Martins Dukurs: Soču trases vidusdaļā kaut ko daru nepareizi Attēlu galerija Intervija

Apollo
47 komentāri

Martins Dukurs joprojām ir skeletona karalis, jo pie savām uzvarām viņš līdzjutējus ir pieradinājis. «Vakar bijām pie viena sponsora, kurš atzina: «Kā es gribēju, lai Tomass tevi «izbāž», bet šoreiz nesanāca. Visu sezonu biju par viņu»,» smejoties stāsta Martins. Tas laikam tāds latviešu niķis - allaž gribas, lai meiteni dabū tas vienkāršais lauku puisis pastalās, nevis švītīgais pilsētnieks. Taču gan Martins, gan Tomass šobrīd ir Latvijas sporta vēstures grāmatas rakstnieki. Un tas jācenšas izgarošot, kamēr puišiem tinte vēl nav beigusies.

- Cik nervu šūnas pazaudēji dēļ sezonas pēdējā brauciena, kurā izšķīrās ne tikai posma uzvarētāja liktenis, bet arī 100 000 eiro prēmija?
- Teiksim tā - tās bija smagākās sacensības sezonā. Lai gan pasaules čempionāts bija svarīgākas sacensības, Sočos papildus grūtības radīja nokaitētā atmosfēra, turklāt man apkārt bija cilvēki, kas nemitīgi atgādināja, ka esmu palicis vienīgais pretendents uz prēmiju un par mani tiek turēti īkšķi. Protams, jāņem vērā arī tas, ka tā bija olimpiskā trase un krievs Aleksandrs Tretjakovs to bija «piebraucis». Psiholoģiski bija baigi grūti, to neslēpšu. Kad esi nobraucis pirmo braucienu un ej sildīties, tad ritenis jau iet savu gaitu, bet pirms mačiem radītā spriedze radīja slogu. Arī Tretjakovs otro braucienu nobrauca ļoti labi, un pēc tā sapratu, ka kļūdīties nedrīkstu. Mans pēdējais brauciens bija solīds, lai gan arī tajā bija dažas kļūdiņas. Svarīgi bija labi noskriet startu, jo zināju - ja aizlaidīšu viņu pārāk tālu startā, tad tāpat kā pasaules čempionātā vairs nespēšu noķert. Visu nedēļu bijām cītīgi strādājuši, lai gan treniņu apstākļi nodrošināti nebija. Gājām ārā, no amerikāņiem aizņēmāmies svaru stieni un turpat pie trases darbojāmies. Jā, bija silts, taču arī +5 grādos būtu gājuši laukā, jo nebija citu variantu. Mums pateica, ka tuvākā svaru zāle ir stundas brauciena attālumā no trases.

- Un kā būs pēc gada?
- Olimpiskajā ciematā ir jābūt. Redzi, viņiem jau trasē arī tagad bija svaru zāle, taču nevienam neko neteica un nevienu iekšā nelaida, bet mēs pamanījām, ka viņi iet trenēties. Manā skatījumā tas ir viņu vājums. Ne jau tāpēc, ka [Oskars] Melbārdis trīs dienas netiks svaru zālē, viņš skries lēnāk par Aleksandru Zubkovu. Ja viņi tā domā, tad tas ir viņu vājums vai profesionalitātes trūkums.

- Pastāsti, kā notika Soču olimpiskās trases apgūšana?
- Jau braucot uz turieni, bija pieejami videomateriāli, pēc kuriem vairāk vai mazāk varēja iemācīties virāžas. Uz vietas ar Tomasu staigājām pa trasi un rakstījām leģendu - te varētu «piegriezt», bet te varētu braukt tā vai šitā. Kad esi nobraucis pirmo braucienu, tad galvā pārcilā, kas bija nepareizi un ko vajadzētu pamainīt. Ja kaut kas nesanāk, tad palūdz trenerim aiziet uz konkrēto vietu un papēta, kā šo trases daļu izbrauc konkurenti. Vakarā jau notiek videoanalīze, pēc kuras leģenda atkal tiek rediģēta. Tā pamazām izdodas nonākt pie patiesības. Ir gadījies, ka es un Tomass kādu vietu nevaram izbraukt, bet Leldei [Priedulēnai] tas izdodas, tādēļ pavaicājam viņas viedokli. Taču ir viena problēma - Lelde brauc ar mazāku ātrumu un daudzās vietās ir zemāk, tādēļ mums tas nestrādā. Tāpat ir ar mūsu padomiem viņai, bieži vien tie Leldei nelīdz, jo viņai jābrauc citādāk. Parasti beigās atliek kādas divas, trīs vietas, kuras nesanāk. Tad tiek strādāts tieši uz tām vietām - Bīdijs [Matiass Bīdermans] un Mareks [Mezencevs] dod mums fīdbeku uzreiz pēc brauciena, bet tēvs var parādīt uzfilmēto. Mēs uzreiz štukojam, ko pamainīt, lai arī nākamais brauciens nebūtu jāpatērē, pieļaujot identiskas kļūdas. Tam ir milzīga nozīme.

- Ja jau raksti leģendu, tad tavs prāts ir kā stūrmanis rallijā. Ja kādā mirklī prāts pateiks priekšā nepareizi, tad sekos avārija...
- Tā ir. Soču posmā visi strādāja ar lielu atdevi. Ja kaut kas nesanāca, tad uzreiz labojām. Sočos bija pieci cilvēki, kas filmēja, kas ļāva veikt daudz salīdzināšanas. Ja būtu tikai viens treneris, tad būtu pavisam citādāks rezultāts. Bet tagad kritiskie punkti jau ir zināmi un varam koncentrēties uz tiem. Starts un izejas ātrums man ir labi, tāpat arī lejasdaļa, bet vidusdaļā no sestās līdz 11. virāžai kaut ko daru nepareizi, jo ieejas ātrums desmitajā virāžā nav tas labākais. Tas būs jāmēģina «atkost».

- Ko šajā sezonā esat paveikuši, bet par to neviens nezina?
- Es un Tomass pirms Eiropas čempionāta Īglsā diezgan labi paspiegojām gar vāciešu slidām, jo bijām ielozēti vienā grupā un bijām blakus.

- Un ko tu ar savu vanaga aci tur spēja pamanīt?
- Ir jau arī jāpatausta, izdevās pat tas. Viņi tajā nedēļā testēja ļoti daudz slidu, tādēļ gribējās saprast viņu filozofiju, virzienu, kurā viņi dodas. Viņiem gan ir augšā viens cilvēks, kurš vaktē, tomēr ir brīdis, kad viņš aiziet filmēt, un tad ir mūsu brīdis darboties. Piesaistījām arī Leldi, tā bija rūpīgi plānota operācija, kuru izplānojām jau iepriekšējā vakarā. (Smejas) Ieguvums no tā ir pārdomas, jo tas, ko es sataustīju... Es noteikti ne ar ko tādu nebraucu un nemaz nezinu vai varētu nobraukt. Tagad vismaz ir skaidrs kādā virzienā viņi strādā. Tas ir būtiski, jo, manuprāt, vācieši ir numur viens pasaulē, neskatoties uz to, ka šobrīd nav pirmajās vietās. Vācijai ir pamatīga sistēma un ļoti labs ekipējums, turklāt viņi ir ļoti mērķtiecīgi. No viņiem daudz ko var pamācīties. Viņiem ir pat testa pilots, kurš pārbauda slidas un novērtē, vai ideja ir dzīvotspējīga.
Uzskatu, ka 2007. gadā viņi par ātru parādīja visiem savu tehniku. Ja viņi būtu to «izvilkuši» 2009. gadā, tad līdz Vankūveras olimpiskajām spēlēm neviens neattaptos. Bet vācieši parādīja, ka tās ir slidas un sāka tās slēpt. Ja viņi treniņos brauktu un visiem rādītu, bet uz mačiem uzliktu, tad visi ceptos, bet nekas nenotiktu. Taču viņi sāka slēpt un visi saprata - ja jau viņi tā slēpj, tad kaut kas tur ir. Visi sāk pētīt un kaut ko atrada, turklāt laika posms līdz Olimpiādei bija gana ilgs. Ja vācieši būtu parādījuši slidas tikai 2009. gadā, tad Vankūverā visus sasistu.

- Kāda ir situācija ar tavām kamanām? Pēc pagājušās sezonas bija doma, ka šosezon startēsi ar tām kamanām, kas uztaisītas vēl pirms Vankūveras olimpiskajām spēlēm, bet olimpiskajā sezonā atgriezīsies pie pagājušās sezonas kamanām.
- Visu sezonu nobraucu ar pirms Olimpiādes taisītām kamanām, kuras bija nedaudz pārveidotas, bet pagājušās sezonas kamanas ir atliktas Soču olimpiskajām spēlēm. Tomēr taisīsim vēl vienu vai divas jaunas kamanas, kuras testēsim. Sezonas sākumā centīšos pie jaunās kamanas saprast, kuru plati kā bāzi paņemšu, bet tad starp pagājušā gada un jaunajām kamanām mēģināšu saprast, kura ir tuvāka un labāka. Pārāk daudz galvu jaukt arī nav jēgas, taču negribas uzkāpt uz tā paša grābekļa, uz kura Vankūverā. Toreiz paņēmām divas kamanas un abas gāja diezgan neslikti, tādēļ negribējās no laba meklēt labu, taču, ja tagad atskatos, tad tas bija nepareizs lēmums, jo tolaik testēšanai nepievērsu tik lielu uzmanību. Bet tā nevar, jo mūsu sporta veidā visu izšķir sekundes desmitdaļas un simtdaļas.

- Pēc pasaules čempionāta Sanktmoricā treneris Bīdermans izteicās, ka tu izskaties aizkaitināts... Par ko bija lielākā škrobe?
- Īstenībā, nemaz tik aizkaitināts nebiju. Iekšēji mani mierināja tas, ka apzinājos - problēma ir manī, jo nobraucu ne tik labi, cik varēju. Protams, varbūt kļūdījos ar starta vietas izvēli un slidām, taču laika apstākļus bija grūt paredzēt. Jā, biju apbēdināts, taču neteiktu, ka biju ļoti aizkaitināts. Lielākā problēma bija manī, jo neizdevās arī starts. Sanktmoricā pirmā mazā virāža ir ļoti tuvu, bet es esmu viens no tiem, kas skrien vistālāk, tādēļ nācās skriet par pāris soļiem mazāk. Tādējādi aizlaidu priekšā Tretjakovu jau startā.

- Vai pašu nepārsteidza, ka Sočos startā biji pat ātrāks par Tretjakovu?
- Īstenībā pārsteidza, jo biju domājis, ka tieši mājas trasē viņš gribēs parādīt savu pārākumu startā. Parasti zinu, ka esmu viņam diezgan tuvu startā pirmajos braucienos, bet to, ka otrajā braucienā man būs labāks starts, nepavisam negaidīju. Taču, kā jau minēju iepriekš, bijām daudz pie tā strādājuši, kamēr citi vairāk koncentrējās braukšanai trasē.

- Klau, kāds ir tavas attiecības ar Tretjakovu?
- Attiecības ar Tretjakovu man ir formālas, varētu pat teikt, ka nekādas. Tādas tās ir kopš 2010. gada. Vienmēr esam trenējušies Siguldā un viens pie otra piemērījušies, taču tolaik mums sāka iet labāk, bet viņš to ļoti sāpīgi pārdzīvoja. Tolaik viņš sāka mūs «nolikt» presē, stāstot, ka mēs viņam esam uztaisījuši nekam nederīgas kamanas, lai gan tā nebūt nebija. Kamanas viņam tika uztaisītas godprātīgi. Tēvs toreiz teica - ja es taisu, tad es taisu, kā ir jābūt normāli, bet speciāli nevienam sliktu nedarīšu, tad labāk vispār netaisu. Tretjakovs to nespēja pārdzīvot un jutu, ka attiecības sāka bojāties. Ja iepriekš draudzīgi runājāmies, tad kopš 2010. gada attiecības ar katru gadu kļuva arvien sliktākas. Pēdējā laikā vāciešiem ir ienākuši jauni braucēji un mūsu attiecības ir uzlabojušās, jo šie puiši ir atvērtāki. Turklāt viņiem komandā vairs nav tās filozofijas, ka nedrīkst runāt ar citiem. Cik ar krieviem attiecības pasliktinājušās, tik ar vāciešiem uzlabojušās.

- Bet, kā ar pārējiem?
- Bija interesants atgadījums. Japāņu skeletonists pienāk pie Tomasa un ar rādītājpirkstiem rāda viņam divus vieniniekus, taču neko nespēj paskaidrot. Tomass beigās saprata, ka runa laikam ir par to, kā pareizāk izbraukt 11. virāžu, un pastāstīja savu viedokli. Pēc brauciena šis sportists nāca pie Tomasa un rādīja divus īkšķus. (Smejas) Vēlāk otrs japāņu skeletonists pienāca un patulkoja, pateica paldies un atzina, ka mēs esam vienīgie, kuriem var paprasīt padomu, jo citi no vadošajiem sportistiem neko nestāsta. Ja man nāk klāt un prasa, es taču viņam nemelošu, lai tādā veidā ieriebtu konkurentam.

- IBSF mājaslapā pirms pasaules čempionāta bija ievietota videointervija ar tevi, kurā tu stāstīji, ka «citi brīvdienās dzēra aliņus, bet jūs braucāt ar skeletonu». Vai tad aliņu nemaz negribējās iedzert?
- Pareizāk teikt būtu, ka mazliet dzērām aliņu un mazliet braucām. (Smejas) Tajā vecumā interesēja arī tusiņi, taču vienlaikus bija jāatrod kāda nopietna interese, jo pamatlieta bija mācības.

- Bet, kā tad tēvs un treneris vienā personā? Tagad jau vairs ne, taču agrāk droši vien pārnāci mājās, bet tur atkal treneris priekšā...
- Jau labu laiku nedzīvojam kopā. Ir bijuši vieglāki un grūtāki brīži. No vienas puses slikti, jo vari atļauties trenerim pateikt kaut ko pretī, taču no otras puses - tēvs mani zina labāk un var parunāt ar mani kā psihologs. Man patīk, ka viņš neuzskata sevi par viszinošu un ļauj pašiem pieņemt lēmumus. Tas palīdz iekšēji attīstīties. Reizēm viņš uzdod kādus kontroljautājumus, piemēram, kā tu tad rīkosies, taču lēmumu pieņemu pēc savām iekšējām sajūtām. Tas nāk tikai par labu.

P.S. Sestdien sezonas noslēguma pasākumā Siguldas trasē būs iespēja satikt gan Martinu un Tomasu, gan labākos Latvijas bobslejistus un kamaniņu braucējus.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

25.11.2017
Ienākt apollo.lv