Mana mīļākā nams. 3. fragments

Apollo
0 komentāru

Iespējams, viņa kādu brīdi bija gulējusi bez samaņas. Jo pēkšņi attapās no spēcīga pliķa.

«Piedod, tā ir universāla metode,» Sīms taisnojās. «Fū… Jau nobijos. Izskatījies pēc līķa, bāla un bez elpas. Ņem, iedzer minerāli. Nu, nu… Vismaz dažus malkus. Rijot saraujas kakla muskuļi, un šī kustība iedarbojas nomierinoši.»

Viņa grūda glāzi projām. Tā sašķiebās, un ūdens lija uz krūtīm.

«Pati vainīga,» secināja Juhana draugs. «Tagad saaukstēsies, peļķē gulēdama. Vajag uzvilkt ko sausu. Kur tev soma?»

Pieliecies Sīms čamdīja pagultē. Vivita spēra uz labu laimi un trāpīja zem auss.

«Au!… Tu apjēdz, ko dari, muļķe?» viņš rājās bez niknuma. «Man jau negribētos piekopt vardarbību, taču pret histērijas lēkmi nav labāka līdzekļa kā dažas pamatīgas pļaukas.»

Vivita turējās pretī, mēģinot kost. Nebija nekā cita, izņemot briesmīgas dusmas. Kad ar troksni saplīsa blūzīte, viņa to norāva pavisam un, sēdus pietrūkusies, atvēzējās no visa pleca. Kleberīgā gulta, tik sparīgām kustībām neparedzēta, saļima, un līdzsvaru zaudējušais Sīms gāzās viņai pāri. Smagais siltums pēkšņi likās vienīgais iespējamais patvērums, un Vivita izmisīgi apkampa svešo augumu — spiedās klāt, vēlējās saplūst, izzust.

«Es, nudien, netaisījos izmantot situāciju,» viņš taisnojās pēc tam. «Tu taču pati… Bet visādā ziņā sekss lieliski atspriego nervu sistēmu.»

«Kādu normālu… cilvēcisku teikumu… Māki?»

«Gribi sacīt, verkšķu kā robots?» Sīms iesmējās. «Zini, trūkst pieredzes ar tik glītām meitenēm. Saprotu, ja tevi nemocījusi briesmīgi čābiska dūša, man te nebūtu izredžu…»

Sīma rokām tiešām trūka mīlētāja iemaņu. Bet maiguma tām pietika, lai palīdzētu viņai izturēt līdz rītam. Kāds īsti bija šis puisis, kuram apstākļu sakritība lēma kļūt par viņas dvēseles sāpju ielāpu briesmīgajā naktī? — Vivita pēc tam gribēja atcerēties un nevarēja. Ruds vai tumšmatis? Prātā palikusi no zaļas cepurītes izspraukusies valga šķipsna uz pieres, kad viņš mīņājās līdzās autobusam. Adīta pusberete un viena šķipsna, bez sejas.

Nē, vēl bija lietus. Kad no debesīm sāka gāzties balta straume, Sīms neizturēja un, pamājis ar roku, ieskrēja autoostā. Galu galā, jau tā izdarījis pārāk daudz bijušā drauga piemuļķotās meitenes labā. Vivita sēdēja aukstajā autobusā pie loga un skatījās uz svešās pilsētas salto peronu.

«Tas nenotiek ar mani! Ar mani kas tāds vienkārši nevar notikt…»

Nepalīdzēja. Īsti nesaprazdama, ko meklē, viņa sāka rakņāties somā. Pirksti uzķēra grumbuļainu plāksnīti. Celofānā iepresētās tabletes bija mētājušās vēl no tiem laikiem, kad, apakšzobu rindu taisnojot, vienu dzerokli nācās izraut un ārsts viņai izrakstīja šīs nomierinošās zāles gadījumam, ja smeldze vakarā traucētu aizmigt.

Toreiz pukstēja tikai brūce žoklī. Tagad sāpēja viss, ieskaitot lietus pātagoto pilsētu, kurā Vivitai nebija nevienas tuvas dvēseles. Viņa grauza tabletes kā vāvere riekstus, garšu nesaprazdama, bet gaidītais miers kavējās. Vēlāk slimnīcā uz visiem jautājumiem par pašnāvību viņa godīgi atbildēja:

«Mirt es negribēju. Man vajadzēja tikai nomierināties.»

Fragmenta beigas.

Vēlāk slimnīcā uz visiem jautājumiem par pašnāvību viņa godīgi atbildēja:
«Mirt es negribēju. Man vajadzēja tikai nomierināties.»

Vēlāk slimnīcā uz visiem jautājumiem par pašnāvību viņa godīgi atbildēja: «Mirt es negribēju. Man vajadzēja tikai nomierināties.»

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv