Migrācija – riski un iespējas

Apollo
24 komentāri

Laikā no 13. līdz 15.jūnijam Luksemburgā notika Beniluksa valstu parlamenta sesija, kuras ietvaros man bija iespēja piedalīties diskusijās par migrācijas politiku Eiropas Savienībā (ES). Šodien ir pilnīgi skaidrs, ka imigrācija un emigrācija ir visas Eiropas problēma, kuru nevar risināt viena valsts ar viena veida pasākumu kopumu.

Migrācija – riski un iespējas

Foto: No personīgā arhīva

Atklāta saruna sākas ar faktiem – EUROSTAT dati liecina, ka 2011.gadā ES ieradās 1,7 miljoni cilvēku no citām valstīm. Vēl 1,3 miljoni iepriekšējo gadu imigrantu mainīja mītnes zemi un pārcēlās uz citu ES valsti. Tādejādi ES iekšienē jaunā mītnes valstī, ar svešu valodu, kultūru, atšķirīgu dzīvesveidu, tikai 2011.gadā apmetās trīs miljoni cilvēku. Protams, lielāko imigrantu skaitu, vairāk nekā 60%, uzņēma Apvienotā Karaliste, Vācija, Spānija un Itālija. Luksemburgas Karalistē vairāk nekā 40% iedzīvotāju nav karalistes pilsoņi, Latvijā procentuāli ir visvairāk nepilsoņu, kuri nav Eiropas Savienības valsts pilsoņi – vairāk nekā 17%. Eiropas valstis dažās desmitgadēs mainījušas vairāk, nekā iepriekšējos gadu simtos.

Mūsdienu imigrācija ir daudzšķautnaina un kompleksa, tā maina un pārveido sabiedrības un valstis – šodien pasaulē katrs septītais cilvēks dzīvo citā valstī, nekā tā, kurā dzimis. Kamēr Latvijā pagaidām mūs ietekmē tikai viens šī ātrgaitas ceļa virziens – emigrācija, citas valstis jau zina, kāds pārbaudījums ir valsts drošības, labklājības, veselības un izglītības sistēmām strauja un liela apjoma imigrācija. Mums visiem Eiropā jārēķinās, ka būs vēl jaunas imigrācijas formas – ekoloģiskā apdraudējuma un klimata pārmaiņu imigrācija jau ir realitāte. Latvijā, jau ir imigranti, kuri Latvijas vidi atzīst par galveno ieguvumu. Tālākā situācijas saasināšanās un bruņotie konflikti, ūdens un pārtikas trūkums, pilnīga bezcerība un nabadzība – pat Latvijas labklājība, lai ko mēs par to runātu, būs arvien pievilcīgāka ļoti lielam cilvēku skaitam. Imigrācijas radītos patiesos riskus ES valstis tikai sāk apzināties, to detalizēts novērtējums un risinājumi vēl ir nākotnes jautājumi.

Imigrācija tieši ietekmē sabiedrības un valsts drošību. Pēdējo laiku notikumi liecina, ka pat tajās valstīs, kas gadu desmitiem ir lepojušās ar savu integrācijas politiku (un tajā ieguldītajiem pietiekami lielajiem resursiem) ir problēmas ar sabiedrības drošību un, attiecīgi, valsts drošību. Vadošās ES valstis viena pēc otras atzīst, ka ir zaudējušas ilūzijas, un piekrīt, ka pieejai imigrācijai un integrācijai jākļūst pragmatiskākai un piezemētākai.

Baltijas valstīm un, tai skaitā, Latvijai, imigrācija un emigrācija ir viens no valsts un reģionu līmeņu debašu karstākajiem jautājumiem. Pievienojoties ES, mēs ar prieku pieņēmām tos labumus, ko sniedz brīva cilvēku, preču un pakalpojumu kustība, tomēr mēs nebijām gatavi tam, ka par šie ieguvumiem būs jāmaksā tik augsta cena. Pirms vairāk nekā 20 gadiem neviens pat nenojauta, cik daudzi izvēlēsies vai būs spiesti pamest valsti. Dzīves līmeņa, ienākumu, sociālās apdrošināšanas atšķirības un, būsim atklāti, kaut vai tikai cerība izrauties no nabadzības un dzīvot labklājīgu dzīvi, padarīja Baltijas valstis par ES iekšējiem emigrācijas līderiem – 2011.gadā vien Igauniju pameta seši tūkstoši cilvēku, Latviju 30 tūkstoši un 50 tūkstoši – Lietuvu. Nav ilūziju, ka 2012.gada dati būs atšķirīgi. Diemžēl nav ilūziju, ka atšķirīgi varētu būt arī šī gada dati.

Rezultātā pēdējā desmitgadē Baltijas valstu iedzīvotāju kopējais skaits, atbilstoši oficiālajai statistikai, ir samazinājies par miljonu – no 7,25 līdz 6,26 miljoniem. Šie dati piespiež mūs, Baltijā un Latvijā, citādāk paskatīties uz mūsu ekonomiskas attīstības iespējām. Pēc ekonomiskās krīzes pieprasījums pēc darbaspēka pieaug un, lai arī, salīdzinot ar citām Baltijas jūras reģiona valstīm, visās trīs Baltijas valstīs kopā ir tikai mazliet vairāk par 25 tūkstošiem imigrantu no ne Eiropas valstīm, imigrācijas problēmas mūs skars tieši, skarbi un drīz.

Imigrācijai ir dažādi aspekti. Kā jau minēju, tas ir slogs labklājības, izglītības, veselības aprūpes sistēmām. Imigrācija, it īpaši nelegālā, ir reāls drauds valsts suverenitātei un drošībai, tai skaitā starptautiskās noziedzības un arī terorisma aspektos. Imigrācija Latvijai nozīmēs papildu etnisko spriedzi, saasinot gan publiskās politiskās debates, gan reālo situāciju – cilvēkiem nāksies noskatīties, kā viņu emigrējušo tuvinieku, draugu un paziņu vietā darbus veiks imigranti, kuriem tiks sniegtas sociālās garantijas. Neviens nedrīkst novērtēt par zemu vai vienkārši augstprātīgi ignorēt lielas daļas cilvēku priekšstatus, ka iebraucēji nes līdzi noziedzību, atņem darbu vietējiem, grauj vietējās kopienas. Mūsu tautieši, kuri strādā visā pasaulē, var izstāstīt jebkuram ekspertam, ko nozīmē būt nevis vispār ne-ES, bet jaunās ES valsts pilsonim kādā no tolerantajām un labklājīgajām ES valstīm.   

Būtiskākais jautājums – vai mums šodien ir risinājumi imigrācijas kontrolei un ierobežošanai? Vispirms, jebkura ES valsts ir centusies kontrolēt un ierobežot imigrāciju, cik vien tas ir bijis iespējams. Un tas ir jāizmanto arī Latvijai. Mums nav jāizvairās atklāti runāt par sagaidāmo imigrāciju, jo, turpinot par to klusēt, mēs riskējam vienkārši pasīvi noskatīties notikumu gaitā, atsakoties pat no mēģinājuma to ietekmēt Latvijas valstij un cilvēkiem par labu. Latvijai risinājums nav arī imigrācijas aizliegums – ne tikai tāpēc, ka to nepieļauj mūsu starptautiskās saistības, bet arī tādēļ, ka Latvijas ekonomika tiešām nespēs strauji attīstīties bez darbaspēka. Vienlaikus ierobežojumi veicinās nelegālo imigrāciju un ar to saistīto noziedzību.

Baltijas valstu parlamentu viedoklis ir, ka jebkādas izmaiņas Šengenas līgumā, tāpat kā jebkuras dalībvalsts imigrācijas politikā un normatīvajā regulējumā, ir jāvērtē ļoti uzmanīgi, lai pilnībā izsvērtu iespējamās sekas visās ES dalībvalstīs. Robežu slēgšana jebkurā no valstīm nav risinājums – nākotnes realitāte ierobežo mūsu šodienas izvēles. Visā ES iedzīvotāji noveco, jaunieši izvēlās doties pasaulē mācīties, iegūt pieredzi, dibināt ģimenes, bērni dzimst arvien mazāk. Visām valstīm ir jāattīsta un jāievieš tādas integrācijas programmas, kuras palīdz apgūt lokālo kultūru un valodu, lai nodrošinātu sociālo integrāciju un novērstu draudus nacionālajai un valsts identitātei.

Jau šodien Baltijas valstis sadarbojas, lai sasniegtu sekojošus mērķus – vispirms, legālajai imigrācijai jānotiek saskaņā ar katras ES dalībvalsts prioritātēm un vajadzībām, atbilstoši valsts spējai uzņemt imigrantus. Otrkārt, nelegālā imigrācija ir jāierobežo, nodrošinot nelegālo imigrantu nosūtīšanu atpakaļ uz viņu izcelsmes valsti vai tranzīta valsti. Treškārt, mums ir jāpaplašina sadarbība ar imigrantu izcelsmes valstīm vai tranzīta valstīm, lai atbalstītu to izaugsmi. Lai cilvēkiem nav jābēg.

Baltijas valstis ir uzsākušas darbu pie kopīgas imigrācijas rīcībpolitikas parlamentu un ES iniciatīvu līmenī. Tomēr, kas būtu darāms Latvijā tagad un šeit? Es domāju, ka augstākajā līmenī ir jāspēj pieņemt lēmumi vairākos sektoros, kuri ir vienlīdz svarīgi un nozīmīgi. Galvenais – ir jāspēj šos lēmumus ieviest dzīvē ilgtermiņā, konsekventi ievērojot vienošanās jeb nemainot spēlēs noteikumus spēles vidū. Es redzu četras jomas, kuras spētu palīdzēt mūsu valstij atgūt reālu, nevis makroekonomisku, līdzsvaru – nodarbinātība, ģimene, infrastruktūra un reģioni:

- Jāsamazina darba spēka nodokļu slogs, jāpalielina algas tā, lai tās būtu vispirms jau adekvātas minimālajiem izdevumiem. Un tai ir jābūt konsekventai ilgtermiņa politikai, lai darba devēji un darba ņēmēji justos droši, ka ir vērts iznākt no pelēkās ekonomikas zonas un legalizēt algas, ka var paļauties uz valsts nodokļu politiku un sociālo sistēmu;

- Vienkāršs, saprotams un pieejams ģimeņu atbalsts – sākot ar bērnu veselības aprūpi, jauniešu reproduktīvās veselības aprūpi, jauno ģimeņu un māmiņu atbalstu, bērnudārziem un skolām. Bērnu veselībai ir jābūt galvenajai valsts rūpei;

- Latvija ir maza, tai ir jābūt šķērsojamai dažu stundu laikā. Tranzīta infrastruktūra nodrošinātu iekšējo mobilitāti un dotu cilvēkiem izvēles iespēju dzīvot arī ārpus lielajām pilsētām. Tranzīta infrastruktūra ir Latvijas bagātība;

- Mūsu valstī ir iespējama līdzsvarota attīstība – nav iemesla, lai 50 km attālums nozīmētu daudzkārt zemāku dzīves līmeni. Mums ir jāspēj reģionos attīstīt uzņēmējdarbību, atbalstot perspektīvās ražošanas un pārstrādes nozares, veicinot uzņēmumu sadarbību un specializāciju, stiprinot pašvaldības.

Valdībai ir jābūt tālredzīgai un gudrai – šodienas bezdarbības un noklusēšanas cena būs zaudēta Latvija.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

23.11.2017
Ienākt apollo.lv