Nemierīgs mazulis

Apollo
0 komentāru

Bērns vairāk laika pavada raudot un niķojoties nekā priecīgi iepazīstot pasauli. Neirologs nekādas veselības problēmas neatrod. Kur tad meklējami nemiera cēloņi? Skaidro psihoterapeite Jurita Smiltiņa.

Vienots ar mammu

Mazulis, kurš savas vajadzības vēl neprot pateikt visiem saprotamā veidā, tās parāda ar uzvedību. Bērna labsajūta līdz pat skolas vecumam un jo īpaši pirmajos dzīves gados ir vistiešākā veidā atkarīga no atmosfēras ģimenē. Tiklīdz ģimenē ir kādas problēmas, pirmais uz tām reaģē bērns. Jo viņš ir vājākais šīs sistēmas loceklis. Pieaugušie savas izjūtas var kaut kā sublimēt, taču mazulis to vēl neprot. Līdz septiņiem astoņiem mēnešiem bērns vēl neapzinās sevi kā individuālu, no mammas atsevišķu būtni. Līdz ar to viņa garīgā labsajūta atkarīga no tā, cik mierīga, droša un pasargāta jūtas viņa mammīte.

Visvieglāk mazuļa nemiera iemeslus ir atminēt tai mammai, kura spēj vairāk regresēt bērna līmenī. Taču sieviete to var atļauties tikai tad, ja šajā laikā galveno saikni ar ārpasauli uzņēmies vīrs, ja viņai nav jāuztraucas par to, kā nopelnīt naudu un bērna audzināšanu apvienot ar skriešanu uz darbu. Mātes emocionālā saikne ar bērnu lielā mērā atkarīga arī no tā, cik tuvas savulaik viņai bijušas attiecības ar savu mammu. Piedzimstot bērnam, sieviete lielā mērā atgriežas savās bērnības izjūtās. Ja mazuļa mamma bērnībā jutusies mīlēta un saprasta, viņai ir vieglāk saprast arī savu bērnu.

Drošības sajūta

Atrodoties mammas puncī, bērns ir pilnīgā drošībā. Piedzimstot viņš šo drošību zaudē. Līdz ar to viens no galvenajiem mazuļa uzdevumiem pirmajā dzīves gadā ir atgūt savu zaudēto drošību. Un to palīdzēt izdarīt var tikai tie tuvie cilvēki, kuri šajā laikā ir ar bērniņu visu laiku kopā (ir pieejami, kad bērnam tas nepieciešams). Šie cilvēki paliks bērnam vistuvākie un nozīmīgākie visu mūžu.

Pats sliktākais, ko vecāki var savam mazulim izdarīt — klausīt vecākas tantes un onkuļus, kuri saka: «Bērns vienkārši niķojas, lai pakliedz! Nav ko izlutināt un ņemt viņu rokās!» Zīdainīti līdz triju mēnešu vecumam nav iespējams izlutināt. Ja viņam ir nepieciešams vecāku tuvums un mīļums, tad, to nesaņemot, nedrošības, atraidījuma un vientulības sajūta paliks uz visu mūžu.

Līdz gada vecumam bērns pamazām iemācās nomierināties arī pats. Kad mazulim ir jau kādi pieci, seši mēneši, ņemšanu rokās var pakāpeniski aizstāt ar mīļiem glāstiem, mierīgu sarunu, labestīgu acu skatienu. Lai arī bērns varbūt nesaprot visu, ko jūs sakāt, mierīgais balss tonis viņam pamazām palīdz apjaust, ka šajā pasaulē ļoti daudz ko var panākt ar sarunu.

Visgrūtāk noteikt nemiera cēloni ir pavisam maziem bērniņiem. Jo līdz trim četriem mēnešiem biežas raudāšanas iemesls var būt arī vēdera graizes vai pārmērīgi daudz iespaidu. Ja bērniņam pa dienu nav bijusi iespēja mierīgi atpūsties, viņam savi iespaidi jāpārstrādā naktī. Nav brīnums, ka mazulis šādās reizēs ir nemierīgāks nekā citkārt. Ir zīdainīši, kuriem pirmajos mēnešos katrs izbrauciens ārpus mājas sagādā milzu stresu. Šādos gadījumos labāk uz laiku no biežas došanās ārpus mājas atteikties.

Kāds tad es esmu?

Pirmajā dzīves gadā viens no bērna galvenajiem uzdevumiem ir noskaidrot, kas un kāds tad es īsti esmu. Gandrīz viss, ko bērns šajā laikā dara, tiek darīts ar mērķi, lai novērotu, kā uz to reaģē viņa tuvākie cilvēki. Atkarībā no tā mazulis izdara secinājumus — tātad tas ir slikti vai tas mammai sagādā prieku. Ja es mazliet vairāk pakliegšu, mamma mani biežāk paņems klēpī utt.

Bērniem no 1 līdz 3 gadu vecumam ir ļoti mīļas t.s. piespiedu spēlītes. To galvenais mērķis — gūt apstiprinājumu, ka visi pieaugušie ir vadāmi… Lai vēlāk šā iemesla dēļ nerastos nopietnas problēmas, vecākiem jau laikus vēlams vienoties — kas mazulim tiks atļauts, kas ne. Līdz divu trīs gadu vecumam aizliegumu nedrīkst būt pārāk daudz. Parasti tie ir saistīti ar lietām, kas apdraud bērna dzīvību. Ja vecāki nepārtraukti bērnam kaut ko aizliegs un viņu tikai kritizēs, tad mazajam radīsies priekšstats — viss, ko es daru, ir slikti un arī es pats esmu slikts.

Tāpēc būtiski pacensties, lai labo vārdu bērnam tiktu vairāk nekā: nedrīkst, neaiztiec, tur neej utt. Svarīgi, lai vecāki paši sev uzdod jautājumu: «Kāpēc es aizliedzu? Varbūt tāpēc, ka neapzināti vēlos, lai bērns bez manis vēlāk nevarētu iztikt? Jo visu mūžu taču viņam būs vajadzīgs kāds, kurš brīdinās par neveiksmēm, nelaimēm utt.» Protams, mazulim agri vai vēlu ir jāsaprot, ka neviens nav vadāms.

To apzinoties, bērns noteikti protestēs, bet vecākiem par to nav jāuztraucas. Mazajam, tāpat kā ikvienam pieaugušajam, ir tiesības paust savas emocijas. Vecākiem tāpēc nav uzreiz mazajam jāizdabā, galvenais, ka viņi bērnam ir blakus un ar savu attieksmi parāda — tas, ka tev kaut ko aizliedzam, vēl nenozīmē to, ka mēs no tevis novēršamies.

Tiklīdz bērniņš ieraudas, nevajadzētu viņam uzreiz bāzt mutē māneklīti vai krūti. Cilvēkiem, kuri bērnībā pieraduši nomierināties ēdot, zīžot vai dzerot, vēlāk biežāk veidojas orālās atkarības (alkoholisms, smēķēšana, pārēšanās u. c.) kā stresa noņemšanas veids.

Bērni pārsvarā rīkojas zemapziņas vadīti. Un zemapziņa funkcionē pēc principa — gūt apmierinājumu. Pusgadu vecam bērnam šo apmierinājumu var sniegt, ne tikai ņemot viņu uz rokām, bet arī parādot viņam ko interesantu. Galvenais, lai mazulis saprot, ka viņa neverbāli izteiktie jautājumi nepaliek bez atbildes. Svarīgi, lai veidotos pozitīvs stereotips — kad man ir slikti, es par to ziņoju tuviniekiem un viņi uz to reaģē. Laika gaitā šī apziņa viņam palīdzēs nomierināties pašam. Tādējādi arī tiks iegūta bērna pamatdrošība.

Nemierīgs mazulis

Foto: Alises mamma

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

18.10.2017
Ienākt apollo.lv