Mazie cilvēki, galvu augšā! Attēlu galerija

Apollo
0 komentāru

Dzīve viņus piespiež būt stipriem, un viņi nedzīvo īpašos namiņos.

«Arvien mazāk ļaužu pievērš mums negatīvu uzmanību. Brīnišķīgi patiesi ir bērni, ierauga mani un skaņi saka — re, kur maziņa māmiņa iet,» saka cirka artiste Zinaīda Haruka, jauka, gracioza sieviete ar izteiksmīgu sejiņu un sīku balstiņu. Mazie cilvēki — tā viņi sevi dēvē, izslēdzot zinātnisko terminu «liliputi».

Sestdien viesizrādes Rīgas cirkā sāka pasaulē vienīgā liliputu cirka mākslinieki, kurus vienotā trupā pulcinājis Maskavas Jurija Ņikuļina cirks. Kolektīvā strādā 25 artisti — žonglieri, klauni, ekvilibristi, gaisa vingrotāji… Skatoties priekšnesumu, tā vien gribas smaidīt, visi tik graciozi un talantīgi.

«Mēs sakām maļeņkije ļudji (mazie cilvēki — no krievu val.), taču artisti saprot, ka afišās jāraksta — liliputu cirks. Viņi pieraduši samierināties. Spēcīgas personības, intelektuāli un sirsnīgi cilvēki,» stāsta trupas producents Vadims Gurēvičs. «Viņi no mums atšķiras tikai ar fiziskajām iespējām. Tikai skatiens viņiem vienmēr jāceļ uz augšu. Bet es arī šodien sajutos kā mazais cilvēks, Vecrīgā pretim nāca īsts basketbolists,» pasmaida Vadims Gurēvičs.

Savulaik Maskavas cirkā strādājuši akrobāti, īsti milzeņi, bet administratore bija no mazajiem cilvēkiem, taču ar tādu sparu, ka tik turies. Kad sākusi rāties, pamatīgi, skaļā balsī, puiši saduguši arvien mazāki un mazāki… Tad administratore iebrēkusies — ko jūs te uz ceļiem manā priekšā stāvat!

Piebildīšu vien, ka liliputi ir ļoti maza auguma, vidēji — no metrs divdesmit līdz metrs trīsdesmit pieci (vīrieši), taču visādi citādi ļoti proporcionāli veidoti, neizaugšana ir hormonāla nepietiekamība.

«Mazais augums ir dabas mīkla»

«Daudzi uzdod stulbus jautājumus — vai jums parasts dzīvoklis vai mazs namiņš, kur atrodas jūsu valsts, kādā valodā jūs sazināties… Tad jābrīnās — vai patiesi šķietam tik neparasti?!» smaidot saka Nataša, Natālija Avraimova, kuru izrādē ieraudzīsiet vingrā taureņa tēlā.

Viņas dzīvesstāstā ir skumjas lappuses. Omskas meitene stājusies tehnikumā, kur māca tautas koru pedagogus. Komisija pasaukusi mammu un teikusi — kā tas izskatīsies, viņa tāda maza?! Māte ļoti lūgusi, lai ļauj mācīties, var pat atzīmes nelikt, jo meitai tik ļoti patīk dziesma. Kad Natašu pieņēma cirkā, skolotāji nākuši lūgties, lai talantīgā meitene skolu nepamet.

«Reiz vectētiņš teica — dzīvē viss var notikt, noteikti kaut kur ir tādi paši mazi cilvēki, toreiz mēs par tādiem nezinājām. Ja kādreiz viņus ieraugi, viņš teica, uzreiz ej pie viņiem… Es domāju — nieki, taču pagāja nepilns gads, un es ienācu mazo cilvēku kolektīvā,» atceras Nataša.

Te viņa ir starp savējiem, taču ne vienmēr tā var justies sabiedrībā. Natašu kaitina, ka pārdevējas sākušas apģērbu apzīmēt pēc gadiem — šīs bikses ir 12 gadu vecai meitenei. «Es rādu — iedodiet man šīs zeķbikses, viņa nepaskatās uz mani un splīnīgi saka — vai jums grūti nosaukt savus gadus?! Es saku: astoņpadsmit, un ko tālāk… Nu, jums jociņi, atcērt pārdevēja,» piedzīvoto stāsta Natālija.

«Kad man bija pieci gadi, es biju diezgan branga, tad vienaudži sāka stiepties, bet es paliku uz vietas, viņi arvien vairāk auguma atšķirībā attālinājās… Mēs esam četras māsas. Māsa, kas piedzima pēc manis, arī bija maza,» saka Nataša. Tad acis iemirdzas, un viņa aizrautīgi stāsta, ka māsa piepeši sākusi augt. «Viņa ir jau metrs piecdesmit, drīz beigs koledžu. Notika brīnums! Tādēļ es vienmēr saku — mūsu mazais augums ir dabas mīkla. Neviens nevar izskaidrot precīzi, kāpēc tādi esam.»

«Arī lieliem kāds nodara sāpes»

Kad Zinaīdas Harukas dzimtajā pilsētā ieradās mazo cilvēku cirka trupa, viņa pieteicās, sāka dejot kolektīvā, cirkā satika Viktoru, savu vīru. «Man vienmēr veicies ar labiem cilvēkiem. Klasesbiedri vienmēr teica — Zinočka, vai tev nevajag palīdzēt, saudzēja. Arī vēlāk nekad nejutos apspiesta. Kad biju bērns, pārdzīvoju, kad uz ielas dzirdēju — re, sīkā iet. Bet paaugos un sapratu, kāpēc viņi tā saka. Es uzskatu — ja mēs esam radīti tādi cilvēki, tad sabiedrībai mūs jāredz, jāzina, kādi esam. Tas dod iemeslu padomāt, ka neviens ne no kā nav pasargāts, ģenētika ir sarežģīta padarīšana.»

Viktors pasmaida: «Apvainojumiem nav vērts pievērst uzmanību. Arī lieliem cilvēkiem taču nodara sāpes. Tas, ka esam mazi, dod stimulu censties, pierādīt — nu, neesam mēs tikai mazi, varam daudz ko! Mūsu paziņu lokā mazie cilvēki gan konstruktoru biroju vada, gan grāmatvedībā un par inženieriem strādā.»

Reizēm vaicājot, vai viņu mājās viss ir mazs, tad Zinaīda iecietīgi skaidro, ka ir normāls divistabu dzīvoklis, ar visparastākajām mēbelēm. Pie viņiem viesojas arī lielie cilvēki, draugu pulks plašs. «Daudzi jūsmo, cik pie mums skaisti. Mēs no viesizrādēm vedam suvenīrus. Lai arī mazi piedzimuši, esam tik daudz ceļojuši, par ko citi var tikai sapņot.»

Mūsu saruna ieiet strupceļā, kad vēlos precizēt, cik liela (maza) auguma abi ir. Zinaīda paskatās, kā uz bērnu (vēlāk izrādās — esam vienos gados) un skumji ironiski noteic: «Atvainojiet, tāds jautājums ir pagājušais gadsimts!»

«Ar sparu viss jāsasniedz»

Ar baltu smaida muti arēnā iznāk klauns Antoša. Antons Hadarkevičs (52 gadi, augums 1,36 m) cirkā strādā kopš 1969. gada. Par arēnu sapņojis kopš bērnības, taču padomju laikos mazos cilvēkus cirka skolā neuzņēma. Vecākiem bija pieci bērni, Antons un viena māsa — maza auguma. Arī māsa strādājusi cirkā, tagad jau pensijā.

«Ko slēpt, mums grūtāk nekā citiem, tāpēc viss jāsasniedz ar savu sparu. Ir brīži, kad gribas ieslīgt skumjās, bet tad es domāju, cik daudziem lieliem cilvēkiem dzīve nav izveidojusies, nelaimīgi, nodzērušies… Bet es tik daudz esmu redzējis, pasauli apbraukājis.

Starp citu, padomju laikos mūs, mazos cilvēkus, nelaida uz ārzemēm, laikam baidījās, ārzemnieki teiks, ka liek invalīdiem strādāt. Bet, ja to vari, kāpēc nerādīt savu mākslu cilvēkiem?! Tas jau nav auguma mazums, bet spējas un talants, kas nosaka, vai vari strādāt cirkā,» skaidro Antons Hadarkēvičs, kas labprāt skatās futbolu un hokeju, aizrautīgi krāj diskus, visvairāk ar džeza mūziku.

Talantīgie artisti — Viktors (46 gadi) un Zinaīda (45) Haruki — iepazinās cirkā. Viņu numurs ir ķīniešu spēle ar diabolo, skritulīšiem, kurus ievirpina ar roku veiklību un auklām. 2 attēli Atvērt

Talantīgie artisti — Viktors (46 gadi) un Zinaīda (45) Haruki — iepazinās cirkā. Viņu numurs ir ķīniešu spēle ar diabolo, skritulīšiem, kurus ievirpina ar roku veiklību un auklām.

Foto: Ojārs Lūsis

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

22.10.2017
Ienākt apollo.lv