Mana mīļākā nams. 2. fragments

Apollo
0 komentāru

«Es iešu,» Vivita sacīja. Šķiet, viņa bija nokļuvusi sliktā sapnī. No tāda var izsprukt, darot ko neaprēķināmu. Promiešana būs īstais līdzeklis. Pēc atmošanās viss, protams, izskatīsies citādi. «Iešu…»

«Kā tad,» aši atsaucās Malle. «Uz Rīgas autobusu agri jāceļas.»

Ja viņa tā runā… Malle tātad visu zināja.

«Hm…» Juhans cīnījās ar sīku klepu. «Hrr… Nolāpīts!»

Vivita neatcerējās, ka būtu vēl ko teikusi. Jo dažus tā vakara mirkļus atmiņa bija pazaudējusi, lai citus glabātu īpaši rūpīgi. Teiksim, skrējienu pa trepēm, kur viņa uzgrūdās jautram baram, kas laikam nāca sveikt saderinātos, — skaļi rēktajā dziesmā bieži atkārtojās Juhana un Malles vārdi. Kāds puisis saķēra Vivitas roku un vilka līdzi un nerimās, kamēr dabūja ar celi pa vēderu.

Viņa attapās uz mutes neērtajā lažā un pie durvīm klauvēja. Vispirms bikli, pēc tam jau zvetēja ar dūri. Vivitai bija vienalga. Viņa palika guļam, kad nelūgtais viesis iemanījās atķibināt vienkāršo slēdzeni un jau stāvēja istabā, droši vien radinādams acis pie tumsas.

«Tu esi dzīva?» tā bija vīrieša, bet ne Juhana balss. «Ja neatsauksies, zvanīšu policijai,» atnācējs piedraudēja, šķiet, pats cīnīdamies ar savu izbīli.

No Vivitas krūtīm izlauzās tur iesprostotās elsas.

«Uzreiz tā vajadzēja,» svešais nomurmināja un, gar stenderi pačamdījis, ieslēdza blāvo spuldzi. «Mani sauc Simeons. Īsāk būs Sīms.»

«Ko tev vajag?»

«Labs jautājums.» Viņš turpināja mīņāties pie durvīm. «Turklāt loģisks. Tātad prātiņš mums mājās. Drīkstēs apsēsties?» Atbildi negaidīdams, pievilka sev klāt ļodzīgo tabureti. «Mēbeles mūsu kojās ārpus katras kritikas, vai ne? Tu varbūt nezini, bet … Es līdz pagājušai nedēļai skaitījos Juhanam labākais draugs.»

«Lasies!»

«Ko gan citu no tevis patlaban varētu sagaidīt?» viņš secināja gandarīts. «Jā, bet tagad man ar Juhu īsais un uz visiem laikiem. Kurš, saki, nav podus gāzis? Bet cūcība ir kas cits. Cūcību es neatzīstu.»

Ja viņa jaudājusi, iekliegtos pilnā kaklā, pārtraucot murga nākamo cēlienu, kurā viens svešs puisis acīmredzot mēģina izkaulēt uzslavu savam krietnumam.

«Juha un Malle ir pārī kopš pirmā kursa,» Sīms turpināja gluži omulīgi. «Bet Malle pēkšņi izsvieda kāju pāri ilksij. Nu… Taču saproti, ko es domāju. Meitenes dažreiz šādi mēģina uzsist cenu. Zināms, Juhanam tūlīt uguns jumtā. Metīšot mācības pie malas un tādā garā. Tomēr izdevās pievārdot uz studentu konferenci. Aizbrauc, es viņam teicu, dabūsi Rīgā citu gaisu plaušās, varbūt noskaņojums mainīsies. Simts punktu! Atgriežas svilpodams. Lai Malle ieskrienas, saka, saticis prīmā meiteni. Man tūlīt bija aizdomas, ka nostrādāja kompensācija un…»

«Izbeidz, lūdzu,» Vivita nočukstēja.

«Tūlīt,» Sīms apsolīja. «Redzi, es studēju psiholoģiju un zinu dažas likumsakarības. Tās palīdzēs tev saprast, kas notika. Pavisam īsi!… Kad cilvēku pamet, viņa pašapziņā parādās robs. Ko darīt, lai pasaule to nepamanītu? Jākompensē, uzliekot ielāpu. Kļūst labi, dzīve rādās daudz gaišāka. Tikai viena vaina — ielāps taču nezina, ka…»

Šķiet, puisis sacīja vēl kaut ko. Bet Vivitas smadzenēs dunēja tikai viens vārds: ielāps! ie-lāps! Tas brēca, ņirdza un plosīja Sīma teikumus driskās:

«… aizgājusi par tālu, Malle saprata… Juhans jau pērn gribēja, bet viņas senči… Malle to izkārtoja… tomēr viņš tevi … cūcība šā vai tā…»

Rīt — fragmenta nobeigums.

Šķiet, puisis sacīja vēl kaut ko. Bet Vivitas smadzenēs dunēja tikai viens vārds: ielāps! ie-lāps! Viņa ir tas ielāps…

Šķiet, puisis sacīja vēl kaut ko. Bet Vivitas smadzenēs dunēja tikai viens vārds: ielāps! ie-lāps! Viņa ir tas ielāps…

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

18.10.2017
Ienākt apollo.lv