Mīla vīla. Konkursa darbs

Apollo
0 komentāru

Tajos svētkos es biju tikai vērotāja — pārāk sīka, lai ietekmētu notikumu gaitu; pietiekami pieaugusi, lai to saskatītu un saprastu. Biju tajā vecumā, kad meitenes jau interesējas par zēniem, kaut pašas to lāgā nesaprot. Kad paraustīšana aiz bizēm (man bija astītes) vēl šķiet jūtu lielākais apliecinājums.

Togad ar ģimeni braucām Jāņus svinēt pie draugiem. Tur bija paredzēts pamatīgs pasākums ar līgošanu (latviski), ugunīm, alu un visu, kas piederas. Draugu ģimenē man vispirms acīs krita viena no tantēm (manā toreizējā izpratnē, protams). Viņai bija 25 gadi un, kā teica mamma, pēdējais laiks posties uz zagsu. Tātad to laiku izpratnē (deviņdesmito sākumā) un mūsu puses laukos — jau vecmeita. Sauksim viņu par Intu.

Gluži nejauši, gaidot svinību sākumu un maisoties visiem pa kājām, iegāju arī Intas istabā (tā vienīgā atradās otrajā stāvā, kur neviens nestaigāja). Un apstulbu… Tā nebija istaba. Tā bija svētnīca! Saposta līdz beidzamajam sīkumiņam, izrotāta ar meijām, ozollapu vainagiem, vismaz desmit vāzēm ar ziediem… Uz naktsskapīšiem abpus gultai izlietotas sveces. Uz platās gultas izklāts seksīgs, caurspīdīgs rītasvārks… Tā bija mīlas ligzdiņa, pat mans bērna prāts to saprata.

Un arī pati Inta bija saposusies vairāk par visiem citiem līgotājiem — ne jau es viena to pamanīju! Neviens neko neteica, bet likās, ka gaisā vēdīja kaut kādas gaidas, nojausmas, paredzējumi.

Un tad ieradās beidzamie viesi — Rīgas studenti un Intas draugi. Vakars varēja sākties.

Viņi bija kādi seši septiņi, arī dažas meitenes. Skraidīja pa sētu, dzēra alu, palīdzēja saimniekot, niekojās. Inta sarunājās ar visiem, bet uzreiz bija skaidrs, ka patiesībā viņa redz un dzird tikai vienu no viņiem — Jāni. Viņš bija visklusākais un dzēra visvairāk.

Jautrība pieauga. Cepām šašlikus, dziedājām, gājām rotaļās. Atradās arī daži mana vecuma kavalieri, un es piemirsu gan Intu, gan viņas svētnīcu. Vienu brīdi tomēr uzskrēju virsū viņiem abiem ar Jāni dārza tālākajā galā. Jānis bija acīm redzami piedzēries, kaut ko neskaidri vervelēja un pieturējās pie ābelītes, lai nenokristu. Inta stāvēja blakus, raudāja un atkārtoja tikai vienu teikumu: «Kāpēc tu tā izdarīji? Kāpēc tu tā izdarīji?»

Nākamajā dienā vīri bija paģiraini, bet meičas tādas kā saburzītas. Jānis šķūnī gulēja, bet Inta un Rihards — kāds pavecāks kungs no radu kompānijas — pārsteidza visus ar paziņojumu: «Rudenī būs mūsu kāzas!»

Patiesībā tas arī viss. Cik zinu, neviens no viņiem nav laimīgs. Jānis vēl tagad dzīvojot viens — esot tik tipisks vecpuisis, ka par tādiem varētu grāmatas rakstīt. Inta ar Rihardu dzīvoja kā suns ar kaķi, līdz beidzot atpestīja viens otru no šīm mokām un izšķīrās. Viņu abi dēli neieredz viens otru un nemitīgi plēšas savā starpā.

Kas notika tajos Līgosvētkos, es nezinu. Vienu gan laikam būšu sapratusi: «Bez mīlestības tā puķīte nesmaržo…»

«Bez mīlestības tā puķīte nesmaržo…»

«Bez mīlestības tā puķīte nesmaržo…»

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv