Nacionālais: No iekšpuses uz nākotni

Apollo
0 komentāru

Ar meijām un Līgo dziesmām Silmaču pagalmā izskanējusi Nacionālā teātra 86. sezona. Pirmā atjaunotajā teātra ēkā. Tajā notikušas 340 izrādes, ko noskatījušies vairāk nekā 100 tūkstoši skatītāju.

Bez sezonas pieciem lielās skatuves jauniestudējumiem iestudētas arī trīs pirmizrādes mazajā zālē, divas spēlētas jaunajā zālē, kas izveidota teātra nama jaunuzceltajā piebūvē. Bet skaitļu valoda, kas neapšaubāmi raksturo teātra darba intensitāti un kvantitāti, par teātra dzīvi, atmosfēru, dzīvo garu nepasaka visu.

Tāpēc ar dažiem jautājumiem vērsos pie Nacionālā teātra direktora Viestura Rieksta un galvenā režisora Edmunda Freiberga.

— Kādi bijuši aizvadītās teātra sezonas gaišākie, patīkamākie brīži?

Viesturs Rieksts: — Tādi šosezon jāpiemin vairāki. Viens no patiesa gandarījuma brīžiem bija, kad uz Dailes teātra skatuves Spēlmaņu nakts sarīkojumā nosauca sezonas labāko izrādi — tā bija Regnāra Vaivara režisētā «Kam no Vilka kundzes bail?». Latvijas apstākļos augstāka apbalvojuma nav. Tas, ka virziens, kurā esam gājuši, tiek novērtēts, protams, rada patīkamas emocijas.

Edmunds Freibergs: — Mans visgaišākais brīdis bija pagājušās sezonas beigās, kad pārnācām atjaunotajā teātra mājā. Viss notika straujā tempā, teātra atklāšanas vakaram iestudēju M. Zālītes «Poēmu par skatuvi», vajadzēja arī atjaunot «Skroderdienas Silmačos».

Un, kad pirmajai «Silmaču» izrādei vērās priekškars un aktieri sāka pirmo dziesmu, es, kaut neesmu pārāk sentimentāls, aiz prieka un saviļņojuma apraudājos. Bija sajūta, ka tukšajā ēkā atgriezusies dvēsele — Silmaču saime pārnākusi mājās.

Man ir liels gandarījums par Alfrēda Jaunušana iestudēto E. Vulfa komēdiju «Sensācija», tā ir unikāla no daudziem viedokļiem un ieguvusi plašu atsaucību. Tur ir ļoti pievilcīga ideja — piedalās visa trupa, visu gadagājumu aktieri.

Kā jau tas raksturīgs Jaunušanam, izrāde ir asprātīga, labsirdīga, aizkustinoša. Teātrim ir sava publika, kas gaida iemīļotu aktieru parādīšanos, un «Sensācijā» viņi par to bezgalīgi priecājas.

Pozitīvi jāvērtē, ka paplašinās skatītāju kontingents. Uz Regnāra Vaivara un Gaļinas Poļiščukas izrādēm nāk jaunieši, kas diezin vai pirms tam Nacionālo teātri ir apmeklējuši.

Lielu daļu problēmu izdevās veiksmīgi atrisināt, jo teātra vadībā izveidojies labs, saskanīgs trio — direktors, viņa palīdze repertuāra un stratēģijas jautājumos Ieva Zole un es.

Mēdz taču teikt: viena galva gudra, trīs vēl gudrākas. Esam daudz runājuši, sprieduši, visi kopā meklējuši risinājumus, jo šī sezona nebija viegla.

V. Rieksts: — Sezonas sākumā izvirzītās darbības prioritātes bija atjaunot repertuāru, paaugstināt tā māksliniecisko kvalitāti, veicināt teātra atpazīstamību ārpus Latvijas. Šie uzdevumi ir izpildīti, I. Ābeles «Dzelzszāle» un Raiņa «Pūt, vējiņi!» spēlēti starptautiskos festivālos. Ir svarīgi apzināties — mūsu aktieri var spēlēt publikai, kas nesaprot latviski, un viņi tiek saprasti, saklausīti, novērtēti.

— Kā jūs raksturotu aizvadīto sezonu?

E. Freibergs: — Par īsti mierīgu un harmonisku nesaukšu. Savā laikā bija grūti iziet no teātra telpām un iedzīvoties VEF Kultūras pilī, bet sarežģīti bija arī atgriezties. Tāpēc sezonas pirmā puse veidojās diezgan stresaina. Daudz ko var saplānot, taču vienmēr gadās kaut kas neparedzēts.

Bet tas ir normāli un saprotami, jo lielā mašinērija, ko sauc par Nacionālo teātri, nav tikai aktieri, bet arī administrācija, cehi, tehniskie darbinieki. Jāpaiet kādam laikam, kamēr viss ierit normālā darba sliedēs. Tas tagad ir noticis.

Pozitīva šīs sezonas iezīme bija jauno režisoru «uzlidojums» — Indra Roga, Ilze Rudzīte, Regnārs Vaivars, Gaļina Poļiščuka. Šie jaunie cilvēki teātrī ienesa jaunas idejas, «svaigas asinis», kas labvēlīgi ietekmēja teātra radošo atmosfēru. Teātris ir dzīvs, un šī sezona to pierādīja.

— Presē izskanējusi režisores Gaļinas Poļiščukas neapmierinātība ar darbu Nacionālajā teātrī, viņa no teātra aiziet. Vai tā bija kļūda, ka pirms apmēram pusotra gada uzaicinājāt viņu par štata režisori?

V. Rieksts: — Noteikti, nē. Režisore parādīja, ka šajā teātrī var uztaisīt arī tādu izrādi kā viņas «Pūt, vējiņi!». Otrs Poļiščukas iestudējums «Cietsirdīgās spēles» ir diezgan tradicionāls, bet tādu «Pūt, vējiņi!» neviens cits nevarēja iestudēt.

Izrāde var patikt vai nepatikt, var akceptēt vai neakceptēt izmantotos līdzekļus, bet to nevar noliegt un teikt, ka tas būtu netalantīgi. Tas katrā ziņā vērtējams kā ieguvums, jo ansamblis ieraudzīja, kādi var būt režisori. Ja teātris ir noslēgts, aktieri vārās paši savā sulā, norobežojas.

Tas ir ļoti bīstami, jo viņi tā arī nekad neuzzina, uz ko ir spējīgi citi režisori, ka pastāv atšķirīgi rokraksti un metodes un paņēmieni, kā panākt savu. Tagad aktieri ir reāli saskārušies ar milzīgu režisores egocentrismu un var izlemt, vai viņi vēlas tā strādāt vai ne.

— Kā var komentēt publiskos pārmetumus, ka teātris neļauj režisorei strādāt?

E. Freibergs: — Pienāca brīdis, kad teātris praktiski nespēja Gaļinas Poļiščukas, talantīgas mākslinieces, ambiciozās prasības izpildīt. Režisore sāka mēģināt melodrāmu «Rudens vijoles», pēc pāris nedēļām paziņoja, ka viņa šo lugu vairs negrib, vēlas iestudēt citu. Tūlīt!

Bet teātrim darbs ir jāplāno kādu laiku uz priekšu, momentā šādas pārmaiņas praktiski nebija iespējamas. Viņa prasīja četrus mēnešus mēģinājumiem un aktierus, kam jau bija sadalītas lomas citos iestudējumos.

Teātris nāca pretī un piedāvāja šo darbu iestudēt mazliet vēlāk — cita varianta vienkārši nebija. Piedāvāja sākt strādāt janvārī. Protams, ka neveikla situācija radās, atliekot malā jau iesāktu darbu.

Es savā trīsdesmit gadu teātra darbā neatceros līdzīgu precedentu, taču teātris bija ar mieru darbu pārkārtot, runa bija tikai par termiņiem.

V. Rieksts: — Jautājums ir par to, kurš diktē noteikumus. Nedrīkst pieļaut, ka režisore, kas strādā ar sešiem aktieriem, izvirza noteikumus, pēc kuriem jādarbojas lielam repertuāra teātrim.

Nevar pieļaut veidot teātri teātrī. Ja Poļiščuka nespēj samierināties ar viņai ierādīto vietu, kas nebija nekāda mazā, tad acīmredzot viņa nevar savienot savu radošo darbību ar atrašanos Nacionālajā teātrī.

— Kā šis konflikts iespaidoja trupu?

— Paradoksāli, bet kolektīvs saliedējās, klimats uzlabojās.

— Kāds papildinājums nākamajā sezonā paredzams aktieru trupā?

E. Freibergs: — Štata aktiera līgumu ir noslēdzis Kaspars Zvīgulis, stažieru līgumus uz gadu slēdz Kultūras akadēmijas absolventi Liena Gāliņa, Juta Vanaga un Mārtiņš Brūveris.

— Pastāstiet, lūdzu, par jaunās sezonas iestudējumu iecerēm!

V. Rieksts: — Uz lielās skatuves būs pieci jauniestudējumi. Sezonu sāksim 8. septembrī ar M. Zīverta komēdijas «Minhauzena precības» pirmizrādi, to iestudē Edmunds Freibergs. Iestudējums pamatā jau sagatavots šajā sezonā.

Tad Raiņa «Jāzepu un viņa brāļus» iestudēs Māra Ķimele ar aktieri Jāni Reini galvenajā lomā. Indra Roga strādās, režisējot A. Ostrovska lugu «Līgava bez pūra».

Būs pirmizrāde jaunai muzikālai izrādei «Hotelis «Kristīne»" — Māras Zālītes librets, Jāņa Lūsēna mūzika. Režisors Edmunds Freibergs, Pēteris Krilovs iestudēs jaunu Ingas Ābeles lugu «Latviešu skola», savukārt Ilze Rudzīte veidos iestudējumu bērniem — M. Māterlinka pasaku «Zilais putns». Plānotas arī četras pirmizrādes mazajā zālē.

— Jūs uzsverat domu, ka teātrī radoša darbība neapsīkst cauru gadu.

— Jūlijā teātrī notiks deviņas Toronto Dziesmu svētku izrādes «Eslingena». Augustā būs četras «Pūt, vējiņi!» izrādes, lielajā zālē tiks īstenots neatkarīgs muzikāls projekts, pie kura strādās režisors Regnārs Vaivars un diriģents Māris Kupčs.

— Jums pašam atvaļinājuma nebūs?

— Būs. Kad beigsies trimdas tautiešu muzikālās izrādes «Eslingena», es iešu atvaļinājumā.

— Par ko vasarā domās galvenais režisors?

E. Freibergs: — Dievamžēl tāda īsta atvaļinājuma man nebūs. Gribētu jūlijā pāris nedēļas aizbraukt uz Avinjonas teātru festivālu. Bet citā laikā jāgatavojas jaunajam iestudējumam «Hotelis Kristīne» — pa vasaru jāstrādā pie maketa un jātiek skaidrībā par iestudējuma principu.

Esmu arī piekritis tēlot Knurovu Indras Rogas režijā «Līgava bez pūra». Es pēdējo reizi uz skatuves tēloju pirms gadiem divpadsmit Leldes Stumbres lugā «Suns», pēc tam bijušas tikai lomas televīzijā vai radio.

Jūtos satraukts un mazliet arī nobijies. Tagad man jautā, kāpēc es piekritu. Es nezinu, kāpēc… Kad skatos izrādes vai vadu mēģinājumus, es apbrīnoju aktierus, jo viņu darbs ir smags, un priecājos, cik brīnišķīgi viņiem sanāk. Kā veiksies man?…

Varbūt tāpēc, ka ārā ir tik jauks laiks, esmu gaišā, optimistiskā noskaņā. Nākotnē skatos ar cerībām.

Nacionālais: No iekšpuses uz nākotni

www.lta.lv

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv