Miķeļi (Apjumības)

Apollo
0 komentāru

Miķeļi ir ziemas sākuma svētki, ko svin 29.septembrī. Šī diena pazīstama kā baznīcas svētku diena par godu virseņģelim Miķelim. (Vārds Miķelis ir radies no vārda Mihaels, kas nozīmē 'dievam līdzīgs'.) Tomēr daudzām tautām, tāpat kā latviešiem, šie svētki tiek svinēti ar citu nozīmi. Miķeļi ir apjumības jeb appļāvības - pēdējā pļaujas diena, kad ar maģisku rituālu palīdzību cenšas nodrošināt veiksmi nākamajā gadā un iegūt Jumja labvēlību.
Jumis ir latviešu druvu dievība. Pēc K.Karuļa etimoloģijas vārdnīcas, Jumis sākotnēji nozīmējis 'sasietais, saistītais'. Ar jumi saistītās latviešu etniskās tradīcijas sakņojas indoeiropiešu mītā par dievišķajiem dvīņiem. Par Jumi sauc arī divus kopā saaugušus augļus, riekstus, ziedus, divas vārpas uz viena salma. Šāda reāli pastāvoša parādība tautas uzskatos izveidoja priekšstatu kā par auglības, labklājības simbolu. Par Jumi - laimes nesēju ir daudz ticējumu.
Divžuburainā vārpa, Jumis, jāglabājot, ja izdodoties viņu kādreiz tīrumā atrast, jo tad saimniekam nākot svētība. (LTT: H. Skujiņš, Smiltene.)
Divžuburaino vārpu (Jumi) glabā, jo tā esot atradēja laime un esot arī uz bagātību. (LTT: H. Skujiņš, Smiltene.)
Jumja vārpu vajagot glabāt makā, tad naudas nekad netrūkstot. (LTT: Atpūta, 1932, 404, 21. J. Gulbis, Aizkraukle.)
Personificētais Jumis ir saistīts ar druvu auglību. Katrai labībai ir bijis savs auglības gars. Visbiežāk daudzinātie ir miežu, rudzu un linu Jumji. Jumis ir vienīgais no latviešu dievībām, kuram ir sieva, saukta par Jumalīti, Jumaliņu, Jumanīte, Jumaļeņa, Jumalīne, Jumalēne, Jumja māte, un bērni Jumalēni. Jumis pats vēro pļāvējus, apjājot vai apejot tīrumus. Jumja ģimenes attēlošana raksturīga galvenokārt Latgales novada dziesmās.

      Jumīts kūla Jumalīti,
      Aiz matiem turēdams,
      Kam necepa biezu klaipu,
      Kam karašas plikšķināja.
      LD 28533

Jumis kā druvu auglības veicinātājs ir bijis izplatīts plašākā apgabalā nekā lopkopju patroni, kas galvenokārt centrējās Vidzemes augstienē. Lielākā daļa no Jumja dziesmām pierakstītas Zemgales līdzenumā, nedaudz mazāk - Vidzemes vidienē. Kurzemē Jumis tikpat kā nav bijis pazīstams.
Raksturīgākā appļāvību tradīcija ir Jumja ņemšana, kas ar maģisku rituālu palīdzību cenšas nodrošināt Jumja labvēlību arī nākamajā gadā.
Kad pļauja tuvojās uz beigām, kopā sanāca liels ļaužu pulks ar barvedi, kas varēja būt gan saimniece, gan dūšīgākā pļāvēja, kas visus vadīja rituālajā Jumja ņemšanā. Neiztrūkstošs atribūts bija barvedes stebere (falla imitācija). Jumja ņemšanai ir divi visbiežāk sastopamie paņēmieni. Senākais, kas sastopams arī pie citām Eiropas tautām, ir šāds: tika atstāts neliels labības kūlītis, kurā bija paslēpies Jumis. To sasēja mezglā, nolieca pie zemes un uzlika virsū akmeni. Ticēja, ka tādējādi Jumis pārziemos tīrumā un nākamajā gadā dos laukiem svētību. Jaunāks paņēmiens ir pļaujas laikā savākto Jumīšu (t.i. uz viena stiebra divu saaugušu vārpu) savākšana un iepīšana vainagā. Tika darināta arī josta, bet tā vairāk bija izplatīta Latgalē. Vainagu Jumja saņēmēja parasti nesa mājās un lika galvā saimniecei, bet jostu sēja ap vidu saimniekam. Ticējumos atrodami daudzi apraksti par Jumja ņemšanu.
Pēc seno latviešu domām Jumītis dzīvoja tikai labībā, un tam saimniekam, kura labībā viņš mājoja, auga braša maize. Tādēļ bija jāpamet arvien drusciņa labības, lai Jumi pielabinātu un lai viņš druvas neatstātu uz visiem laikiem, jo ja vienu vien reizi tīrums bija atstāts bez labības škumšķina, tad Jumītis bija sasirdīts un viņš vairs neatgriezās. Tādā kušķītī Jumis pārdzīvoja ziemu. Nu ņēma un sasēja šo salmiņu rogas kopā, jumtiņa veidā, no kā, domājams, viņš arī savu vārdu dabūjis. Tagad Jumim bija sava māja gatava. Sāka rakt zemi, pie Jumja saknēm. Ja kukaiņi, kuri parādījās pie rakšanas, steigšus vien bēga atpakaļ, tad tas nozīmēja uz priekšu visu labu: arī citu gadu tiem pašiem pļāvējiem bija jāpļauj tās pašas druvas; turpretim, ja bija otrādi, tad citu gadu daži darbinieki pietrūka. Jeb arī visi pļāvēji svieda savas izkaptis pār kreiso plecu. Kura strādnieka izkapts tālāk aizskrēja, to izprecēja, ja bija sieviete, un ja bija vīrietis, tad tas nomira. Labāk teikt, ka pēc katra savādāka atgadījuma, pēc katra savādāka priekšmeta latvietis kaut ko tēmēja. Vai nu pļāvējam salūza izkapts barā, atradās akmens, rupucis, zaķēns, visur mūsu senči redzēja Dieva pirkstu! Pļāvējam bija jānovij vaiņagi no pļaujamās labības, Jumja ņemot. (LTT: A. Skuja, Mālupe.)
Beidzot pļaut, runā par Jumja saņemšanu, parasti tā runā, kad beidz rudzus pļaut. Par Jumi saukuši pēdējo kūlīti, arī tieši pašu pēdējo sauju. Divas vārpas, kas saaugušas uz viena salma, arī saukuši par Jumi. Jauni ļaudis centušies atrast tādas saaugušas vārpas, tā esot zīme, ka tādas vārpas atradējs ātri apprecēsies. Par Jumi saukuši arī tos dzīvnieciņus, kas bēguši ārā no pēdējā bara. Arī tārpiņus un visādus vagulīšus, kas bijuši zem pēdējā kūļa, saukuši par Jumi. Beidzamo bara daļu pļāvuši steidzīgi no visām pusēm, lai Jumis neizbēgtu. Bieži no pēdējā bara bēg peles, vardes un citi kustoņi, tos tad arī saukuši par Jumi. Ja atrastais kukainītis bijis skaists, tad meitas teikušas, viņām būšot skaisti vīri. Ja saka: "Mēs jau sajēmām Jumi", tad tas nozīmē, ka beiguši pļaut. (LTT: B. Eriņa, Latgale.)
Jumītis dzīvo druvās. Kad beidz novākt pēdējo tīrumu, tad pļāvējiem jācenšas pļaut no visām pusēm un visai ātri. Pabeigušiem, jāapsēstas turpat uz kopiņām un jāapskatās, vai nav vienā stiebriņā divas vārpas. Jumītis, ja atrod, tas jānes mājā un jāiesprauž sienas šķirbā, ne pie durvīm, un jāglabā rūpīgi visu ziemu. Saimniekam tad radīsies dažādi labumi, bet Jumja atradēju, pļāvēju, vēl tai pašā rudenī aizvedīs tautiņās. (LTT: A. Brūvele un A. Suse, Ape.)
Miķeļi tiek saukti arī par Mīklāli, Mīkaļiem, Miķeļdienu, Miķēļdienu, Miķeļa dienu un Mīķeļa dienu. Miķeļi iekrīt visbagātākajā laikā, tādēļ galds šai dienā ir ēdienu pārpilns. Uz galda noteikti vajadzēja būt gaļai, tāpēc kāva aunu, āzi vai visbiežāk sivēnu, kas tika barots īpaši šai dienai un saukts par Miķelīti.
Agrāk Miķeļos esot ēduši gaļu un citus labus ēdienus. Vakarā ēdot esot dziedājuši tādu dziesmu:

      Mīkālītis kalusījās
      Pie logiem, pie durvīm,
      Kā Mīkāli godināja.

(LTT: K. Skujiņš, Bilska.)

Ap Miķeļiem vajadzēja kādam puscūčam būt nobarotam, ko kāva dažas dienas iepriekš, lai pagūtu desas iztaisīt. Arī kāposti mazākā toverī jau bija ieskābēti un Miķēļu vakarā zemnieks ieturēja labu maltīti. (LTT: Zemes Spēks, 1928, 176.)
Ar Miķeļdienu sākas veļu laiks. Jau no 17.gadsimta tiek pieminēti īpaši Miķeļdienas ziedojumi. Tiek norādīts, ka Miķeļa dienā zemnieki noteiktās dienās ziedo vasku, sviestu, maizi, sieru, gaļu, vilnu, naudu, ko pēc tam paņem nabagi. Ziedojumi minēti arī jaunāko laiku ziņās. Daļa no tiem pieder pie veļu mielasta, bet pārējie ir ziedojumi mājas garam. Miķeļdienā, līdzīgi kā Jurģos, atkārtojas gaiļa upurēšana un staļļa durvju smērēšana ar asinīm.
Miķeļos no katra ēdiena jādod Māju dieviem, iekams paši sākuši ēst. Šai dienā arī jāberzē ar vilnainu cimdu, kurā atrodas karsts ķieģelis, jauniem lopiem zobi, lai viņi neietu vaļā, t.i. lai zobi nekustētos. (LTT: Alksnis-Zundulis, Naudīte, arī Rūjiena.)
Miķeļu vakarā iegriež gailim kaklu un to nēsā apkārt gar visām dorēm un aptraipa stenderes ar gaiļa asinīm. Gaili nedrīkst pavisam nokaut. Dores vajaga tā krustiski, lai buri un raganas nestaigātu apkārt un nenospokotu lopus. (LTT: K. Strūkle, Skrunda.)
Miķeļu vakarā visas staļļu durvis smērē ar gaiļu asinīm, lai stallī nestaigātu ļauni gari, bet tikai svētais Miķēlītis vien. (LTT: A. Ansone, Skrunda.)
Miķeļu ticējumos bieži norādīts, ka šajā dienā nevajag nest neko mājās, lai kukaiņi un grauzēji nenāktu mājās. Tiek ieteikti arī citi varianti, lai ziemā nebūtu peles mājās.
Miķeļa dienas rītā vajaga pa mājām izstaigāt visus kaktus un paņemt maizes gabalu līdz, tad visas žurkas un peles aiziet no mājām projām. (LTT: K. Cobriks, Sērne.)
Miķeļu vakarā ar pīlādžu koku jābada visur, kur ir žurkas un jāsaka: "Ej uz kaimiņu mājām, tur vairāk ko ēst, kā pie manim." Tad žurkas izzūdot.(LTT: E. Lappuķe, Jelgava.)
Miķeļa dienā jāpaņem žagars, jāizper mājā visas malas un jāsaka: "Projām, projām pele, projām, žurka!" Tā perot jāejot līdz robežai un žagars jāpārsviež pār robežu. Pēc tam jānākot mājā, bet atpakaļ nav brīv skatīties. Tanī gadā neviens kustonis nenākot mājās, bet visi ejot projām. (LTT: J. Bikša, Daugmale.)
Miķeļa dienā nedrīkst no svešām mājām kaut ko līdz atnest, neēst, nedzert tur, jo tad var atnest līdz to māju peles un citus kukaiņus. Ja pārnes no meža skujas, tad čūskas nāk mājās. (LTT: A. Skreija, Talsi.)
Miķeļa dienā nekā nedrīkst vest nedz nest mājās, jo citādi kustoņi ēd labību, maisus, drēbes etc. (LTT: J.Andriņš, Taurkalns.)
Miķeļos saka, ka ziemas vārti tagad vaļā, tas nozīmē, ka no šīs dienas jau gaida, kad sāksies auksts laiks. Dažos novados jau sākas ziemai raksturīgie masku gājieni. Izbeidzas arī aizliegums vilkiem - pēc šīs dienas vilki drīkst ķert kādus lopus tie grib, kas viņiem netiek liegti. No Jurģiem līdz Miķeļiem dieva suņi - vilki drīkst ķert tikai tos, ko Juris atļauj.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

20

2017. gada 20. oktobris

Vārda dienas

Leonīda, LeonīdsLeonida, Leonide, Leonids, Leonita, Pelageja

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

20.10.2017
Ienākt apollo.lv