Manas pirmās mīlestības sāpes. 1. Nejauša tikšanās

Apollo
0 komentāru

Tā ir nekrietna likumsakarība: ja kaut kur ļoti jāsteidzas, nekad laikus nebrauc sabiedriskais transports. Arī šī bija viena no tādām reizēm. Man steidzami bija jānokļūst Rīgas otrā galā, kur mani gaidīja lietišķas pusdienas. Un tās nedrīkstēju nokavēt ne mirkli, bet, kā par spīti, mana mašīna bija remontā.

Stāvēju pieturas nojumē, lija lietus. Bet man, kā jau izlutinātai sievietei, kurai pie paša biroja parasti stāv automašīna, nebija lietussarga. Īgņojos ne tikai tāpēc, ka nu jau gandrīz skaidri apzinājos — tikšanos kavēšu, bet arī tāpēc, ka negantais lietus jau bija saslapinājis manus no rīta veidotos matus. Tas bija briesmīgi!

Šīs pazīstami dzirkstošās acis

Beidzot sagaidīju vajadzīgo trolejbusu, taču tas bija tik piebāzts, ka nepiepildījās manas cerības apsēsties un vismaz ielūkoties spogulī, lai pārliecinātos, ka mana dārgā, ūdensnoturīgā skropstu tuša patiešām ir tik laba, kā reklāmā saslavēts.

«Diāna?!» pēkšņi turpat netālu no savas labās auss dzirdēju nedaudz piesmakušu vīrieša balsi. Nepazinu runātāju, taču balss tembrs man šķita dzirdēts — kā vāja atblāzma no tālas pagātnes. Izmisīgi mēģināju snaikstīties, lai ieraudzītu runātāju. Man tas beidzot izdevās — viņš bija vidēja auguma vīrietis, kura seju klāja ļoti sen skuvekli nemanījuši bārdas rugāji.

Taču dzirkstošās acis bija pazīstamas. Tas bija mans pirmais puisis, kuru nebiju redzējusi vismaz desmit gadus un kuru jau biju laimīgi aizmirsusi. Tur nu viņš stāvēja — pavisam tuvu, taču ar roku neaizsniedzams. Sasveicinājos, bet sarunāties nebija iespējams — nedomāju, ka šajā situācijā vispareizākais būtu klaigāt, lai par mūsu attiecībām uzzinātu viss pārpildītais trolejbuss.

Turklāt strauji tuvojos pieturai, kurā man bija jāizkāpj. Neveikli sāku rakņāties pa somiņu, līdz sameklēju savu vizītkarti un palūdzu blakus stāvošo sievieti padot to bārdainajam vīrietim.

Tikai asas sāpes

Tikšanos patiešām nokavēju, taču mans sarunu biedrs nepavisam nebija par to īgns. Mēs runājām par darbu, par līgumu, taču ik pa brīdim pieķēru sevi, ka neklausos, ko runā pretim sēdošais vīrietis, — domas atkal un atkal atgriezās pie manas pirmās mīlestības.

Mēs iepazināmies sen, es vēl mācījos vidusskolā. Tā bija īsta pirmā mīlestība. Pirmās īstās sāpes, pirmā īstā vilšanās, un viņš bija pirmais vīrietis manā gultā. Par visām varītēm centos atsaukt atmiņā viņa rokas, glāstus, lūpas, taču velti. Atmiņas kambarīšos šīs sajūtas vairs nebija saglabājušās, tikai sāpes atkal asi uzjundīja.

Es viņu neprātīgi mīlēju — tā var mīlēt tikai reizi mūžā, agrā jaunībā, kad mīlestības reibumā netiek domāts par reālo dzīvi, par nākotnes iespējām. Kopā ar viņu dzīvoju tikai vienai dienai un nekad nedomāju, kas notiks rīt.

Tas bija mans pirmais puisis, kuru nebiju redzējusi vismaz 10 gadus…

Tas bija mans pirmais puisis, kuru nebiju redzējusi vismaz 10 gadus…

Foto: Atis Ieviņš

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv