Nedzirdīgais ģēnijs Ludvigs van Bēthovens

Apollo
0 komentāru

Viens no izcilākajiem klasiskās mūzikas komponistiem Ludvigs van Bēthovens bērnību pavadīja nabadzībā, jo alkoholiķis tēvs visu naudu nodzēra. Toties nomira komponists bagāts, taču vientulībā. Pret līdzcilvēkiem Bēthovens bijis rupjš un neiecietīgs, bet kāpēc — nav zināms. Pat savos slavas ziedu laikos komponists nevarēja iedomāties, ka viņa sacerētā «Oda priekam» kļūs par visas Eiropas himnu.

Nedzirdīgais ģēnijs Ludvigs van Bēthovens

Alkoholiķa dēls un brīnumbērns

Ludvigs van Bēthovens dzimis 1770. gada decembrī. Īstais komponista dzimšanas datums gan nav zināms, bet par dzimšanas dienu pieņemts uzskatīt 16. decembri, jo viņš kristīts 17. decembrī, un tajā laikā bērnus kristīja dienu vai divas pēc piedzimšanas. Bēthovena vectēvs — arī viņa vārds bija Ludvigs — bija ļoti muzikāls cilvēks. Divdesmit viena gada vecumā viņš pārvācās uz dzīvi Bonnā, un viņu uzreiz pieņēma par galma muzikantu Ķelnes kūrfirsta kapelā. Ar laiku viņš uzdienējās par galma kapelmeistaru un iemantoja labu slavu.

Arī viņa vienīgais dēls Johans dziedāja šajā kapelā, taču viņu tajā turēja tikai, pateicoties tēvam, jo jau pusaudža gados Johans sāka pastiprināti lietot alkoholu un kārtīgi uzdzīvoja. Līdz ar to Ludviga van Bēthovena bērnība pagāja totālā nabadzībā, jo tēvs no pļēgura bija kļuvis par alkoholiķi un visu savu jau tā niecīgo algu nodzēra. Retajās atskurbuma reizēs viņš savam dēlam Ludvigam lika, precīzāk sakot, spieda mācīties spēlēt vijoli un klavieres. Šīm mūzikas stundām bija diezgan savtīgs mērķis.

Johans savu dēlu gribēja pataisīt par brīnumbērnu, tādu, kāds bija Mocarts, lai, nedaudz paaudzies, Ludvigs varētu pelnīt lielu naudu un uzturēt ģimeni. Godkārīgais tēvs alkoholiķis dusmu uzplūdos bija ļoti ass pret savu bērnu, tāpēc mazais Bēthovens pie mūzikas instrumenta vienmēr sēdēja noraudājies. Mazajam zēnam patika improvizēt, bet tēvs pieprasīja, lai dēls pilnveido spēlēšanas tehniku.

Tēvs nomet dēlam gadus

Bonnas ielās bija redzami paziņojumi ar šādu tekstu: «Šodien Mūzikas akadēmijas zālē galma tenors Bēthovens uzstāsies ar saviem mācekļiem — Averdonkas jaunkundzi un savu sešus gadus veco dēlu Ludvigu.» Bēthovenam gan tolaik jau bija astoņi gadi, bet, lai uzsvērtu, ka viņa dēls ir brīnumbērns, tēvs pāris gadiņus nometa. Šā iemesla dēļ vēlākos gados, kad komponists jau bija pieaudzis, viņš bieži vien nevarēja atcerēties, cik īsti viņam ir gadu.

Jau trīspadsmit gadu vecumā Ludvigs kļuva par galma mūziķi. Kad Bēthovenam bija septiņpadsmit gadu, viņš Vīnē iepazinās ar Mocartu, kurš, noklausījies, kā Ludvigs spēlē, teica klātesošajiem: «Sargājiet viņu, reiz par viņu runās visa pasaule.» Ludvigs van Bēthovens ļoti atšķīrās no Mocarta. Bēthovens bija bakurētains, atstumts vientuļnieks, bija dusmīgs uz visu pasauli. «Jums ir milzīgs talants un jūs sasniegsiet vēl vairāk; jūsu skaņdarbos vienmēr būs kas neparasts. Jūs esat visai drūms un dīvains, bet mūziķa stils vienmēr norāda uz viņa iekšējo pasauli,» teica Ludviga van Bēthovena skolotājs, slavenais komponists Jozefs Haidns. Visu mūžu Ludvigs bija ass, neiecietīgs un rupjš pret līdzcilvēkiem. Reiz viņš tā nolamāja orķestra muzikantus, ka tie atteicās viņa vadībā spēlēt. Saknes šai neiecietībai slēpjas viņa bērnībā, jo katru dienu bija jādzird, kā lamājas despotiskais tēvs alkoholiķis. Tomēr bija arī cits iemesls...

Nedzirdīgais komponists

Divdesmit piecu gadu vecumā Ludvigs saprata, ka neizturamās galvassāpes ir saistītas ar dzirdi, jo reiz, spēlējot koncertā, viņš uz mirkli kļuva kurls. Bēthovens bija izmisumā. Pēc trim gadiem komponists jau bieži mocījās ar dažādiem trokšņiem, kas traucēja izšķirt augstās toņkārtas un pieklusinātas sarunas. Ārsti, kam Bēthovens lūdza padomu, nevarēja ieteikt neko citu, kā saudzēt dzirdi. Gandrīz piecpadsmit gadu Ludvigs ļoti prasmīgi spēja slēpt savu kaiti — viņš tikās ar draugiem, piedalījās muzikālos pasākumos, daudz komponēja. Kaut arī sarunas laikā komponists bieži vien atbildēja neadekvāti, sarunu biedri to izskaidroja ar viņa slikto omu vai izklaidību.

Trīsdesmit viena gada vecumā Ludvigs van Bēthovens saraksta tā saukto Hailigenštates testamentu, kurā atklāj savas neiecietības un dusmu cēloni. «Ak, ļaudis, jūs, kas uzskatāt mani par neiecietīgu, stūrgalvīgu un nīgru, cik jūs gan esat netaisni pret mani! Jūs nezināt patieso iemeslu, kādēļ esmu tāds. (..) Jau sešus gadus es sirgstu ar nedziedināmu kaiti. Kāds pazemojums mani pārņēma, kad blakus stāvošie dzirdēja brīnišķas flautas skaņas, bet es nedzirdēju neko, it neko... Tādās reizēs mani pārņēma izmisums, un maz trūka, lai es atņemtu sev dzīvību. Tikai māksla mani atturēja no šā soļa. Dievs, Tu vienīgais zini manu sirdi, ka tajā mīt mīlestība pret cilvēkiem un vēlme darīt labu. Ak, ļaudis, ja jūs kādreiz lasīsiet šīs rindas, ziniet, ka bijāt pret mani netaisni.«

Ludviga van Bēthovena mūzika vienmēr bijusi smaga un grūti klausāma. Šā iemesla dēļ viņš nebija īpaši populārs komponists un naudu pelnīja ar grūtībām. Toties vēlāk, kad Bēthovens kļuva nedzirdīgs un tomēr turpināja komponēt, uzradās bagāti mecenāti, kas nodrošināja komponista labklājību. Vai Bēthovena slimība ir ietekmējusi viņa mūziku, grūti pateikt, bet varbūt tieši nedzirdīga cilvēka pasaules uztveres dēļ Ludvigs van Bēthovens kļuva par ģēniju.

Lai gan mūža beigās Bēthovena dzīvi aptumšoja neskaitāmas fiziskas un garīgas ciešanas, bija kaut kas tāds, kas deva mierinājumu — bija augusi viņa popularitāte. Koncertos viņa sacerējumus atskaņoja biežāk, bet pēdējos koncertus uzņēma ar gavilēm, kuras komponists pats vairs nespēja baudīt, jo bija kļuvis pilnīgi nedzirdīgs. Ar citiem viņš sazinājās, izmantojot zīmuli un papīru.

Ģēnijs mirst vientulībā

Vairāku skaņdarbu iedvesmas avots bija Bēthovena romantiskās jūtas pret dažām savām augstdzimušajām skolniecēm. Mūzikas vēsturnieki uzskata, ka «Mēnesnīcas sonāte» ir veltīta grāfienei Džuljetai Gvičardi, kuru Ludvigs van Bēthovens pat gribēja bildināt, bet, sapratis, ka nedzirdīgs komponists nebūt nav īstā partija skaistai koķetei, atteicās no savas ieceres. Citas sabiedrības dāmas Bēthovenu vienkārši atraidīja; viena pat viņu nosauca par kropli un vājprātīgu. Lai kaut vai nedaudz justos vajadzīgs un ne tik vientuļš, Ludvigs van Bēthovens pēc sava brāļa Kaspara nāves kļuva par vienu no aizbildņiem viņa desmit gadus vecajam dēlam Kārlim.

Dažādu slimību nomocīts, piecdesmit gadus vecais komponists, par spīti joprojām staltajai stājai, izskatījās pēc veca veča. Ludvigs van Bēthovens nomira 1827. gadā pēc plaušu karsoņa; viņam bija arī aknu ciroze. Izcilais komponists atstāja pasaulei paliekošas vērtības. Viena no plašāk pazīstamajām ir Bēthovena 1823. gadā komponētās 9. simfonijas pamattēma. Šīs simfonijas pēdējai daļai Ludvigs van Bēthovens uzrakstīja mūziku ar Frīdriha Šillera 1785. gadā sarakstītās «Odas priekam» vārdiem. Dzejolis atklāj Šillera ideālistisko redzējumu par to, kā visi cilvēki kļūst brāļi — ideju, kurai piekrita arī Bēthovens. Eiropas Padome 1972. gadā nolēma, ka Ludviga van Bēthovena «Odas priekam» tēma izmantojama Eiropas himnai bez vārdiem. Mūzikas universālajā valodā šī himna izsaka brīvības, miera un solidaritātes ideālus, kas ir Eiropas pamatā. ES valstu vadītāji 1985. gadā «Odu priekam» apstiprināja par Eiropas Savienības oficiālo himnu.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv