Nacionālā vēsture skolās

Apollo
0 komentāru

Lielu ieguldījumu vienotās politiskās nācijas veidošanā var dot Latvijas vēstures mācīšana skolā.

Nacionālā vēsture skolās

Foto: AFI

Jau labu laiku ir aktualizējies jautājums par nacionālās vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta (ne)mācīšanu skolās. Īpaši diskusijas par valsts vēstures (ne)zināšanu saasinās valsts svētku kontekstā. Viedokļi ir dažādi — gan par, gan pret. No diskusijām internetā var noprast, ka skolēnus galvenokārt uztrauc tas, vai mācību slodze nebūs par lielu. «Par» Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta ieviešanu skolās ir tie, kas tādējādi cer izglītot, sekmēt patriotismu, veidot nacionālo identitāti un piederības izjūtu. Daļa uzskata, ka vēstures mācību materiālus būtu nepieciešams modernizēt. Citi atbalsta jau esošo mācību modeli, ka Latvijas vēsture tiek mācīta līdzās pasaules vēsturei, neizdalot to atsevišķi.

Par šo jautājumu speciālisti diskutēja arī Letonikas kongresā, kas notika oktobra beigās. Vēsturnieks Juris Celmiņš, Rīgas 95. vidusskolas direktors, uzstājās ar lasījumu «Latvijas vēstures mācīšana un nacionālās identitātes apzināšanās problēmas vispārizglītojošajās skolās». Turpmāk tekstā — galvenās atziņas, kas gūtas, to noklausoties.

Patlaban spēkā esošajā pamatizglītības standartā vēstures mācīšanas mērķa formulējumā ir iekļauta nacionālās un eiropeiskās identitātes veidošana. Identitāte top arī bez mērķtiecīgas veidošanas. Tas notiek ikdienā, saskarsmē, mijiedarbībā, neapzināti citam no cita pārņemot kultūru, tradīcijas, stilu, domāšanas veidu, uzvedību utt. Šīs līdzības, tāpatība uzskatāmi atklājas, tikai nonākot tiešā saskarsmē ar citu identitāti. Tā, piemēram, vairāki Rīgas 95. vidusskolas krievu tautības skolēni sacerējumos ir aprakstījuši savus brīvdienu piedzīvojumus pie radiem Krievijā. Tur viņus uztver kā svešiniekus, noraida, jauniešu diskotēkās draud piekaut, neaicina uz kopīgiem pasākumiem, apsaukā u. tml. Nonākot šādā situācijā, jaunieši sāk apzināties savu atšķirīgo identitāti.

Pašlaik Latvijas sabiedrība ir tādā attīstības stadijā, kurā ir ļoti būtiski vadīt un pavērst vēlamajā virzienā politiskās nācijas veidošanos. Lai arī Latvijā pastāv un arī turpmāk pastāvēs divas lingvistiskās kopienas, ir reālas iespējas tās pēc citām identitātes pazīmēm apvienot vienā politiskā nācijā. Un tas jau arī šodien notiek.

Lielu ieguldījumu vienotās politiskās nācijas veidošanā var dot Latvijas vēstures mācīšana skolā.

Aktīvākie vēstures skolotāji pēc neatkarības atjaunošanas ir ieguldījuši lielu darbu, lai attīrītu vēstures mācību grāmatas no marksisma un komunisma dogmām. Izstrādātas jaunas mācību grāmatas, bet vēstures mācīšanas sistēma strukturāli un saturiski palikusi gandrīz nemainīta. Okupācijas periodā Latvijas vēsture bija integrēta PSRS vēsturē, tagad tā ir integrēta pasaules vēsturē. Vēsturnieki, kuri pagājušā gadsimtā deviņdesmitajos gados paveica lielu un nozīmīgu darbu, lai vēsturi attīrītu no komunistiskajām dogmām, patlaban aktīvi iestājas par tagadējās mācību sistēmas saglabāšanu un ir kļuvuši par bremzējošo faktoru tālākām pārmaiņām.

Vēstures skolotāji ir apvienojušies biedrībā un iesaistījušies «Sokrates-Erasmus» tīklā «CLIOHnet», kas izvirzījis mērķi izveidot pārnacionālu, diahronisku un salīdzinošu pieeju vēstures studijām un metodikas tradīcijām. Pārmaiņas vēstures mācīšanā Eiropā patlaban notiek ļoti strauji, taču ne vienmēr tajā virzienā, kā vēlas «CLIOHnet» vadība.

Eiropā tagad izveidojusies situācija, kuru var raksturot ar vārdiem: «Cik valstu, tik dažādu un atšķirīgu vēstures mācīšanas modeļu.» Tāpēc pat paši «CLIOHnet» autori šo situāciju raksturo kā krīzi vēstures mācīšanā.

Kopīgās iezīmes Eiropā ir: vēstures fokusēšana uz nacionālo, Eiropas un pasaules vēstures mācīšana, paralēli ieviešot dažādus tematiskus vēstures kursus. Atšķirīga ir arī izpratne par to, kas ir nacionālā vēsture — vai tā ir teritorijas, tautas vai valsts vēsture. Grieķijā, piemēram, hellēnisma periods ir iekļauts pasaules vēstures seno laiku daļā, bet nacionālo vēsturi sāk mācīt tikai no 15. gadsimta. Savukārt ASV nacionālo vēsturi saprot tikai kā valsts vēsturi un sāk to mācīt ar pirmo kolonistu izcelšanos Amerikā. Daudzu valstu skolās tiek mācītas reģionālās vēstures, piemēram, Ziemeļvalstīs — Ziemeļvalstu vēsture, Austrumeiropā — Austrumeiropas vēsture, Lielbritānijā māca britu vai jaunāko britu vēsturi. Islandē un citās Eiropas valstīs ir izvēles kursi vēsturē, piemēram, holokausts, tehnikas un izgudrojumu vēsture — eksaktajās programmās, reliģijas un mākslas vēsture — humanitārajās programmās.

Cita aina paveras, ja analizē vēstures mācīšanu visā pasaulē, kur vairākumā valstu nacionālā vēsture tiek mācīta kā atsevišķs mācību priekšmets. Līdz ar pārnacionālo vēstures kursu ieviešanu pastāv un pilnveidojas arī cita pieeja — radniecīgo mācību priekšmetu integrēta mācīšana. Piemēram, Zviedrijā nacionālā vēsture tiek mācīta integrēti kopā ar ģeogrāfiju, politiku un reliģiju. Integrētas mācības notiek arī eksakto un dabas zinību priekšmetu blokā. Zviedrijā katrs skolotājs tiek sagatavots triju četru mācību priekšmetu apguves vadīšanai, tāpēc šāda metode ir iespējama. Mācību priekšmetu integrēšana ir pedagoģijas vai izglītības zinātnes jautājums.

Grūti ir izprast, kāpēc Latvijā līdzšinējo skolas vēstures mācību grāmatu autori tik noraidoši izturas pret ierosinājumu sākt Latvijas vēstures mācīšanas sakārtošanu ar standarta izstrādi. Eiropā un pasaulē vēstures mācīšanā pastāv divas tendences, kuras viena otru neizslēdz un nav pretrunā. Attīstās gan pārnacionālu vēstures kursu izstrādāšana un mācīšana, gan valstu un tautu vēstures izpēte un mācīšanas metodika. Taču nevar noliegt faktu, ka ir arī autori, kuri cenšas pretstatīt šīs divas tendences un vēršas pret nacionālās vēstures mācīšanu. Šie autori iebilst, ka nacionālā vēsture heroizē pagātni, rada varoņu kultu, sekmē nacionālismu un izraisa starpnacionālus konfliktus. Tie ir mēģinājumi politiķu atbildību novelt uz skolu. Kosmopolītisma tendences un centieni vērsties pret visu nacionālo pasaulē ir un būs arī turpmāk. Arī pašreiz Latvijā notiekošajās diskusijās par Latvijas vēstures mācīšanu saduras šīs divas pretrunīgās tendences.

Aktuāls ir arī jautājums, kā un cik lielā mērā mēs varam izmantot Eiropas valstu pieredzi nacionālās vēstures mācīšanā. Francijā notikušie imigrantu nemieri pierāda, ka ar patriotisma un lojalitātes audzināšanu šajā valstī saistās daudz problēmu. Miterāns, uzrunājot tautu nemieru laikā, atzina, ka valstī ir identitātes krīze. Mums jāapgūst un jāanalizē Francijas un citu Eiropas valstu skolu pieredze, lai neatkārtotu tur pieļautās kļūdas.

Nacionālajai vēsturei jāsekmē nevis nacionālisms, bet gan patriotisms un lojalitāte pret savu valsti. Tāpēc ir ļoti svarīgi izstrādāt un valstiskā līmenī apstiprināt Latvijas vēstures standartu, skaidri formulējot mācību priekšmeta mērķi un uzdevumus. Standarta projekts jau ir izstrādāts un publicēts žurnālā «Latvijas Vēsture».

Lasiet par šo tēmu: Juris Celmiņš, vēsturnieks, Rīgas 95. vidusskolas direktors, «Latvijas vēstures mācīšana stereotipu gūstā»

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv