Nekāds laimes lācis Latviju no krīzes neizvedīs

Apollo
0 komentāru

Nekas tik ļoti nespēj kavēt darbus un motivāciju strādāt kā ilgstoša un pastāvīga neziņa par rītdienu. Diemžēl pēdējā gada laikā Latvijā ir izteikta šāda neziņa un neskaidrības gan par turpmākajām nodokļu politikas izmaiņām, gan virzieniem, kādos valsts mēģinās izkļūt no krīzes. Lai arī gads strauji tuvojas beigām, joprojām nav zināms, ar ko jārēķinās uzņēmējiem nākamgad, gatavojot savu uzņēmumu budžetus 2010. gadam. Valsts kontroliere Inguna Sudraba sarunā ar «Bilances» galveno redaktoru Guntaru Gūti atzīst: neskaidrības pamatā ir tas, ka valstī joprojām nav definēti mērķi, ko vēlamies sasniegt, tāpēc notiek biežas viedokļu un lēmumu izmaiņas, kas nekādā mērā neveicina ne drošību par rītdienu, ne stabilitāti šodien.

Nekāds laimes lācis Latviju no krīzes neizvedīs

Foto: Lita Krone/LETA

Nevar matemātiski samazināt!

— Kā vērtējat darbu pie valsts budžeta, finanšu vadības plānošanas? Pēdējā laikā ir populāri salīdzināt šo procesu valstī ar šādām aktivitātēm biznesā.

— Protams, mēs varam šādi salīdzināt, jo principiem jābūt vieniem un tiem pašiem, vai mēs runājam par viena uzņēmuma, vienas nozares vai veselas valsts un valdības darbu plānošanu. Pašlaik un visus iepriekšējos mēnešus pamatproblēma ir bijusi tā, ka skatījums uz šo jautājumu ir fiskāli matemātisks tajā izpratnē, ka redz budžeta izdevumus ekonomiskās kategorijās un vērtē tikai to, kā nonākt pie noteiktas summas, lai atlasītu noteiktus saskaitāmos, par kuru šo summu varētu samazināt. Noteikti neviens uzņēmuma īpašnieks nerēķina tikai to, cik viņš iepriekšējā gadā ir iztērējis, un, zinot, ka viņam jāmazina izdevumi, matemātiski nemazina tikai, piemēram, 20%. Apzinoties, ka ienākumi no preču vai pakalpojumu realizācijas vairs nav tādi kā iepriekš, uzņēmējs vispirms sāk mainīt savu darbības programmu: vai meklēt citus realizācijas tirgus vai sākt ražot jaunu produkciju. Jebkurā gadījumā uzņēmējs vispirms sāk analizēt tirgu, lai izsvērtu, kādas viņam ir iespējas palielināt ieņēmumus. Vai arī — ja izlemj sākt ražot jaunus produktus, viņš vērtē, kādā veidā iespējams iegūt nepieciešamos resursus šim mērķim, lai pēc tam aizņemtos resursus varētu atpelnīt un atdot un turpināt gūt pastāvīgus ienākumus. Tāpēc valsts plānošanā jābūt tādai pašai domāšanai — sākumā valdībai jābūt plānam, ko tā gatavojas darīt, tad šim plānam jātop, izvērtējot (to gan mēs arī līdz šim esam darījuši), ko gribam mainīt, no kā nevaram atteikties, kas mums ir būtisks, kādi ir pieejamie resursi un kas jāizdara, lai šos resursus palielinātu.

— Kādi mums pašlaik ir pieejamie resursi?

— Piemēram, mums jāskatās, kā jālieto Eiropas Savienības (ES) līdzekļi, kas mums ir vienīgie, ar kuru izmantošanu var veicināt lielāku ekonomisko aktivitāti — palīdzēt uzņēmēju sektoram, vai arī valdībai investējot savos nozaru projektos, arī tādējādi stimulējot uzņēmējdarbību un veicinot lielāku nodarbinātību. Un tikai tad (zinot, kāds ir darbības plāns) tiek veidots budžets. Un nevar būt tā kā pašlaik, kad ņem vērā tikai budžetu, bet vispār netiek runāts par to, kāds būs darbs no saturiskā viedokļa.

— Kur meklējams galvenais iemesls, ka pēdējā gada laikā valsts budžeta veidošanas kontekstā tiek runāts galvenokārt tikai par izdevumu samazināšanu, bet, šķiet, netiek domāts, kur un kādā veidā rast iespēju reāli palielināt budžeta ieņēmumus?

— Acīmredzot tā ir ļoti šaura izpratne par to, kādas ir valdības funkcijas, veidojot budžetu. Budžets — tas ir valdības politikas spogulis. Tāpēc vispirms jābūt valdības politikai, kas atspoguļotos šajos skaitļos — cik daudz un kam tērēs. Pirms tam ir darbības un sapratne par to, kas būs plāni un darbības. Un tikai tad tiek rēķināts, cik daudz tam tērēsim naudu. Un kādu mēs izvēlēsimies veidu tās vai citas politikas realizācijai. Kaut vai šī pati situācija, kad par strukturālajām reformām nosauc vienkāršas administratīvas darbības — mehānisku institūciju samazināšanu vai darbinieku skaita samazināšanu. Bet tās nav strukturālās reformas! Vispirms jābūt izpratnei par to, kāda būs izglītības sistēma no satura viedokļa: kādu izglītību mēs piedāvāsim mūsu bērniem, un pēc tam lemjam, kādā veidā šo izglītības programmu vislabāk varam realizēt — kādi ir vajadzīgi pedagogi, tehniskie līdzekļi, kā visracionālāk varam izmantot skolu tīklu. Un paralēli tam tiek rēķināts, cik tas viss izmaksā un kurš no modeļiem ir tas, kuru valsts šajā brīdī var atļauties, lai būtu samērojama izglītības kvalitāte ar resursiem, kas tajā tiek ieguldīti. Tieši tas pats attiecas uz iekšējās drošības jomu, kas kļūst aizvien svarīgāka ar katru dienu. Lai noteiktu, kādi līdzekļi šai jomai būtu jānovirza, nevar tā vienkārši rēķināt, cik policija, ugunsdzēsēji vai robežsardze tērē pašlaik, bet pēc tam nosaukt procentu, par cik šie tēriņi jāsamazina, ja pirms tam nav bijusi diskusija par to, kādas ir šo dienestu funkcijas, cik tas maksā un no kā var, bet no kā nekādā gadījumā nedrīkst atteikties vai — tieši pretēji — varbūt pat jāpalielina piešķiramo resursu apjoms.

— Pērn Valsts kontrole veica izglītības sistēmas auditu, pēc kura noteikti jums arī bija secinājumi par esošo situāciju un ieteikumi, kādi uzlabojumi būtu vajadzīgi. Vai kaut kas ir ņemts no jūsu ieteikumiem vērā?

— Pēc katras revīzijas ir rekomendācijas, kuras mēs saskaņojam ar to institūciju, kuru esam revidējuši, un attiecīgā institūcija sagatavo konkrētu darbības plānu ar termiņiem, kad un kas tiks izdarīts. Mēs veicām revīziju par vispārējo, pirmsskolas, profesionālās un augstākās izglītības sistēmu. Vispārējās izglītības sistēmas revīzija aptvēra ne tikai resursu izlietojumu, bet arī izglītības satura vērtējumu, situāciju ar pedagoģisko personālu un visas sistēmas kopīgo vadību. Pamatsecinājums bija — likumā ierakstīts skaists mērķis, kādai jābūt izglītības sistēmai, lai, iegūstot vispārējo izglītību, jaunieši būtu konkurētspējīgi, bet pati izglītības sistēma netika vadīta kā sistēma, kas darbojas, lai sasniegtu šo mērķi. Izglītības ministrija arī toreiz savu lomu redzēja atsevišķu darbību nodrošināšanā, kad izstrādāti izglītības standarti, sagatavoti centralizēto eksāmenu jautājumi, apstiprināti valdības noteikumi, pēc kuriem pedagogiem piešķir atalgojumu, bet visas šīs darbības neredz vienotā sistēmā. Piemēram, arī pieaicinātie nozares speciālisti atzina, ka mācību standarti ir tādi, kurus tomēr attiecīgās vecuma grupas bērni nevar īstenot, mācību saturs prasa ik dienu apgūt ļoti daudz jaunas informācijas, mācību metodes neparedz atkārtošanu apgūtās vielas nostiprināšanai un tamlīdzīgi. Ja vienkārši izstrādā mācību vielu, bet neseko līdzi, kā tas reāli notiek ikdienā, tas ir viens no būtiskiem trūkumiem.

— Mēs šeit plašāk runājam par vienu konkrētu nozari…

— To varētu attiecināt uz visām jomām. Un, atgriežoties pie budžeta plānošanas, jāsaprot: kad ir skaidri saprotami darbības plāni, kurus īsteno, tad tas ir milzīgs trūkums jebkurā nozarē, institūcijā un valsts pārvaldē kopumā, ja ne institūcijām, ne šīm programmām, ne darbiniekiem nav precīzi definēts, kāds ir rezultāts, ko mēs sasniegsim. Daudz efektīvāk var mērīt resursu izlietojumu, ja šo izlietojumu konkrētu funkciju vai programmu realizācijai var samērot ar to, ko mēs iegūstam, kāds ir sasniegtais rezultāts. Jo resursu izlietošana nav jāizprot, cik izmaksāja algās vai cik zīmuļu nopirka, bet kāds ir institūcijas un pat katra konkrētā darbinieka pienesums rezultāta sasniegšanā. Un tā ir sistēma, uz kuru pakāpeniski jāvirzās. Protams, ne vienā dienā vai gadā iespējams ieviest šādu pilnīgu mērīšanas sistēmu, bet tas nepieciešams, jo tikai pie šādas sistēmas iespējams arī no cilvēkiem prasīt konkrētu atbildību. Pašlaik mēs ļoti daudz runājam par to, ka nav iespējams paprasīt atbildību. Tā, protams, ir vieglāk arī darboties, kad strādājošie vienkārši ir procesos — nodrošina kaut kādu darbību veikšanu, bet neatbild par konkrētu rezultātu, kāpēc šī darbība ir vajadzīga.

Strādā bez motivācijas un entuziasma

- Kāda liela starptautiska uzņēmuma pārstāvis sarunā ar mani izteica interesantu domu: varbūt Latvijas valdība daudz aktīvāk un centīgāk strādātu, ja par konkrētiem sasniegumiem valdības locekļiem tiktu ieviesta bonusu sistēma… Jūs pieminējāt, ka jānosaka mērķi, bet man ir sajūta, ka Latvijā pašlaik vispār nav konkrēta, precīza mērķa, ko gribam sasniegt.

— Mēs definējam ļoti vienkāršus, fiskālus mērķus, ka jānodrošina budžeta deficīta apjoms noteiktās robežās, ko gan būtu grūti definēt kā mērķi. Protams, nepieciešama fiskālā stabilitāte, bet kā līdz tai nokļūt? Labi, nosakām mērķus — panākt noteiktu ienākumu līmeni, ekonomikas izaugsmes līmeni, izglītības kvalitātes vai drošības līmeni. Tie ir tie mērķi, kas jādefinē kvantitatīvos lielumos, ko pēc tam ir iespējams vērtēt, vai tie sasniegti, ar kādiem resursiem un vai ieguldītie resursi attaisno mērķu sasniegšanu? Minēšu piemēru. Tiek definēts mērķis — apgūt ES līdzekļus. Jāsaka atklāti, šāds izteikums tracina, jo nevar būt mērķis apgūt, iztērēt naudu. Mērķis ir līdzekļus iztērēt tādā veidā, kas dod pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību. Nevar būt tā, ka mērķis ir programmas realizācija vai konkrēts uzņēmēju skaits, kuri saņēmuši atbalstu, vai bezdarbnieku skaits, kuri ir apmācīti. Tas nav rezultāts. Tas ir process. Tiks daudzi tūkstoši iztērēti, realizējot mācību procesu vai piešķirot finansējumu uzņēmējiem, bet, ja tikai uz to orientējas, tad jau nav iespējams panākt pozitīvas pārmaiņas. Ja sasniedzamais rezultāts būtu, piemēram, Ekonomikas ministrijai par miljardu latu palielināt eksporta apjomu, tad es ļoti gribu ticēt, ka tiktu darīts viss, lai saprastu, kādai jābūt nodokļu politikai vai ārpolitikai — atbalstot uzņēmējus, palīdzot atrast eksporta tirgus. Jāatzīst: ja ekonomikas ministra alga būtu saistīta ar to, kā ekonomika aug un attīstās, vai līdzīgi izglītības vai veselības ministram — tas, iespējams, dotu stimulu. Turklāt tas nav nekas unikāls, jo pasaulē ir valstis, kur valdības locekļiem šāda veida atlīdzības sistēma ir paredzēta — ja tiek sasniegti definētie mērķi, ministrs saņem ievērojamu bonusu.

— Neizpratni rada valsts vadības darbības, kuras pēdējā laikā nekādi nevar nosaukt par nosvērtām un pragmatiskām. Diemžēl pēdējā gada laikā valdība ir tik krasi mainījusi viedokļus gan par nodokļu politiku, gan citiem svarīgiem jautājumiem, ka tas nekādi neveicina stabilitāti. Un diez vai arī uzņēmēju ikdienu šāda situācija padara vieglāku.

— Man šķiet, uzņēmējiem pie šādas informācijas mainības patiešām gandrīz ikdienas režīmā vienā brīdī varbūt vienkārši izslēdzas uztvere, jo droši vien šķiet, ka nav vērts visam šim procesam sekot līdzi, jo lēmumi un idejas visu laiku diametrāli pretēji mainās. Un tad cilvēki sāk domāt, vai ir vērts ieguldīt savus resursus — kaut vai palīdzot un konsultējot. Bet kāpēc tā notiek? Ja būtu skaidrs darbības plāns — sapratne par to, kur mēs pašlaik atrodamies un kādas ir tās neatliekamās lietas, kas mums jāpaveic, kur mēs vēlamies būt pēc pusgada un gada, tad vispirms tiktu apkopots, kas šobrīd ir svarīgākais, kā viena politika vai tās izmaiņas var ietekmēt citus procesus, visu tautsaimniecību kopsakarībā. Un tad tiktu izveidots konkrēts un saskaņots plāns, kādas darbības tiks īstenotas. Bet lēmumi patlaban tik strauji mainās tāpēc, ka pēkšņi kādam rodas ideja, kā rīkoties, tikai tā nav rūpīgi izanalizēta, kādas sekas varētu rasties. Un tajā brīdī, kad šī ideja izskan publiski, bet kāda uzņēmēju vai cilvēku grupa iebilst, norādot, kādas problēmas tas radīs, idejas autors atkāpjas no sava ierosinājuma, saprotot, ka šādas sekas nedrīkst radīt. Bet pēc tam nāk atkal jauna ideja. Un arī tā ir ideja, kas dzimusi nevis tāpēc, ka ir izanalizēta situācija un atrasts risinājums, bet vienkārši tāpat, nedomājot, kādas būs sekas, kāds būs sasniegtais rezultāts. Šādu «pasviestu ideju», bez attieksmes un analīzes autori neapzinās, ka tā ir milzīga atbildība. Ja mēs atkal salīdzinām ar uzņēmējiem, viņi savā uzņēmumā tā vienkārši neizdomā, ka rīt sāks kaut ko ražot, un, kad process ir sākts, pēkšņi konstatē, ka nav nemaz visas izejvielas sagādātas, vai vispār nav pircēju, lai atgūtu ražošanā ieguldītos līdzekļus. Vispirms viss precīzi jāpārdomā, jāizrēķina. Tāpēc arī šajā gadījumā, pieņemu, cilvēkiem nav pietiekamu zināšanu vai profesionālās pieredzes — lēmumus ir ļoti vienkārši pieņemt, zinot ļoti maz informācijas, tādā veidā nesaprotot, ar ko tiek riskēts, kādas būs sekas. Un tāpēc diemžēl var tik viegli šādus paziņojumus sniegt, nesaprotot, ka tas skar visu valsti un katru cilvēku.

— Šķiet, nodokļu maksātāji samierinātos ar vienu vai otru valdības lēmumu, lai cik tas nepatīkams būtu. Kaut vai ar to pašu nekustamā īpašuma nodokli, ja tiktu izskaidrots, kāpēc tā jādara. Bet šāda neizlēmība liek domāt, ka valsts pārvaldei trūkst stingrības savu lēmumu uzturēšanā. Līdzīgi bija ar prioritāro nozaru definēšanu — sākumā paziņoja vienas, tad kaut kas tika mainīts. Tagad vispār nav nekādas skaidrības.

— Ja idejas dzimst bez pamatīgas analīzes un argumentācijas (vienalga, vai tās ir nozares vai tas pats nekustamā īpašuma nodoklis), ja pirms paziņot, ka plānots ieviest šādu nodokli, tiktu veikta nopietna analīze, izvērtētas sekas un pēc tam paziņotu par nodokļa ieviešanu, pamatojot kādēļ un kādā veidā tas tiks darīts, arī tad, protams, ne vienmēr visi tam piekritīs. Bet, ja kādam ir pretargumenti, kāpēc to nevajag realizēt, noteikti jau pirms tam šādi pretargumenti tiks apdomāti un izvērtēti un atrasts variants, kāds tomēr būs pozitīvais rezultāts un iespējamās negatīvās sekas. Tiks piedāvāts visoptimālākais variants attiecīgā lēmuma realizācijai. Bet, ja šāds iepriekšējais darbs nav izdarīts, mētāšanās ir ļoti strauja, jo pretī ir spēcīgi argumenti, kādēļ šādu lēmumu pieņemt nedrīkst, un tad nav, ar ko lēmumu pamatot.

— Mēs esam jau daudz ko nokavējuši. Un tomēr — kas būtu svarīgākais paveicamais darbs, lai sakārtotu un attīstītu ekonomiku augšupejas virzienā? Budžets ir viens no tiem.

— Vienalga, lai šo budžetu kaut cik sakārtotu un labi sagatavotu, nevar iztikt bez kaut vai elementāra tuvākā plāna. Es tiešām neprotu un nevaru vērtēt budžetu vienīgi ar šo matemātisko piegājienu, tikai nosaucot kopējās summas vai par kaut kādiem matemātiskiem lielumiem samazinot izdevumus. Ir jāredz, kas valstī notiks. Jāsaprot, kas pie tā vai cita izdevumu līmeņa tajā vai citā nozarē notiks, kas paliks pāri un kāda situācija izveidosies. Un tas nozīmē, ka jāsaprot, kādas elementārākās darbības pašlaik ir svarīgas. Nav runa par lappušu simtu bieziem plāniem. Viss jādara, lai pirmām kārtām cilvēkiem būtu darbs. Tas dos stabilitāti valstī, stabilitāti katram cilvēkam. Tas palielinās iekšējo drošību, ja cilvēkiem būs darbs un ienākumi. Un. skatoties, kas notiek ar budžeta deficīta lielumu (nu atkal!), šis lielums var būt dažāds atsevišķos brīžos tajā ziņā, ka, pārdomāti ieguldot valsts līdzekļus, realizējot programmas, kas maksimāli ātrākā tempā palielinās nodarbinātību, ļaus pēc tam arī iegūt budžetā līdzekļus. Bet, protams, nevar būt liels budžeta deficīts, ja tam pretī nav līdzekļu ieguldīšanas plāna, kas ļaus šo deficītu pēc tam samazināt īsākā vai ilgākā laikā.

Uzņēmumi jādibina. Taču jārada motivācija to darīt!

— Ja jums būtu doma dibināt savu uzņēmumu, vai pašreizējā situācija valstī un valdības politika jūs rosinātu spert šādu soli? Turklāt valdība ļoti aktīvi patlaban stāsta, ka darīs visu, lai cilvēkiem radītu stimulu pievērsties uzņēmējdarbībai.

— Tas pat jādara — uzņēmumi jādibina. Protams, šim jautājumam viena no pusēm ir, vai tas ir iespējams cilvēkam, kurš nekad ar biznesu nav nodarbojies? Bet situācijā, kad tik daudzi cilvēki zaudē darbu, manuprāt, vajadzētu būt valsts apmaksātiem konsultāciju punktiem, kur cilvēks aiziet un kur viņam palīdz sakārtot visus jautājumus, kas saistīti ar biznesa sākšanu. Un te nu atkal jāsaka: droši vien pareizāk būtu organizēt nevis dažādus pārkvalificēšanas kursus bezdarbniekiem arodos, kuros, iespējams, vēl ilgi nebūs iespējams atrast darbu, jo vienkārši nav uzņēmumu, kur šīs prasmes varētu lietot, bet tā vietā šos resursus vajadzētu novirzīt — kā palīdzēt katram cilvēkam vai ģimenei sākt savu uzņēmējdarbību. Protams, paralēli radot to normatīvo vidi, kurā šis bizness būtu maksimāli viegli iespējams. Turklāt pie šādas mazās uzņēmējdarbības galvenajam mērķim nav jābūt iekasēt pēc iespējas lielākus nodokļus, bet gan tam, lai šie cilvēki spētu paši sevi nodrošināt.

— Kā vērtējat kopumā pašreizējo nodokļu politiku Latvijā?

— Mēs šajā sarunā daudz runājam par mērķiem. Arī nodokļu politikā jābūt noteiktam mērķim, tāpat kā valsts politikai kopumā, ko mēs gribam panākt? Ja gribam panākt konkurētspējīgu vidi saviem uzņēmējiem,  tas nevar būt vienkārši tukšs mērķis, tam jāīstenojas attiecīgi veidotā nodokļu politikā. Ja gribam palielināt iedzīvotāju sociālo drošību, atkal jāīsteno attiecīga nodokļu politika. Viena no šā gada problēmām — šī nodokļu politika nav nekādā veidā uzņēmējdarbības vidi un kopējo stabilitāti veicinoša pie tām krasajām izmaiņām plus vēl dažādajiem paziņojumiem. Ja ir izpratne par situāciju un redzējums, kā situācija pēc iespējas ātrāk stabilizējas un ekonomika sāk atdzīvoties, tad nodokļu politika ir būtisks elements šajā procesā. Ja gribam panākt, lai tiktu izveidots pēc iespējas vairāk veiksmīgu uzņēmumu, tad nepieciešama attiecīga veicinoša nodokļu politika. Latvija kā valsts konkurē ar citām pasaules valstīm, un tas nozīmē, ka jāizvērtē, kā panākt vietējo uzņēmēju konkurētspēju.

— Pašlaik teju visi kritizē valdību. Tomēr cik mēs paši —  gan uzņēmēji, gan darba ņēmēji — esam atbildīgi par to, kur esam?

— Ja runājam par krīzi, tad, protams, atbildīgi ir pilnīgi visi. Cilvēki ir ņēmuši kredītus, uzņēmušies lielas saistības un daudz tērējuši. Un arī par to, lai tagad no krīzes izkļūtu, arī visiem atbildība solidāri jādala. Gan kredītu ņēmējiem, gan devējiem, gan valdībai. Bet valdība ir viens no stūrakmeņiem, balstiem tajā ziņā, ka atbild par to, kāda politika šeit tiks realizēta, kāda drošība iedzīvotājiem būs visplašākajā nozīmē — lai arī ir krīze un bezdarbs, tomēr ir nodrošinājums, ka cilvēks ātri atgriezīsies ekonomiskajā apritē, ka viņam nav jāpamet valsts, lai atrastu darbu un apgādātu savu ģimeni. Bet, ja katru dienu ir paziņojumi, ka būs vēl sliktāk, mēs vēl vairāk atņemsim, vēl kaut ko nogriezīsim un nodokļus palielināsim — tādā vidē cilvēks jau pats par sevi jūtas nedroši.

Dzīvojam ar pseidomērķiem

— Par nepieciešamību noteikt stratēģiskos mērķus tiek runāts jau gadiem. Šķiet, esam turpat, kur pirms pāris gadiem. Nekas nav mainījies…

— Mēs jau pat vairākus gadus stāvam uz vietas. Jo tie mērķi, ko noteica 90. gados — iestāties ES, NATO —, bija mērķi bez tālāka turpinājuma, kādēļ vēlamies iestāties šajās organizācijās. Nebija noteikts, kā valsts tālāk attīstīsies pēc šo mērķu sasniegšanas, piemēram, esamība ES kā dalībniekam lielākā tirgū, kas sev līdzi nes gan labumu, gan dažādus ierobežojumus. Domājot par iestāšanos ES un NATO, zināmā mērā bija vieglāk strādāt, jo tad tika noteiktas prasības, kas jāizpilda, lai tajās iestātos. Un visi arī strādāja pēc plāna, lai izpildītu šīs prasības un iestātos ES un NATO. Bet plāna par tālāko virzību pēc tam nebija. Patiesībā iestāšanās ES nebija lielais mērķis. Tam bija jābūt kā starpmērķim, kas palīdz realizēt pavisam citus mērķus, ko pavisam noteikti es gribētu redzēt: kā šī valsts kļūst konkurētspējīgāka, kā veicina biznesu un nodarbinātību.

— Kādu jūs saskatāt Latvijas nākotni tuvākajos piecos gados? Vai tuvākā gada laikā spēsim beidzot definēt, ko gribam sasniegt un ar kādiem līdzekļiem to paveiksim? Ka beidzot mums sāks spīdēt saule…

— Neviens mums to sauli neatnesīs, kura pastāvīgi spīdēs virs mums. Tas  atkarīgs tikai no pašiem. Un, jo ātrāk cilvēki sapratīs, ka tikai no viņiem pašiem ir atkarīgs, kādā valstī viņi dzīvo, jo ātrāk iespējamas tādas pārmaiņas, ko cilvēki grib redzēt, jo tās pašas par sevi neatnāks. Ja cilvēki grib redzēt citādu valsts vadību, citu dzīves līmeni šeit, citu attieksmi pret sevi, tad tas atkarīgs no tā, cik cilvēki aktīvi iesaistīsies procesos, lai mainītu to, kā valsts tiek vadīta, kā tiek realizētas jebkuras funkcijas. Vienmēr jau vieglāk ir kritizēt vai nostāties pret kaut ko. Un tad mēs esam bieži ļoti organizēti, lai pret kaut ko protestētu, bet organizētība izčākst, kad jāsāk radīt, kad jāsāk būvēt un celt. Un tad pietrūkst uzņēmības uzņemties atbildību. Diemžēl vēsturiski izveidojies, ka mums ir daudz vāju cilvēku — daudz vieglāk būt situācijā, kurā kāds par viņu rūpējas, pasaka, ko viņam darīt, uzņemas viņa vietā atbildību. Tādēļ atbilde uz jautājumu, kādi mēs būsim pēc pieciem gadiem, atkarīga no mums pašiem. Ja visu laiku domāsim, ka laimes lācis atnesīs citu valsti ar citu ienākumu līmeni, tad tas ir pilnīgi neiespējami. Un arī bēgšana no valsts — labākas vietas meklēšana — neko nemainīs. Tas ir tāds «īsais risinājums». Bet, ja cilvēkiem ir vēlme redzēt pašiem savu valsti, dzimteni stipru, ar kuru lepoties, viņiem pašiem pie tā darba jāķeras klāt un jāveido tāda valsts.

— Daudzi cilvēki tomēr vēl tic Latvijas spējai atgūties un kļūt attīstītai, tāpēc viņi negrib braukt prom. Kādas ir jūsu personiskās izjūtas, dzīvojot un strādājot Latvijā?

— Man ir darbs, kuru esmu uzņēmusies darīt mūsu valstī, un arī ar pamatmotivāciju, ka man nav vienalga, kādā valstī es dzīvoju. Un man būtu ļoti lieli sirdsapziņas pārmetumi, ja es vienkārši aizbrauktu no valsts, pasakot, ka gribu dzīvot labākā valstī un man vienalga, kas šeit notiek. Es tā nevaru, jo mīlu šo zemi, šeit esmu piedzimusi un šeit joprojām dzīvo mani vecāki. Un viena no motivācijām ir tāda, ka man ļoti gribas, lai pirmām kārtām mani vecāki, mani tuvinieki justos labi. Lai viņiem nav kaut kādas nožēlas par nodzīvoto laiku. Un tiem, kuri pašlaik strādā, kuri ir aktīvi, jāizdara viss, lai mēs lepotos ar zemi, kurā dzīvojam. Pēdējā laikā ārzemnieki aizvien biežāk uzlūko mūsu valsti kā tādus nabadziņus — man tas ir aizskaroši. Tādēļ es daru visu, lai pārliecinātu, ka šī ir labākā zeme pasaulē, kur dzīvot. Un vēlos, lai mēs varētu lepoties ar valsti, kurā dzīvojam, bet citi var mūs apskaust. Un ar šādu pārliecību mums katram ikdienā jāstrādā. Nevis berot sev pelnus uz galvas, jo arī kritika ir vajadzīga, jākonstatē nepareizās lietas, bet tās jākonstatē tādēļ, lai mainītu, lai visi procesi un darbības notiktu pareizi.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

19.08.2017
Ienākt apollo.lv