No bastarda līdz birmītam un dzintara diegam – top izstāde Attēlu galerija

Apollo
2 komentāri

«Tā kā man bija daudz laika, es pa ceļam daudz sēdēju un lasīju. Izlasīju visu par kurmjiem un par dzintariem, un arī par Engures ezeru. Izrādās, pie Engures ezera tāpēc tik daudz dzintara, ka tur kādreiz viscaur bijusi jūra un dzintars skalojies jūras dibenā. Tad jūra atkāpusies un ezeru atstājusi kā lielu jomu,» savā «Dzintarainajā pasakā» rakstīja Imants Ziedonis. Tieši šī pasaka man ienāca prātā, viesojoties Dabas muzejā, kur nākamā gada 17. janvārī tiks atklāta izstāde «Dzintars laiku lokos», kas iekļauta Eiropas kultūras galvaspilsētas muzeju projektā «Dzintara ceļš».

Gluži kā cukurs un kauli

Kamēr izstāde, kas ar laiku kļūs par pastāvīgo ekspozīciju, vēl tikai top, visi eksponāti glabājas Dabas muzeja fondos, kur nemaz nav tik viegli iekļūt. «Jums gan es šo to varu parādīt un izstāstīt,» aplūkot arī par Latvijas «dārgakmeni» jeb, pareizāk sakot, rotakmeni saukto minerālu mūs laipni vedina Dabas muzeja Ģeoloģijas un paleontoloģijas nodaļas vadītāja Anita Saulīte.

Šaurajā telpā izliktas daudzas jo daudzas kastes ar visdažādāko nokrāsu, struktūras un lieluma dzintara gabaliem un gabaliņiem, un pirms to izrādīšanas Anita Saulīte uzvelk rokās baltus cimdus. «Izstādē rādīsim Baltijas dzintaru un stāstīsim par to, kā tas veidojies, rādīsim dzidrības formas – to, ka dzintars var būt pilnīgi caurspīdīgs. Rādīsim bastarda dzintaru – tādu, kam iekšā ir drusku matējums.» Būs apskatāms arī t. s. piena dzintars – pilnīgi matēts, ar Baltijas dzintaram raksturīgo dzeltenumu. «Mums ir arī kaulu dzintars – tāds, kas tiešām izskatās pēc kaula –, gan slīpētais, gan neslīpētais variants. Eksponātu vidū atrodams arī porainais dzintars, kas slīpēšanai neder, jo ir trausls, taču tādu zvejnieki senos laikos izmantojuši kā pludiņu pie saviem tīkliem.»

Dabas muzeja kolekcijā ir arī tā saucamais cukurdzintars – paskatoties pret gaismu, izskatās, ka tajā iekšā ir cukurgraudiņi.

Projekta vadītāja stāsta, ka izstādē būs aplūkojams arī purva dzintars, kas esot veidojies no sapelējušiem sveķiem un atradies dūņainā vai purvainā augsnē, tādēļ tam raksturīgs pelēcīgs tonis. «Parādīsim arī vienu no senajām [dzintara] formām – bekerītu, kas Baltijas dzintaros sastopams ļoti maz. Taču mūsu krājumā pārsvarā atrodams sukcinīts – dzeltenais dzintars, kas satur arī dzintarskābi. Citi dzintara paveidi sastopami retāk. Būtībā nav divu vienādu Baltijas dzintara gabaliņu, jo variantu ir bezgala daudz.»

Izstādē tiks stāstīts arī par to, kā dzintars veidojies. «Ir dzintara pilītes, kas veidojušās, tekot sveķiem un izveidojot šādu formu. Dzintara pilītes nemaz nevar tik bieži atrast, taču mums kolekcija ir nokomplektēta un ir ko parādīt.» Rādot dažādos eksponātus, Anita Saulīte stāsta, ka muzeja dzintara kolekcija tikusi komplektēta ilgākā laika posmā un visdažādākajā veidā. «Mums ir ļoti senas kolekcijas, kas veidojušās, muzejam attīstoties. Sākumā kolekcijas nebija visai lielas; lielāks papildinājums parādījās piecdesmito gadu sākumā – dzintars tika speciāli iegādāts no Kaļiņingradas kombināta, tostarp arī presētā dzintara paveidi. Esam pieraduši, ka presētais dzintars tiek uzskatīts par prastāku, taču nostāvot, tas iegūst īsto dzintara krāsu.»

Speciāliste akcentē, – runājot par dabīgo dzintaru, parasti ar to tiekot domāts Baltijas dzintars, taču ir būtiski zināt, ka dzintars tiek atrasts daudzviet pasaulē. «Paši senākie dzintari – simtiem miljonu gadu vecie – laikam vairs nav atrodami, jo laika gaitā tie pārogļojušies. Taču ir saglabājušās dzintara atradnes, kas veidojušās krīta laikmetā. Varbūt nebūtu īsti korekti tos dēvēt par dzintaru, taču jebkurā gadījumā tie ir fosilie sveķi, kas veidojušies nesenā pagātnē. Tiesa, šie jaunie dzintari vēl nav īsti nobrieduši, lai no tiem būtu vērts kaut ko gatavot, jo apstrādājot tie mēdz lūzt.»

Ir arī zils un zaļš dzintars!

Izrādās, Anitai Saulītei vienmēr bijusi vēlme papildināt muzeja dzintara kolekciju. «Daļu kolekcijas papildinājām astoņdesmitajos gados ar Baltijas dzintaru, bet, pateicoties «Rīga 2014» projektam, mums bijusi iespēja kolekciju diezgan daudz papildināt ar dzintaru, kas nāk no citām pasaules vietām. Šis dzintars veidojies dažādos laikos un no dažādu koku sveķiem, turklāt šiem dzintariem ir ļoti atšķirīgas īpašības,» rādot kasti ar tumšas nokrāsas zilganiem dzintara gabaliem, kas lāsmo tumši zaļgani un zilgani, stāstījumu turpina projekta vadītāja.

«Jau sen, kopš esmu sākusi interesēties par dzintaru, mani allaž saistījis birmīts – dzintara paveids, kas nāk no kādreizējās Birmas valsts. Rakstītos avotos minēts, ka šis dzintars luminiscē zilā krāsā.» Pēc ilgiem meklējumiem Anitai Saulītei izdevies tikt pie viena birmīta, tiesa, tas ir apstrādāts un diemžēl neluminiscē, kas esot ļoti reta parādība, turklāt pašlaik dzintaru tirgū neesot pieejami luminiscējoši birmīti.

Dzīvē pirmo reizi luminiscējošu dzintaru redzēju Vīnes Dabas muzejā, savukārt Palangas dzintara muzejā, par kuru vienmēr visi priecājas, luminiscējošu dzintaru nav. Ieraugot Vīnē luminiscējošu dzintaru, tas kļuva par manu sapni – iegūt tādu mūsu muzejam. Ar ministrijas atbalstu pirms pāris gadiem ieguvām pirmo luminiscējošo dzintaru, ko vislabāk aplūkot saules gaismā.» Tagad Dabas muzeja kolekcijā jau ir pieklājīga luminiscējošo dzintaru kolekcija – gan slīpēti, gan neapstrādāti.

«Šie zilie dzintari nāk no Dominikānas,» par nākamo eksponātu, kam stūrītī ir mazs lūzumiņš, stāsta Anita, piebilstot, – tie mēdzot luminiscēt zilos vai zaļos toņos dažādā intensitātē un ir uzskatāms par unikālu parādību. «Vislabāk šos dzintarus aplūkot vai nu saules, vai dienasgaismas spuldzes gaismā. Pie parastās elektriskās spuldzes šādu efektu neizdosies panākt.» Viņa arī norāda, ka tikpat skaisti luminiscē arī zaļie toņi – arī Dominikānas dzintars. «Šī valsts pašlaik tiek uzskatīta par otru lielāko ieguves vietu aiz Baltijas. Dzintara iegūšana gan notiek diezgan primitīvā veidā – tāpat kā Baltijas dzintars, tas tiek izrakts no zilpelēkās zemes, turklāt dzintars atrodas diezgan dziļi zemē, tādēļ kalnu pakājē tiek raktas speciālas alas.»

Ekspozīcijā varēs aplūkot arī kauri dzintaru, kas atceļojis no Jaunzēlandes; ir arī Kolumbijas kopāli – ļoti skaists dzintars, kas gan nelabprāt pakļaujas apstrādāšanai, jo drūp. «Ļoti interesants ir no senajām Meksikas atradnēm nākušais tumši sarkanais dzintars. Vēl mums ir arī Sumatras fosilie sveķi, kam ir viegla violeta luminiscence. Tā ka paši redzat – dzintars var būt visdažādākajās krāsās. Būs arī Sicīlijas dzintars un Āfrikas kopāls.»

Visgrūtāk bijis sameklēt japāņu dzintaru, taču ar Japānas atbalstu izstādē būs apskatāms šajā Austrumu valstī atrastais senais dzintars.

Dzintara PVN

Starp citu, dzintaru var iegādāties arī dažādās izsolēs un gadatirgos, taču moderno tehnoloģiju dēļ, ko izmanto arī Dabas muzejs, interesantus eksponātus iespējams iegādāties arī internetā. «Protams, ka dzintars ir dārgs. Pasaulē tas tiek novērtēts jau sen, bet cenas šobrīd aug tieši Baltijas dzintaram, jo esam atvērta valsts, notiek intensīva tirgošanās, uz šejieni brauc daudz ārzemnieku, īpaši no Tālajiem Austrumiem, kas ļoti intensīvi iepērk mūsu dzintaru. Dzintars ir vērtība, ko var veidot kā uzkrājumu – kā jebkuru dārgakmeni. Rūpnieciskajām vajadzībām izmanto sīkos dzintara gabaliņus, turklāt cilvēki jau sen ir ievērojuši dzintara ārstnieciskās īpašības, kas piemīt tieši Baltijas dzintaram – sukcinītam. Sīkāko pētījumu dēļ ir noskaidrots, ka ārstnieciskās īpašības dzintaram piešķir tieši dzintarskābe, kas ir unikāls biostimulators un kas ietekmē cilvēka ķermeni, veselību, bieži vien liek justies labāk. Tāpat šobrīd Latvijā izstrādātas jaunas tehnoloģijas – piemēram, RTU zinātnieces izgudrotais Ingas Ļašenko dzintara diegs, par kuru arī stāstīsim mūsu ekspozīcijā,» vēl par topošo izstādi saka Anita Saulīte, piebilstot, ka būs apskatāmi arī vairāku mākslinieču veidotie tekstildarbi, kuru tapšanā izmantots unikālais dzintara diegs.

Neliela vieta izstādē tiks atvēlēta arī dzintara rotaslietām, lai gan, kā saka Anita Saulīte – tās būtu pelnījušas atsevišķu izstādi un arī rakstu.

Taujāta, vai Latvijā beidzot novērtējam, kāds unikāls dārgums – dzintars – mums pieder, muzeja speciāliste atteic, – ir cilvēki, kuri to ir novērtējuši. «Manuprāt, vēl īsti neesam tikuši pāri sindromam, ka pēc padomju laikiem atvērās robežas, šeit ieplūda ārzemju rotakmeņi un dārgakmeņi, visi «krita» uz tiem un šķita, ka dzintars nav nekas. Bet tas neapšaubāmi ir ļoti liela vērtība, un ar to saistītās tradīcijas ir ļoti senas. Jācer, ka cilvēki atkal to novērtēs.»

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

16.12.2017
Ienākt apollo.lv