Normālā cilvēka psiholoģija jeb Astrologa piezīmes

Apollo
0 komentāru

Psiholoģija — kas tā īsti ir? Vai jauna zinātne, kurai pagaidām nav pamatatribūtu — attīstītas valo­das, instrumentu arsenāla, skaidri nodalītas teorijas un prakses, pēc būtības skaidri nodalītu virzienu utt. Sanāk tā, ka jebkurš nozīmīgs psihologs vai psihoterapeits ar noslieci rakstiski izklāstīt savu pieredzi kļūst par savdabīgas psiholoģiskas teorijas aizsācēju, un tā parasti nes viņa vārdu. Šīs teorijas mūsdienās ir raibu raibās, un tās slikti savā starpā saskaņojas.

Tādēļ ikviens, kas raksta par psiholoģiskām tēmām, gribot negribot ir spiests ieviest savu ter­minoloģiju un valodu un cerēt, ka lasītājs viņu pareizi sapratīs, vai arī izmantot ikdienā lietojamus valodas līdzekļus, kam var būt vieta populārā lite­ratūrā, bet kas ved pie daudziem pārpratumiem, ja pieeja ir profesionāla. Ikviena zinātne sākas no ter­minoloģijas, kas to izceļ no naiva empīrisma purva un ļauj teorētiski apkopot praktisko materiālu, kurš ir vērtīgs tikai tieša vērotāja acīs.

Īpaši dīvaina situācija 20. gs. beigās izveidojās normālajā psiholoģijā — zinātnē, kurai jāizzina nor­māla cilvēka psihe un uzvedība. Psihologu un psihoterapeitu galvenie pūliņi 20. gadsimtā bija koncentrēti uz patoloģisko vai puspatoloģisko psiholoģiju, proti, ļoti smagu vai vienkārši smagu psiholoģisku problēmu izpēti, kuras skar cilvēku, kam nepārprotami vajadzīga profesionāla palīdzī­ba.

Gluži dabiski, ka terminoloģijā galvenie pūliņi bija vērsti uz psihisku slimību vai kaišu apzīmēju­mu veidošanu. Tā radās psihožu, neirožu, depre­sīvu un maniakālu stāvokļu utt. nosaukumi.

Bet rodas jautājums: kas ir tas, kuram kaut kas kaiš? Vai arī citādi: kāda ir norma, no kuras novirze kļūst par psiholoģisku slimību? Vai vēl principiālāk: uz ko attiecas šī norma? Kas ir cilvēka psihe? Kādi ir tās pamatelementi, daļas, aspekti, to saiknes? Uz to mūsdienu psiholoģija skaidru atbildi nedod un acīmredzot neizvirza sev šādu mērķi.

Var saprast nepārprotamus ārprātīgos un smagus neirotiķus: viņiem vajadzīga neatliekama palīdzība, un viņiem nav daļas par to, ka zinātne nezina, kas ir dvēsele un psihe, viņiem svarīga konkrēta instru­mentāla palīdzība.

Tomēr nav iespējams radīt instrumentus, kas cil­vēkiem palīdzētu atgūt normu, ja nav skaidrs ne tas, kas ir norma (sociāla vai, jo īpaši, individuāla), ne arī tas, kas ir iedarbības objekts: kas tā tāda par dvēseli, kura no materiāla viedokļa nepastāv, bet tajā pašā laikā sāp. Un reizēm tik stipri, ka šīs sāpes subjektīvi tiek uztvertas asāk nekā fiziskās.

Vēl vairāk jautājumu rodas, ja pievēršamies cil­vēkam, kas ir psihiski un psiholoģiski normāls, proti, tāds, kam nav pamata doties pie ārsta -speciālista. «Normāls» cilvēks no psiholoģijas puses būtībā vispār nav izpētīts, kaut gan ir pilnīgi acīmredzams, ka dzīves gaitā ar viņu notiek lielas pār­maiņas, reizēm pakāpeniskas, reizēm lēcienveida, reizēm harmoniskas, bet reizēm — ļoti sāpīgas.

Kā aprakstīt stacionārus stāvokļus un fāžu pāre­jas psihē? Kādas bāzes struktūras var rast, teorētiski aprakstīt un praktiski izpētīt veselam un slimam cil­vēkam? Kā uz tām var iedarboties, un kas no tā iz­nāk? Kas ir individuāla psiholoģiskā norma? Uz šiem jautājumiem saturīgu atbilžu pagaidām nav, taču bez kaut vai vispārīgām atbildēm nav iespē­jams doties cilvēka dvēseles izzināšanā, kura varbūt ir viseksotiskākais un intriģējošākais no mums zinā­majiem objektiem Visumā.

Ir pilnīgi skaidrs, ka zinātne nevar normāli attīstīties, ja nav noteikusi galveno izpētes objektu, un psiholoģija nav izņēmums. Vienā ziņā psiho­loģija gan būtiski atšķiras no visām citām zinātnēm: tās apgūšana principiālu iemeslu dēļ var balstīties apguvēja dzīves pieredzē un viņa neformālajā cil­vēku pasaules un viņu problēmu pazīšanā.

Šajā ziņā psiholoģija ir acīmredzot «visneobjek­tīvākā» zinātne. Jo bieži vien tieši psihoterapeita subjektīvā izpratne kļūst par tās saturīguma pama­tu — citādi tai drīz vien būtu jāpārvēršas par abstrak­tu filozofiju, kas stipri atgādinātu viduslaiku sholastiķu, — kā to uztver mūsdienu materiālists.

No vienas puses, tāds stāvoklis izraisa šaubas par psiholoģijas «zinātniskumu» un «objektivitāti», bet, no otras puses, to atdzīstot, psihologs teorētiķis gūst iespēju apzināti apelēt pie psihologa skolēna iekšējās pasaules un dzīves pieredzes, un tieši pa šo ceļu virzās šo rindu autors.

Piemēram, iekšējā un ārējā pasaule un to saik­nes. Kādā mērā cilvēka fantāzijas eksistē «objektīvi»? Pati iespēja tās pārraidīt, nodot no cilvēka cil­vēkam jau nozīmē to, ka tās nav pilnīgi subjektīvas, drīzāk gan daudzie pētījumi liecina, ka mūsu sapņi un vīzijas, kā arī ārējās dzīves sižeti lielākoties ir nedaudzu universālu sižetu variācijas, kurus švei­ciešu psihologs K. G. Jungs nosauca par arhe-tipiskiem sižetiem.

Cik objektīva arhetipu jeb pirmatnējo tēlu eksis­tence — tas drīzāk ir pasaules uzskata, nevis pa­tiesības jautājums. Ikviens psihes pētnieks to risina pats. Tomēr lasītājiem, kas ir pārāk iestiguši mate­riālismā, autors var atgādināt, ka viss, no kā sastāv mūsu civilizācija, sākumā bija radies izgud­rotāju (efemerajā!) iztēlē un tikai pēc tam iemiesots materiālajās formās.

Tomēr atbildei uz rindkopas sākumā uzdoto jautājumu turpmāka­jā izklāstā nav būtiskas nozīmes: lasītājs var domāt, kā viņam pašam tīk. Bet autoram ir svarīgi ieviest korporatīvas patiesības un korporatīvas objektivi­tātes jēdzienu — pēc plašākiem jēdzieniem nebūs vajadzības. Bet objektivitāte tai nozīmē, kā to saprot fiziķi teorētiķi un reliģiozie harismātiķi, kas saņem patiesību tieši no Dieva, nav psihologa intereses objekts.

Jau pirmie soļi cilvēka psihes izzināšanā neizbēgami tuvina tikšanos ar to vai citu smalkās pasaules variantu — vidi, kas nav materiālās reali­tātes daļa, kas tiek uztverta ar maņu orgāniem un kas satur visai eksotiskas būtnes un objektus, tostarp, piemēram, abstraktus jēdzienus.

Neskarot filozofisku strīdu starp ideālisma un materiālisma virzienu, autoram jāpiebilst, ka nav tāda cilvēka, kam abstrakcijas būtu psiholoģiski efemeras. Vārdu sakot, ikvienam cilvēkam pastāv tādas abstrakcijas, uz kurām viņš reaģē tā, it kā tie būtu visreālākie viņa dzīves objekti.

Ētika un estētika, pasaules likumi, vārdi, ar kuriem tiek apzīmētas emocijas, — pēc būtības tās ir abstrakcijas, kas neeksistē materiālajā pasaulē, bet kas bieži vien uz cilvēku atstāj lielāku iespaidu nekā reāli pastāvošās.

Kurš mani traucē nemanāmi piesavināties lietu, kas pieder manam draugam, turklāt viņam pilnīgi nevajadzīgu, — es taču zinu, ka viņš tās nozušanu pat nepamanīs, bet, ja pamanīs, noteikti neko neteiks? — Sirdsapziņa? Goda jēdziens? Nevēlēšanās pārkāpt savus principus? Tas viss ir pilnīgas abstrakcijas, bet tajā pašā laikā tās regulē manu uzvedību.

«Tu esi mana laime!» — raksta meitene draugam, kas atrodas kaut kur tālu, un draugs vai kūst, lasot šīs rindas, lai gan kaut ko abstraktāku grūti iedo­māties. Kas tā par laimi? Vai tā pastāv kā objekts — objektīvajā, materiālajā pasaulē?

Pat katra individuālā psihe ir veidota tā, ka daži abstrakti jēdzieni, citas smalkās pasaules parādības, sastāvdaļas, būtnes psihei ir reālākas nekā ārēji objekti, procesi un notikumi. Un psihologam praktiķim ar to ir vienmēr jārēķinās.

«Nu kā tad tā: mums jau sen laiks šķirties, un viņš taču ir vīrietis, kas viņu traucē?» — psihotera­peitam jautā enerģiska pusmūža sieviete. «Vai tiešām man viņš jāved uz dzimtsarakstu nodaļu?»

Kas izskan šajā jautājumā? Pirmais, kas krīt acīs, — dīvainais ārējo un iekšējo vērtējumu saju­kums, pilns subjektīvu interpretāciju un iekšēju likumu, kas vērsti uz objektīvajiem apstākļiem — bez jebkādām klientes šaubām par savas rīcības korektumu.

Tomēr psihei loģika nav noteicēja, ar to pastāvīgi saskaras ikviens psihologs praktiķis, lai arī kāds būtu viņa darbs — administrators, jurists, zobārsts, direktors, tirdzniecības aģents, daudzbēr­nu māte vai astrologs konsultants.

Un kā lai apraksta cilvēka psihes pasauli? Cik vispār iespējams ielauzties cilvēka — vai tas būtu mākslinieks vai pravietis gaišreģis — svētajā dvēse­les altārī? Vai cilvēka dvēselē tai brīdī nemirs kaut kas būtisks, varbūt pat — vissvarīgākais? Vai ir vajadzīgi vārdi un jēdzieni visintīmākā un svētākā apzīmēšanai?

Vai tā nav vieglprātīga un zaimojoša profanācija, īsākais ceļš uz elli ikvienam, kas uz­drošinās tos izmantot vai — vēl ļaunāk — radīt un piedāvāt vieglprātīgai un lētticīgai publikai? Šie jautājumi ir bieži uzdoti šo rindu autoram, bet pieredze liecina, ka bailes ir slikts padomdevējs. Patiesība ir atrodama grūtāk nekā dimanta atradnes un to gūst tikai tas, kas godam pastrādājis, to mek­lēdams.

Autors nepiekrīt tam, ka vārdi un termini traucē tiešu uztveri. Vai ķirurgu traumatologu traucē viņa anatomiskās zināšanas, kad viņš apskauj savu mīļoto sievieti? Parasti taču ne, bet, ja kādu tomēr traucē, tad tas nozīmē, ka viņš vai nu nav pietieka­mi apguvis anatomiju un tagad steigā aizpilda robus zināšanās, izmantojot veiksmīgu saga­dīšanos, vai ari patiesībā nemīl sievieti, kuru skauj.

Turklāt patiesa mīlestība pret kādu objektu taču vienmēr paredz ne tikai tā uztveri ar maņu orgāniem, bet arī interesi par tā uzbūvi un tieksmi uzzināt, kā tiek sauktas tā atsevišķas daļas un aspekti. Vai dabas pētnieku traucē koku un zāļu nosaukumu zināšana?

Drīzāk otrādi: nonākot apvidū, kura augu valsts viņam nav zināma, viņš jūt nepieciešamību no­skaidrot nezināmo augu un dzīvnieku nosauku­mus, lai, nedod Dievs, nesajauktu rododendru ar kadiķi, delfīnu ar narvali, vanagu ar piekūnu un kaiju ar jūras kraukli. Vai tāpēc zudīs subjektīvā dabas noslēpuma izjūta? Protams, ne — noslēpums tikai aiziet kaut kur dzīlēs, kļūstot vēl noslēpu­maināks un vilinošāks.

Pieklājīgs ekvivalents vārdam dvēsele (kas nav pieņemams zinātniskā kontekstā) ir — iekšējā pa­saule. Tādējādi viens no normālās psiholoģijas objektiem ir cilvēka iekšējā pasaule, bet ne tikai tā. Psihologs praktiķis neizbēgami saduras ar nepieciešamību skatīt psihes ietekmi uz cilvēka ārējo uzvedību, tā ka ārējā pasaule tikpat neizbē­gami kļūst par psihologa izpētes objektu — tikai ar ļoti svarīgu piebildi — subjektīvajā cilvēka uztverē.

Pirmajā acu uzmetienā šis dalījums savā korek­tumā nerada šaubas, tomēr pieredze saskarsmē ar cilvēkiem izmainītas apziņas stāvoklī (vai arī vien­kārši, kad cilvēks ar kaut ko ir aizrāvies) liecina, ka šeit jābūt loti uzmanīgam. Jo ārējā un iekšējā pasaule sāk savādi sasaukties, brīžiem pat šķiet — tās saplūst kopā.

Psiholoģijai ne mazāk svarīgi ir cil­vēka iekšējās un ārējās pasaules saikņu procesi un mehānismi: no vienas puses, tā ir translācija no iekšējās pasaules ārējā jeb cilvēka ārējā izpausme, no otras puses, — translācija no ārējās pasaules iekšējā jeb cilvēka iekšējā uztvere.

Šķiet, vismīk­lainākais jēdziens psiholoģijā ir apziņas jēdziens jeb, pareizāk būtu teikt, apziņas stāvoklis. Pirmajā, visrupjākajā izpratnes līmenī apziņas stāvokli var iztēloties kā uzmanības veidu attiecībā pret sevi vai pasauli, ja ar uzmanību saprot vektoru, kas ir vērsts no kaut kādas iekšējās pasaules daļas uz kādu citu iekšējās vai ārējās pasaules daļu.

Turklāt cilvēks ne tikai raugās uz kaut ko iekšpusē vai ārpusē, viņš raugās no noteiktām pozīcijām vai no noteikta skatpunkta. Turklāt objekts (vai aspekts), kas atrodas uzma­nības centrā, skaidri tiek uztverts un daļēji (fonā) tiek aptverti objekti, kas atrodas apziņas perifērijā. Bet, nedaudz novirzot uzmanības fokusu, jebkurš fona uzmanības objekts var nokļūt uzmanības cen­trā.

Kas tad ir iekšējā pasaule?

Var teikt, ka iekšējā pasaule ir lauks, kuru cil­vēks sāk uztvert, kad viņa galvenā uzmanība nav pievērsta ārējai pasaulei, pareizāk, kad tā nav pievērsta maņu orgānu signāliem. Iekšējai pasaulei pieder atmiņas, ilgas un fantāzijas, nākotnes vīzijas, pārliecības, dzīves pozīcijas, uzkrātā pieredze… Lasītājs šo uzskaitījumu var turpināt patstāvīgi.

Ir skaidrs, ka iekšējā pasaule ir visai individuāla. Bet ari ārējā pasaule cilvēka subjektīvajā uztverē ir visai individuāla, kaut gan mums no bērnības tiek ieaudzināti tādi tikumi kā «objektivitāte» un «taisnī­gums». Tas saistīts ar to, ka, vēršot savu galveno uz­manību uz ārējo pasauli (uztverot to ar maņu orgāniem), cilvēks redz noteiktā «apgaismojumā», ko dod aprioras nostādnes, kuras būtiski ierobežo un sašaurina uztveri, iekrāsojot to noteiktās krāsās tā, ka dažādu cilvēku liecības par vienu un to pašu notikumu var kardināli atšķirties.

Un, lūk, var nosaukt divus galvenos cilvēka ap­ziņas stāvokļus: iekšējo, kad viņš nepievērš lielu uzmanību ārējās pasaules signāliem, un ārējo, kad viņš ir aizņemts ar ārējo pasauli. Bet pastāv vēl divi apziņas stāvokļi, kas ir ne mazāk svarīgi. Tie ir eksteriorizācijas stāvoklis, kurā iekšējās pasaules tēli tiek pārnesti ārējā pasaulē, un interiorizācijas stāvoklis — ārējās pasaules pārnešana iekšējā pasaulē.

Un šeit mēs sadūrāmies ar visai smalku īpatnību: pastāv divi dažādi cilvēka uzmanības tipi — ārēja uzmanība, kas raksturīga cilvēkam ārējas apziņas stāvoklī, kad viņš ir ārējās pasaules pārņemts, un iekšēja uzmanība, kad cilvēkam ir svarīga nevis pati ārējā pasaule, bet iespēja to pārnest (pārtulkot, at­spoguļot) iekšējā pasaulē.

Atšķirība var šķist neno­zīmīga, bet psihei tā ir būtiski svarīga. Viena no atšķirīgām iezīmēm ir tā, ka iekšējā uzmanība prasa lielāku enerģijas patēriņu, bet tai raksturīga dziļāka iegaumēšana — reizēm uz visu mūžu.

(Turpmāk vēl)

Interneta resursi: www.podvodny.ru

Normālā cilvēka psiholoģija jeb Astrologa piezīmes

ateljierhannula.fi

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv