Nora Ikstena: Telpa starp divām realitātēm

Apollo
0 komentāru

Lai gan par zināmiem rakstniekiem visi visu zina, dažkārt der pajautāt viņiem pašiem. Rakstniece Nora Ikstena vienmēr kaut kur rušinās, vai tā būtu puķu dobe, vai tāli ceļi, vai tumšs kakts. Ja ne gluži raksta stāstus, tad kaut ko sastrādā gan, lai citiem būtu par ko runāt, piemēram, par Pro­zas lasījumiem vai par Latvijas Literatūras centru, vai — pavisam svaigi — par Ventspils radošo namu. Man patīk tā lieta, viņa saka, ar to domājot savas sabiedris­kās aktivitātes.

Nora Ikstena: — Kad es lasu lekcijas vai uzstājos ar lasījumiem, tur jau arī es sastopos ar savu lasītāju. Tā ir aktīvākā manu lasītāju daļa. Man nav komuni­kācijas problēmu, bet, runājot par attiecībām ar dažā­diem saviesīgiem vakariem, varu teikt, ka es nekad nevarētu būt party animal. Ja ir pasākums, tad tam jādod kāds labums.

Edvīns Raups: — Visbiežāks lasītājs tomēr ir anonīma persona, un tas šīs attiecības dara filozofiskākas. Veiksmes gadījumā rakstnieks droši vien gribētu, lai pirmais iespaids sakrīt ar pēdē­jo. Kas šodien notiek ar lasītāju un rakstnieku? Cik liels un patiess ir patērētāja pieprasījuma slogs?

— Kopumā ņemot, mēs jau visu laiku esam tikai gaudušies par to, ka latviešu literatūra lasītājiem nav vajadzīga, un šī situācija rakstniekus arī īsti neapmie­rināja. Es ļoti labi atceros, ka Atmodas sākumā izdeva Vizmas Belševicas mīlas lirikas krājumu Baltās paslē­pes (1991), un šo krājumu lasītājs negribēja pieņemt, nelasīja, un dzejniece publiski pateica, ka viņa to ļoti pārdzīvojot.

Tur jau tā lieta, ka jēdzienam pieprasī­jums tagad ir cita nozīme, proti, latviešu literatūra lasītājam ir vajadzīga. Tu redzi, ka pastāv normāls at­zīstošais elements, ka cilvēki ir mazliet izrāpušies ārā no savas pilnīgi nenormālās pelēkās ikdienas, dzīves ritma par izdzīvošanu, ir radies noteikts cilvēku slā­nis, kas spēj patērēt.

Man liekas, ka sabiedrībā tas ir jūtams, veidojas cita attieksme, mani priecē, ka mūsu paaudzes atpazīstamība izveidojusies tāpēc, ka viņus lasa, nevis kādu citu iemeslu dēļ. Nevis tāpēc, ka viņi ir sociāli politiskas mesijas.

— Jā, ņemot vērā kultūras demokrātiju. Un, ņemot to vērā, rakstnieka cēlais uzdevums ievē­rojami atšķiras no vadoņa cēlās misijas. Tomēr rakstnieka piedāvātais produkts jau ietver sevī to, ko agrāk sauca par misijas apziņu, šo faktu nevar apiet pat anarhisti. Rakstnieks tomēr zina, ko dara, un, gribot negribot, ir atbildīgs par to. Es to saku, domājot par lasītāju. Parasti rakstnieks nedomā par sekām, viņš šajā ziņā ir brīvs, un brīvi līdzatbildīgs par to, ko lasītājs lasa. Ir sāpīgi redzēt, ka talantīgs rakstnieks iz­manto lasītāja vājās vietas, nevis aizpilda ar sa­turu mākslas vājās vietas.

— Man liekas, ka šajā sakarā jārunā par vietējās literatūras īpatnībām, mūsu literatūra ir atkarīga no indivīdu raksturiem, pozām un intrigām. Tik mazā telpā kā Latvija tūlīt kļūst redzams, kā cilvēks sevi pozicionē sabiedrībā. Bet pamatā rakstniekam, darot savu darbu, jāizjūt pozitīva cieņa pret savu lasītāju.

Tāda ir mana attieksme, tāpēc es neatsakos braukt uz skolām vai bibliotēkām, un neko par to neprasu. Man ir dažādas sajūtas par literātu brālību. Reiz, aizbrau­cot uz mazu skolu Latgalē, es redzēju, ka jaunie autori, bērniem redzot, dāvinātos ziedus izmeta miskastē… Tad man šādai jauno autoru brālībai gribas… Tā ir ne­vajadzīga, uzspēlēta pompozitāte, kas ne pie kā neved.

Ja tu izvēlies šādu pozu, ka tev vienalga, ka tu visiem uzspļauj, gan lasītājiem, gan literatūrai, tad izturi to līdz galam un nebrauc uz to skolu! Ja man jāsaka par savu pozīciju — es izjūtu pozitīvu cieņu pret savu lasītāju, un tā arī izturos. Šajā plašajā piedāvājumu klās­tā cilvēki izšķir, ko pērk un kur iet. Es runāju par visu attiecību kopumu.

— Piedāvātāja un patērētāja attiecību kon­flikti ir ļoti bīstami visās sfērās, kas tieši skar morāles un garīguma jautājumus. Bieži dzirdēta frāze, ka par rakstnieka personību labāk neko nezināt. Un ļoti bieži, zinot mācītāja personisko dzīvi, zūd ticības iespējamība idejas kopumam — reliģijai.

— Es neatbalstu teoriju — kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim. Tas ir cilvēciskais līmenis, kurā nedrīkst teikt — viņš ir liels rakstnieks, tāpēc drīkst to un to… Cilvēciskajā līmenī mēs esam vienādi. Un ar saviem dēmoniem mums jātiek galā pašiem.

— Tu sadiedzi kopā debesis un zemi. Perso­niskā dzīve nedrīkst traumēt (jo ietekme ir mak­simāli liela) tavu radošo dzīvi.

— Un tava radošā dzīve nedrīkst traumēt tavu per­sonisko dzīvi. Un tur jau ir mākslinieka meistarība. Tas gan ir neiespējami.

— Tā ir mazliet netverama robežšķirtne. Ejot piecus centimetrus virs zemes, tu jūti, ka ne­viens to neredz, un tev ir jānokrīt un jāsasitas, lai citi ieraudzītu. Sāpīgi jāsasitas.

— Redzi, tur jau ir tā trauslā, zaļā līnija, trauslā robeža tajā brīdī, tā jau ir stāstu stāstīšana, reālā pār­vešana stāstā, kas nupat pārvēlās pāri Latvijai, teātri un citur… Tajā brīdī, kad tu kā radītājs secini, ka tas ir viegli un ērti, ka te ir viena realitāte un tu pārliec to citā realitātē, un ka tas ir tik vienkārši, un tas interesē daudzus, tad ir viegli aiziet pa vieglāko līniju un vienkārši ražot.

Interesanti, ko Jānis Rokpelnis teica — tu jau nevari nošķirt divu dažādu cilvēku pār­dzīvojumus. Piemēram, tā saucamais diletants, vai viņa pārdzīvojums ar kaut ko atšķiras no nopietnā li­teratūrā aprakstītā? Tās ir tās pašas mokas, tie paši sviedri, asinis un mēsli.

Radošās mokas mīt starptelpā starp realitāti un radīto pasauli. Mākslā ciešanu reā­lā cilvēka izpratnē nav, tur viss ir skaisti, pat nāve. Tu vari iedomāties, ka esi šo pārradīšanas formulu atminējis, bet šajā starpstadijā notiek neprognozēja­mas lietas. Tas viss ir sajūtu pasaulē, ļoti personiski un individuāli.

Tu vari pateikt, ka šī stāstu stāstīšana, realitātes pārradīšana, ka tas ir tik viegli, bet, ja neat­griezīsies starptelpā un nesapratīsi, kas notiek tur, tad ar tevi dziļākajā būtībā ir cauri.

Kad rakstnieks sāk dzīvot atzīta rakstnieka salīdzinoši nodrošinātu dzīvi, ar visiem piedāvājumiem, kas ir apkārt, un ja viņam nepietiek spēka atgriezties starptelpā, neviens viņam neko nevar pārmest. Dažkārt ir cilvēciskas bailes at­griezties, tu balansē uz naža asmens starp dzīvību un nāvi, tev ir bail ļaut vaļu iztēlei, šai enerģijai.

— Acīmredzot mēs  varam  dažādi  definēt kvalitātes priekšnosacījumus, galu galā tas nav nekas rupji materiāls, un visprecīzāk varam iz­teikties tikai ar tēlu palīdzību. Vadot rakstnieka meistardabnīcu, tev vajadzēja panākt kvalitāti no citiem.

— Meistardarbnīca bija ļoti demokrātiska vide, tur varēja nākt jauni iesācēji un ar pieredzi pusmūža ga­rumā. Man patika, ka visi ir kopā. Mēs neangažēti iz­teicām domas cits par cita darbiem, neievērojot nekā­das mākslīgi radītas barjeras.

Mēs analizējām tekstu divos līmeņos, idejiski filozofiskā un valodiskā līmenī kopā ar redaktori Gundegu Blumbergu. Man liekas, ka rezultāti ir visai labi. Daži jau publicējušies ari Kul­tūras Forumā. Šie cilvēki vismaz veselu gadu varēja būt brīvi no domām, ka viņi stāv kaut kur malā lielajai lieteratūrai.

Tā ir auglīga situācija. Interneta literārā lapa Satori ir profesionāli uztaisīta, bet tur ir šī nīgrā, noliedzošā attieksme pašiem pret sevi. Ja tu kaut ko uzrakstīsi pozitīvi vērstu, tas tūlīt tiek uzšķērsts ar slēptiem dūrieniem no muguras.

— Kaut ka interneta telpas apgūšana tomēr jāsāk.

— Protams, bet ir jāredz tam jēga. Daudzas mājas lapas ir spēlīšu līmenī. Jēga ir strādāt ar materiālu, jēga ir lasot un piedzīvojot. Jēga ir tad, ja gribi būt rakstnieks. Un tādā gadījumā tev jāizturas ar cieņu pret lasītāju. Te arī mēs ieraugām, kāda ir Latvijas literārā vide. Tā ir ļoti sadrumstalota, ir tik lielas at­šķirības, ko tu dari, tik lielas domu atšķirības. Un tu nevāri piespiedu kārtā būt draugs visiem.

— Sarunas sākumā tu ironiski pieminēji vār­du brālība, bet ir arī oficiāla biedru grupa, ko apvieno Rakstnieku savienība. Varbūt šai orga­nizācijai tagad pietrūkst konsolidējošā spēka, autoritātes tās biedru acīs? Kā mēs zinām, 8. maijā notiks Rakstnieku sa­vienības pilnsapulce un priekšsēdētāja vēlēša­nas.

— Ja Rakstnieku savienība būtu projektu un arod­biedrības organizācija, tad tā varētu darboties un tai būtu vajadzīgā autoritāte, aizstāvot rakstnieku tiesī­bas, risinot sociālos jautājumus un gādājot, lai tie, kas labāko mūža daļu viennozīmīgi atdevuši literatūrai, neubagotu.

Šodien tā ir aktualitāte. Rakstnieku sa­vienībai nav idejiskās bāzes, uz kuras darboties. To brālību ne-ironiskā nozīmē es varu atrast citur, ne pilnsapulcēs.

— Bet mēs paši šai organizācijai krietni pie­deram, tāpēc varbūt mums jājūtas vainīgiem, ka neesam sev to visu nodrošinājuši…

— Es tev negribu piekrist, jo savulaik, kad es tajā iestājos, šai organizācijai bija cita nozīme. To­reiz Rakstnieku savienība bija vienīgā, kas nodro­šināja kopības sajūtu, bet situācija strauji mainījās. Latvieši sadalījās partijās un aizgāja sēņot. Šai biedrībai jādarbojas ļoti pragmatiski, citādi mūsu situācijā tai nekādas jēgas nebūs. Tas ir iemesls, kā­pēc esmu darbojusies individuāli.

— Īstais laiks pievērsties Ventspils projek­tam. Par radošu rakstnieku namiņu runā jau daudzus gadus, acīmredzot gaidījām, kad at­nāks Ikstena.

— Šāds nams ir normāla lieta. Jau desmit gadus par to runājam, bet šķiet, ka tagad tas īstenosies. Baltijas reģionā kaut līdzīgs Visbijas namam būtu ļoti svētīgi.

— Kad varētu sākties praktiska darbība?

— Es domāju, ka pēc gada vai pusotra mēs varētu reāli darboties. Vecais rātsnams jāatjauno. Modelis būtībā ir līdzīgs Visbijai — par namu gādā pašvaldība, Kultūras ministrija, vēl arī Literatūras centrs kā ini­ciators un informators, kas iekļauj namu starptautis­kā apritē. Latviešu rakstniekiem tas dod to, ka ar speciālu Kultūrkapitāla programmu viņi varēs tur braukt strādāt. Es domāju, ka rakstniekiem un tulkotājiem tā ir laba ziņa.

— Bet mums pašiem arī jābrauc kaut kur ārā, jāpiedāvā sava mūžīgā uguns. Varbūt jāiedves­mojas. Tālumā tuvas lietas izskatās savādāk. Es zinu, ka tu nesen biji Amerikā.

— Šoreiz tas bija privāts brauciens. Es katru gadu braucu pie Dzintara Soduma, tie ir mani Himalaji. Tu jautāji par attiecībām starp autoru un lasītāju, starp rakstnieku un cilvēku. Mūsu attiecības ir pozitīvais modelis, vienlaicīgi abos virzienos.

Sodums ir manas dzīves lielā dāvana, turklāt viņš var būt arī mans lite­rārais skolotājs, viņam ir 82 gadi, viņā ir labestīgais, gaišais pirmsākums, kas mani saista. Spensera, kur viņš dzīvo, ir mazs Amerikas miestiņš, kur netirgo alkoholu un audzē kukurūzu, bet apkārt kalni.

Tā ir īpaša vieta. Aizbraucot pie viņa, man sakārtojas vi­sas domas. Biju ari Ņujorkā, tā man ir mīļa pilsēta. Ņujorkā apmeklēju izstādi, kur Hudzonas upē ielikta pārvietojama zāle, milzīga apmēra fotogrāfijas ar cil­vēkiem un dzīvniekiem, viss ir tik vienkārši, bet tu sa­jūti šo katarsi. Mākslas viela var tevi piemeklēt kuru katru bridi, bet — cik reti tā iemiesojas!

Pret ko tu protestētu.

— Pret Dž. Buša vizīti.

— Tā vienkārši? Bet pašai Ņujorka patīk?

— Tas ir kas cits. Ņujorkai nav sakara ar Bušu. Man riebjas Latvijas iztapība. Ari politiku var īstenot ar paš­cieņu. Un vēl es protestētu pret saviem dēmoniem.

— To tu atgādini intervijās ne reizi vien.

— Jā, viņi vienmēr ir ar mani. Bet aizstāvēt es gribētu tieši to telpu, kas ir starp abām realitātēm, šo starpstadiju. Ja tā pazūd, ja mēs to izslēdzam, tad pa­zūd pati būtība. Noturēt šo telpu ir visgrūtāk. Ja kāds man teiktu, kurā pusē tu nostāsies — mākslas realitātes vai dzīves realitātes pusē, es nostāšos tajā telpā, kas ir starp. Tur notiek šis dzīvais process, mana dzīve.

Nora Ikstena

Nora Ikstena

Foto no personiskā arhīva

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv