Mārtiņš Rubenis: Kamēr sportistā ir dzirkstele, jātur to dārgu Attēlu galerija Intervija

Apollo
12 komentāri

2006. gada Turīnas olimpiskajās spēlēs kamaniņu sportists Mārtiņš Rubenis izcīnīja Latvijai pirmo medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs kopš neatkarības atgūšanas. Aizritējuši jau septiņi gadi un olimpiskais medaļnieks šajā laikā bijis arī tuvu karjeras beigšanai, tomēr Mārtiņš uzsver, ka turpina startēt tikai ar domu par Soču Olimpiādi. Kamēr vēl acīs deg uguntiņa, kas palīdz strādāt dienu un nakti, Rubenis ir gatavs tiekties pretī arī karjeras laikā vēl neaizsniegtām virsotnēm.

- Sezonas kontekstā iegūtā piektā vieta Pasaules kausa pēdējā posmā Sočos bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, turklāt pēc pirmā brauciena biji līderis. Kā pats to izskaidro?
- Ja godīgi, tad par labu savas karjeras turpināšanai kā aktīvam sportistam izlēmu tikai ar domu par Soču olimpiskajām spēlēm. Vēlos tur nostartēt līmenī, kuru līdz šim vēl nebija izdevies sasniegt. Ja atskatāmies uz manu karjeru, tad mans līmenis ir bijis ap labāko trijnieku, bet pirmais nekad neesmu bijis. Tādēļ kārtīgu piepildījuma sajūtu tā īsti neesmu izbaudījis. Allaž bijis kāds nieks, kas nav ļāvis visu izdarīt līdz galam.

- Piekritīsi, ka 34 gadu vecumā tā ir drosmīga apņemšanās - uzlēkt augstāk nekā līdz šim.
- Jāatzīst, ka fiziski un garīgi es jūtos daudz stiprāks nekā pirms pieciem gadiem. Iespējams, beidzot norimis tas jaunības straujums un vēlēšanās pierādīt sev un citiem, ka es kaut ko varu. Tagad es priekš sevis to redzu kā iespēju izaugsmei. Pats sev esmu atskaites punkts. Ja dienas beigās varu pateikt, ka šodien visu esmu izdarījis pēc labākās sirdsapziņas un redzu, ka sperti soļi tuvāk mērķim, tad darbs ir labi padarīts. Uzlēkt no dīvāna uzreiz uz pjedestāla ir iespējams, bet man tas nesniegtu piepildījuma un gandarījuma sajūtu. Kad esi ielicis visu sirdi, «iztīrijis skapi no visa vecā», rūpīgi padarījis darāmo, un tas ir atnesis gaidītos augļus, tad panākumiem ir pavisam cits svars.

- Bet Turīnas olimpisko spēļu bronzas medaļa taču nebija veiksme?
- Nebija gan Tas bija smaga darba rezultāts. Tolaik izdarīju vairāk nekā no sevis biju gaidījis. Pirms Turīnas pēdējo mēnesi Siguldā taisīju olimpiskās kamanas, tepat arī tās līmēju, bet gulēju blakus telpā. Reāli trenēties sāku tikai tad, kad aizbraucu uz olimpisko ciematu un līdz Olimpiādei bija atlikušas vien pāris nedēļas.

- Tā taču nav veiksmes formula?
- Grūti teikt. Ja nebūtu izdarījis to, kas tika paveikts darbnīcā, tad visam pārējam būtu stipri maza jēga. Kamaniņas tomēr ir tehnisks sporta veids un bez labām kamanām tālu tikt nevar. Gada sākumā biju izdomājis, kā vajadzētu izdarīt, bet uz pirmo ledu nesanāca tas, ko gaidīju, tādēļ daudz ko nācās pārtaisīt. Pirms Olimpiskajām spēlēm Turīnā ar savu jauno kamanu biju nobraucis tikai vienu Pasaules kausa posmu.

- Krievijas kamaniņu sportists Alberts Demčenko izteicās, ka latvieši uz Sočiem atveduši olimpiskās kamanas... Vai arī tā ir attaisnojumu meklēšana?

- Pilnīgi iespējams. Sezonas sākumā bijām Lillehammerē, kur trase pēc braukšanas sajūtām un konfigurācijas nedaudz atgādina Sočus, tāpēc ar šosezon taisītajām kamanām vairāk tēmēju uz to pusi. Pirmās iepazīšanās sajūta bija laba. Šosezon uztaisīju gandrīz jaunu kamanu. Lai pabeigtu visu iecerēto, nedaudz pietrūka laika. Ceru, ka šovasar izdosies sakārtot pārējo, jo parādījās atsaucīgi cilvēki, kuri ir gatavi palīdzēt ar koka un metāla daļām.

- Klau, bet nav jau dūmu bez uguns. Vai kaut kas Sočos bijs citādāk un viņš to pamanīja?
- Varbūt šie izteikumi saistīti ar to, ka šīs kamanas izteikti labāk klausa tieši šādās trasēs. Man nav iespēju katrai trasei pielāgot kamanas, tādēļ citur tās neslīd gluži tik ātri kā gribētos. Pats Alberts šosezon izmēģināja četras kamanas un izvēlējās vienas, ar kurām turpināt startēt. Uz nākamo sezonu tagad ir nedaudz skaidrāka bilde, turklāt būs iespēja sezonas sākumā aizbraukt arī uz treniņu nedēļu. Šobrīd ir diezgan skaidrs, ko vajadzētu vēl paveikt, tādēļ gribas vasarā pastrādāt un uztaisīt kaut ko varbūt vēl interesantāku.

- Demčenko saka, ka kamaniņu sportā, ja ilgi pētīsi konkurentu kamanas, var dabūt pa muti...
- Varbūt, ka viņam tā ir gadījies. (Smejas) Bet Alberts skatās manas kamanas, es skatos viņa kamanas, līdz šim nekādu kašķu nav bijis. Iespējams, ka šādas runas nāk no vāciešu puses, kuri pat kamanu maisam liek atslēgu priekšā.

- Kas vainīgs, tas bailīgs?
- Iespējams. Kamaniņu sportā noteikumi ir diezgan plaši tādā nozīmē, ka tie ļauj rīkoties pēc sirdsapziņas. Ja kāda lieta it kā ir pret noteikumiem, tad to var pagriezt tā, ka reāli diskvalificēt par to nevar, jo ir definīcijas, bet nav mērierīču, ar ko tās nomērīt.

- Vai tad pērn Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas (FIL) kongresā Rīgā tieši par to netika runāts?
- Jā. Tika uztaisīta viena mērierīce, taču ar to reāli neko nedaudz nevar ierobežot. Varbūt vienīgi pāris valstu kamanām tas uzlika ierobežojumu. Diemžēl kamaniņu sportā nav vienota sistēma attiecībā uz sliecēm un to apstrādi. Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā tas dod milzīgas iespējas tiem, kam ir finanšu resursi, un tautiešiem, kas lido kosmosā.

- Pirms aizvadītās sezonas teici, ka tagad jāstrādā vairāk nekā jaunībā, jāieliek bāze, lai olimpiskajā sezonā varētu kārtīgi strādāt. Kādas ir tavas sajūtas? Cik daudz no iecerētā paveici?
- Jāatzīst, ka šis bija pirmais gads manā karjerā, kad izdarīju par 95% no iecerētā - mērķtiecīgi un bez lieliem kritumiem vai kāpumiem. Kādēļ tieši šosezon? Tādēļ, ka vienkārši vēlējos visu padarīt rūpīgāk nekā līdz šim. Man ir bijušas dažādas pieejas, jo vienmēr meklēju savu ceļu, tādēļ reizēm nedaudz par ātru liku pie malas to, kas šķita neparocīgs. Šosezon ar mums sāka strādāt jauna trenere Oksana [Mihailova], kura ir Latvijas čempione svarcelšanā, bet galīgi pēc tādas neizskatās, kas ir patīkams pārsteigums. (Smejas)

- Kas ir tavs treneris?
- Labs jautājums. (Smejas) Izlases galvenais treneris ir Pēteris Cīmanis, taču, ja godīgi, tad par šo sezonu varu teikt, ka visvairāk ar mani strādāja tieši Oksana. Protams, arī pārējie treneri Sandris Bērziņš un Kaspars Dumpis deva visai komandai kopīgu informāciju, taču jāsaka godīgi - šobrīd ar sirdi un dvēseli darbojas Kaspars. Būtu priecīgs, ja arī pārējie nekautrētos no viņa pamācīties. Lai gan viņš ir jaunākais šajā kompānijā, mērķtiecība un attieksme viņam ir īstajā līmenī.

- Tu jau pats esi pagaršojis trenera darba maizi. Vai redzi sevi šajā amatā nākotnē?
- Jā. Es novērtēju to, ka ir kāds cilvēks no malas, kas pasaka, kad un ko būtu jāizdara. Iekšējās sajūtas bieži vien pasaka to priekšā un tās ir pareizas, taču ir brīži, kad vērtējumu var ietekmēt garastāvoklis vai kāds cits blakus faktors, kuru pats nespēj ieraudzīt. Turpretī treneris labi redz un  māk lasīt sportistu. Man ļoti patika strādāt ar jauniešiem. Es redzēju, kas viņos notiek, ar kādu garastāvokli viņi ir atnākuši uz treniņu. Ja informācija tiek iedota pareizi, tad vari strādāt ar viņiem kā ar plastilīnu. Kamēr nav izauguši cietie uzskatu un priekšstatu rāmji, un viņi redz, ka tas dod rezultātu, viss ir kārtībā.

- Kā tev šķiet, kuram no jaunajiem kamaniņu sportistiem ir iekšā, lai nākotnē sasniegtu kaut ko lielu?
- Domāju, ka tas ir attieksmes jautājums. Man patīk Ullas Zirnes attieksme. Viņai ir ļoti laba braukšanas izjūta, bet pagaidām viņa vēl tīri fiziski nav gatava uzraut tādu startu, kas ļautu cīnīties par augstākām vietām. Viņas vecumā nav pamata kaut ko forsēt, vēl pāris gadi un būs jau cita lieta. No puišiem man patīk Rika Kristena Rozīša skatījums un cītība. Viņi bija tie, kas laikā, kad ar viņiem strādāju, nepateica pretī nevienu vārdu. Un viņi arī bija tie, kas Latvijai atveda medaļas no Jaunatnes Olimpiādes.

- Neteica pretī nevienu vārdu? Tas nu gan nav jauniešiem raksturīgi...
- Tagad liela daļa jauniešu ir izlaisti. Bija arī piemēri, kurus vārdos nesaukšu. Taču ticu, ka tas viss ir ārstējams. (Smejas)

- Komandu stafete Latvijai varētu būt viena no iespējām pacīnīties par olimpisko medaļu?
- Visiem ir tāda iespēja. Kamēr stafete bija testa režīmā, citas komandas tam lielu uzmanību nepievērsa un uztvēra kā izklaides pasākumu, taču šobrīd visas komandas tai jau gatavojas ļoti nopietni. Manuprāt, stafete ir ļoti interesanta disciplīna un padara sporta veidu skatāmāku. Liela nozīme ir arī starta reakcijas ātrumam. Ja parasti startā no labākajam līdz sliktākajam laikam atlēti iekļaujas pat vienā desmitdaļā, tad ar stafetes vārtiņiem ir tā, ka kļūdoties var pazaudēt pat trīs, četras desmitdaļas. Tas šīs sacensības padara interesantas. Vārtiņu sistēma Siguldas starta estakādē jau ir uzstādīta, tādēļ par iespējām trenēties nevar sūdzēties, tomēr vasaras darbu varētu sakārtot tā, lai ķermenis būtu vēl precīzāk sagatavots. Ir daudz un dažādi trenažieri, kurus varētu uztaisīt, lai treniņus padarītu efektīvākus. Var redzēt, ka vācieši šīs lietas ir pārdomājuši tālāk.

- Vai kamaniņās startu nevar trenēt ar airēšanas trenažieri?
- Redzi, airēšanā tev rokās ir brīvs airis, bet kamaniņu sportā roku attiecība pret ledu saglabājas nemainīga. Ar brīvu airi vari atrast savam ķermenim optimālo kustību, turpretī kamaniņu sportā ir nekustīgi rokturi un ķermenim tiem jāpielāgojas.

- Arī stipri pirksti ir vajadzīgi. Cik liela nozīme ir, tā sauktajiem, «pingvīniņiem»? Vai kāds uz tā rēķina daudz vinnē?
- Uz to var vinnēt ļoti daudz. Mana roka nav maza, bet, ja paskatās uz [vācieša] Fēliksa [Loha] roku, tad man ir tikai bērna roka. (Smejas) Lai uztrenētu šīs kustības, balstā guļus taisām lēcienus uz pirkstiem, strādājam ar svaru stieni un vasarā braucam ar skrituļkamanām pa taisnu virsmu. Roku apakšdelmam ir jābūt labi uztrenētam. Ja šī ķermeņa daļa nav pietiekami stipra, tad nav nozīmes, ka tev ir plati un spēcīgi pleci. Ja starta rāviena brīdī pirksti taisās vaļā vai, sitot «pingvīnus», plauksta nespēj to noturēt, tad visam pārējam ir maza jēga.

- Vai liekais svars kamaniņu sportā var palīdzēt?
- Starta uzrāvienā tas noteikti traucē. Jā, kādam ir vēderiņš. Arī svarcēlājiem ir vēderiņi, taču tas nav liekas svars. Ja spēj savu ķermeni kontrolēt, tad lielāks svars nāk par labu, bet, ja esi kā galerts, tad saprotams, ka tas nepalīdz.

- Vai vācieši kamaniņu sportā dominē tikai uz tehnikas rēķina?
- Par vāciešiem nevaru teikt nevienu sliktu vārdu. Valsts iegulda milzīgus līdzekļus un viņi strādā ļoti profesionāli.

- Bet vai tādēļ tev rokas nenolaižas?
- Reizēm tā ir, jo redzi, ka treniņos brauc par viņiem ātrāk, bet izrādās, ka tas ir tikai tāpēc, ka tev ir vienas slidas gan treniņiem, gan sacensībām, kamēr viņi sacensībās uzliek citas slidas un brauc par tevi pussekundi ātrāk. Turklāt arī treniņos izmantotās vāciešu slidas neizskatās slikti. Braukājot pa pasauli, visu valstu sportistu kamanas tiek vestas kopā, vienā lielā fūrā, jo tā sanāk lētāk un ērtāk. Mums ir sanācis krāmēt arī vāciešu kastes, kuras pēc izskata ir tādas pašas, kā mūsējās, taču tās nav viegli pacelt pat četratā. Kaste ir pilna ar instrumentiem un slidām. Katram ir līdzi vairākas kamanas un slidu pāri, kuri treniņos nepārtraukti tiek mēģināti.

- Soču olimpiskās spēles tev būs pēdējās sacensības karjerā?
- Kad tas būs padarīts, tad ticu, ka zināšu ko darīt tālāk...

- 2015. gadā pasaules čempionāts notiks Siguldā...
- (Pauze) Man patīk darīt to, kur redzu sev izaugsmes iespējas. Ja pēc Soču olimpiskajām spēlēm tas, ko es daru, palīdzēs man un komandai, tad viss ir iespējams.

- Tad kas tev lika šaubīties pirms gada?
- Bija iestājies zināms nogurums no rutīnas. Kā nekā 22 gadus no vietas katru vasaru bija treniņi un kamanas, bet ziemā - trases. Atšķīrās nianses, bet darba plāns katru gadu bija ļoti līdzīgs. Nogurums bija gan fizisks, gan garīgs. Bet domāju, ka jebkurš fiziskais nogurums sākas no garīgā noguruma. Ja iekšā ir dzirkstelīte, tad... Tāpat kā tad, kad esi iemīlējies - vari negulēt naktis un dienās strādāt.

P.S. Seko līdzi «Apollo» sporta ziņām arī sociālajā tīklā «Twitter» -

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

18.11.2017
Ienākt apollo.lv