Nezināmais Trasuns. «Mani kungi! Mums reiz jāizšķiras!»

Apollo
0 komentāru

Ar 1379 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā 141. ir FRANCIS TRASUNS. Tautas padomes, Satversmes sapulces loceklis, LR 1. un 2. Saeimas deputāts. Priesteris, valsts un sabiedriskais darbinieks, rakstnieks, publicists. Personība ar stingru, mērķtiecīgu raksturu, kas neliecās nevienas varas priekšā, un dzīves galvenā ideja un mērķis bija brīva, neatkarīga un demokrātiska Latvija, par kuru viņš iestājās un cīnījās visu savu mūžu.

«100 Latvijas personību» sarakstā Francis Trasuns nosaukts par priesteri. Tā tas arī ir, jo viņš beidzis Pēterburgas Garīgo semināru un Garīgo akadēmiju, iegūstot teoloģijas maģistra grādu. 1902. gadā kļūst par Pēterburgas Garīgā semināra profesoru, lasa lekcijas filozofijā un fundamentālajā teoloģijā, kā arī klēriķiem māca latgaliešu valodu. Pēc tam strādā par priesteri.

Savās «Atmiņās» Trasuns uzsver, ka pēc Jelgavas reālskolas beigšanas viņu īpaši interesējušas dabas zinības un gribējis apgūt mežniecību. Taču, «paklausot dievbijīgajai un karsti mīļotajai mātei, kura mani vēlējās redzēt par baznīckungu», iestājies Garīgajā seminārā. Bet Franča Trasuna prāts un darbība nemitīgi tiecās tālu pāri teoloģijas robežām, sevi apliecinot kā talantīgu publicistu, vairāku izdevumu redaktoru, rakstnieku (īpaši spožu fabulistu), mācību grāmatu sastādītāju, politiķi un kultūrstratēģi.

Ar mazliet citādu akcentu

Arī darbības pirmajā posmā iegūto izglītību un priestera misiju Trasuns izmantoja tautas apgaismošanai, tās tiesību, latviešu valodas aizstāvēšanai. Pēterpils Garīgajā seminārā viņš vēršas pret vienpusīgajām polonizācijas tendencēm, izcīna latgaliešu valodas pasniegšanas tiesības. Visā tālākajā gaitā Trasuna darbība, aizstāvot savu viedokli, izvēršas par nepārtrauktu sadursmju virkni (ar semināra rektoru, ar Daugavpils meiteņu skolas direktoru poli Savicki, Mogiļevas diacēzes garīgajiem virsganiem, ar poļu muižnieku tieksmēm saglabāt savas privilēģijas Latgalē, ar propolisko pāvesta nunciju A. Cekīni, viņa padotībā esošajiem un līdzīgi noskaņotajiem Latvijas katoļu vadības pārstāvjiem), kas galarezultātā Trasunam kļūst traģiski liktenīga. Par vēršanos pret Latgales rusifikāciju viņu izsūta uz Iekškrieviju. «Atmiņās» Trasuns vērtē savu pretrunīgo likteni. «Nevienā citā amatā es nebūtu varējis tik daudz darīt dēļ tautas, bet ikviens cits amats man nebūtu atnesis tik daudz nepatikšanu, vajāšanu, spīdzināšanas no ļaužu ļaunas gribas.«

No agras jaunības Sakstagalā 1864. gadā dzimušo Franci Trasunu nomāca domas par Latgales likteni, tās ilgstošo atšķeltību no pārējās Latvijas. Atpalicība, rusifikācija. Pazemojošais stāvoklis Vitebskas guberņas sastāvā. Protams, tiek analizēti cēloņi, ģeogrāfiskā nomales situācija blakus Krievijas impērijai, kas nemitīgi tiekusies uz rietumiem, pašu latgaliešu neuzņēmība ilgstošajā nomāktībā, latviešu mazā interese par tautas brāļiem aiz Aiviekstes… Līdz nobriest atziņa — tikai stiprinot aizvien ciešākas saiknes starp novadiem, vienības apziņā un kopdarbībā panākams progress.

Miķelis Bukšs monogrāfijā «Latgaļu atmūda» (1976) uzsver, ka Latgales kultūras atmoda, izvērtusies 20. gadsimta sākumā pēc drukas aizlieguma atcelšanas, galarezultātā pāraugusi politiskajā atmodā, kuras izteikta izpausme bija pirmais latgaliešu kongress 1917. gada maijā Rēzeknē. Taču politiskās apziņas sākumi saredzami jau pašā 20. gadsimta sākumā un cieši saistīti ar Franča Trasuna vārdu — viņa runu Rīgas Latviešu biedrībā 1901. gadā «Par zemākas kultūras iemesliem pie Vitebskas guberņas latviešiem, salīdzinot ar vidzemniekiem un kurzemniekiem.«

Kāpēc Latgale ar tās 400 000 iedzīvotājiem no apmēram pusotra miljona koplatviešu skaita kardināli atpalikusi visās galvenajās ekonomikas un kultūras nozarēs — izglītībā, grāmatu izdošanā, preses jomā, dažādu biedrību pastāvēšanā? Trasuna atbilde — apsūdzība īpaši bargajai koloniālvarai Latgalē, kur valda tikai viens galvenais jēdziens — aizliegt. Aizliegt runāt savā valodā skolās un pašvaldībās, drukāt grāmatas, izdot presi, dibināt biedrības. Tā ir politiska apsūdzība par lielas tautas daļas pamattiesību neievērošanu. Reizē apelācija pie izglītotajiem citnovadu latviešiem — pārvarēt vienaldzību pret necilvēcīgos apstākļos ilgstoši dzīvojošajiem tautas brāļiem. Jo, raugoties nākotnes perspektīvā, runa taču ir par latviešu tautas likteni kopumā.

Priekšlasījums modināja lielu interesi. Cilvēki sāka pārdomāt vispirms jau to, ka Latvija ir lielāka par ierasto Vidzemi un Kurzemi. Par to ar lielu pārliecību labā latviešu valodā ar mazliet citādu akcentu bija sacījis šis vīrs katoļu garīdznieka tērpā.

Priesteris politikā

Seko ap 80 Trasuna raksti lauksaimniecības laikrakstā «Zemkopis» — kārtējais solis uz tautas un novadu vienotību. 20. gadsimta sākumā ar enciklopēdisku apgaismotāja vērienu viņš iesaistās kultūras darbā. Reizē turpina politisko darbību, kas oficiāli sākas, kļūstot par Krievijas I domes deputātu. Līdzās ievēlētajiem Jānim Čakstem, Frīdriham Grosvaldam, Jānim Kreicbergam Trasuns ir vienīgais, kas pārstāv Latgali, būtībā — visu Vitebskas guberņu. Vēlēšanu laikā, kad viņam bija 42 gadi, viņš brīdina no «melnās sotņas» — krievu impēristu («īsto krievu ļaužu savienības») partijas, kuras nodaļa izveidojas Rēzeknē. Viņš iestājas par kreisā centra, «par tautas brīvības partiju», kā toreiz sauca «kadetu» partiju.

Trasuns ir pirmais no latviešiem, kas pieprasa muižniecības privilēģiju atcelšanu, 1905. gada revolūcijā cietušo amnestiju, un izsaka nožēlu, ka, sanākot Valsts domei, nav prasīta tūlītēja soda ekspedīciju atsaukšana un kara stāvokļa izbeigšana. Valsts domē iestājas par agrārās reformas nepieciešamību Latgalē, arhaiskās šņoru sistēmas likvidēšanu, kas dzen zemniekus nabadzībā. Viņš kopā ar 66 «trudovikiem» pieprasa nāves soda atcelšanu astoņiem apsūdzētajiem, piedalās vairāku interpelāciju sagatavošanā, dažas no tām skar Latgales agrāro un sociālo problēmu risinājumu. Pateicoties lielajai aktivitātei, Trasuns ir to vidū, kurus izvirza domes sekretāra biedra amatam. Šī parlamentārā darba pieredze lieti noderēja Latvijas neatkarības pirmajos gados, darbojoties Tautas padomē, Satversmes sapulcē, 1. un 2. Saeimā.

Pasaules kara laikā viņš konkretizē domu par visu latviešu, visu novadu apvienošanu: «1) … mēs visi — kurzemnieki, vidzemnieki un vitebskieši — esam tikai viena nedalāma tauta; 2) mums ir viena un tā pati latviešu valoda, neskatoties uz izlokšņu starpību un vietām ļoti samaitāto valodu; 3) apvienošana mums nepieciešami vajadzīga tautiskā, administratīvā un kulturālā ziņā.» Tolaik publiski nevar izteikt domu par neatkarīgu apvienotu Latviju. Tā ir tikai «pagaidu doma» — par vienotu autonomu Latviju Krievijas sastāvā –, bet — solis uz priekšu. Trasuns nešaubīgi iet uz latgaliešu 1917. gada maija kongresu.

«Es iziešu pa tām pašām durvīm»

Kongress ir triumfējošs un saspringti dramatisks. Gan no Pēterpils speciāli atvestie kūdītāji — prokrieviski un lielinieciski noskaņotie, gan dezinformētie vietējie fanātiķi un cittautieši klaigā, draudot izrēķināties, tiecas bloķēt lēmumu pieņemšanu. Taču Trasuna saliedētie tautas pārstāvji, kas aizstāv tautas apvienošanas lietu, iztur līdz galam. Līdz tam atsevišķi indivīdi, viņu vidū kā dedzīgākais Francis Trasuns aizstāv latviešu vienotības ideju, bet tagad jau Latgali kopumā pārstāv 350 cilvēki, no kuriem 232 ir delegāti ar balss tiesībām. Daži to sauc par pirmo tiesīgo Latgales priekšparlamentu, kas pārstāv novada visus sociālos slāņus un tautības.

No izvirzītajām trijām nākotnes iespējām tiek noraidītas pirmās divas — palikt pie Vitebskas guberņas, lūkot iegūt Latgales autonomiju Krievijā. Ar vairākuma — 182 balsīm — pieņem trešo: apvienoties ar pārējiem latviešiem vienā pārvaldes vienībā. Kāda būs šī vienība, dažādu karogu centrā ļauj nojaust– pirmoreiz Rēzeknē — sarkanbaltsarkanais karogs. Uz citiem rakstītie saukļi: «Brīvi latgaļi brīvā Latvijā», «Dievs, svētī Latviju». Un ar šiem vārdiem noslēgumā dziedātā lūgšana. Tā sabalsojas ar Trasuna ievadrunā teikto: «Mums jādara viss, lai mēs kļūtu saimnieki savā zemē, lai kopā ar visām latviešu ciltīm ar lielu nopietnību uzsāktu jaunās saimniecības un kultūras celšanu.«

Pieņemtās rezolūcijas pirmais punkts skan: «Mēs, Latgales latviešu pilnvarnieki, atzīdami latviešus, kuri dzīvo Vitebskas guberņā, tāpat arī kurzemniekus un vidzemniekus par vienu latviešu tautu, nospriedām apvienoties ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem vienā politiskā autonomā tautas organismā.» Reizē uzsver nepieciešamību saglabāt latgaliešu tradicionālās kultūras vērtības reliģijā un valodā.

Kad otrā dienā, mainot kongresa norises telpas, tiek turpināti draudi un troksnis ap kinoteātri «Diana» pieaug, daži bailīgākie to atstāj, Trasuns piecēlies un stingrā balsī pateicis: «Mani kungi! Mums reiz jāizšķiras: vai iet kopā ar barbariem uz Austrumiem jeb ar kultūru uz Rietumiem!» Kad atskan ieteikums drošības dēļ kongresa telpas atstāt pa sētas durvīm, tālāk pārkāpjot pār sētu, Trasuns paziņo: «Es iziešu pa tām pašām durvīm, pa kurām esmu ienācis jeb arī mani… iznesīs.» Viņu ievēl par Latgales Zemes padomes locekli, pēc tam — arī valdes locekli.

Pēc kongresa Trasuns paliek Latgalē, lai būtu kopā ar savu tautu. Lielinieki, ieņemot Latgali, nolēmuši nošaut 18 priesterus, lai iebiedētu citus, šajā sarakstā bijis arī Trasuns. No izsekotājiem slēpušies pie gādīgiem zemniekiem, līdz beidzot izlemts slepus pāriet fronti. «Un tā — kājām noejot 30 verstu pa aizsalušiem purviem un krūmājiem, pāri Lubāna klāniem, es tiku pāri frontei, izspruku no lielinieku nagiem, gan pliks un bass, bet tomēr dzīvs un vesels,» tā Trasuns. Tautas padomē, kuras loceklis viņš ir, ierodas noaudzis ar lielu bārdu un zemnieku aitādas kažokā… Sākas sešu gadu ilgais parlamentārieša, valstsvīra darbs zem brīvās Latvijas debesīm.

Trasuns darbojas dažādās komisijās, piedalās daudzu likumprojektu izstrādē, kopumā teic ap 400 runu (daļa apkopota F. Trasuna «Dzīve un darbi» III sējumā). Tās raksturo bezkompromisa cīņu par valsts drošību un neatkarību, reizē par dzimtās Latgales celšanu līdzi visai Latvijai.

Latvijas Pagaidu valdībā Trasuns ir Latgales lietu departamenta direktors ministra rangā. 1920. gadā, tūlīt pēc novada atbrīvošanas, kopā ar Ministru prezidentu Kārli Ulmani viņš dodas braucienā pa Latgali, lai iepazītu situāciju.

Trasuna runas valsts parlamentā ir konkrētas, analītiskas, priekšlikumi — konstruktīvi. Viņš zināja deviņas valodas un polemikā sauca sevi par kristīgo internacionālistu, taču noraidīja nepamatotas sociālās utopijas.

Kopā ar Valeriju Seili Satversmes sapulcē viņiem izdevās panākt 55 miljonus Latvijas rubļu papildfinansējumu Latgales skolām. Trasuna centieni vainagojās panākumiem, gūstot budžeta līdzekļus Rēzeknes Tautas pils celtniecībai un Latgales teātra izveidei. Ar viņa tiešu iniciatīvu iedibināta Latgales Tautas universitāte Rēzeknē un Tautas konservatorija.

Trasuns bija tolerants reliģijas jautājumos, vērsās pret dogmatismu uzskatos un rituālos, uzsverot kristietības morāli ētisko un kulturālo nozīmi. Viņa priekšlikumi un likumprojekti guva likumdevēju atbalstu, piemēram, par konkordāta noslēgšanu starp Latvijas valsti un Vatikānu, par sv. Jēkaba katedrāles nodošanu katoļiem, piemērotas mītnes piešķiršanu katoļu baznīcas kūrijai, zemes un ēku iegūšanu garīgā semināra darbībai.

Izslēgts no baznīcas

Diemžēl baznīca Trasuna nopelnus tās labā «atmaksā» ar klaju nepateicību. «Atmaksātāji» ir Latvijas katoļu baznīcas pārstāvji, kas stāv nomaļus Latgales nacionālās atmodas laikā, no kuriem daļa saistīta ar poļu muižniecību un garīdzniecību. Viņiem nav pa prātam katoļu baznīcas latviskošana, par kuru iestājas Trasuns. Tāpat viņa bezkompromisa patstāvība un lielā ietekme Latgales Kristīgo zemnieku savienībā. Viņi uzsāk Trasuna vajāšanu, pārmetot baznīcas kanonu neievērošanu, neīstas reliģijas sludināšanu, privāta apģērba lietošanu Saeimas sēdēs.

Trasuns atsakās «nožēlot grēkus» un publiski atzīt viņam pierakstītās vainas. Viņam aizliedz vadīt reliģiskus rituālus un izslēdz no baznīcas. Trasuna izslēgšanas verdiktu kūrija liek nolasīt visās Latvijas katoļu baznīcās. Tas ir bezprecedenta notikums jaunākajā katoļu baznīcas vēsturē. Jānis Klīdzējs raksta: «Kā mazs skolas zēns atceros, ka, atgriezušies mājās pēc arhibīskapa dekrēta noklausīšanās Ciskādu baznīcā, raudāja mans vectēvs, tēvs, māte un es pievienojos viņiem.«

Melnais darbs bija padarīts, lielā mērā sašķelta Latgales inteliģence. Tomēr tauta, arī ticīgo vairākums, joprojām paliek «vecā Trasuna» — kā viņš pats sevi sauca — pusē. Otrās Saeimas vēlēšanās 1925. gada 3. un 4. aprīlī — tikai divas nedēļas pēc izslēgšanas no baznīcas — Trasunu atkal ievēl par deputātu.

Viņš aktīvi strādā, taču smago pārdzīvojumu nomocītā sirds neizturēja — 1926. gada 6. aprīlī viņš pēkšņi mirst ar sirdstrieku. Pēdējais piliens indes kausā ir viņa izraidīšana no Jēkaba katedrāles Lieldienu dievkalpojuma laikā.

Latvijas 2. Saeimas pārstāvji kolēģi izvadīja ar lielu cieņu. Jānis Čakste uzsvēra, ka Trasuns bijis ne tikai liels valstsvīrs, «bet arī tas vīrs, kurš Latvijas ģerbonī novietojis trešo zvaigzni». Latgales ļaudis, ceļos nometušies, dzelzceļa malās pavadīja Trasunu pēdējā gaitā. Viņu neatļāva apbedīt Rēzeknes katoļu kapos. Daudzu tūkstošu ļaužu pavadībā tautas vadonis — kā viņu sauca Latgalē un savā episkajā veltījumā arī Kārlis Skalbe — mūžīgo mieru rada Brāļu kapos, kur bija guldīti cīnītāji par Latgales atbrīvošanu.

LKC izdevniecība Rēzeknē ir izdevusi Trasuna mantojumu «Dzīve un darbi» trīs sējumos. Trimdā 1989. gadā klajā laists rakstu krājums «Francis Trasuns. Viņa darbīgais mūžs un traģiskais noslēgums». Tā autoriem neizdevās panākt Trasuna reabilitāciju. Neatkarību atguvušajā Latvijā to kopīgiem spēkiem panāk inteliģences pārstāvji un Saeimas deputāti. 1998. gada 30. septembrī Rīgas arhibīskaps metropolīts Jānis Pujats Dailes teātrī publiski nolasīja katoļu baznīcas klēra kongregācijas rakstu, kurā atzīts, ka ekskomunika bijusi nepamatota un Vatikāns, caurskatot Trasuna lietu, «viņu reabilitē», proti, atdod priesterim viņa labo vārdu.

Trasuna dzimtās mājas Sakstagala «Kolnasāta» pēc restaurācijas kļuvušas par muzeju un nozīmīgu kultūras centru.

Pasaules latgaliešu 2. saietā 2002. gada augustā Rēzeknē lika pamatakmeni, kur drīzumā pacelsies piemineklis Francim Trasunam. Tas top pēc tēlnieka Aigara Bikšes projekta. Nupat 4. maijā, godinot Trasunu 140. dzimšanas dienā, pie Jēkaba katedrāles atklāja viņam veltītu bareljefu par darbību Tautas padomē, Satversmes sapulcē, 1. un 2. Saeimā.

Nezināmais Trasuns. «Mani kungi! Mums reiz jāizšķiras!»

Foto: «Mājas Viesies»

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

21.10.2017
Ienākt apollo.lv