Mirdza Martinsone: «Mani atvēra krievi» Attēlu galerija

Apollo
0 komentāru

«Uz skatuves es vēlos darīt tikai tādu darbu, kas man patīk un kas man sagādā prieku un baudu,» — tā mūsu sarunas laikā vairākkārt ieminējās Mirdza Martinsone.

Pazīstama Dailes teātra aktrise… ļoti pazīstama. Gan saprasta un patiesi slavēta, gan arī pilnībā nenovērtēta. Spilgta un krāsaina, ar cilvēcisku un aktierisku intuīciju apveltīta. Skatītāju mīlēta. Un nevajadzētu domāt, ka tas ir tikai plaši pazīstamās pēdējo gadu seriālā atveidotās Monikas dēļ. Tas ir gauži nepareizi. Mirdza Martinsone ikkatrā lomā ienesīs savu krāsu, savu niansi, savu neatkārtojamo atmosfēru. Viņa ir ļoti, ļoti gaidī­ta dažādos pasākumos un svētkos. Esmu vairākkārt redzējis, kā vai ikviena sirds ielīksmo, kad Mirdza tikai uz īsu mirkli parādās kādā sarīkojumā. Patiesībā viņa pilnā mērā atbilst tam aktrises tipam, kas visas lomas rada ar prieku. Arī mūsu saruna par to, kas ir darīts un padarīts, par ko ir domāts teātrī, ris pavisam viegli, it kā saprotot vienam otru no pusvārda, lieki nelūkojot kādu īpašu, piemeklētu izteiksmes formu vai nogludinātas domas pavedienu.

Jānis Siliņš: — «Teātra Vēstnesī» daudzu gadu garumā tavs darbs teātrī ir skatīts it kā garāmejot, piemi­not, atzīmējot, paslavējot, arī kritizējot, bet man liekas, ka tas ir nepelnīti, pat sava veida para­dokss. Jo tāda aktrise kā Mirdza Martinsone būtu pelnījusi, lai ar viņu sarunājas. Lai ieklausās. Tev taču ir svarīgi, lai tavu darbu vērtē vai mēģina noskaidrot, kāda ir tava dzīve teātrī, kā top lo­mas…

Mirdza Martinsone: — Man vispār ir maz interviju. Varbūt pat vairāk krievu valodā iznākošajā presē. Un patiesī­bā mani īstie vērtētāji ir skatītāji. Vienkāršie ska­tītāji, kuri mani uzrunā uz ielas, veikalā, tirgū, kaut kur citur. Tikai tā es satieku ļoti daudz intere­santu cilvēku un varu teikt, ka tie ir pārsteidzoši cilvēki.

Ko man tas dod, ja uzraksta, ka šajā lomā man tas izdevās labāk, bet kādā citā sliktāk, ka te atkal es kaut ko daru tādu, ko varbūt nevajadzēja darīt… Tas man neko nedod. Nav jau tādas īstas analīzes ne par teātri, ne par aktieru darbu. Par aktieri jau vismazāk. Un es nebūt neļaunojos tāpēc uz kritiķiem, nē! Ja kāds saka kādus kri­tiskus vārdus, lai; es jau pati vien tikai zinu, kas ir kas… ko tur var vai nevar darīt.

— Man liekas, ka tavu skatuves darbu, es uzdrošinos tā teikt, pazīstu tikpat kā no pirma­jām lomām Dailes teātrī. Tā vienkārši ir sanācis. Un jau tad kaut kas — pat īsti netverams tavas pirmajās lomās bija. Un tā tas ir arī tagad — var­būt jau ar citu pieredzi, citu attieksmi, citu vēr­tējumu skalu. Piemēram, skatos kādreizējā Dailes teātra aktiera Pētera Vasaraudža uzņem­tās filmas kadros, kas gan ir bez skaņas, no 1972. gadā Arnolda Liniņa iestudētās Tenesija Viljamsa «Leguānas nakts» (tagad gan pareizi būtu jā­raksta «Iguānas nakts»). Tava spēle kopā ar Hariju Liepiņu. Un redzu lielu sasprindzinājumu, patie­si izmisīgu tavu darbošanos esošajā situācijā. Lomā esi ļoti enerģiska, varbūt arī pāri mēram aktīva, gandrīz vai neierobežoti aktīva.

— Jā, pašā sākumā man likās, ka neko neprotu. Es domāju, ka sajukšu prātā. Atceros, ar kādu «krampi» ieķēros Liepiņā. Man pat nags atlūza. Saprast jau kaut ko sapratu, bet kā to izdarīt? Vienu gan «Leguānas naktī» es sapratu; ka tas ir jādara tā un tas atkal ir jādara tā. Vai izdarīju? Bet toreiz tika apmierināta arī mana interese par ārzemju literatūru.

Tajā laikā jau pavisam maz ko varējām jaunu izlasīt, iepazīt. Tā jau bija pavisam cita pasaule. Tik valdzinoša. Un tas savā ziņā bija arī ļoti drosmīgi. Paņemt šādu materiālu. Un mana varone tāda — negaidīta, ar pliku vēderu, plikām kājām, šortos, krītu virsū vīrietim, ekstravaganti…

Tad vēl arī Olbijs. «Viss dārzā». Vispār mēs — jaunas aktrises — sakām ar «m…», nu, ar viegla rak­stura sievietēm. «Incidentā» bijām divas ielas­meitas, kopā ar Rūtu Broku, un turpat arī vēl «Mis Amerika». Skaisti. Es divmetrīgā un mazā Rūta. Tie jau, protams, bija tikai tādi bērnu šļupsti salīdzinājumā ar to, ko tagad atļaujas…

— Jūsu kurss bija īpašs, jo Arnolds Liniņš vēlējās, lai pavisam ātri ienāk jauna aktieru domubiedru paaudze, kas palīdzētu risināt viņa izvirzītos skatuves mākslas principus. Ar jums visiem viņš loloja ļoti lielas cerības. Tāpēc arī studijas bija tik sasprindzinātas un piepildītas, ātri notika arī visu iesaistīšana izrādēs. Vai jūsu kurss bija draudzīgs?

— Mēs bijām ļoti draudzīga kopa. Mēs bijām tikai četras meitenes: es, Akvelīna, Elita un Rūta. Elita skaitījās vistalantīgākā, mani ar Akvelīnu paņēma tikai tāpēc, ka bijām gara augu­ma. Rūtu tāpēc, ka viņa bija mazā Džuljeta Mazīna, tikai viņai diemžēl Fellīni tā arī nekur un nekad neatradās. «Veči» visi bija tādi, lai tos varē­tu likt Artmanei blakus.

Un Kārlis mums bija pats gudrākais, ļoti daudz lasījis. Viņš visu vienmēr pats izdomāja. Sāka ļoti labi, bet vēlāk kaut kā tas viss pazuda. Un kas tur vainīgs? Bet jau tad un vēlāk vēl vairāk sapratu, ka es nevaru tajā visā, kas notiek teātrī ārpus radošā darba, iedziļināties. Nesaprotu un nemāku. Man tam nav laika…

Arī tagad reizēm kāda jauna aktrise pienāk klāt un vaicā, vai es nevarētu kaut ko vairāk paskaidrot par kādu epizodīti. Tā vispārīgi jau varētu kaut ko pateikt, bet… vairāk? Vai analizēt vai dot padomu? Es saku: Ieviņ mīļā, man nav laika! Es nevaru iedziļināties, jo pati ar visu … ar saviem bērniem netieku galā. Un tajā laikā, kad es ienācu teātrī, tad vispār bija pavisam savā­dāk… ne jau kā tagad. Mēs ienācām tā kā… mazliet slapstoties, it kā visu laiku «gar sienu».

Vija Artmane bija mana teātra krustmāte. Arnolds Liniņš ļoti lūdza, lai es viņu izvēlos. Es katrā ziņā vairāk biju tendēta uz vīriešiem, varēju izvēlēties kādu aktieri (Mirdza viltīgi pasmaida), bet tajā laikā tas nebija tā pieņemts. Tāds īsts mīļums man bija ar Lilitu [Bērziņu]. Gončarova «Kraujas» laikā. Varbūt mazliet vēl pirms tam, kad spēlēju viņas lomu «Invalīdā un Rallā». Tad viņa pienāca man klāt. Lilita jau arī nekāda lielā runātāja nebija.

Tad mēs sākām tā mīļi sasveicināties, tā kā vairāk sarunāties, pasēdēt. Vismaz viņa man ļāva novest sevi no skatuves. Tas bija liels gods, ka varēju viņai padot roku, jo kuram katram viņa to neļāva.

Un es nevaru pateikt — apzināti vai neapzi­nāti — «Kraujas» laikā ar visu viņas cieņu un mīlestību pret mani es sapratu, kas ir aktiera pro­fesija tajā ziņā, ka uz skatuves cilvēks vienmēr kļūst vesels, jo viņa jau tajā laikā bija ļoti slima. Es skatos, ka Lilita jau laikus atnāk pirms savas epizodes aizkulisēs… bet, kad viņa uziet uz ska­tuves, tad ir absolūti vesela, viņa ir jauna un skaista, mīļa būtne, kas pīpēja papirosu… un viss notiek! Nevarēja pat nojaust, ka Lilita varētu būt slima. Un vēl — kā viņa koncentrējās!

Vispār visas vecās aktrises — dāmas! Aiz ku­lisēm vienmēr savlaicīgi pirms izrādes. Kā «Ričar­dā III». Es jau to pat pilnībā nesapratu; bet kas tā bija par atmosfēru! Šādi nospiedumi paliek. Ja es tagad varētu klausīties par visiem tiem vecajiem aktieriem… kā man tas patīk! Tā ir kāda pavisam cita pasaule. Es pat nezinu, vai jaunajiem tas viss ir jāzina. Es ļoti gribētu klausīties lekcijas par šo laiku, bet jaunajiem?…

— Es jau Kultūras akadēmijā mēģinu latviešu teātra vēsturē ieinteresēt jaunos. Man liekas, ka viņiem tas noteikti ir jāzina. Un iein­teresējas. Topošajiem aktieriem, režisoriem un citu studiju programmu studentiem. Jo tas laiks ir jāsaprot, jāsaprot agrāko laiku teātris un per­sonības tajā un ap to. Un ne jau tikai par privāto dzīvi — kā tagad, bet arī par to, kā tas «savelkas» kopā. Tajā laikā visa mākslas pasaule bija koncentrētāka. Vairāk cits citu pazina, satikās, domā­ja, diskutēja, strīdējās. Turpat bija māksla, mūzi­ka, teātris, balets, literatūra un dzeja…

— Jā, arī manā laikā kaut kā vairāk zinājām, iepazinām… piemēram, Ģirts Vilks. Viņš jau tad teātrī vairs nebija. Man varētu būt vesels stāsts par to, kā es ar viņu iepazinos. Tas bija tik interesenti! Viņš mani iemīlēja ar… savas sievas atbalstu… Un vēl visi citi cilvēki.

Es jau nepretendēju uz to, ka mani pēc gadiem… jo teātra māksla ir mirkļa māksla, kino vēl ir savādāk, bet lai mani atcerētos simtiem gadu uz priekšu… nē! Nu, varbūt enciklopēdijā kāds kaut ko uzrakstīs… maniem bērniem, bēr­nubērniem… bet tā, lai mani tur īpaši atcerē­tos… Man tas nav tik svarīgi.

Bet tas laiks, kad mēs ienācām teātrī, tas bija daudz interesantāks — ar aktieru būšanām, ar to, kas vēl bija palicis, ar to garu… Smiļģi es neesmu ne acīs redzējusi, bet jaunie saka: tu jau tajos Smiļģa laikos... (Smejas.) Mārtiņš jau gan zina kaut ko vairāk.

— Nenoliedzami izšķirošu un pozitīvu lomu tavā tapšanā par aktrisi deva pedagogi. Īstajā brīdī bija Arnolds Liniņš, Aina Matīsa un vēl citi.

— Jā, vēl bija Ertnerīte, Ērika Ferda… Jānis Zariņš vēl paguva kaut ko pateikt. Daudzi nāca, atceros vēl dejotāju Virdžīniju Cukanovu ar savu vīru un vēl citus. Par Liniņu es varu pateikt tikai visu to labāko. Es sākumā biju tik nikna, tik nikna uz viņu, es mājās kliedzu uz viņu, man viņš riebās, ka var tā bļaut, tā pazemot, un… beigās…

No aktrises, kurai viņš visu laiku spieda: dari tā un tā, — es kļuvu viņam par aktrisi, kurai viņš jautāja: kā tu gribi… kā tu gribi? Tas bija jau tad, kad viņu sāka sist. Kad viņu tik ļoti sita un viņš jau bija pakritis pavisam, bet viņu vienalga vēl sita. Un man nav arī saprašanas, kāpēc tā notika.

Ir jau žēl, ka es īsti neiedziļinājos. Es vispār daudz ko nesapratu, es nezināju aizkulises, kāpēc tā ir… es vienkārši nezināju. Pat ja viņš nebūtu Liniņš, arī tad es to nesaprastu, ka tā var pret cilvēku izturēties… tas ir nežēlīgi!

— Vai tev tā bija apzināta izvēle — kļūt par aktrisi?

— Zini, nē. Bija tā, ka es vispirms iestājos Ķīmijas fakultātē. Ļoti labi mācījos ķīmiju, arī matemātiku. Es biju teicamniece. Tam jau neviens netic. Tā bija Natālijas Draudziņas 7. vidusskola. Un man bija ļoti labs skolotājs, kas man ļoti daudz ko deva. Viņu «izmeta» no skolas, jo stundās viņš mums atļāvās stāstīt kaut ko par maģiju un astroloģiju. Šīs lietas mani tagad ļoti interesē.

Bet skolā bieži nebija neviena, kas gribētu runāt tos partejiskos dzejoļus. «Slava, slava KPSS» un tā tālāk, bet es to varēju… Veidojām tādas montāžas. Tā vajadzēja. Tad modē bija «Bītli» — un mēs skaitījām šādus dzejolīšus, bet fonā skan «Bītli».

Direktore bija ļoti satraukusies, skrēja pa zāli un kliedza, lai izslēdzot to radio. Man tad bija brūtgāns, kurš man atnesa «Rīgas Balsi» ar sludinājumu, ka kinoaktieru studijā uzņem audzēkņus. Viņš pats neaizgāja, viņam labāk patika «Putnu dārzs». Tā tas viss sākās.

(Mūsu sarunu uz mirkli pārtrauca Fēlikss Deičs, kuram Mirdza pirms tam jau viegli pamā­ja ar roku, bet, kad viņš pienāca, tad varēja sajust to mīlestības, sapratnes un abpusējas cieņas pilno atmosfēru, kas uzplaiksnīja viņu sarunā. Par ko? Protams, par lomu, jo Mirdzas divas nozīmīgas lomas ir tapušas šīs sezonas sākumā. Viena sadarbībā ar F. Deiču L. Pirandello lugā «Tāpat kā agrāk, tikai labāk», kur viņa ir tik noslē­pumainā Fulvija-Flora-Frančeska, bet otra — ar Arni Ozolu N. Raita lugā «Vinsents Brikstonā» (Ursula Loiere). Pirandello darba iestudējumā režisors varbūt vairāk ir gājis lugas un tēlu psiho­loģiskās motivācijas ceļu, mēģinot akcentēt Mirdzas atveidotās varones romantisko pusi, bet pietrūkst autora centrētais, paradoksālais skats uz cilvēku duālo un tik sarežģīto dabu. Aktrises un režisora īsajā dialogā tāpēc ir tikai īsas rep­likas tieši par šo izrādi, kas tagad jau iet savu gaitu, bet ko režisors tomēr vērīgi uzmana. Bet aktieri jau izrādēs mēdz ieviest arī savas pamato­tas korekcijas.)

 — Mēs jau esam tie, kas visvairāk jūt izrādes nervu, kā tā pulsē. Režisors manu varoni gribēja veidot tādu romantiskāku, apgarotāku. Bet viņa jau tāda nav, viņa ir baigais žipčiks. Viņa nezina… no kā ir stāvoklī! Bet viņa grib iz­dzīvot. Ja viņai tā arī nav gadījies normāls «vecis», tad viņa vismaz grib savu bērnu. Bet režisors gribēja tādu ļoti cēlu.

Režisors jau mani tā ciena, tā mīl… mani… un vispār… es tur pa vidu, un lai man nebūtu pārāk sāpīgi un viņam nebūtu nepatīkami… nu tā…

Man patīk epizode arī Tenesija Viljamsa «Klondaikā». Tā man bija skaidra uzreiz. Mums ar režisoru gan bija dažāda gaume [mēģinājumu sākumā] attiecībā pret māti. Man arī negribējās viņu veidot kā cēlo un labo, bet es arī negribēju, ka viņa būtu tāda kā «pati pēdējā». Atradām kom­promisu. Man šī loma ļoti patīk, jo ir tik ļoti emo­cionāla. Vispār teātrī man ir tā — ja mani kaut kas aizkustina, tad tas ir!

 — Tevi tas aizkustina jau tad, kad izlasi lugu? Vai mazliet vēlāk?

— Jā, pirmais lasījums man ir ļoti svarīgs. Bet ar «Vinsentu Brikstonā» bija mazliet savādāk. Mani kaut kādā mērā ietekmēja runas teātrī, pirms es to lugu biju lasījusi. Viens teica, ka tā jau nav nekāda luga, kāpēc tāda jāņem. Radās jau zināms viedoklis. Un neviens negribēja ņemt.

Un Arnis Ozols mums jau ir tāds kā «grēkāzis», ja viņam pirms tam kaut kas nav sanācis, tad tagad šo lugu var droši dot, jo… No sākuma šādā at­mosfērā es lugu lasīju ar tādu kā atturīgu intere­si. Es nebiju dziļi šajā materiālā, bet luga kaut kā dīvaini ievilka un paņēma.

Ar katru mēģināju­mu dienu paliku gudrāka un gudrāka: to es nezi­nāju, to arī nezināju, bet uzzinu… un pamazām kaut kas atklājās, kaut kas pilnīgi negaidīts. Man patīk, ka, strādājot ar materiālu un ar gudru režisoru, es pati palieku gudrāka.

— «Vinsents Brikstonā» ir nevis Dailes teātra kārtējā Mazās zāles izrāde, bet gan nopietns mākslas darbs, kurā it kā no jauna elpo Arņa Ozola režisora talants, savijot un atrisinot visai sarežģītos attiecību modeļus, uzticoties un droši vadot aktierus pa savdabīgu atklāsmes ceļu. Un tajā tavas divspēles ar Gundaru Silakaktiņu ir ļoti saistošas. Tajās ir daudz nepateiktā, noklusētā un līdz ar to arī — šifrējama, kas aicina skatītāju ne tikai ļauties notikumam un aktieru spēlei, bet arī minēt. Un esmu pārliecināts, ka Gundars ļoti daudz iegūst no šā darba. Un lugas materiāls jums abiem piespēlē tik negaidītus risinājumus, sav­dabīgas situācijas un emocionālus saskarsmes brīžus.

— Man ir vajadzīgas emocijas. Man vajag, lai man pašai ļoti patīk. Es tagad uz skatuves gribu darīt tādu darbu, kas man patīk. Kaut vai šitik daudz… Bet, ja man jāmīcās pa mēsliem un jārunā tikai par to, ko runā televīzija un raksta avīzēs, tad es labāk adu bērniem zeķes, vāru zupu, domāju par viņu veselību. Gribu to un gribu to, bet nav jau izvēles.

Aktieris ir tik atkarīgs. Man bija tikai viena tāda situācija, kad Gruzdovs piedāvāja Ģertrūdi. Bet man nepatīk šī loma. Visi saka — tā ir tāda loma, tādas aktrises to spēlējušas, bet man nepatika. Un ar visām tām etīdēm… var jau būt, ka tas nav pareizi, bet esmu kaut kā savādāk, mazliet citādi audzināta. Var jau būt, ka tiem jaunajiem tas der…

Es mēģinu viņus pieņemt tādus, kādi viņi ir. Viņi nav slikti. Kad es tagad darbā satiekos, tad tikai pa īstam iepazīstu. Es nepazinu ne Intaru Rešetinu, ne Gundaru. Nevienu. Ja tu neesi kopā darbā, tad tu paej viņiem vienkārši garām. Līdzko esi kopā darbā, tad tu sāc saprast. Sākumā ar Gundaru bija dīvaini. Man likās, ka šajā lomā nepieciešams kāds ar tādām vājprātīgām acīm. Bet viņš likās tāds pārāk ģimenisks. Viņš kā cil­vēks ļoti daudz ņēma pretī. Uzmanīgi veidoja šo lomu. Ļoti mērķtiecīgi.

Vispār jau es neesmu no tām kašķīgākajām, netaisu scēnas, jo tas atņem ļoti, ļoti daudz spēka. Tev tikai jākoncentrējas un jāsaprot, ka ir jādara tas, ko tu proti. Uz skatuves jau ne vienmēr spēlēsi mīlestību ar to, kas tev ārkārtīgi patīk. Tās ir ļoti retas reizes, kad man kāds tik ļoti simpatizē. O… tad spēlēt ir bauda! Ar Juri Kalniņu «Mīlestības vēstulēs» tā bija. Vīrietību sajust — tas ir ļoti svarīgi! Es gribu darīt to, kas sagādā baudu un prieku.

— Atzīšos, ka savā prātā esmu izveidojis tavām aktrises gaitām trīs nosacītus posmus. Pirmais — romantiski naivais, mazliet haotiskais un īsti nezināmais, neorganiskais, ko un kā izdarīt. Otrais — sieviete ar nozīmi (arī ar sirdsgudrību) un tagad — aktrise ar noslēpumu. Tieši šodien tavā skatuves dzīvē savijas tas labākais no visa, kas bijis. Fēliksa Deiča iestudējumā to saju­tu visaktīvāk, arī «Vinsentā Brikstonā». Man kā skatītājam patīk minēt un ir tik aizraujoši ļauties kādam netveramam spēkam un enerģijai, ko tikai labs aktieris, laba aktrise spēj dot.

— Tēli veidojas gan apzināti, gan neapzi­nāti. Vienmēr ir vietiņas, kur es ļaujos. Arnis man bieži, piemēram, saka: dari, dari, tā… tā ir labi! Bet reizēm es viņam prasu: vai tā var? Man pa­tīk gan pieņemt, ko režisors pasaka, gan arī pašai ieteikt. Vēl labāk, ja mēs varam vienoties, ko abi kopā gribam. Pateikt, ka tu forši attiecies pret šo lietu.

— Saprotu, ka tev nepatīk, ka tevi strostē un bar.

— Man nepatīk. Es esmu Lauva — un tas ir tik pazemojoši. Mani var tikai glaudīt, pierunāt. Ar Arni šis process bija ļoti vērtīgs. Viņš ir ļoti gudrs. Viņš tik daudz zina par mākslu un vēl par daudz ko.

— Bet tu jau teici, ka Liniņš tevi sākumā daudz bāra un tev tas nepatika.

— Jā, protams, tas bija pavisam traki. Un ļoti sāpīgi. Bet to varēja aizmirst, jo tas nebija ļauni, un tāpēc sākt atkal visu no jauna. Viņš ļoti daudz ko iemācīja. Vispirms jau to mākslu, kas ir teātris. Es nācu no strādniekiem, ne tā kā Mārtiņš [Vērdiņš], kurš dzīvoja tajā vidē. Man teātris bija pilnīgi nezināmais, bet Liniņš iedeva ļoti daudz.

Tad, kad man daudzus gadus vēlāk viņš piedāvāja spēlēt tādu īstu lauku meiču Madi «Trīnes grēkos», es biju tik laimīga. Daudzi domā­ja, ka es varu spēlēt tikai kaut kādas kundzītes, dāmas un pavedējas. Kā man patika Made! Un vēl ar Pēteri Liepiņu! Es pat miegā šo lomu varēju nospēlēt. Un tā Liniņš vienmēr atgādinā­ja, ka man jāspēlē Spīdola un Anna Kareņina (Smejas.), bet…

Ir tāda metode — sist. Mūsu studijā arī tāda bija. Un tas daudz ko iemācīja, norūdīja. Mani atvēra krievi. Iedeva brīvību. Krievu režisori, jo es jau no paša sākuma daudz filmējos. Viņi nāca ar mīlestību. Ar cieņu. Kā to tikai krievi māk. Teica komplimentus. Tas ir tik patīkami: ka tu esi skais­ta, ka esi gudra, talantīga! Tas iedarbojas. Un atbrīvo. Dod ticību.

Un tad nāca Arkādijs Kacs. Viņš ļoti mīl sievieti. Tas ir ļoti svarīgi. Viņš kādam manam part­nerim teica: «ņe ljubiš» — un viss. Mīlēt uz skatuves vai nu ir dots, vai nav. Tas ir Dieva dots.

— Tava Raņevska «Ķiršu dārzā» bija sieviete ar īpašu atmosfēru, ar lielu kaislību, ar smeldzi par aizgājušo laiku un neziņu par tālāko dzīvi, ar kaut kādu alkatīgu pieķeršanos visam un visiem, un nevienam.

— Raņevska man tā īsti neizdevās. Kaut kas tā kā nebija, kaut kas saspieda. Tajā laikā mana mamma nomira. Un, kad es kādā ainā dārzā it kā iztēlē viņu ieraudzīju, tad tikpat kā nemaz nevarēju parunāt. Kaklā kaut kas aizžņaudzās, un cauri. Bet privātās asaras uz skatuves nevar būt. Bet man vienalga ir bijušas arī ļoti labas izrādes. Un tur labi bija visi pārējie.

Man ļoti patīk lasīt krievu autoru darbus, ja vien iespējams, tad tikai krieviski. Man jau arī bija pasakaini pedagogi, kungi, konservatorijā — krievu literatūrā Mirskis un pat politekonomijā — Golfmanis. Viņš man eksāmenā pateica: uzraksti kaut ko par naudu, par naudu uzraksti... Dāmas gan tādas nebija.. Pie viņām tik viegli negāja. (Smaida.)

Visu studiju laiku mēs nodzīvojām tikai pagrabā. Visiem zināmajā vecās Dailītes pagrabā. Mēs dzīvojām — pagrabā. Sen neesmu tur bijusi.

— Atceros, tā bija pavisam cita atmosfēra, tāda kā «ģērētava». Un tur jūs visu arī mēģinājāt saprast un izdarīt. Gandrīz vai bez atelpas. Līdz ar to pieradināja sevi atdot tikai teātrim un vienīgi teātrim. Māku pārslēgties no vienas lomas citā. Un visu darīt ar pilnu atdevi. Tad pilnīgi pretējas lomas dažāda žanra lugās arī veidojas tik atšķirī­gas.

— Aktieriem ir viss jāmāk. Tas ir daudz veselīgāk — vienu vakaru spēlēt «Vinsentā», bet citā — «Galanto vāverīti». Tas jau nāk no Liniņa, ka aktierim ir jābūt ļoti veselam cilvēkam. Lai viņš varētu vienu vakaru visu darīt precīzā formā, fiziski visu padarīt, bet citā vakarā «Vinsentā Brikstonā».

Tad es tik emocionāli strādāju, tik neizsakāmi, it kā saldi sāpīgi, ka man tik ļoti patīk. Tā bija arī «Mīlestības vēstulēs». Blektīte [A. Blekte] to spēja aktieriem dot — ievērot pre­cizitāti un formu, bet kā viņu apsmēja — kāpēc? Tieši profesionālajā ziņā tas bija ieguvumu laiks.

 — Kāda nozīme, lomu veidojot, ir visam tam, kas veidojas apkārt? Vai tu pieņem to, ko izrādes mākslinieks piedāvā: tērpi, rekvizīti, dažādas lietiņas? Vai tu pati atrodi?

— «Vinsentā Brikstonā» mākslinieks visu jau bija atradis. Bija gan dažas lietiņas, kas man bija vajadzīgas, man vajag olu, tad tasīti, tad apakštasīti, tad nazīti, asu nazīti, lai es varu kāpostus sagriezt. Bet tērpi? No paša sākuma es neko nesaprotu, es neko nezinu. Es nezinu, kāda viņa izskatās. Šajā lomā, domāju: kādi viņai ir mati, visādas frizūras jau ir bijušas.

Saku māk­sliniecei, lai viņa kaut ko izdomā. Tad es sāku nākt uz mēģinājumiem ar «micīti», tā kā ērtāk, tā kā siltāk. Es Anglijā esmu bijusi, tur vienmēr ir auksti (Nosmaida.), tā pamazām viss atrisinājās.

«Ķiršu dārzā», tad gan es redzēju uzreiz — ir tādas krievu tasītes, tumši zilas, ar zelta maliņu, tipiski krieviskas. Tā ir Raņevska — tumši zila, ar zelta maliņu. Ir labi, ka tu redzi tādu krāsu. Tā man viņu arī uztaisīja.

 — Pirms kādiem gadiem bija tāda publikāci­ja, kurā tika iztaujāti Dailes teātra aktieri par dažādiem jautājumiem, kas attiecas uz izrādēm un uz lomām. Tas bija krīzes periods teātrī. Neapmierinātība. Tur bija arī jautājums par Dailes teātra izrādēm, kuras uzskata par pašām sliktākajām, un arī par lomu, kura nav izdevusies. Atbildes bija dažādas, citi atbildēja uz visiem jautājumiem, bet tu uz šiem diviem — ne.

— Es par savu teātri nekad neko tādu nepateikšu. Es to nekomentēšu, man liekas, ka tas ir neiespējami. Par kolēģu veikumu — tā nedrīkst! To it kā jau var saprast, var pat piedot, bet nevar aizmirst. Tas nav labi! Un zini, tas man nāk no Staņislavska ētikas. Kādreiz teica: viņa jau nelasa, lasa?… (Iesmejas.)... ko?… lasa?

Tagad, piemēram, lasu slavenās krievu aktrises Fainas Raņevskas asprātīgos novērojumus. Tajos der ieklausīties… Tādu lomu kā Veltai Līnei man vajadzētu vecumdienās… Šobrīd ir tāds dīvains periods: es neesmu vēl veca, neesmu jauna… it kā nezina, kādu lomu man dot… Es nevēlos spēlēt kaut ko, bet tikai to, kas man sagādā prieku, ko es ļoti vēlos un kas man atbilst.

Mākslinieki jau vispār ir tādi… te var būt cil­vēku pūļi, es uz viņiem skatos, it kā pat atbildu, bet tur, manī, notiek pilnīgi kaut kas cits. Man patīk Vijas Artmanes teiktais: ir jāprot būt vien­tuļam pūlī. Ir jāiemācās tā māksla.

— Aktierim jau nevar sadalīt to laiku, kad viņš tieši strādā ar lomu, kad tā pilnībā rodas. Tas var būt mēģinājumā, bet tas ir arī ikdienā, katru mirkli. Kā tu pati atzini, ka tas darbs vienkārši pats par sevi domājas. Tas ir tāds nepārtraukts process. Un arī mājā.

— Es cenšos mājās nenest pārāk daudz no teātra, bet tas jau aiznesas pats par sevi, pielīp, tu vari, cik gribi, uz trepēm purināties, nepalīdzēs. Bērni to zina, kad var aprunāties, kad ne. Un tad ļoti labi ir fiziski iekustēties. Arī Blektīte, piemēram, nekad neļāva atpūsties pirms pirmizrādes. Tā bija bauda ar viņu strādāt. Pie viņa vienmēr vajadzēja būt kā pulkstenim. Tas bija tā iedresēts, ka tajā dienā, kad nomira mans tēvs, es varēju visu precīzi nospēlēt.

— To varētu formulēt tikai vienā vārdā — meistarība. Un tā ir jāizmanto! Tāpēc jau tu vari būt tik dažāda un tev patiesībā jebkura loma ir pa spēkam. Tāpēc tu izvēlējies šo ceļu.

— Daudz ko varēju nospēlēt, daudz ko būtu citādāk spēlējusi, ja man būtu tā brīvība, tagad man ir, es būtu daudz savādāk to spēlējusi…

— Un lomas vēl būs. Tās ļoti gaidām.

Mirdza Martinsone: «Mani atvēra krievi» 2 attēli Atvērt

Foto:AFI/Gatis Dieziņš

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv