Mūsos ir baltu kodols!

Apollo
250 komentāri

«Būt par latvieti nenozīmē būt tīrasiņu latvietim. Par latvieti nevis vienkārši piedzimst, bet par latvieti arī kļūst,» saka mākslinieks, Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis Valdis Celms, kurš teju visu mūžu pētījis latviešu rakstu zīmes, mitoloģiju un tradīcijas. Plašāk viņš pazīstams kā dizaineris, kurš radījis uzrakstu RĪGA galvaspilsētas pievārtē.

Mūsos ir baltu kodols!

Foto: ITAR-TASS/Scanpix

Sarunā ar portālu «Apollo» Valdis Celms stāsta, kāpēc mūsdienu urbānajam cilvēkam vajadzīga senču pasaules izpratne, vai mūsos ir īpaši «baltu gēni» un ko nozīmē būt rakstā.

Pasaules kontekstā saulgrieži ir universāli. Visas senās tautas novērtēja saules ietekmi uz dabas norisēm un cilvēku dzīvi. Mums saulīte ir gaidīta, aicināta, mīļa māmulīte, bet, piemēram, Dienvidamerikas indiāņiem vārds «saule» ir vīriešu dzimtē, jo tā mēdz būt svilinoša, agresīva.

Saules kults raksturīgs tautām, kas dzīvo četru gadalaiku modelī. Te parādās īstā būtība - ka mēs, cilvēki, esam no dabas nākuši, Dieva radīti, un visa pasaule ir Dieva laista, ja runājam šādos terminos, un domāju, ka Jāņos ir pamats runāt šādā valodā. Tieši Jāņos vispilnīgāk izjūtama vienotība ar dabu, tās dievišķā būtībā, un iegūstama atskārsme par kādu augstāku un visu aptverošāku likumu pastāvēšanu. Viens no galvenajiem visa pastāvošā nosacījumiem ir tāds, ka gribi vai negribi, esi spiests rēķināties ar dabu. Dienvidos saulītes reizēm ir par daudz, bet pie mums tā ir gaidīta, tāpēc likumus, kas ir vienā zemeslodes vietā, mehāniski nevar pārnest uz citu. Mēs postmodernajā pasaulē domājam, ka nekam nav nozīmes - jo vairāk viss sajaucas, jo labāk. Tās ir pilnīgas muļķības. Tā mēs sajaucam ne tikai priekšstatus, bet postam savu dzīvi. Harmonija un laimes sajūta sasniedzama tikai tad, ja dzīvojam saskaņā ar dabas ritmiem. Mūsdienu cilvēkam, kas neatzīst kultūras mantojumu, un dzīvo, kā tagad saka «tikai sev», nemitīgi patērē, un, nerēķinoties ne ar ko, kategoriski pieprasa «es gribu, man vajag», vajadzētu iedot pa pieri, lai pazeminātu viņa ego līmeni.

Pasaule ir radīta nevis tev, bet tu esi pasaules daļa, un tu esi līdzdalīgs. Reizēm der sev pajautāt, vai jūti piederību kādai kultūrai, vai esi saistībā ar kultūras tradīcijām? Tas ir mūsu - senās baltu kultūras, un vēl senāk skatoties, indoeiropiešu kultūras, tradīciju turpinātāju un nesēju uzdevums.

Jāņos man vienmēr gribas domāt par Ziemassvētkiem. Varbūt tāpēc, ka Jāņi - gaismas triumfa laiks vienlaikus ir ceļa sākums pretim tumsai. Vai tautas tradīcijās atspoguļojas Jāņu divējādā daba?

Jāņi ir viens noteikts laiks gada un cilvēka mūža mītā. Mūsdienās mēs mazāk izjūtam un skaidrojam pasauli caur mītiem, bet tāpēc jau tie nekur nepazūd. Tie ir zemapziņā, aiz katra izteiktā vārda. Jūs saistībā ar Jāņiem pieminējāt melno sauli un haosu. Šie jēdzieni nāk no mītiskā pasaules redzējuma, kas ietver racionālās pieredzes iegūtās atziņas un intuitīvi tveramās tēlainās atziņas, kas apvienotas vienota pasaules redzējuma veselumā. Un šajā veselumā es uzmanību gribētu vērst uz divām galvenajām lietām - Jāņu gaismas un auglības cikla norisi, kā arī dainām. Par Sauli mēs runājam tāpēc, ka tā nozīmē gaismu un siltumu.

Saule ir klātesoša mūsu domāšanā, pasaules izpratnē, un mums ir Saules dainas. Dainās Saule norāda uz eksistenciāli dziļākiem līmeņiem - šī saule, viņsaule, un vēl tālāk - aizsaule.

Dainas ir rakstītas simbolu valodā - daudz kas tajās dots kā uzdevums, nevis gatava atbilde. Dainās nav norādes «tā būs», «tā nebūs», «to drīkst», «to nedrīkst».  Dainas ir psiholoģiski dziļākas un tālredzīgākas par vienkāršām pamācībām un skaidrojumiem, jo mudina domāt. Tās uzrunā mūsu dziļāko būtību, liek ieklausīties, spriest, piedalīties un izjust, kas tad īsti ir tie Jāņi. Tikai tad, kad esi piedzīvojis Jāņus, tu apjēdz, ka šajos svētkos ir lietas, ko vārdos nepateikt.  Kultivējot gaismu, mēs simboliski nostājamies gaismas vērtību pusē, jo gaisma nozīmē dzīvību, labo, dienu. Turpretim nakts ir tumsa, leja, haoss, pazušana, arī aiziešana no šīs pasaules.

Jūs runājat par simboliem un tēliem?

Gan jā, gan nē. Mēs runājam tēlu un simbolu valodā, bet pati iedarbība ir reāla. Ja nebūtu saules, viss iznīktu. Kā būtu ar celšanos no rīta un došanos uz darbu,  ja nebūtu gaismas? Ja nav gaisma, mēs saslimstam - organisma šūnas nefunkcionē, tāpēc saule mums vajadzīga bioloģiskā līmenī.

Ja ir ieelpa, ir vajadzīga arī izelpa, ko pārstāv nakts, tumsa. Svarīgākais ir atrasties ritmā, bet dažs mūsdienu cilvēks ir bravūrīgs - uzdzīvo līdz rīta gaismai, pa dienu guļ, naktī strādā. Ilgi tā nevar. Ja izjaucam dabiskos ritmus, neievērojam īstās Jāņu dienas, ko nosaka pēc Saules, dziļa vienotības sajūta diez vai būs, toties nogurums gan. Kādreiz cilvēki visu nakti līksmoja reizi gadā – Jāņos. Notiekošajā bija dziļi garīga, emocionāli piesātināta un eksistenciāla jēga.

Mūsdienās pamazām Jāņu dienas reliģiskā un mītiskā izpratne atjaunojas. Ir labi, ja cilvēks ir ritmā, latvieši saka - rakstā.

Kas īsti notiek Jāņos?

Dainas runā par notikumiem debesīs, jo lielajā pasaules izjūtā uz zemes notiek tikai tas, kas debesīs. Jāņu laikā Saule ceļas pasaules kalnā. Kad tā sasniedz visaugstāko stāvokli, mēs sakām: «Ir atnācis Jānis». Saulgriežu brīdi kādreiz noteica ne tikai pēc Saules stāvokļa, bet arī pēc zvaigznēm, kuru izvietojumu debesu jumā mūsu senči bija smalki izpētījuši. Mīts sākas brīdī, kad šīs norises tulkojam tēlainā simbolu valodā, kas ataino un raksturo īsto būtību. Kāds sakars Jāņiem ar Ziemassvētkiem? Vistiešākais! Jāņa ceļš uz gaismu jeb saulītes ceļš uz visaugstāko punktu debesīs sākas Ziemassvētkos. Indiešu kultūrā to sauc par ceļu pie Dieva, un šis priekšstats saskan ar mūsu dainām. Pēcjāņu laikā saulītes ceļš iet lejā, uz tumsu, veļu valsti, pie senčiem. Pagrieziens notiek Pērkona dienā jeb Pēteros, kas nesagrozītā kalendārā ir saules lejupceļa pirmā  diena. Tas ir gada cikla lielais riņķojums. Jāņos notiek interesantas lietas!

Kāda ir Jāņu norises uzbūve?

To labi parāda mūsu - vismaz tūkstoš gadu senās baltu zīmes, kas atrodamas uz rotām un joprojām runā bez vārdiem. Pētot zīmju formas, varam ieraudzīt ļoti daudz ko. Vienkāršākajās Jāņa zīmēs staba (vertikālās līnijas) galā ir viens aplis (saule), sarežģītākajās – trīs, turklāt divu blakus stāvošu stabu galos (divas līnijas).

Pirmā ir augšupejošā saule, kas dainās apdziedāta kā Jānim apsolītā līgava. Otrā, kas atrodas visaugstāk, apzīmē pašu Jāni un stāv uz vietas. Jāņu naktī tā nozūd. Mīts saka, ka pazudusī saule jāiet meklēt. Kāpēc? Tāpēc, ka divas līnijas, kas redzamas Jāņa zīmē, nav tikai dekoratīvs elements, bet apzīmē telpas un laika lūku, kurā iekrīt saulīte.

Jāņos pasaule atrodas aktīvā stāvoklī - enerģijas šajā laikā ir visvairāk, tāpēc no veļu elastības augšup ceļas tumsas spēki, gari un mošķi. Lai tumsas bezdibenī iekritusī saulīte un gaisma nepazustu, cauri tumsas joslai līdz rīta gaismai mēs dedzinām ugunskurus.

 Ar dziesmām un rituālām darbībām cilvēks palīdz gaismai nepazust. Šīs darbības ir psiholoģiski motivētas. Mūsdienu cilvēks sevi psiholoģiski atdala no dabas, neizpratnē jautājot: «Kā gan es varu ietekmēt sauli?». Tajā pašā laikā, kad gaismas trūkst, viņš cieš no depresijas. Kad cilvēks dzied Jāņu dziesmas, viņš sevi psiholoģiski sakārto, apgādā ar enerģiju, uzlādē un piepilda.

Visas rituālās darbības ir vērstas uz to, lai sajustu vienotību ar dabu, jo šajā laikā pats Dieviņš caur dabas skaistumu un dāsnumu ir atnācis pie mums un iekļāvis savā aizsardzībā. Kad pieminu Dievu, tad ar to jāsaprot, nevis kristiešu dievs, bet indoeiropiešu, kas ietver divējādības principu, jo Dievs ir gan gaisma, gan tumsa, gan gars, gan matērija, gan dienas, gan nakts debesis -  šīs kārtības iemiesojuma visaugstākais padomu padoms.

Atgriežoties pie mīta, kas atspoguļojas Jāņa zīmē, ir jārunā par trešo saulīti, kas pie debesīm atgriežas pēcjāņu rītā. Un tā jau ir «cita saule», ko dainas raksturo kā līgaviņu, kas «Pēterim atdodama». To, ka «cita» ļaudis redzēja pēc tā, ka saule sāka virzīties lejup. Jā - saule jau ir tā pati, bet pārtop tāpat kā mēs, kad sakām: meitene, līgava, sieva, māte vai zēns, vīrs, tēvs. Tas, par ko runājam, nav tikai sociāli, bet arī kosmiski fenomeni.  Mitoloģijā Jānis nozīmē vīrišķo debesu spēku. Jānis ir arī Dieva dēls, bet reizēm parādās kā pats Dieviņš. Dainu dievestībā tas ir būtisks tēls, kas atnāk svarīgos brīžos - pavasarī Ūsiņa izskatā, vasarā - Jāņa vai Pērkona izskatā.  

Būtiskākais saulgriežu rituālu elements ir uguns - stihija, kas labāk par citām iznīcina formu, atbrīvo no vecā, attīra. Pēc uguns pāri paliek tikai pelni, no kuriem ir iespēja atdzimt jaunā kvalitātē. Es ugunī saskatu tiekšanos pēc jaunā, izmaiņām. Vai ir kāds īpašs veids, kā Jāņos jāiededz uguns?

Par uguni var daudz ko teikt. Jāņos uguns ir gan gaisma, gan Dieva vieliskās izpausmes - Māras matērija, gan svētku norises centrs, gan simbolisks Visuma centrs, jo Visums rodas caur degšanu - lielo sprādzienu, kad enerģija pārtop matērijā. Uguns izšķiļas no nekā, attīra un rada pamatu jaunajam, radošajam.

Jāņu rituālā uguns pieder pie gaismas un auglības kulta daļas. Mūsdienās esam attālinājušies no uguns, nejūtam to kā īpašu, noslēpumainu substanci. Dziļi izprastā Jāņu rituālā mājā vajadzētu izdzēst gaismu un uguni pavardā. Mums ir piemirsusies kāda būtiska rituāla daļa, kas saistīta ar uguni, proti, pirmā Jāņuguns būtu jāiededz nevis uz zemes, bet kārts galā, ko dēvē par pūdeli.

Ideālajā versijā uguni vajadzētu izšķilt no krama kā senatnē.  Liesma vertikālā Jāņu staba galā debesis savieno ar zemi, vīrišķo spēku atdodot zemei. Šajā rituālā mēs atkārtojam arhetipisko, pirmatnējo kosmisko norisi. Tā ir simboliska darbība, kas sakņojas pārliecībā, ka pasaulē viss iekārtots pēc līdzību principa.  Kad dzirkstele vai pagale no kārts gala nokrīt zemē, ar to jāiededz ugunskurs uz zemes. Pēc tam var no kalna ripināt uguns ratu, laist ezerā uguns plostu, iedegt lāpas. Teritorijas apstaigāšana ar lāpām jau pieder pie rituālajām darbībām, kas ierobežo tumsas spēku ietekmi, piesaista dievišķos gaismas un auglības spēkus, veido dzelžu sētu pret skauģiem un nelabvēļiem. Vienlaikus pati kopā būšana pie uguns veido vienotības un savstarpējas piederības sajūtu un saiti ar dievišķo, kas ir ļoti būtiski.

Daudzi teiks, ka diez vai mēs šodien tā vairs domājam...

Domājam gan! Kāpēc mēs sakām: «Nav labi.» - Varbūt ir ideāli, ja deputāts melo, kaimiņš skauž, kāds ir sazadzies, bet tu nabags? Taču nē, to mēs negribam! Izrādās, ka cilvēkam vienmēr ir vajadzīgs ideāls, uz ko tiekties pēc kā vadīties, kā arī savstarpējās piederības un kopības apziņa. Jāņi to visu var veicināt un stiprināt.

Jāņi saistās ar īpašu brīvības sajūtu cilvēku starpā. Tomēr brīvības ir dažādas. Brīvība nav savvaļa  un visatļautība. Tu vari aizklīst vientulībā, pazust, bet vari būt brīvs un vienlaikus piederīgs. Reizēm mēs domājam, ka brīvība pati par sevi ir tik absolūta, ka dod mums visu, ko vēlamies. Tomēr brīvība bez ideāliem un piederības ir tukša skaņa, vārdi, kuros nav piepildījuma.

Ja bērns laikus nesāk iet skolā, vecāki par šo brīvību nepriecājas. Ja gadi iet, bet dēls vai meita neprecas, ģimene nevis jūsmo, ka jaunie ir brīvi, bet satraucas. 

Brīvība ir jēdziens, kas jāpiepilda ar saturu. Jāņu iztrakošanās, līksmošana nozīmē to, ka visu gadu cilvēkam nav bijusi šāda veida brīvība, nevis, ka tā ir ikdienišķa.

Līdzīgas izpausmes bija viduslaiku karnevālos, kad reizi gadā visi mainījās lomām. Jāņos klātesošas var būt arī eksistenciālās pārdomas, būtiskie jautājumi - kas tu esi, kāpēc esi piedzimis, kas ir tas, ko tu pa īstam vēlies, kādēļ tu vispār neko nevēlies, kāds ir tavs patiesais es? Mēs bieži sakām: «Saņem sevi rokās». Kurš kuru īsti saņem rokās? Tātad es esmu divi - viens, kas ņem, un otrs, kuru saņem. Mūsu dzīvesziņa piedāvā rīcības modeļus un tradīcijas, ka palīdz meklēt atbildes uz šiem jautājumiem. Tās rodamas dabā - klusumā un pārdomās.

Vēl viens Jāņu simbols paparde, kā maģisks augs bija zināms jau viduslaiku Eiropā. To izmantoja pret ļaunajiem spēkiem, kvēpināja, nēsāja kā talismanu, glabāja pagrabā un stādīja dārzā. Vēl ne tik senos laikos ar papardēm laukos pildīja matračus - cisu maisus. Kādu nozīmi senie balti piešķīra papardei?

Mani apbūra dažas pierakstītās liecības, kas saistītas ar papardi. Cilvēks devās mežā un pie papardes pavadīja visu nakti vai vairākas stundas. Šis rituāls palīdzēja pārvarēt bailes no tumsas un baisiem tēliem. Cilvēks līdzi ņēma tautisko segu un apkārt papardei apvilka maģisko, sargājošo apli, kuram ļaunums netika pāri. Tas, ka šī lieta darbojas, apliecina uz Sibīriju izsūtīto tautiešu liecības. Viņi ilgus gadus glabāja kādu lietu, sīkumu, ko bija paņēmuši līdzi no mājās, un tas palīdzēja izdzīvot. Latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Ints Cālītis stāstīja, ka latvieši, lai garīgi un fiziski nesabruktu, izsūtījumā dziedāja latviešu tautasdziesmas. Tā ir palīdzības piesaukšana - iekšēja pašorganizēšanās.

Svešā, agresīvā vidē ir svarīgi saglabāt ne tikai savu garīgo stāju, bet arī patību. Kā ir pareizi dzīvot? Pašam noteikties! Bērns saka: «Es pats aušu kājas, pats turēšu karoti». Šo lietu mums vajag attīstīt, jo nav liela starpība, ka Maskava ir nomainīta pret Briseli. Mums pašiem ir jāpārvalda sava zeme, un Jāņu laiks ir viena no arhetipiskajām situācijām, kad šī lieta tiek izprasta un realizēta.

Bērnības Jāņu iespaidi saglabājas visu mūžu un ir dievišķi, tāpēc līgojiet kopā ar ģimeni. Jāņos mēs sevi apzināmies kā tautu. Ko līdz tas mūžīgais «es», ja nekur neparādās «mēs». Tautasdziesmas saka «es» un «mēs». Sanākt aplī nozīmē vienoties – būt tautai!

Jāņu zāles nevar pirkt tirgū, jo ir svarīgi, no kurienes tās nāk, kā tiek lasītas. Ir pierakstītas dažādas, visai sarežģītas zāļu lasīšanas tradīcijas.  Zinātāji iesaka plūkt, ņemt no dabas, nevis tirgotāja, pat, ja Līgo vakaru nepavadāt laukos. Vai Jāņu vainags arī ir maģiskais aplis?

Jāņu simbols ir viss, kas apaļš - siers, vainags, ugunskurs, arī ienākšana sētā un aiziešana notiek apļa kompozīcijā. Tas nozīmē, ka neesam zaudējuši vienotību. Jāņu rituālu izpētes materiāls ir ārkārtīgi bagātīgs.

Kāpēc mums Jāņi ir tik nozīmīgi?

Tāpēc, ka mēs esam baltu kultūras kodola nesēji. Kāpēc mūsu kultūra ir tik ilgi un labi saglabājusies, arheologs, vēstures zinātņu doktors Guntis Zemītis skaidro ar to, ka mēs no savas pirmdzimtenes nekur tālu neesam pārvietojušies un savā ceļā esam sastapuši maz tautu. Baltus, kas dzīvoja tālāk uz ziemeļiem - mežos, purvos un līdzenumos - vietās, uz kurām citi netiecās, tautu staigāšana skāra maz. Viduslaiku apstākļos balti saglabāja ne tikai ornamentu, bet attīstīja un kuplināja savu kultūru. Latvieši ir viena no vismazāk sajauktajām tautām.

Tas nevar būt! Gandrīz katram senčos ir kāds vācietis, polis, krievs.

Mēs runājam par kultūru, nevis govs šķirnēm. Būt par latvieti nenozīmē būt tīrasiņu latvietim - nav runa par rasismu, bet kultūras nostādnēm.

Par latvieti nevis vienkārši piedzimst, bet par latvieti arī kļūst. No tā neizriet, ka izcelsmei nav nozīmes.  Ne jau velti pētnieki runā par īpašo baltu gēnu. Bet zinām arī, ka mēdz būt izdzimteņi, nelgas. Tā bieži notiek, kad cilvēks aizklīst svešumā un iziet no dzimtas un savas tautas.

Līdzīgas zīmes kā mums pasaulē ir daudz, jo balti nenorobežojās - atstāja savas pēdas svešās kultūrās un teritorijās. Tomēr tikai mums līdzās ģeometriskajam rakstam stāv tik kuplas dzīvesziņas tradīcijas, dainu miljons, un dainās ietvertā nacionālā dievestība jeb reliģija. Senas lietas turpina dzīvot modernajā kultūrā, un Jāņi ir viena no liecībām mūžīgai atdzimšanai. Priecīgus Jāņus!

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

16.08.2017
Ienākt apollo.lv