«Oskars» bez zeltījuma

Apollo
0 komentāru

Kinoakadēmijas balva «Oskars» ir vecākais no pasaules kinobalvu zīmoliem. To pārdod kā gada žilbinošāko kinozvaigžņu un sasniegumu parādi, ko redzēt nozīmē uz mirkli gozēties brīnumpatīkamajā slavas un panākumu saulītē.

Pēdējos gados «Oskaru» šovs uzņēmis īpaši lielus apgriezienus — masīvā globalizācijas uzbrukuma un glamour1 industrijas pārliecinošā trieciena iespaidā vienā dienā šo notikumu vēro vairāk nekā miljardu liela auditorija, t.i., sestā daļa pasaules iedzīvotāju. Bet vai «Oskaru» zelts ir tik spožs, kā to mālē? Vai šā pasākuma šķietamais prestižs neprasās pēc vārdiem, ko vienā no stāstiem lietojis Somersets Moems, aprakstot kādu sievieti: «Viņa atstāja uz mani tādu iespaidu, it kā viņai būtu vairāk baltu, lielu un līdzenu zobu, nekā tas ikdienā nepieciešams»?

«Oskars» bez zeltījuma

Pirms 77 gadiem sapņu fabrikas cehu smagi (un ne tik smagi) strādājošie biedri pirmo reizi sanāca kopā, lai uzgavilētu labākajiem no sava vidus. Kopš 1929. gada gan kino, gan pasaules reālijās notikušas lielas pārmaiņas, bet «liekulības tirgus» gaitās nopelnītie briljanti un atstrādātie smaidi «Oskaru» pasniegšanas ceremonijā zaigo spožāk nekā jebkad. Kas ir tas ceļš, ko ejot nonāk līdz šai zālei un skatuvei?

Tāpat kā visā valstī, arī Kinoakadēmijā it kā valda patiesa demokrātijas atmosfēra. Ja atceramies Seno Grieķiju, tad tas nozīmē tautas valdīšanu.2 Šis progresīvais vergturu iekārtas ieviesums ar modifikācijām darbojas arī «Oskaru» piešķiršanā.

Patlaban Kinoakadēmijā ir aptuveni 5800 balsstiesīgu biedru. «Oskaru» «vēlēšanas» notiek divās kārtās: pirmajā kārtā katrs kino profesionālis balso par amata brāļiem — šīs procedūras dēļ ik gadu janvāra beigās uzzinām piecus pārstāvjus no katras nozares, kuri izvirzīti Kinoakadēmijas balvai.

Otrajā kārtā par visām kategorijām balso visi akadēmijas balsstiesīgie biedri. Uzvar tas, kas savācis visvairāk balsu. Teorētiski — labākais. Bet praksē vairāk nekā trīs ceturtdaļas akadēmijas biedru ir pastāvīgi strādājoši cilvēki, kuriem bieži vien nav ne laika, ne vēlēšanās iepazīties ar gada kino ražu, kur nu vēl īpaši izvērtēt katras konkrētās jomas sasniegumus.

Taču jābalso ir, tāpēc bieži vien balsots tiek tikai par dažām filmām, kas redzētas. Līdz ar to galaviedoklis, kas parādās uzvarētāju sarakstā un ko nākamajā dienā apspriež liela daļa šīs pasaules iedzīvotāju, ir gana nekompetents. Bet saceltajam furoram ar kino kvalitātes reālijām bieži vien ir attāls sakars.

Turklāt, esot šādam lietu stāvoklim, balsojuma rezultātu bieži vien nosaka atlikusī Kinoakadēmijas ceturtdaļa — bagātie Beverlihilsas pensionāri, kuri aktīvajā kino pro­cesā vairs nepiedalās. Viņiem pietiek laika iepazīties ar potenciālajiem «Oskaru» kan­didātiem, it īpaši tāpēc, ka atsevišķas kompānijas izvērš plašas akcijas, piesūtot savu potenciālo favorītu VHS kasetes vai DVD diskus uz balsotāju mājām.

No šiem goda eksemplāriem, kas speciāli marķēti for your consideratiorf3, nereti top pirātiskās filmu kopijas, kuras kā uguns prērijas zālē izplatās pa visu pasauli, sasniedzot arī mūsmā­jas. Ar šo saukli tiek marķētas arī plašas mārketinga un reklāmas kampaņas kino pro­fesionālajos izdevumos.

Par minimumu, kas līdzinās plikai sviestmaizei bez desas, šādās kampaņās tiek uzskatīts 200 000 ASV dolāru. Neviena sevi cienoša Holivudas studija tik tālu gan nepazemojas, tikai nabaga eiropieši bieži vien vairāk nevar «izlikties».

Parasti šais kampaņās tiek algoti arī cilvēki, kuru galvenais uzdevums ir izmantot visus iespējamos paņēmienus, lai panāktu, ka Kinoakadēmijas biedri izpilda savu elementāro pienākumu — noskatās piedāvāto filmu. Nemaz nerunājot par tādu «sīkumu», ka vienā no kārtām filma jānoskatās uz 35 mm kopijas kinoteātrī.

To, cik «efektīvi» «Oskaru» sistēma (ne)darbojas, apliecina vesela rinda kinomīļu sastādīto sarakstu — tajos uzskaitītas nozīmīgas un izcilas kino vēstures personības un filmas, kuras ne reizi nav tikušas pie zeltītās statuetes, ko vidējais aritmētiskais «Oskaru» miljarda auditorijas loceklis uzskata par kino sasniegumu mērauklu.

Minēšu tikai atsevišķus šais platuma grādos labāk pazīstamos vārdus: Mikelandželo Antonioni, Akira Kurosava, Fransuā Trifo, Alfrēds Hičkoks, Stenlijs Kubriks, Mārtins Skorsēze, Orsons Veless. Arī Marčelo Mastrojāni un Dērks Bogards (Viskonti aktieris) šo balvu nekad nav saņēmuši, tāpat kā Katrīna Denēva, Grēta Garbo un Līva Ulmane.

Tomēr kliedzošākais piemērs ir aktieris Pīters O’Tūls, kas tika nominēts septiņas reizes, līdz galu galā 2002. gadā viņam piešķīra goda «Oskaru». To ik gadu piešķir atsevišķa Kinoakadēmijas komisija, kas savu biedru (ne)prasmi novērtēt amata brāļu talantu parasti paspēj nolīdzināt īsi pirms atsevišķu izcilu kino personību nāves. Goda «Oskari» tikuši arī dažiem vīriem no iepriekš minētā režisoru saraksta.

Runājot par zīmola kā sociovizuālās masu kultūras zīmi, arī «Oskars» ir centrēts uz viena konkrēta vizuāla štampa iespiešanu patērētāju prātos. Kailais vīrs, kas, stāvot uz filmu bundžas, piesedzies ar zobenu, ir gana izteiksmīgs un reizē bezpersonisks, lai kalpotu par universāli pavairotu simbolu, kura freidiskie motīvi jau «apsūkāti līdz kaulam», tomēr izmantoti nenoliedzami efektīgi.

«Oskaru» šova panākumi lielā mērā atkarīgi no tā, cik veiksmīgi savā lomā iejuties vakara vadītājs. Gatavošanās sākas pusgadu iepriekš, bet joki tiek rakstīti kā vingrinājums manipulatīvajā loģikā: ja uzvarēs tas, teiksim to, bet, ja uzvarēs šis, teiksim šo. Amerikas Kinoakadēmijas gada lielākā izrāde apstiprina arī postindustriālās sabiedrības centrējumu uz informāciju kā galveno ieroci cīņā par vietu zem saules un plašsaziņas līdzekļiem kā galvenajiem instrumentiem šai cīņā.

Tā ir cīņa par vietu cilvēka sirdī un līdz ar to arī līdzdalība viņa makā. Telekompānijas «ABC» (kam pieder tiesības uz tiešraidi no «Oskaru» šova Savienotajās Valstīs) reklāmas ievietošanas cena šai laikā sasniedz 500 000 ASV dolāru par 30 sekundēm.

Ņemsim vērā arī faktu, kas līdz Latvijas televīzijai vēl nav nonācis, bet Rietumos ieguvis lielu auditoriju. Vismaz pusstundu pirms šova, kas pats par sevi ilgst vairāk nekā trīsarpus stundas, «ABC» raida viesu ierašanās skatus ar attiecīgiem komen­tāriem. Nav brīnums, ka pirms pāris gadiem «Pepsi» uz pogas Britnijas Spīrsas vēdera apvidū ievietoja savu logo.

Savukārt tādi informācijas giganti kā CNN veido speciālus raidījumus, kuros tiek komentētas zvaigžņu un zvaigznīšu apģērba īpatnības. To, kādu līmeni šāda ekspozīcija sasniegusi, apliecina kādā Rietumeiropas televīzijā vērota trīs stundas (!) gara pārraide ar tipiskiem šā pasākuma vadītājiem.

Pirmā ir formīga un paprasta blondīne, kas gatava jebkurā mirklī paraut aiz rokas, uzsist uz pleca un pieraut pie kameras jebkuru aktieri, režisoru, producentu, kurš tobrīd dodas garām pa sarkano paklāju, paprasīt vienu jautājumu un «izspļaut» atpakaļ uz paklāja. Otrs ir siekalains vīrs, seksuālās minoritātes pārstāvis, kurš indīgi komentē tikko iztaujātajam viesim mugurā esošās drēbes.

Šeit vietā piesaukt brīvās ekonomiskās apmaiņas pamatproblēmu, kam piemīt arī spilgta morālētiska dimensija: vai pieprasījums pēc zīmola veido arī paplašinātu tā piedāvājumu vai — vica versa4 — uzmācīgais (šai gadījumā — audiovizuālās informācijas) vilnis cilvēka vērtību piramīdā formē mākslīgi uzpūstas vajadzības un reizē piedāvā to iluzorā apmierinājuma mehānismus?

Daži fakti. Divu mēnešu laikā no «Oskara» pretendentu saraksta izziņošanas līdz balvas pasniegšanas ceremonijai sarkanā paklāja zvaigznēm (t. i., visiem nominantiem un daudziem akadēmijas biedriem) lielākie modes nami piesūta piedāvājumus pakām vien. It īpaši sievietēm.

Lielākā daļa tērpu un briljantu, ko Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas dienā redz nu jau miljards skatītāju, ir aizlienēti uz atdošanu kā nabaga Paukštello ekrāna sievas dzeltenā jaciņa Streiča filmā «Mans draugs nenopietns cilvēks». Reti, bet ir modes nami, kas atstāj kleitu kādai aktrisei kā dāvanu.

Daudzas kinozvaigznes ir konsekventi viena modes nama piekritējas, kā, piemēram, Džodija Fostere, kas valkā tikai «Armani» darinājumus, bet par citām ik gadu notiek cīņa.

Skaidrs, ka šādu bezmaksas reklāmu neviens negrib laist garām. Bet, nedaudz iedziļinoties šīs parādības semiotiskajā, t. i., zīmju tulkošanas, līmenī, saskatāma jauka vizuālas konverģences jeb divu simbolu saplūšanas shēma.

Cēzars un citi augsti kungi savu seju iekala uz savas impērijas monētām, radot pirmatnējā zīmola paraugu ar ekskluzivitātes piegaršu — viens zelta Cēzars duci mazvērtīgu monētiņu vērts —, bet mūsdienu sabiedrībā to lielā mērā nomainījis kinozvaigžņu kults un popkults.

Paraugs gan palicis tas pats. Seja, kas pārvērsta par zīmi, uzslāņojas un apstiprina citas zīmes statusu. Ja tu lieto «Chanel», būsi kā Nikola Kidmena, kuras matu lokai jāpiedod «īpaša burvība» «Nr. 5» reklāmai. Pārfrāzējot latviešu tautas parunu, teikšu: zīmols zīmolu mazgā. Senie romieši, no kuru parunas atvasināta mūsējā, gan izteicās tiešāk: asinus asinum fricat, t. i., ēzelis ēzeli trin.

Piebilst, ka Amerikas Kinoakadēmijas balva ir arī politiski un politkorekti angažēts pasākums, jau šķiet gandrīz bezgaumīgi, tomēr… Fakts, ka Holivudai ir tieša saistība ar politiku, neaprobežojas ar to, ka tagadējais Kalifornijas gubernators reiz uz ekrāna iznīdējis simtiem ļaundaru, bet Ronalds Reigans bija aktieris. Šīs saites ir smalkākas — tās parādās balsojumos par to vai citu filmu vai personību.

1940. gadā, kad Čaplina attēlotā Hitlera pasaule «Lielajā diktatorā» nesaņēma ne grama no «Oskaru» zelta, bet Amerika bija politiski neitrāla valsts, tas bija ļoti skaidri saskatāms.

Tagad, otrās tūk­stošgades sākumā, kad par galveno «būt vai nebūt» jautājumu pasaulē samilst reliģiskais pretnostatījums, viena no gada topa lielfilmām, kas, «par nelaimi», uzņemta aramiešu valodā, vienkārši tiek amputēta no sacensības — tā ir Mela Gibsona «Kristus ciešanas».

Ne tikai politikas, bet arī politkorektuma nazis griež gana asi. Šīs opozīcijas kla­siskākais paraugs ir glancētā «Amerikāņu skaistuma» traģēdija, kas triumfēja 1999. gada «Oskaru» ballē, no vienas puses, un Latvijā mazpazīstamā filma «Laime», kuras režisors Tods Soloncs ir viens no labākajiem ASV neatkarīgā kino autoriem, no otras.

Idejiski abas filmas ir ļoti līdzīgas — tikai vienā sāpe tēlota kā glīts, pavedinošas jaunavas augums, kas pārkaisīts ar rožlapiņām, bet otrā tā ir asa un nemākslota. Pirmajā Kevina Speisija tiešais šarms sauktin sauc pēc melodramatiskas katarses asarām, bet otrajā — mazāk pazīstamu, taču lielisku aktieru ansamblis liek plaši atvērtām acīm ieraudzīt emocionāli asas, pat šokējošas lietas, saucot tās īstajā vārdā.

Savdabīgs Solonca darba kvalitātes atzinums ir fakts, ka «Laime» togad uzvarēja Sandensas filmu festivālā — Roberta Redforda kūrētajā ASV nozīmīgākajā neatkarīgā kino pasākumā. Secinājums? Amerikas Kinoakadēmijas balvai kā globālās zīmola kultūras paraugam nav izdevīgi veidot psiholoģiski nekomfortablu produkta «auru» — vispārējā marķēšanas kultūra virzīta uz zīmolu kā pozitīvās vērtības nesēju. Tas drīkst būt diskutabls, bet vienmēr ar patīkamu pēcgaršu.

Raugoties no binārās opozīcijas centrs–province viedokļa, «Oskaru» šovs, kā jebkurš pasaules zīmols, ir tipisks impērijas un reizē globalizācijas paraugs. (Tā kā postmodernajā diskursā nerunā par skaidri definētu paradigmu, bet pazīmēm, atsaukšos šeit uz tām.)

Kā izpaužas šī «Oskara» vēsts mūsu apziņā? Vienkārši — globālās provinces, t. i., šīs planētas, pilsoņa apziņā tiecas iepotēt domu, ka «Oskaru» šovs ir viens no centrālajiem gada notikumiem izklaides biznesā.

Centra mitoloģijai raksturīgs, ka tajā notiek viss nozīmīgākais, aizraujošākais un svarīgākais. Starp vienkāršo provinces pilsoņu klusajiem sapņiem vienmēr atrodas vieta sapnim par nokļūšanu tur, kur starmeši krustojas, — centrā. Bet faktoloģiski un vēsturiski centram ir raksturīga pazīme, ka tas aprij provinces resursus.

Līdz ar to provinces identitātei, kas pastāvīgi lūkojas uz centru, trūkst vitalitātes. Tā ir identitāte, kas apliecinājumu savai vērtībai nevis rod sevī, bet saņem no iedomātā centra.

Šādā rakursā «Oskaru» zelts un daudzi citi ikdienā lietojamie «prestižie» zīmoli ļoti bieži ir tikai plāksteris provinciālai identitātei. Iespējams, arī manai. 

1  Valdzinājums (angļu val.).

2 Sengrieķu val. demos — tauta, kratia — valdīšana.

3 Jūsu vērtējumam (angļu val.).

4 Pretēji (latīņu val.).

«Oskars» bez zeltījuma

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv