Merlina Apaļais galds I

Apollo
0 komentāru

Laikam gan ne velti Urāns ir nonācis Zivīs. Kad Merlins šoreiz apmeklēja redakciju, viņš mazliet kašķīgi painteresējas: kā astrologu kungi saskaņo astroloģiju un ticību?

Un astrologs Aleksandrs Sokolovs pirmais izteica savu viedokli:

«Manā praksē nākas strādāt ar visdažādākās dzīves pozīcijas, dažāda vecuma, uzskatu un kultūras līmeņa cilvēkiem. Tā kā reizēm jāuzklausa cilvēku šaubas par to, vai viņiem ir pieļaujams apmeklēt astrologu, es jau sen esmu formulējis savu attieks­mi pret šo jautājumu: astrologs var palīdzēt cilvē­kam izprast Providenci — to, kam cilvēks ir dzimis, kur viņš var būt noderīgāks sev un citiem un pat — kad.

Man patīk doma, ko izteikuši, šķiet, brāļi Strugacki, ka mūžīgais jautājums par ticības un izziņas attiecībām ir sen un skaidri atrisināts, proti: «Nepieciešamība pēc ticības rodas tad, kad mēs nonākam pie izzināmā robežas.» Labi teikts. Mūsu tiešās zināšanas taču ir tik pieticīgas — tās aptver to, kas atrodas izstieptas rokas attālumā: pirksts elek­triskajā kontaktā — sāpīgi, cukurs uz mēles — saldi.

Vairums zināšanu ir netiešas: to, ka temperatūra uz Saules virsmas ir 6000 grādu pēc Celsija, mēs nezi­nām, bet mēs tam ticam (ticam zinātniekiem). Un tas, kam ticēt un neticēt, — tā ir ikdienas izvēle, kurā par kritēriju kalpo prakse, dzīve.

Horoskopā par šiem jautājumiem atbild Urāns un Neptūns. Urāna motivācija ir meklēt patiesību, bet ticēt — tā jau ir Neptūna motivācija. Jebkurā horoskopā ir abas šīs planētas, turklāt vēl pastāv arī spēka faktors, kas nodrošina enerģiju tās vai citas motivācijas īstenošanai, — tas ir Plutons.

Cilvēks var būt ticīgs, bet meklēt patiesību — tad viņš var kļūt par teologu. Un cilvēks var saukties par «neticīgu», bet dzīvot iluzoru ticējumu varā.

Urāna un Neptūna raksturs daudzējādā ziņā ir pretējs, tāpēc vienā cilvēkā reti kad organiski sadzīvo «neptuniska» ticība un «urāniska» astroloģija. Parasti cilvēks, kas to apgalvo, vai nu nav ticis ar sevi skaidrībā, vai arī liekuļo.

Mēdz būt, protams, ka cilvēkam ir aptuveni vienādi akcenti, piemēram, kad minētās planētas atrodas savstarpējā recepti]ā vai arī ir iesaistītas savstarpējā aspektu konfigurāci­jā — tad cilvēks visu dzīvi sevi meklē reliģijās un zinātnē.

Manuprāt, gan reliģiska ticība, gan arī astroloģija var palīdzēt cilvēkam uzlabot viņa dzīvi, noskaņot viņu uz harmoniju ar kosmosu, tikai tās abas balstās uz dažādām motivācijām, un, starp citu, horoskops palīdz saprast to, kāds ceļš konkrētam cilvēkam atzīstams par labāku.

Raug, ja akcentēts ir XII nams, Zivis, Neptūns — cilvēks biežāk aizdomājas par tiem likumiem, kas ir augstāki par mums. Daži teic, ka tie ir Dieva likumi, citi tos sauc par Dabas likumiem, vēl citi saka, ka tie ir Taisnīguma principi. Būtībā viņi runā par vienu un to pašu. Un procesu, kurā cilvēks tiecas veidot savu dzīvi tā, lai atbilstu šiem likumiem, es saucu par garīgumu.

Un galu galā sava nozīme ir arī laikmetam. Šis laikmets maina cilvēku attieksmi kā pret reliģiju, tā arī pret astroloģiju. Tik bieži minētais Ūdensvīra laikmets (lai arī kad tas sāktos) — ir realitāte. Palū­kojieties uz pēdējiem 100-150 gadiem: cik strauji ir attīstījušās precīzās zinātnes, dzimusi aviācija, cil­vēks izrāvies kosmosā, parādījušies datori. Daudzi apgalvo, ka Zivju — ticības — laikmetu nomaina Ūdensvīra — zināšanu — laikmets. Nu tad izman­tosim tā iespējas!

 

Dāvids Zvaigzne:

Reizēm tiek spriests par pretrunām starp astroloģiju un reliģiju. Acīmredzot ir cilvēki, kam šajā jautā­jumā ir pretruna.

Bet sākumā jāvienojas par terminiem: ko sauk­sim par reliģiju un ko — par astroloģiju. Vai ar vārdu reliģija domājam Baznīcu vai arī cilvēka iekšējo saikni ar Radītāju — tās ir divas atšķirīgas lietas.

Ja ar reliģiju domājam Baznīcu, vēstures gaitā tā ir izpaudusies dažādi — atkarībā no laikmeta, Baznīcas politikas, cilvēkiem: brīžiem Baznīca bija mocekle, brīžiem — mocītāja, brīžiem — miera, brīžiem — kara nesēja. Un tās nostāja pret dažādiem jautājumiem dažādos laikmetos bijusi atšķirīga. Piemēram, katoļu Baznīca tikai nesen oficiāli atzina Kopernika mācību, bet pareizticīgā Baznīca vēl pirms gadiem divdesmit neatzina Ļevu Tolstoju (kā ir patlaban, man trūkst ziņu).

Dažādos vēstures periodos varam konstatēt dažādu Baznīcas nostāju pret astroloģiju — to noteikuši gan ideoloģiski, gan politiski motīvi, gan garīdznieku cilvēciskās īpašī­bas, gan viņu izglītības līmenis. Pašreizējā periodā šīs attiecības ir saspringtas.

Ja ar reliģiju domājam cilvēka iekšējo saikni ar Radītāju, kas ļauj cilvēkam izjust visas radības vienotību, tad starp reliģiju un astroloģiju pretrunas nepastāv — gluži otrādi. Protams, ja mēs par astroloģiju dēvējam cilvēka un kosmosa mijiedarbības likumsakarības, nevis kaut ko citu.

Tajā pašā laikā konkrētam astrologam var būt pretrunas. Gan ar reliģiju, gan ar Baznīcu, gan ideoloģiskas, gan ētiskas.

Bet ja nu tomēr pretrunas ir? Ja nu tomēr mūsdienu astroloģijā mēs atradīsim pretrunu ar reliģiju (nevis ar Baznīcu), proti, konstatēsim, ka astroloģija kļūst bezdievīga, tad astro­loģiju skāris tas pats process, kurš ir skāris gan zinātni, gan mākslu un vēl daudz ko citu, kas vēs­tures gaitā zaudējis sākotnējo saikni ar reliģiju. Tad tā ir attīstības problēma, kas līdzīga pubertātes peri­oda problēmām, bet agri vai vēlu tā pāries.

Cilvēka attīstībā pubertātes laikā pusaudzis sāk konfliktēt ar vecākiem, agresīvi apliecināties, bēgt prom no mājām utt. Tas ir dramatisks un riskants dzīves posms, kurā tīnis sāk savus patstāvīgos dzīves eksperimentus, zaudē tīrību, izšķiež līdzekļus un spēkus, bet viņš gūst pats savu kontaktu ar realitāti, sāpīgu, bet vajadzīgu pieredzi, ko nekas nevar aizvietot.

Ja paraugās nopietni, šādā tīņa vecumā atrodas visa mūsdienu civilizācija, kas cīnās ar savām hor­monu revolūcijām, eksperimentē ar dzīvību un pāris simtu gados izšķiedusi lielāko daļu planētas resursu. Bībeles Vecajā Derībā tieši par šo attīstības fāzi stāsta līdzība par pazudušo dēlu…

Ja atgriežamies pie astroloģijas un reliģijas pret­runas parastajā izpratnē — kā pretrunas starp astro­loģiju un Baznīcu, tad jebkuras domstarpības acu­mirklī izlīdzina fakts, ka vēsturē mēs neatradīsim nevienu dzīvu dvēseli, kuru astrologi būtu piespie­duši atteikties no viņa pārliecības vai sadedzinātu sārtā, nevienu dvēseli, kurai astroloģija tiktu pa­sniegta ar uguni un zobenu…

Simons Bizuns:

Kāds viedais teicis, ka dvēsele ir tas, kas cilvēku dara par cilvēku, koku — par koku un zāli — par zāli; bez dvēseles zāle kļūst par sienu, koks — par malku, bet cilvēks — par līķi.

Ja ar reliģiju saprotam to neredzamo asinsvadu, kas uztur dvēseli dzīvu, tad bez tā ar astroloģiju notiek gluži tas pats, kas ar zāli, kad tā pārvēršas par sienu. Un tā notiek ar jebko, ar ko nākas saskaties dzīvē, — ja pazūd šis «asinsvads».

Atgādināšu, ka ceļš astroloģijā sākas no Pamatprincipiem — tās ir parādes durvis astroloģijā. Un šie pamatprincipi — Saprātīguma, Vienotības, Veseluma, Polaritātes, Svārstību, Cikliskuma, Hierarhijas principi — sakņojas reliģijā. Ja astroloģijas apguve nesākas ar tiem, astrologa interpretā­cijā vienmēr trūks kaut kā būtiska — to laikam sauc par jēgu…

Nelaime ir tā, ka daudzi mēģina ieiet astroloģijā ne pa parādes durvīm, bet pa dažādiem aplinku ceļiem, tāpēc par astroloģiju kopumā pastāv tik divdomīgs iespaids. Parasti šie ļaudis tver tikai astroloģijas tehnisko pusi.

Bet normālā attīstības gaitā astroloģija kļūst par universālu instrumentu, kas palīdz izprast ne vien notikumu pasauli, bet ļauj mūžīgi apbrīnot pasaules Radītāja gudrību.

Merlina Apaļais galds I

www.asahi-net.or.jp

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv