Nu jā, kāds tur brīnums, ja tev mugurā manas drēbes.» Katarīna jutās apmierināta ar savu veikumu.

Pusceļā uz leju es izdzirdu gaužām pazīstamu, spalgu balsi sakām: «Ziniet, personiski mani jūsu pēdējais raidījums dziļi saviļņoja. Kā gan vīrietim var būt tik daudz smalkjūtības!»

Pretekle Vita, kurš gan cits. Protams, pielipusi Leanderam kā dadzis. Viņš laikam ir vienīgais, kas var pienest ūdeni viņas dārgajam nelaiķim. Es piebikstīju Katarīnai pie pleca.

«Ko te dara Vita? Vai tad vakars jau tāpat nav pietiekami sabojāts?»

Katarīna nopūtās. «Es viņu neielūdzu. Pilsētā viņa nejauši satika Herbertu, un tas nezināja neko labāku kā izmuldēties. Vita viņu tikpat kā nopratināja. Lai nu kā, viņa ir apvainojusies un visu vakaru izliekas mani neredzam. Cerēsim, ka tā arī turpināsies.»

Vita bija pamanījusi mani uz kāpnēm, bet netaisījās ne sveicināt, ne aicināt piebiedroties.

Vēsts bija nepārprotama. Jūs negribējāt mani ielūgt, bet tagad es te stāvu kopā ar valsts iekārojamāko vīrieti un brīnišķīgi pavadu laiku. Tiesa gan, tur bija arī kāda sieviete raibā kleitā, ar sirmiem, īsiem matiem, taču šķita, ka viņa tikpat kā nepiedalās sarunā. Vitai mugurā atkal bija viena no tām kleitiņām, kas brēktin brēc: «Paskatieties, es varu atļauties valkāt burtiski jebko!»

Laiks iedzert kaipirinju.

Ar Katarīnas aizdotajām sandalēm aizkātoju līdz bāram, palūdzu vienu kaipirinju, tad otru, trešo — un lēnām, bet droši jutu, ka esmu neatvairāma. Sāku nesteidzīgu pastaigu pa dārzu, un šķita, ka man ir pievērsti visi skatieni, ikviens noraudzījās man nopakaļ.

Lēnām devos atpakaļ — un patiesi, visi atkal raudzījās uz mani.

Likās, es pat dzirdu sačukstēšanos.

Tik liela uzmanība stiprināja manu pašapziņu. Es pārgalvīgi piebiedrojos Vitai, Leanderam Berglandam un nepazīstamajai dāmai; Vitu tas pārāk nepriecēja. Leanders smaidīja.

«Ā, doktores kundze atgriezusies! Grupas terapija šodien pabeigta?» Šis vīrietis, šis skatiens!

«O, jūs, Berglanda kungs, es konsultētu arī divatā. Visas bērnības traumas varu izanalizēt viens un divi. Un par to neņemu ne centa. Neesmu jau no tiem terapeitiem rīkļurāvējiem!»

Šajā mirklī raibi ģērbtā dāma pacēla uzacis un uzrunāja mani. «Vai jūs neesat Katarīnas draudzene Pia, kas vēlas pieteikties pie manis uz konsultāciju sakarā ar saikņu veidošanas problēmām? Es esmu Kornēliusa, doktore Gabriēle Kornēliusa. Daudz esmu par jums dzirdējusi.» Vai ir iespējams nonākt vēl pazemojošākā situācijā?

Es nomurmināju: «Prieks iepazīties, man tikai drusku jāaiziet pie bāra.» Un laidos prom. Aiz muguras atskanēja soļi.

Ak kungs, viņa tak netaisās pierunāt man pilnu galvu?! Es paātrināju gaitu.

«Pagaidiet taču, Pia!» Vai es būtu pārklausījusies? Man sekoja Leanders Berglands. Vai viņš juta, ka esam lemti viens otram?

Es gaidpilni pagriezos. «Pia, jūs aiz pārskatīšanās esat iebāzusi svārku malu biksītēs. Visi var redzēt. Tā jūs jau labu laiciņu klīstat pa dārzu. Nospriedu, kādam vajag jums to pateikt.» Šajā mirklī man kļuva skaidrs, ka visu atlikušo mūžu es pavadīšu pie žēlsirdīgajām māsām un retu reizi apciemošu savu ķerto draudzeni Lilī un viņas kaķus.

«Ai, paldies,» es izstomīju. «Acīmredzot šovakar esmu izsmēlusi visas izgāšanās iespējas. Būs labāk, ja braukšu mājās.»

Leanders Berglands iesmējās. «Žēl, doktore Freida. Saikņu veidošanas problēmas mani tiešām būtu interesējušas.»

Vai es maldījos, vai viņš tiešām bija uzjautrināts?

«Starp citu, nevēlos būt uzmācīgs, tomēr man liekas — gadu starpība mums nav tik liela, lai mēs sauktos uz jūs. Es esmu Leanders.»

Ko tu neteiksi, kas to būtu domājis! Piespiedu sevi nenovirzīties no temata, un skurbulī tas nebija pārāk viegli.

«Manuprāt, šajā ballītē gandrīz katrs pārzina manu privāto dzīvi un labprāt sniegs informāciju arī jums — piedošanu, tev. Kaut kur tur tālāk manīju vienu savu pielūdzēju un pusdraugu. Un labprāt izpalīdzēs arī Vita. Bet man ir nelaba dūša. Žigli jābrauc mājās.»

«Tu taču netaisies šādā stāvoklī sēsties pie stūres?» Viņš šausmās skatījās uz mani.

«Nē, izsaukšu taksi,» es vārgi atteicu. Man kļuva arvien sliktāk.

«Nevar būt ne runas! Es tevi aizvedīšu, citādi — kas zina, cik cilvēku tu šodien vēl aizvainosi.»

Kāpēc es nevarēju būt skaidrā? Lepna kā Oskars es tad sēdētu blakus Leanderam Berglandam Saab kabrioletā. Tagad es koncentrējos tikai uz to, lai nerunātu un līkumos rūpīgi turētu muti ciet. Ikreiz, kad viņš jautāja: «Vēl vari ciest?» — tikai pamāju ar galvu un paslēju augšup īkšķi. Viņš pavadīja mani līdz durvīm.

«Tā, ceļu līdz podam tu noteikti atradīsi arī viena pati. Ceru, mēs redzēsimies vēlreiz, un tad tu man pastāstīsi par savu nespēju veidot saiknes. Šis bija ļoti uzjautrinošs vakars. Ar labunakti!»

Un viņš aizgāja — visu vīriešu vīrietis, džentlmenis un sekssimbols vienā personā.»

(Fragments no Ankes Greifenēderes romāna «Magone»)

 

Sākoties atvaļinājumu laikam, «Rozīne» piedāvā lielisku grāmatu vasaras atpūtai — Ankes Greifenēderes romānu «Magone», kas Vācijā iznāca 2004. gada augustā un īsā laikā ieguva bestsellera statusu. Ja jums patika «Sekss un lielpilsēta», izlasiet «Magoni»!

Tam, kas notiek žurnālistes Pias Monhauptas dzīvē, gandrīz vai nespēj noticēt arī viņa pati: viņai jāraksta televīzijas šova vadītāja, neatvairāmā Leandera Berglanda biogrāfija — un šis supervīrietis viņā iemīlas. Pia jau sapņo par kopdzīvi, draudzenes un tuvinieki ir sajūsmā, taču tad izrādās, ka ne viss ir zelts, kas spīd, — un par nekrietnu nodevību Pia kopā ar draudzenēm Katarīnu un Lilī nolemj atriebties…

Anke Greifenēdere (1972) studējusi jurisprudenci Konstancā, kur «nav atradusi nedz taisnību, nedz vīru». Pēc tam sākusi karjeru mediju pasaulē, vadījusi MTV programmu plānošanu Londonā, tagad to pašu dara Berlīnē. «Magone» ir viņas pirmais romāns.

No vācu valodas tulkojis Fēlikss Švarcs.

«Magone» atvaļinājumu laikam

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv