Nemēslot, barot ar kukaiņiem! jeb Augi gaļēdāji Attēlu galerija

Apollo
0 komentāru

Arvien biežāk speciālajos veikalos varam ieraudzīt tā sauktos kukaiņēdājaugus. Kaut ko tik eksotisku un atšķirīgu, ka gribas tos iegādāties un audzēt. Lai audzēšana būtu veiksmīga, kaut nedaudz ir jāzina par šiem smalkajiem savdabjiem. Piedāvājam nelielu ieskatu augu sistemātikā, izplatībā, fizioloģijā un kopšanā.

Kukaiņēdājaugi ir dzīvas būtnes?

Visus kukaiņēdājaugus var iedalīt četrās lielās grupās pēc to pārveidotajām lapām – ķērājmehānismiem. Izšķir lipīgās mušlentes, augus ar krūzītveida lapām, lapas kā ķerājlamatas un ūdens lamatas. Uz Zemes ir sastopamas aptuveni 630 sugas, kas pārstāv 19 dzimtas. Kukaiņēdājaugus var atrast visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Pārsteidzoši, bet kukaiņēdājaugus var sastapt gan ļoti aukstajos reģionos Grenlandē, Sibīrijā un Aļaskā, gan arī viskarstākajos zemeslodes punktos.

Gandrīz visi kukaiņēdājaugi ir lakstaugi, tikai daži no tiem – krūmi. Līdz šim kukaiņēdāji-kokaugi nav zināmi. Lai arī 19. gadsimtā diezgan populārs bija mīts, ko eiropiešu ceļotāji bija atveduši no Madagaskaras. Mīts vēstīja par 5 metrus augstu cilvēkus ēdošu koku, ar lielu taustekļu skaitu. Tuvojoties kokam, tas esot ķēris cilvēkus, savijis taustekļiem un lēnām sagremojis. Par laimi, tas bija tikai mīts, jo Madagaskarā tāds koks līdz mūsdienām nav atrasts.

Kā barojas kukaiņēdājaugi?

Kukaiņēdājaugiem ir dziedzeri, kuri izdala speciālas vielas, kas palīdz sagremot noķerto upuri. Dziedzeri atrodas ķērājmehānismos un izdala speciālus sekrētus, kas sastāv no alkaloīdiem, skābiem polisaharīdiem, skābēm. Ļoti interesanti, ka dažu sugu sekrētā tika atrasta lipāze un amilāze – vielas, kas sastopamas arī cilvēka organismā un palīdz sašķelt taukus un olbaltumvielas. Šis fakts tikai apstiprina tuvradnieciskās attiecības starp dzīvniekiem un augiem.

Kādēļ augi ķer dzīvniekus?

Šim fenomenam ir zinātnisks izskaidrojums – gandrīz visi kukaiņēdājaugi dzīvo ļoti mitrās vai pat applūdinātās vietās, ar mazu minerālelementu daudzumu. Ļoti daudzās augu dzīvotnēs ir liels, lēni trūdošo vielu daudzums, rezultātā augsnē rodas liela sērūdeņražskābes koncentrācija un tā ļoti slikti ietekmē augus. Sērūdeņražskābe pārvērš augiem tik vajadzīgos dzelzs un mangāna savienojumus par toksīniem, kā arī pilnīgi bloķē mikroelementu uzņemšanu. Kopumā tādos apstākļos augiem ir grūti augt, īpaši auga saknēm, kas nevar normāli attīstīties un darboties. Kukaiņēdājaugi tomēr ir atraduši veidu, kā sevi pabarot. Tāpat kā visi zaļie augi, arī kukaiņēdāji fotosintēzē, proti, paši sev saražo, barības vielas. Bet tomēr ne visas vielas augi sev var saražot. Kukaiņēdāji šim nolūkam izvēlas upurus – kukaiņus, tos pārstrādā un saņem galvenos pamatelementus: slāpekli, fosforu, kalciju, kāliju un magniju. Augu fiziologi un botāniķi ir noskaidrojuši, ka labi mēslotā augsnē kukaiņēdāji var arī neķert upurus, bet saņemt visus elementus tos fotosintezējot ar lapām un ņemot vielas ar saknēm no mēslotas augsnes. Šis fakts ir ļoti noderīgs entuziastiem, kas mēģina kukaiņēdājus audzēt mājās.

Ir zināmas sugas, kas ir protokarnivori – sākotnēji gaļēdāji, kas evolūcijas gaitā ir atteikušies no dzīvnieku ķeršanas. Piemēram, Nepenthes ampullaria ķer un pārstrādā no kokiem kritušās lapas, tādā veidā saņemot vajadzīgos minerālelementus. Cita kruzītveidīgo lapu suga Nepenthes lowii aug zem kokiem, kur ligzdo daudz putnu. Augs pārstrādā krūzītē iekritušos putnu ekskrementus un tāda veidā saņem fosforu, slāpekli un kalciju.

Kukaiņēdājaugu daudzveidība

Kā jau iepriekš minēts, daudzveidība visā pasaulē ir ļoti liela, tādēļ šinī rakstā izcelsim vairāk zināmās un interesantākās sugas.

Dionaea, dioneja – mušķērājs
Šis augs varētu būt viens no pazīstamākajiem eksemplāriem. Ķērājmehānisms ir auga lapās – abās lapas ārmalās ir speciāli jušanas diedziņi. Ja kāds kukainis pieskaras diedziņiem, mušķērājs ātri aizcērt lamatas, un kukainītis paliek lapā. Ļoti interesanti, ka šī mušķērāja dabiskā dzīvesvieta ir tikai neliela teritorija Ziemeļamerikā. Savā izcelsmes vietā mušķērājs ir diezgan apdraudēta suga, bet, tā kā dārznieki ir iemācījušies audzēt mušķērājus siltumnīcās, šos augus vairs nepieskaita pie apdraudētiem un tos var atrast gandrīz jebkurā dārzu vai ziedu veikalā.

Nepenthes, nepente
Šī skaistā suga ar krūzītveidīgajām lapām arī ir samērā populāra un daudziem zināma. Interesanti, ka senatnē no šī auga mēģināja gatavot daudzas zāles, jo tam piedēvēja īpašības dziedināt visas slimības.

Augs pie mums ir atceļojis no Indonēzijas salām un Tālajiem Austrumiem. Pavisam ir zināmas aptuveni 120 sugas. Gadiem ritot, krūzītes aug arvien lielākas un piepildās ar gremošanas sulu. Augs nav īpaši grūti kopjams mājās, kā arī ir ļoti skaists un dekoratīvs.

Drosophyllum, drosofila – Portugāles rasene
Šī ir vienīgā kukaiņēdāju suga, kuru var nosaukt par Eiropas iedzīvotāju. Portugāles rasene ir sastopama Portugālē, arī nedaudz Spānijā. Auga ķērājmehānisms ir lipīgas lapas – mušlentes. Augs nav īpaši dekoratīvs, kā arī ļoti grūti audzējams siltumnīcās un mājās.

Cephalotus, cefalote
Ļoti skaista suga ar kruzītveidīgajām lapām, kas savvaļā ir sastopama viena vietā Austrālijā. Pasaulē ir zināma tikai viena suga – Cephalotus follicularis. Ja kukainis apsēžas uz krūzītes malas, tā kājiņas paslīd, un tas iekrīt lamatās. Tas ir tādēļ, ka krūzītes audi ir tik slideni un gludi, ka neviens kukainis nevar noturēties nenoslīdējis. Cephalotus ir aizsargājama suga savā dabiskajā areālā, bet daudzus hibrīdus var redzēt ziedu veikalos. Augs ir diezgan viegli kopjams.

Sarracenia, sarcēnija
Šis augs ir ievērojams ar to, ka pirmo reizi tika minēts Kristofora Kolumba piezīmēs. Dabiskā izcelsmes vieta ir Ziemeļamerika, kur zināmas apmēram 8–11 sugas. Kukaiņu pievilināšanai kalpo smaržīgs nektārs, kas atrodas krūzītē. Uz smaržu atlidojušais kukainis pie pirmā mēģinājuma pagaršot nektāru ieslīd krūzītē, jo arī šim augam, tāpat kā Cephalotus, lapu malas ir ļoti slidenas.

Pinguicula, pingvīkula – kreimule
Viens no Latvijā sastopamajiem kukaiņēdājaugiem. Kukaiņi un citi sīki dzīvnieciņi pielīp pie matainām ar gļotām pārklātām lapām un pēc īsa brīža tiek sagremoti. Latvijā kreimuli var atrast mitrās, pārpurvotās vietās. Atcerieties, kreimules Latvijā ir aizsargājamie augi.

Utricularia, utrikularija – pūslene
Pūsleņu dzimtas ūdensaugs – kukaiņēdājs. Plaši izplatīts Ziemeļamerikā un Eirāzijā. Latvijā sastopamas piecas sugas, viena no tām ir aizsargājama un ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Augs upurus ķer ar speciāliem ūdens slazdiem: kad ūdensdzīvnieks iepeld slazdā, sprosts aizveras, un dzīvnieciņš paliek iekšā, kamēr nav sagremots. Pūsleni var atrast pārpurvotos ezeros, purvu lāmās.

Mans kukaiņēdājs

Ja jūs ir ieinteresējuši šie bioloģiskie augu apraksti un ļoti gribas kādu eksemplāru iegādāties audzēšanai, esam sarūpējuši dažu cilvēku praktisko pieredzi.

Bioloģes Ievas Druvas-Lūsītes pieredze
Audzē pingvīkulu jeb kreimuli

Audzēšanā Pinguicula ehlersae kā kukaiņēdājaugs ir tikai veģetācijas sezonas laikā. Uz tā lapām ir matiņi ar lipīgu vielu, pie kuras kukaiņi pielīp un nobeidzas. Rudenī un ziemā auga lapas kļūst sukulentas un tas uzzied ar tumši rozā piltuvveida ziediem. Uz katra ziedkāta ir viens zieds. Šajā laikā kukaiņēdājfunkcijas augam nav. Pinguicula ehlersae kopšana ir viegla. Augs atrodas starp dažādiem citiem augiem puķu statīvā. Kad visus augus apsmidzinu ar ūdeni, tad tas tiek arī tam. Citreiz ar pulverizatoru vairāk apsmidzinu augu, to varētu saukt arī par apliešanu, jo puķu pods ir mazs un saknes augam ir smalkas. Līdz ar to ar lejkannu apliet augu nav nepieciešams. Augu nemēsloju. Pirms izstādes Latvijas Dabas muzejā augu nodušoju, jo tas bija kā apbērts ar beigtām mušiņām. Tā ir arī auga praktiskā nozīme, ka pie tā lapām pielīp mušiņas, kuras vairojas citu augu mitrajos substrātos.

Dārznieka Roberta Lūsēna pieredze
Audzē Dioneju  jeb mušķērāju

 Šo augu ir ļoti vienkārši audzēt, galvenais atcerēties dažus pavisam vienkāršus noteikumus – nodrošiniet augam mitrumu, bet ne slapjumu, daudz saules gaismas un NEMĒSLOJIET!
Kāpēc tā? Mušķērājs ir purvu augs un tas piemērojies ļoti nabadzīgiem dzīves apstākļiem – barības vielām nabagām, ļoti skābām augsnēm. Tamdēļ labu gribot, šos augus ir diezgan viegli nobeigt ar mēslojumu vai kaļķainu krāna ūdeni. Atcerieties, ka mušķērāju drīkst laistīt vai nu ar destilētu, vai lietusūdeni. Lai augam imitētu purvainu, mitru vidi, es to turu palielā dekoratīvā šķīvī, kurā visu laiku ir ūdens. Podiņu pacēlu uz plakaniem oļiem, lai tas nesaskaras ar ūdeni (traukā esošais krāna ūdens ir izgarošanai – gaisa mitrināšanai, bet ne auga saknēm, ko tās caur poda dibenu uzsūktu). Līdzās aug arī dažas orhidejas un visi augi ar apstākļiem ir gauži apmierināti.

Vasaras periodā augam pietiks ar pāris kukaiņiem mēnesī, un, ja jūs to turēsiet ārā, tas tos bez pūlēm pats notvers. Ja jūs to turat iekštelpās, tad lolojumu nāksies pabarot ar kādu mušu vai odu. Kā? Vienkārši paņemiet kukaini ar pinceti un uzlieciet uz lapas – lamatas. Ja kukainis būs dzīvs, tas ar savām kustībām sakairinās jušanas matiņus, un slazds aizcirtīsies.
Vēl ir jāievēro, ka no oktobra līdz aprīlim mušķērājam ir miera periods. Tas jānovieto vēsā, gaišā vietā vidēji +5ºC temperatūrā, to jālaista maz, bet nevajag arī iekaltēt. Mušķērājs pamazām nometīs lapas un aizmigs. Pavasarī tas ziedēs, bet ziedu labāk izlauzt, jo tas novājina augu un aizkavē lapu un lamatiņu ataugšanu. Zieds nav pārlieku dekoratīvs, bet, ja ļausiet tam ziedēt, tas nobriedinās mazas, melnas sēkliņas. Iesējot skābā kūdras substrātā, jums var palaimēties izaudzēt jauno mušķērāju paaudzi. Jāņem vērā, ka paies vairāki gadi, līdz no sēklām audzēti augi sasniegs vērā ņemamus izmērus.
Jo vecāks augs jums būs, jo lielākas lamatiņas tas spēs izaudzēt, internetā esmu lasījis par eksemplāriem ar 2,5 collu! lielām lamatām.

Kur tos var nopirkt? Iespēju ir daudz: lielveikalos, puķu veikalos, internetā. Vajag tik meklēt!

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

23.11.2017
Ienākt apollo.lv