Mūmiju mīklainie lāsti un to upuri Attēlu galerija

Apollo
0 komentāru

Alpu mūmijas kārtējais upuris

Tikai pirms 15 gadiem Tiroles Alpu ledājos atrastā mūmija, kas iedēvēta par Otciju, jau paspējusi iemantot visnotaļ nelāgu reputāciju. Pēdējo gadu laikā miruši pieci cilvēki, kuri kaut kādā mērā bijuši saistīti ar «ledus cilvēka» atrašanu un izpēti. Un tagad, lūk, jauns upuris — Insbrukas (Austrija) universitātes docents Konrāds Spindlers.

Spindlers miris 66 gadu vecumā, pēdējā laikā ciešot no spēcīgas sklerozes un lielāko daļu laika pavadot invalīdu ratiņos. Viņa nelaimju josla sākusies neilgi pēc tam, kad bija nolēmis sākt Otcija rūpīgu izpēti.

Vairākus savas dzīves gadus veltot mūmijas izcelsmes analīzei, viņš sarakstījis grāmatu «Iesaldētais Fricis», kurā iespējami precīzi centies aprakstīt gandrīz 5300 gadus Alpu ledājos nogulējušās mūmijas dzīvi.

Katrā ziņā azarts, ar kādu austriešu zinātnieks meties Otcija pētīšanā, liecina par visnotaļ drosmīgu raksturu, jo viņš lieliski zināja, ka «ledus cilvēks» nešaubīgi izrēķinājies ar ikvienu, kuram bija ienācis prātā patraucēt viņa rāmo dusēšanu.

Par Otcija pirmo upuri kļuva tiesu medicīnas eksperts Rainers Henns, kas bija iekļauts pētnieku grupā, kuri pirmie izpētīja no ledājiem izcelto aizvēsturisko mūmiju. Neilgi pēc uzstāšanās preses konferencē, kurā Henns izstāstīja par saviem Otcija izpētes novērojumiem un secinājumiem, viņš mīklainos apstākļos gāja bojā autokatastrofā.

Nākamais bija mūmijas no ledāja izcelšanas darbos tieši nodarbinātais alpīnists Kurts Frics: reiz viņu kalnos apraka pēkšņa lavīna, turklāt no palielas alpīnistu grupas šajā negadījumā gāja bojā tieši viņš.

Trešais upuris bija mūmijas atrašanas notikumu atspoguļotājs presē žurnālists Rainers Holcs: viņš negaidīti mira no apbrīnojami ātri progresējoša smadzeņu audzēja. 

Savukārt Helmuts Simons, kas pirmais atklāja «ledus cilvēku», pēkšņi iemantoja tā dēvēto personības dalīšanās sindromu un mūžā pēdējos mirkļus sludināja, ka Otcijs patiesībā esot daļa no viņa paša. Un šis viņa mūža pēdējais nogrieznis aprāvās visnotaļ traģiski. Viņam neizdevās tiesas ceļā no Bolcano provinces, kurā atrada mūmiju un kur tagad izvietots tās muzejs, piedzīt iespaidīgu summu, tāpēc viņš sāka saviem spēkiem organizēt tūristu ekskursijas, izrādot mūmijas atrašanas vietu. Vienā no šādiem izbraucieniem viņu pēkšņi apraka kārtējā lavīna un viņš gāja bojā. Glābēju ekspedīcija viņu meklēja vismaz nedēļu, un viens no alpīnistiem Dīters Varneke ar sirdstrieku mira tieši mūmijas pirmatklājēja bēru dienā.

Šī nāvju sērija lika cilvēkiem runāt par aizvēsturiskā cilvēka īpašo lāstu, kaut ko līdzīgu tam, par ko mēļo saistībā ar senās Ēģiptes faraona Tutanhamona mūmiju, kuras atklājējus un pētniekus savulaik piemeklējis un turpina piemeklēt līdzīgs liktenis. Daudzi uzskata, ka cilvēkiem, kuri atļāvušies izjaukt mūmiju mūžīgās dusēšanas mieru, par savu uzdrīkstēšanos tādējādi visnotaļ dārgi jāsamaksā.

Starp citu, Otcija pētnieki vismaz paspējuši noskaidrot, ka jau savas fiziskās dzīves laikā šis senais cilvēks nav bijis īpaši miermīlīgs tips. Viņš gāja bojā nevienlīdzīgā kaujā — uz viņa ķermeņa atklāja vēl četru dažādu cilvēku asiņu pēdas. Otcijs izmisīgi aizsargājies, tuvcīņā ievainojot pretiniekus, tad centies aizmukt no uzbrucējiem, taču miris no šķēpa dūriena mugurā. Viņa vecums bijis apmēram 46 gadi, un viņa pastāvīgā dzīvesvieta bijusi Tiroles dienviddaļa.

«Faraonu lāsts» paņem neskaitāmas dzīvības

Ja jau pieminēts, tad jāaplūko arī Tutanhamona lāsts. Tutanhamons bija tā dēvētās 18. dinastijas faraons, valdījis no 1361. līdz 1352. gadam pirms mūsu ēras, miris agrā jaunībā pagaidām neskaidros apstākļos…

Sengrieķu filosofs Pitagors, kas acīmredzot vēl varēja pats savām acīm vērot pēdējos Ēģiptes faraonus, šai sakarā savulaik brīdinājis: «Galvenais — ne par ko nevajag brīnīties.» Tomēr stāsti par faraonu lāstu arī mūsu dienās turpina pārsteigt pat visskeptiskāk noskaņotos cilvēkus. Vēl vairāk — izmantojot cilvēku gluži dabiskās bailes no faraonu lāsta, izmanīgi ļaudis pamanās to izmantot arī vērā ņemamas naudiņas taisīšanai. Par to uzskatāmi liecina kaut vai nebeidzamās Holivudas versijas «Indianas Džonsa», «Mūmijas» un tamlīdzīgu izstrādājumu veidā.

Viss acīmredzot sācies pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, kad Valdnieku ielejā pie Luksoras izrakumus veica Hovards Karters un lords Karnarvons.

Līdz tam laikam gandrīz visas piramīdas savulaik jau bija izlaupījušas neskaitāmās mameluku ordas, taču jaunais arheologs Karters prata pārliecināt lordu Karnarvonu, ka tieši viņš spēs atklāt nevienam vēl nezināmas seno apbedījumu vietas.

Izrādot apskaužamu mērķtiecību, Karters meklēja un atrada tieši Tutanhamona kapenes, kas bija unikālas tajā ziņā, ka kopš faraona apglabāšanas pirms Kartera tajās patiešām neviens cits nekad nebija pat ielūkojies.

Kapeņu Pirmajā istabā dažādu greznumlietu vidū atrada māla plāksnīti, uz kuras uzrakstīts brīdinājums: «Ikvienu, kurš iztraucēs faraona dusēšanas mieru, skars nāves dakšas.»

Tur bija arī kāds amulets, kam otrā pusē iegrebts ne mazāk biedējošs teksts: «Es esmu tas, kurš paklausa tuksneša aicinājumam un kapu apgānītājiem liek doties bēgļu gaitās. Es esmu tas, kurš stāv Tutanhamona kapeņu sardzē.»

Šie eksponāti patlaban izvietoti Britu muzejā Londonā.

Taču arheologi, kuri, protams, sevi neuzskatīja par kapu apgānītājiem, nedevās bēgļu gaitās un «nāves dakšām» arī nenoticēja. Viņi turpināja rakt, un 1923. gada 13. februārī viņiem uzsmaidīja īsta laime — viņiem izdevās atklāt Tutanhamona kapeņu galvenā apbedījuma kameru.

Tajā dienā šajā kamerā iegāja 17 cilvēki — pirmie, kuri šeit ieradās pēc pēdējā ķieģeļa aizmūrēšanas pirms vairāk nekā 3000 gadiem. Taču jau pēc dažām dienām sākās visnotaļ noslēpumainu notikumu virkne.

Vispirms labāko tā laika ārstu ielenkumā neskaidros apstākļos nomira lords Karnarvons. Apteksne vēlāk stāstīja, ka neilgi pirms nāves lords murgojis, visu laiku izkliedzot Tutanhamona vārdu. Bet tieši viņa pēdējā elpas vilciena mirklī nezin kāpēc visā Kairā (Ēģiptē) pazuda elektrība.

Vēlāk, kad Kairas muzejā no Tutanhamona mūmijas uzmanīgi noritināja apsaites, atklājās vēl viens dažādiem biedējošiem uzrakstiem izraibināts amulets, bet arī tam pētnieki nepievērsa sevišķu uzmanību.

Taču tūlīt pat sākās virkne pilnībā neizskaidrojamu nelaimes gadījumu, kuru dēļ gāja bojā faktiski visi cilvēki, kuri vai nu bija iegājuši kapenēs, vai veikuši jebkādas darbības ar tur atrastajām dārglietām. Dažu gadu laikā nomira kopumā 22 cilvēki.

Daudzus mocīja faktiski tie paši simptomi, kas dzīves pēdējos mirkļos nebija devuši mieru lordam Karnarvonam. Nomira rentgenologs, kurš noņēma apsaites no Tutanhamona mūmijas. Nomira arī bagātais rūpnieks, kurš uzpirka kapenē atrastās dārglietas un vēlāk tās ik mīļu brīdi tīksmē aplūkoja un aptaustīja.

Šeit jāatzīmē, ka gan agrāk, gan pēc šiem gadījumiem ar Tutanhamona mīklaino mantojumu Ēģiptē neskaidros apstākļos pēkšņi miruši arī neskaitāmi citās kapenēs strādājuši pētnieki un strādnieki.

Tiesa, leģendai par nešaubīgu faraona lāstu laikam varētu uz līdzenas vietas noticēt, ja vien galvenais Tutanhamona kapeņu «apskādētājs» Hovards Karters nebūtu visnotaļ laimīgi nodzīvojis līdz sirmam vecumam un nomiris gluži dabisku iemeslu dēļ.

Izrādās, visā vainojama specifiska sēnīte

Taču — vienalga baismīgi, vai ne? Galvenokārt jau tāpēc, ka nevienam nav īstas skaidrības par šo notikumu patiesajiem iemesliem. Taču, kā teicis kāds aizgājušo laiku gudrais, jebkuras bailes cilvēks spēj uzveikt tikai ar zināšanām.

Un, lūk, 60. gadu sākumā Kairas universitātes biologi nāca klajā ar visnotaļ pārliecinošu faraonu lāsta izskaidrojuma versiju. Mūmijās bija atrasti mikrobi, no kuriem izaug sēnītes, kas spēj radīt drudzi un elpošanas paralīzi.

Šo sēnīti atklāja visiem muze­ju līdzstrādniekiem, kuri strādājuši ar mūmijām vai pabijuši kapenēs. Tostarp noskaidrojās, ka daudzi arheologi allaž sirguši ar tā dēvēto «alu slimību», kuras ierosinātāji ir līdzī­gas mikroskopiskas sēnītes, kas mīt sikspārņu organismā, dažādos organiskos atkritumos vai pat parastos istabas putekļos.

Vai tas nozīmē, ka faraona lāsta noslēpums beidzot atklāts un tagad nevienam nevajag lieki baidīties no šā nezināmā un šaušalīgā lieluma?

Grūti pateikt, vai tam piekritīs tie, kas par šīs leģendas kultivēšanu jau pamanījušies ievākt vairākkārt bagātāku zelta ražu nekā savās kapenēs sev līdzi bija paņēmis salīdzinoši trūcīgais faraons Tutanhamons.

Slavenā Tiroles Alpu ledājos atrastā vismaz 5300 gadus vecā cilvēka mūmija, kas nodēvēta par Otciju, savulaik bijusi visnotaļ agresīva būtne. 2 attēli Atvērt

Slavenā Tiroles Alpu ledājos atrastā vismaz 5300 gadus vecā cilvēka mūmija, kas nodēvēta par Otciju, savulaik bijusi visnotaļ agresīva būtne.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

20.10.2017
Ienākt apollo.lv