Nezināmā Benjamiņa. «Drusku vīzdegunīga pilsētniece»

Apollo
0 komentāru

Pēc Jāņiem izdevniecība «Daugava» laidīs klajā Laimas Muktupāvelas romānu par starpkaru Latvijas smalko aprindu nekronēto karalieni. Tas graušot stereotipus, ko ir radījusi pati Emīlija. Rakstnieces interpretācijā Benjamiņa atļaujas pārģērbties par vīrieti, lai 1923. gada 7. janvārī iekļūtu «Cafe de Paris», kur tovakar ielaiž tikai kungus, jo iecerēta viena no pirmajām striptīza izrādēm Rīgā. Benjamiņas dzīvesstāstu Laima Muktupāvela sāk 1901. gadā, kad Emīlijai ir 20 gadu, dzimst patērētāju sabiedrība, emancipācijas idejas. Taču šoreiz ne par iztēlē tapušajiem, bet Laimas Muktupāvelas Latvijas Valsts vēstures arhīvā uzietajiem faktiem. Vai zinājāt, piemēram, ka Antona Benjamiņa meitas mantojumu varēja saņemt tikai tad, ja labi izturēsies pret Emīliju?

«Par mantas, goda un varas vērtību»

«Emīlija Benjamiņa bija sieviete, kura pierādīja, ko var sasniegt ar neatlaidīgu darbu. Viņa bija sākusi ar mazu avīzīti un, gadiem ejot, kļuvusi par latviešu miljonāri,» norāda cita izcila sava laika sabiedriskā darbiniece, Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības priekšniece Elza Klaustiņa.

– Nevar teikt, ka Emīlija biznesu būvējusi tikai ar pašas nopelnīto naudu, — turpretim uzsver Laima Muktupāvela. Fakti liecinot, ka viņai bagātai tapt palīdzēja arī Pirmā pasaules kara izraisītie notikumi — boļševiku apvērsums Krievijā un Latvijas Republikas nodibināšana: nevajadzējis atmaksāt cara laikā bankā ņemto aizņēmumu papīra iepirkšanai, kas bijis mērāms desmitos miljonu rubļu. Tas atklātībā nāks 30. gadu sākumā, bet 1927. gadā «Aizkulises», Emīliju izziņojot par visbagātāko sievieti Latvijā, to vēl nezina. «Par godu Emīlijai var teikt, ka viņa nekādus mantojumus no saviem vecākiem nav dabūjusi, jo viņas māte bija vienkārša avīžu iznēsātāja. Visu savu lielo bagātību Emīlija ir nopelnījusi, pateicoties tikai savai apbrīnojamai enerģijai, konkurentu nemākulībai un atkal laimei. Patiesībā karš Emīliju padarīja bagātu, bet revolūcija daļu bagātības izpostīja. Viņa paspēja sev nopirkt lielu māju Iekšrīgā, kur ierīkoja savus uzņēmumus. Liela daļa kapitāla, kas bija sakrāts no krievu un latviešu avīžu izdevniecības kara gados, tika pārvērsta krievu vērtspapīros, kuru vērtība caur revolūciju tika iznīcināta. [..] Bez šaubām, šie lielie revolūcijas zaudējumi ir par iemeslu tam, ka tagad visi Latvijā nopelnītie miljoni tiek pārvērsti dolāros un aizsūtīti Ņujorkas, Londonas un Parīzes bankās. Daži banku direktori žēlojas, ka Emīlijai nav tiesības rakstīt ne par lata kursa uzlabošanu, ne par patriotismu, jo ar šādu sistemātisku milzīgu summu pārvešanu uz ārzemēm lata kursa stabilitāte tiek jūtami apdraudēta. Tomēr Emīlijas instinkts pilnīgi saprotams, vienu reizi pazaudējot milzīgas summas, viņa grib sev un savam vīram nodrošināt mierīgas vecuma dienas,» raksta «Aizkulises».

Benjamiņu naudas pārvedumus uz ārzemēm nosodīs vēlāk saimnieciskās krīzes laikā 1932. gadā. Kamēr prese aicina glābt latu, pārvedot noguldījumus uz Latviju, Benjamiņi nogulda Šveices un Londonas bankās ap 400 000 latu, atklājis 4. Saeimas deputāts Jānis Lejiņš.

Emīlijas naudas rausējas tēlu izveidojuši laikabiedri. Lūk, «Jaunāko Ziņu» žurnālista, redaktora Rolanda Ozola spriedums. «Jādomā, ka vienam otram, vērojot Benjamiņu dzīves veidu un milzu bagātības, radās zināma skaudība. Manī tas ierosināja pārdomas, ka bagātība vien nespēj dot cilvēka dzīvei dziļāku piepildījumu. [..] Vai neliktos pareizāk, ja vismaz dažas no šīm mājām būtu izlietotas daudz mērķtiecīgāk — pārbūvētas par slimnīcām, zinātņu institūtiem, fakultātēm vai vecu ļaužu mītnēm. Tās nestu devēju vārdus cauri pārmaiņu vētrām un vējiem. [..] Ko gan visu varēja panākt ar šiem miljonu miljoniem, bet nekas šai ziņā netika darīts. [..] Man liekas, ka to visu un vēl daudz vairāk Emīlija Benjamiņa bija spiesta pārdomāt, kad viņas dzīve tuvojās traģiskam noslēgumam.» Jānis Kārkliņš, arī «Jaunāko Ziņu» redaktors, prāto līdzīgi: «Nav šaubu, ka vēlāk, savu mocekles ceļu Staļina gūstā līdz bada nāvei iedama, viņa guva citas atziņas par mantas, goda un varas vērtību cilvēka dzīvē.«

Vai tiešām viņiem taisnība? Ne gluži. Tiesa, Emīlija nedāļāja savu naudu pa labi un pa kreisi, taču sabiedrībai neliedza, iespējams, būtiskāko kapitālu — savu laiku un neapšaubāmo menedžeres talantu, vācot naudu labdarībai. Šo darbu novērtēja valsts, Emīliju kā sabiedrisku darbinieci (nevis uzņēmēju) 1932. gadā apbalvojot ar 4. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet 1937. gadā — ar 3. šķiras. Par kādiem nopelniem?

1923. gadā viņa piedalās Rīgas jūrmalas palīdzības un labierīcības biedrības dibināšanā, kļūstot par tās ilggadēju priekšnieci. Rīgas pilsētas sabiedriskās palīdzības komitejā sāk darboties kopš tās nodibināšanas 1931. gadā kā līdzekļu vākšanas komisijas priekšniece. Ar atzinību viņas vārdu piemin Starptautiskajā sieviešu savienībā, ko Emīlija ilgus gadus materiāli atbalsta. Tāpat Paula Stradiņa izauklētajā Vēža slimības apkarošanas biedrībā atbild par līdzekļu sagādes sekcijas darbu. Emīlija aktīvi darbojas Latviešu–zviedru biedrības valdē, ir dāmu komitejas priekšniece. Zviedrijas valdība par nopelniem abu tautu kulturālās tuvināšanās darbā viņu apbalvo ar Zviedrijas Vāsas ordeņa 1. šķiras zelta medaļu.

«Vienkārši grib būt sieva»

Latvju sieviešu nacionālā līga, novērtējot Emīlijas lomu sieviešu kustības atbalstīšanā, ievēl viņu par goda biedreni — līgas aktīvistu publikācijām allaž atrodas vieta «Jaunākajās Ziņās». It kā plašs un cienījams potenciālo draudzeņu loks, taču Emīlijas vienīgās draudzenes paliek māsas aktrises Tusnelda un Annija. 20. — 30. gados aktīvās sievietes cenšas ņemt vietu politikā. Rezultāti nav spoži, bet 1931. gadā vainagojas ar Bertas Pīpiņas ievēlēšanu 4. Saeimā. Emīlija vismaz atklāti politiskajās aktivitātēs neiesaistās. Viņas sabiedriskā dzīve iemieso pilsonisko aprindu sievietes dzīves standartu — nodarbošanās ar labdarību un salona turēšana.

Kāpēc 1924. gada decembrī iznāca pirmais žurnāla «Atpūta» numurs? — provocējoši jautā Laima Muktupāvela. — Tāpēc ka citos ilustrētajos žurnālos, kas tolaik iznāca, ir ļoti maz Emīlijas, bet šeit, «Atpūtā», viņa beidzot var mirdzēt katrā ballē!

Emīlijai svarīga arī ģimene. Pirmā laulība — 1906. gadā ar dziedoni viduvējību Ernestu Elku-Elksnīti — beidzas ar fiasko 1909. gadā. Tā bijusi ne tik daudz mīla, cik aizraušanās — viņš taču ir tik pievilcīgs! Ar Antonu Emīlija iepazīstas 1904. gadā. Viņš tobrīd ir dziļš jūsmotājs, viņa — drusku vīzdegunīga pilsētniece, runājot pašas Emīlijas vārdiem. Antons strādā vācu avīzēs par latviešu lietu referentu un teātra recenzentu. «Labprāt mīļoju izrunāties par literatūru un teātri, un to laikam mana vecuma biedri nespēja man dot, jo es vienmēr vairāk meklēju izdevību tikties ar Antonu Benjamiņu,» skaidroja Emīlija 1935. gadā. Pēc Emīlijas pirmās laulības iziršanas viņas un Antona draudzība «pāriet abpusējās simpātijās, kas noved pie jaunas ģimenes dzīves dibināšanas». Tiesa, šī versija nepasaka, ka likuma priekšā par jaunu ģimeni viņu savienība taps tikai pēc gadiem sešpadsmit — 1922. gadā, kad Antonam 61, bet Emīlijai 40 gadi.

Laima Muktupāvela saka: — Emīlija vienkārši grib būt sieva un mērķtiecīgi tam strādā. 1911. gadā Emīlija un Antons sāk kopīgu projektu — izdod lētu dienas avīzi «Jaunākās Ziņas». Emīlija mēdza jokot: «Mans vīrs tic darbam, es ticu darbam un arī laimei!» Viņa ir Antona kurbulis ne tikai biznesā, bet arī ģimenes izveidošanā.

Antons 1921. gada pavasarī ierosina šķirt savu un Mades laulību. — Made piekrīt, jo Antons jau desmit gadus ar viņu kopā nedzīvo, un ne mirkli neapsūdz Emīliju. 1922. gada februārī tiesa šķir Antona un Mades laulību. Jau pēc mēneša Emīlija svin kāzas un kļūst par pamāti Antona bērniem. Viņas attiecības ar pameitām ir saspīlētas, bet līdz Antona nāvei 1939. gadā tas stingri palicis tikai ģimenē — liecina Laimas izstudētā Antona Benjamiņa mantojuma lieta Latvijas Valsts Vēstures arhīvā. Saskaņā ar 1937. gadā apstiprināto testamentu Antona meitas — Valsts prezidenta Alberta Kvieša adjutanta pulkvežleitnanta Eduarda Kuplā kundze Anna un Latvijas Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes vedekla Marta — mantojumu var saņemt tikai tad, ja labi izturēsies pret Emīliju. — Testaments par bāriņtiesas aizbildņiem iecēla Emīliju un Jāni, bet māsas apstrīdēja Emīlijas kandidatūru ne tikai naudas dēļ — Antona bērni nekad Emīlijai nepiedeva, ka viņa izšķīra tēvu un māti, — skaidro Laima Muktupāvela.

Toties ar Antona dēlu, «Jaunāko Ziņu» redaktoru Jāni Emīlijas attiecības ir pat labas. Jānis ģimenei 1930. gadā sarūpē skandalozu tiesas procesu — aktrise Ilga Zvanītāja viņu iesūdz par izvarošanu (Benjamiņu tiesa attaisno). Arī šīs krimināllietas materiālus Laima Muktupāvela romānā cels gaismā, ļaujot runāt prāvā iesaistītajiem advokātiem. Lai glābtu Jāni no iepriekšējās apcietināšanas, Emīlija izņem vienu miljonu latu skaidrā naudā no uzņēmuma kases, bet pārvaldnieks to iemaksā bankā.

Prāvas laikā arī Emīlija pārdzīvo nepatīkamus brīžus. No noskatīto Ratnieku saimniecības pirkšanas Līgatnes pagastā atsakās tāpēc, ka saimniekmeitas izklājušas istabu ar «Pēdējā Brīža» lapām, kurās atreferēta izvarošanā apsūdzētā Jāņa prāva ar aprēķinu, lai Benjamiņa pirmo soli spertu taisni virsū. Uz klavierēm meitenes novietojušas Marisa Vētras ģīmetni, jo dziedonis tolaik nikni karo ar «Jaunākajām Ziņām» — par avīzes mūzikas kritiķa Ernesta Brusubārdas izpļaukāšanu Benjamiņi panāk viņa atlaišanu.

«Esmu padevusies uz visas līnijas»

Biznesa sieviete ar pamatīgu krampi — tāds šķiet priekšstats par Emīliju. Kas viņu spēja valdīt? Varbūt mīlestība? — Dievs to zina, — atzīst Laima Muktupāvela. — Emīlija bija pragmatiska sieviete. Viņa nenoliedzami Antonu cienīja un skaisti nesa sievas karogu «cieni, godā vīru un radi iespaidu, ka viņš to visu ir sasniedzis pats».

Bērnu Benjamiņiem nav. 1909. gadā savas pirmās laulības šķiršanas prasībā (arī šī arhīva lieta izmantota romānā) Emīlija uzsver, ka aroda un specifiskās uzvedības dēļ vīrs bieži nav nācis mājās uz pusdienām un tāpēc viņiem nebija bērnu. 1926. gadā Emīlija adoptē māsas Annijas Simsones un aktiera Rūdolfa Aihera vecāko dēlu, 1918. gadā dzimušo Juri — viņa domā par savu mantinieku. Tas notiek pēc tam, kad Annija dzemdējusi otro dēlu Pēteri. Tikai rakstnieces iztēlē Emīlija klīnikā Berlīnē tobrīd ir līdzās Annijai. Taču fakts, ka Antons atsakās dot Jurim savu uzvārdu, uz ko Emīlija atbildējusi: tad es došu savu, atbilst īstenībai, — uzsver Emīlijas dzīvesstāsta labākā zinātāja. — Bērni ir Emīlijas vājā vieta. Labdarības pasākumos daudzas atrakcijas domātas viņiem. Emīlija vada mazos polonēzē. Ir ļoti labvēlīga pret Jāņa Benjamiņa bērniem, Antona mazbērniem — Antonu, Ievu un Jāni, — stāsta Laima Muktupāvela.

Iepazīšanās sākumā abi ir lieli pretstati, bet pieslīpējas dzīves gaitā. Kā? Antonu aizrauj 1931. gada 11. novembrī nopirktās Valdeķu muižas ierīkošana «par vienu no visizcilākajām lauksaimniecībām Baltijas valstīs». Viņš katru dienu aplūko savus kumeļus, teļus, sivēnus, cālēnus, pīlēnus un pārējos četrkājaiņus, apstaigā laukus. Un visur Emīlijai jāiet līdzi un par visu jāspriež līdzi. «No sākuma man tas bija grūti, jo lauku dzīvi es diezgan maz pazinu. Visu savu mūžu pilsētā strādādama, es atpūtas laiku vienmēr pavadīju Rīgas jūrmalā, no kuras pilsēta vieglāki sasniedzama, un nu man bija jāinteresējas par rudziem, kviešiem, miežiem un auzām, kurus es sākumā nemaz lāgā nevarēju atšķirt. Taču tagad es pavisam brīvi varu runāt par lauku darbiem, bet galvenais, es laukus esmu ļoti iemīļojusi, un tas vienīgi mana vīra nopelns. Atkal viņš mani ievilcis savu interešu lokā, un es piekrītu lietām, kuras es agrāk auksti būtu noraidījusi, jo es kā pilsētniece nekad nevarēju saprast, kā latvietis visus savus ietaupījumus var ieguldīt lauku sētā, kura taču nekad nedod tādus ienākumus, kā kāds pilsētas īpašums. [..] Sākumā mēs diezgan daudz esam strīdējušies [..]. Bet es esmu padevusies uz visas līnijas, lai gan citādi to tik ātri nemēdzu darīt.«

Šķiet, laukus Emīlija tiešām iemīl. Reiz Tuberkulozes apkarošanas biedrības priekšniece Elza Klaustiņa iegriežas Benjamiņu Valdeķos apskatīt priekšzīmīgi ierīkotās vīnogu siltumnīcas, jo grib tādas būvēt Īles tuberkulozes sanatorijā. «Kad tuvojāmies mākslīgi izraktajam dīķim, Benjamiņas rokās bija maizes grozs un simtiem putnu steidzās viņai pretim un skaļām klaigām sagaidīja savu barotāju.«

«Es nekur nebraukšu»

1940. gada Mirušo piemiņas dienā Elza Klaustiņa satiek Emīliju pie Annas Brigaderes kapa. «Viņa tāpat kā es apstaigāja ziediem un svecītēm draugu kapu kopiņas. Tā, pa šaurajiem celiņiem ejot, es viņai jautāju: «Kāpēc jūs nebraucat prom? Jums tas ir iespējams.» Viņa man atbildēja: «Vai kāds kārtīgs latvietis ir aizbraucis? Es nekur nebraukšu…""

Laima Muktupāvela uzsver, ka 1939./1940. gadā Emīlija kļuva ļoti patriotiska. Kāpēc? — 1919. gadā Benjamiņi aizbēga uz Vāciju bailēs no sarkanā terora. Emīlijai vēlāk par to bija kauns. Turklāt 1939. gada oktobrī viņai vienkārši atņēma pasi un jaunu neiedeva — to apliecina Iekšlietu ministrijas emigrācijas un tūrisma nodaļas dokuments, kurā Emīliju aicina nodot ārzemju pasi, — konstatē Laima Muktupāvela. — Viņa pat gribot nevarēja aizbraukt. Dīvaini, ja ņem vērā, ka Emīlijas attiecības ar režīmu bija labas. Manuprāt, pēc PSRS–Latvijas savstarpējā palīdzības līguma noslēgšanas 1939. gada 5. oktobrī Latvijā sāka valdīt citi spēki.

Rakstniece teic, ka viņas saruna ar Emīlijas paziņas meitu Mirdzu Kurzemnieci ļauj citādi interpretēt arī tik ļoti popularizēto Finka pareģojumu par to, ka Emīlija nomirs trūkumā. «Manā romānā Emīlija un Finks ir draugi. Viņam piederēja Emīlijas foto ar uzrakstu «manam draugam» — to Mirdza Kurzemniece redzējusi 1938. gadā. Viņa stāstīja arī, ka Finks 1939. gadā Emīlijai ieteicis aizbraukt no Latvijas.«

Diplomāta Kārļa Ozola kundze Marija dienasgrāmatā raksta, ka 1941. gada 14. jūnijā Torņakalna stacijā caur spraugu vagona dēļos redzējusi pa peronu skraidām izmisušo Emīliju. Viņa sākumā ielikta vagonā pie vīriešiem un izlaista meklējusi vietu pie sievietēm. Emīlija nomira no dizentērijas 1941. gada 23. septembrī Soļikamskas nometnē. Viņu apglabāja, baltā palagā ietītu, no dēļu kastēm sanaglotā zārkā.

Tomēr arhīva dokumenti ļauj stāstu par Emīliju turpināt. Vācu okupācija atjauno padomju okupācijas likvidēto bāriņtiesu, un 1943. gadā Emīlijas un Antona audžudēls Juris Benjamiņš lūdz izpildīt 1939. gadā Emīlijas parakstīto notāra pilnvarojumu, kurā audžumāte visu mantu novēl viņam. Tiesas dokumentācija Emīliju uzskata par bezvēsts prombūtnē esošu. Tāpēc 2005. gadā viņa apsēdīsies līdzās Laimai Muktupāvelai uz soliņa Vērmanes dārzā. Šķiet, viņām netrūks, par ko runāt.

Nezināmā Benjamiņa. «Drusku vīzdegunīga pilsētniece»

Foto: «Latvijas Avīze»

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

18.10.2017
Ienākt apollo.lv