Oskars Bundža: «Kā Anniņa un Pēterītis smilšu kastē lāčus ārstēja…»

Apollo
0 komentāru

Jau ilgstoši tiek diskutēts par nepietiekamām finansēm, lai nodrošinātu pacientu iespējas saņemt medikamentus par diferencētu samaksu.

Kāpēc trūkst līdzekļu, nav saprotams, jo kompensējamo zāļu sarakstu, samērojot plānotās izmaksas ar valsts budžeta iespējām, izstrādā Zāļu cenu valsts aģentūra. Savukārt finansējumu nodrošina Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra (VOAVA). Šo iestāžu koordinētai darbībai grūti atrast šķēršļus, jo abas ir Veselības ministrijas (VM) pārraudzībā.

Problēmas risināšanai iespējami vairāki varianti. Piemēram, var mēģināt pierādīt Saeimai un Ministru kabinetam (MK), ka konkrētajam mērķim līdzekļu budžetā iedalīts par maz. Ja vairākkārt neizdodas, katrai sevi cienošai amatpersonai būtu pienākums rakstīt atlūgumu. Īsā laikā nomainoties trim četriem aģentūras direktoriem vai ministrijas valsts sekretāriem, arī budžeta dalītāji būtu spiesti sākt domāt.

Cits variants — izslēgt no kompensējamo zāļu saraksta dārgus medikamentus vai nekompensēt tos turpmāk atsevišķām diagnozēm. Šāds lēmums pašreizējā situācijā būtu godīgs, tomēr netālredzīgs, tautā nepopulārs un «vainīgās» amatpersonas tiktu bargi norātas Saeimas Veselības aprūpes apakškomisijā. Tāpēc VOAVA atrod elementāru problēmas risinājumu, nosakot kvotas medikamentu izrakstīšanai. Līdzekļu trūkumā vainīgie grēkāži izrādās ārsti, kuri zāles it kā izrakstot neracionāli, bezatbildīgi u. tml. Diemžēl, vainīgos meklējot, piemirsts MK noteikumos Nr. 1024 «Ambulatorai ārstniecībai paredzēto zāļu kompensācijas kārtība» formulētais mērķis — īstenot pasākumu kopumu, kas pacientam nodrošina iespēju iegādāties zāles par diferencētu samaksu.

Vai kvotas konkrētā gadījumā pieļauj normatīvie akti? Vispārējas tiesību normas saturošie MK noteikumi Nr. 1036 «Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība» tiešām paredz, ka VOAVA nosaka ierobežojumus ārstniecības iestāžu sniegto veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai. Tomēr nevajadzētu aizmirst par normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju, kurā svarīgākām vajadzētu būt MK noteikumos Nr. 1024 iekļautajām speciālajām normām, kas kvotas neparedz. Tādējādi rodas pamats izvērtēt, vai VOAVA rīcība, nosakot limitus medikamentu par diferencētu samaksu izrakstīšanai, tomēr nav prettiesiska. Kādi vēl ierobežojumi, ja lielākai daļai ieinteresēto pacientu zālēm paredzēta 100 vai 90% kompensācija, kas, runājot likumu terminoloģijā, nozīmē neiespējamību bez attiecīgās terapijas uzturēt dzīvības funkcijas? VOAVA, domājams, pārkāpj vairākus Administratīvā procesa likumā norādītos vispārējos tiesību principus, kā arī spiež tos, piemēram, vienlīdzības principu resursu sadalē, pārkāpt ārstiem.

Lai sistēmā radītu papildu kontroles un ārstu iebiedēšanas mehānismu, VOAVA  līgumus par tiesībām izrakstīt medikamentus slēdz ar ārstniecības iestādēm, nevis ar fiziskām personām — atsevišķiem sertificētiem ārstiem. Ar slimnīcu direktoriem, domājams, runāt ir vienkārši: ja neslēgsi līgumu par zālēm un nepiekritīsi kvotām, pret ārstiem vērstām sankcijām u. tml., tad nebūs arī līguma par stacionāro vai ambulatoro aprūpi un vērsi savu iestādi ciet! Netiek respektēta MK noteikumos Nr. 1024 paredzētā funkcijas deleģēšana vienīgi konkrētiem ārstiem, vienlaikus ignorējot Valsts pārvaldes iekārtas likumā norādīto deleģēšanas kārtību.

Tāpat Ārstniecības likumā vai MK noteikumos Nr. 175 par recepšu izrakstīšanas vispārējo kārtību ārsts tiek atzīts kā subjekts, kurš pats atbild par savas profesionālās darbības sekām. Normatīvie akti neparedz, ka recepti izraksta ārstniecības iestāde. Gluži pretēji — tās direktoram atbilstoši tiesību normām par pacienta personas datu aizsardzību vai ārsta neatkarību profesionālajā darbībā it kā nav ļauts iejaukties ārstniecības procesā un kontrolēt izrakstītās receptes. Tad kā var solīt ievērot kvotas?!

Diemžēl jāsecina, ka šīs debates pašreizējā sistēmā nav auglīgas, jo ārsts galvenokārt ir ķīlnieks starp pacientu, no vienas puses, un VOAVA, kam nereti spiesta piebalsot ārstniecības iestādes administrācija, no otras puses. Atliek tikai novērtēt, kurš pretinieks bargāks (parasti tas nav pacients), lai vieglāk varētu aizmirst objektivitāti, profesionalitāti, taisnīgumu un citas skolnieciskas, «īstai dzīvei» nederīgas muļķības.

Vai pacients, kuram liegta iespēja iegādāties zāles par diferencētu samaksu, var aizstāvēt savas tiesiskās intereses? Domājams, šādā gadījumā ir saskatāmas publiski tiesiskas attiecības starp valsti un privātpersonu, kad konflikti risināmi administratīvā procesa kārtībā. Lai to sāktu, pirmām kārtām obligāti nepieciešams pilnīgs un precīzs ieraksts pacienta medicīniskajos dokumentos, kur ārsts norāda rekomendējamo terapiju — kompensējamo zāļu sarakstā esošu medikamentu un iemeslu tā neizrakstīšanai vai aizvietošanai ar mazāk efektīvu. Par šo faktu pacients būtu tiesīgs no ārsta saņemt rakstveida skaidrojumu un apstrīdēt to VOAVA. Aģentūras lēmumu, domājams, pēc tam var pārsūdzēt Administratīvajā tiesā. Vienlaikus pacients no valsts var prasīt kompensāciju par veselībai nodarīto un arī morālo kaitējumu, ja zāles kvotu dēļ nav saņemtas laikus. Zināmu haosu gan var radīt iepriekš minētais apstāklis, ka saskaņā ar normatīviem aktiem zāles izraksta ārstējošais ārsts, bet atbilstoši līgumam ar VOAVA — par to atbild ārstniecības iestādes vadītājs, kurš nekādus lēmumus attiecībā pret konkrētu pacientu nav pieņēmis.

Vai tiešām katram slimam cilvēkam atsevišķi jātiesājas ar valsti? Var izteikt atzinību Vides aizsardzības klubam, kas ar administratīvā procesa starpniecību cīnās pret pašvaldību pieļauto kāpu apbūvi. Šķiet, citas organizācijas, piemēram, Pacientu tiesību birojs vai invalīdu biedrības, varētu mācīties no «zaļajiem» kolēģiem un aktīvāk risināt sev būtiskus jautājumus. Zāļu trūkums slimiem cilvēkiem acīmredzot nevarētu būt mazāk svarīga problēma par būdiņas uzcelšanu kāpās. Pārbaudot, vai ir tiesiska VOAVA faktiskā rīcība, nosakot līgumos ar ārstniecības iestādēm kvotas medikamentiem par diferencētu samaksu, sabiedriskā organizācija varētu lūgt VOAVA sniegt juridiski pamatotu skaidrojumu. Atbildi, domājams, varētu apstrīdēt VM, bet vēlāk pārsūdzēt Administratīvajā tiesā.

Secinājumi? Pēterītim un Anniņai smilšu kastē, lāčus ārstējot, darbojas stabili funkcionējoša sistēma, kur iejaukšanās no malas nav vajadzīga. Savukārt «lielajiem cilvēkiem» veselības aprūpes sistēmu Latvijā acīmredzot nekādi nav iespējams sakārtot, veicot vien reformas un grozījumus normatīvos aktos. Ir nepieciešama tiesu prakses veidošanās. Ņemot vērā, ka nozare galvenokārt tiek finansēta no valsts budžeta un darbojas dažādi izpildvaras noteikti ierobežojumi, būtiska nozīme sistēmas sakārtošanā varētu būt tieši administratīvajam procesam.

Oskars Bundža: «Kā Anniņa un Pēterītis smilšu kastē lāčus ārstēja…»

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv