Nabadzībai Latvijā ir sievietes seja

Apollo
0 komentāru

Šis raksts tapis saistībā ar LBAS rīkoto kampaņu «Mēs pret nabadzību». Valdībai tiek izvirzītas dažādas sabiedrībai aktuālas prasības. Piemēram, minimālo algu un pensiju iztikas minimuma līmenī Ls 106, neapliekamo minimumu darbiniekam vismaz Ls 60 utt. Šādi LBAS, zinātnieki un nevalstiskās organizācijas vēlas pievērst politiķu uzmanību sabiedrības nabadzībai, taču publiskajā diskusiju telpā atkal pietrūkst viena būtiska aspekta — nabadzības dzimuma.

Nenoliedzot, ka ar nabadzību kaujas gan sievietes, gan vīrieši, es tomēr vēlos vērst uzmanību uz faktu, ka nabadzībai daudz vairāk ir pakļautas sievietes.

Lūk, daži fakti.

Sievietes pelna par 18% mazāk nekā vīrieši, kā arī pašlaik saņem par 10% mazāku pensiju.

Kādēļ šāda situācija rodas?

Mazāku darba algu sievietes saņem vairāku iemeslu dēļ. Viņas ieņem zemākus amatus, vairākums strādā tā sauktajās sieviešu profesijās, kas ir zemāk apmaksātas nekā «vīriešu». Nereti sieviete saņem mazāku algu nekā viņas vīriešu kārtas kolēģis par tādu pašu darbu.

Savukārt pensiju starpība rodas no atšķirībām algās, kas nozīmē, ka līdz ar lielāku pensijas apjoma atkarību no uzkrātā pensiju kapitāla atšķirība sieviešu un vīriešu pensijās tikai pieaugs. Turklāt bez mazākās algas sieviešu pensijās sāpīgi atspoguļosies bērna kopšanas atvaļinājumā pavadītais laiks, kad apdrošināšana vecuma pensijai ir tuvu nullei.

Taču arī minētais ir tikai sekas. Nabadzības cēloņi slēpjas citur. Sievietes nabadzības iemesls ir sabiedrībā valdošie stereotipi par sievietes un vīrieša pienākumu sadali ģimenē.

Vīrietis tiek uzskatīts par ģimenes apgādnieku, bet sieviete par mājas pienākumu veicēju un bērnu aprūpētāju. Tātad «ideālajā» variantā vīrietim būtu jāspēj nopelnīt tik daudz, lai viņš varētu uzturēt sievu un bērnus. Neiedziļinoties jautājumā par to, ka vairākumam mūsdienu sieviešu šāda «norma» kļuvusi nepieņemama, bet, raugoties gluži pragmatiski uz mūsu ekonomisko situāciju, skaidri redzams, ka ir ļoti, ļoti maza daļa vīriešu, kuri var nopelnīt tik daudz, lai, īpaši neierobežojot vēlmes un vajadzības, varētu uzturēt arī sievu un bērnus. Tātad sievietēm ir jāstrādā kaut vai vienkārši tādēļ, lai palīdzētu uzturēt ģimeni. Tajā pašā laikā no sievietes pleciem sabiedrība «ir aizmirsusi» kaut vai daļēji nocelt mājas pienākumu un bērnu audzināšanas nastu.

Šī dubultā pienākumu nasta arī atspoguļojas zemākajā algā. Sievietes nedēļā velta vidēji par 10 stundām mazāk peļņas darbam, bet par 16 stundām vairāk mājas darbam, kā rezultātā sieviešu «darba» nedēļa ir par vienu dienu garāka nekā vīrietim. Nav arī jābrīnās par faktu, ka sieviete nereti pati atsakās no iespējas tikt paaugstinātai vai pieņemt labāku darba piedāvājumu. Viņa lieliski apzinās, ka tas nozīmēs ne tikai lielākus ienākumus, bet arī garākas darba stundas, bet kurš izņems bērnu no dārziņa, kurš palīdzēs mājas darbos? Sabiedrībā negrib redzēt arī to, ka vēsturiskais pienākumu sadalījums starp sievieti un vīrieti vienā lielā daļā Latvijas ģimeņu ir pazudis vispār. Par to liecina fakts, ka viena trešdaļa bērnu aug tikai pie mātes, jau 10% no tām ir iesniegušas pieteikumu Uzturlīdzekļu garantijas fondam, jo tētis par saviem bērniem ir vispār aizmirsis. Un cik vēl daudz tādu «labo» tētu, kuri saviem bērniem maksā alimentus 25, 35 un nedaudz vairāk latu apjomā! Vai tas sedz pusi no bērnam nepieciešamajiem līdzekļiem? Nē. Ne tuvu. Taču neuztraucieties, atlikušo — lielāko daļu bērna pienācīgai uzturēšanai cenšas sagādāt mātes, lai gan pētījumi rāda, ka vismazāk pelna tieši sievietes, kuras vienas audzina bērnus.

Tādēļ tracina tādi izteikumi kā, piemēram, «policistiem noteikti jāpaaugstina alga, jo viņiem kā vīriešiem taču jāuztur ģimene». Smieklīgi. Tātad katrai trešajai skolotājai vai medmāsai nav jāuztur ģimene?

Taču strādājoša sieviete ir vēl tikai pusbēda. Viņai, kaut arī mazāki, bet ienākumi ir. Šokējošs ir fakts, ka 11% no darbspējīgajiem nevar strādāt (te neietilpst 8,5% mājsaimnieču), jo jāpieskata savi bērni vai jākopj kāds ģimenes loceklis. Lieki piebilst, ka absolūtais vairākums no tiem ir sievietes. No kā viņas pārtiek? Vai par viņu visu iztiku ir spējīgi gādāt pārējie ģimenes locekļi? Varbūt par vienu daļu jā, bet jebkurā gadījumā šīs sievietes zaudē profesionālo kvalifikāciju, kā arī neuzkrāj pensijas kapitālu, kas var draudēt ar nabadzību vecumdienās. Tomēr neatbildēts paliek jautājums, no kā pārtiek tās sievietes, kuras nevar aiziet strādāt, jo nav kur un kam atstāt bērnus vai kopjamo ģimenes locekli, un kurām nav citu iztikas avotu?

Minētajā darbspējīgo, bet nestrādājošo daļā neietilpst vēl 3,3% darbspējīgo, kas atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Politiķiem jau ļoti patīk klaigāt par saviem labajiem darbiem, tādēļ ik uz soļa tiek piesaukti stipri paaugstinātie bērna kopšanas pabalsti. Taču, ja paskatāmies uz faktiem, tad šādai klaigāšanai nav vietas, jo tikai 2,5% no personām, kuras atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, saņem maksimālo 392 latu pabalstu, kamēr 50% saņem minimālo 50 latu pabalstu, bet vidējais bērna kopšanas pabalsta apjoms ir 90 latu pret 106 latu lielo reālo iztikas minimumu. Šī nabadzība atkal attiecas faktiski tikai uz sievietēm, jo tikai 2% no tiem, kas atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, ir tēvi. Turklāt, kamēr bērns sasniedz viena gada vecumu, vecāks nedrīkst strādāt kaut vai nepilnu slodzi, lai vismaz kaut kā savilktu kopā galus. Labi, ja ir gādīgs tētis, bet ko darīt, ja māmiņa ir viena pati?

Šīm problēmām risinājums netiek piedāvāts. Strādāt var tikai tās māmiņas, kuras var atļauties algot auklīti par 150–170 latiem mēnesī. Arī vēlāk, bērnam sasniedzot triju gadu vecumu, vieta bērnudārzā nav garantēta. Šogad vien Rīgā bez vietas dārziņā ir palikuši ap 3000 bērnu. Tātad aptuveni tik daudz māmiņu pēc pusotra gada gara bērnu kopšanas atvaļinājuma zaudē darbu un pievienojas 11% nestrādājošo darbspējīgo pulciņam, kur viena daļa slīgst nabadzībā, bet otra — materiālajā atkarībā.

Vēl mazāk iespēju strādāt ir tām sievietēm, kuras kopj ģimenes locekli vai bērnu invalīdu. Šeit ir nepieciešama specializēta aprūpe, kas maksā vēl vairāk nekā aukle. Taču invalīdu dienas centri vai veco cilvēku dienas sociālā aprūpe mājās nav ne valsts, ne pašvaldības prioritāte. Kur nu vēl runāt par tādu pasākumu organizēšanu, kas stimulētu vīriešus uzņemties daļu rūpju par mājas pienākumiem, bērnu audzināšanu, dodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, vai savu pieaugušo radinieku kopšanu.

Šeit rodas arī cits aktuāls jautājums — kāpēc mums trūkst darbaspēka, ja 11% darbspējīgo ir spiesti sēdēt mājās? Bet labi, ne jau par darbaspēka problēmām bija šis stāsts.

Stāsts bija par to, ka sievietes Latvijā ir nabadzīgākas nekā vīrieši, ka viņas pakļautas lielākas nabadzības riskam un ka sieviešu nabadzībai ir savi — specifiski cēloņi.

Tomēr politiķi kategoriski atsakās saprast, ka sieviešu un vīriešu nabadzības problēma ir jārisina citādi. Arī Ministru prezidentu šie argumenti nepārliecināja. A. Kalvītis uzskata, ka mūsu valstī sieviešu diskriminācija nav problēma. Turpretī interesanti skan cits viņa apgalvojums, ka, braukājot pa laukiem, radies priekšstats, ka «mūsu valsts tikai uz sievietēm vien balstās»…

Tikai sakiet, lūdzu, kāds labums piespiedu apstākļu dēļ nestrādājošai sievietei no minimālās algas vai neapliekamā minimuma paaugstināšanas?

Nabadzībai Latvijā ir sievietes seja

Foto: Inga Kundziņa

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

Laika ziņas

Vairāk

Apollo E-veikali

22

2014. gada 22. oktobris

Vārda dienas

Airisa, Irīda, ĪrisaArisa, Iraisa, Irida, Irisa

Apollo Izglītība

Laika ziņas

Vairāk
Mākoņains
Rīga pašreiz 0 ℃
Mākoņains

Vējš: 5 m/s

Saule lec: 08:12
Saule riet: 18:03
Dienas ilgums: 9:51

Apollo Tūrisms

Valūtu kursi

22.10.2014
Ienākt apollo.lv