Par kultūras saimniecisko vērtību

Apollo
0 komentāru

Sabiedriskās diskusijās kultūra un ekonomika nereti tiek nepamatoti pretstatītas, pasludinot, ka ekonomiska vērtība ir tikai saimnieciskām aktivitātēm, bet garīgums ir sava veida vaļasprieks un izklaide, kam nav nekāda sakara ar saimnieciska labuma radīšanu. Šajā īsajā rakstā tiks iezīmēta kultūras dzīves neapstrīdamā ietekme uz valsts saimniecisko labklājību.

Par kultūras saimniecisko vērtību

Foto: AFI

Kultūras raksturošanai tiek izmantotas daudzas un dažādas definīcijas, tomēr vairākums no tām ar vārdu «kultūra» tiecas apzīmēt noteiktu sakārtotības (organizācijas) veidu, kas var mainīties atkarībā no dzīves jomas, uz kuru to attiecina. Ne velti sadzīvē tiek runāts gan par atsevišķa cilvēka, gan noteiktu sabiedrības grupu, gan visas tautas kultūru. Atkarībā no kultūras objekta tiek izdalīta arī uzvedības kultūra, galda kultūra, ģērbšanās kultūra, fiziskā kultūra u. tml.

Lai novērstu situāciju, kad par kultūru apzīmē arī dažādas destruktīvas parādības, ir vērts papildināt definīciju, izceļot to, ka kultūra ir organizācijas veids, kas atbilst vides prasībām. Šādā gadījumā slepkavošanu un zagšanu nevar pasludināt par kultūru, jo tā nesaskan ar esošo sabiedrisko vidi un tās interesēm. Jāpiebilst, ka kultūra atsevišķos gadījumos var nonākt pretrunā ar dažām apkārtējās vides izpausmēm. Piemēram, tautas pagrimuma laikā cilvēki un grupas, kas centīsies situāciju mainīt, neizbēgami sāks cīņu ar sociālo vidi, kas tomēr liecinās nevis par šo grupu kultūras trūkumu, bet gan par pašas sabiedrības nesakārtotību. Tātad kultūra ir sakārtotības veids, kas atbilst videi kopumā, bet var nonākt pretrunā ar tiem vides aspektiem, kas paši kļuvuši nekulturāli.

Ja kultūra ir sakārtotības veids, kas atbilst vides prasībām, tad izglītība («padarīt glītu») ir norise, kas palīdz izzināt vidi un sakārtot savu iekšējo pasauli un tās ārējās izpausmes, veidojot kulturālu cilvēku un sabiedrību. Tātad izglītība ir process, kas vērsts virzienā no vides uz cilvēku. Likumsakarīgi, ka kultūrai raksturīga arī atgriezeniska norise virzienā no cilvēka uz vidi — māka, māksla (no vārda «mācēt»). Māksla ir kultūras ārējā izpausme, kas attiecināma gan uz cilvēka dzīves tēlainajiem (simboliskajiem), gan uz lietišķajiem (materiālajiem) līmeņiem. Tādējādi par mākslu runā gan literatūras un glezniecības, gan ēdiena gatavošanas un auto vadīšanas sakarā.

Tieši kultūras izpausmes dažādie līmeņi pamato arī tās neapstrīdamo ietekmi uz tautas saimniecisko labklājību. Kultūras abstraktie tēli izvēršas praktiskās kultūras parādībās un tām atbilstošā saimnieciskā rīcībā, tāpat kā tiesību principi izvēršas konkrētās normās vai latvju raksta pamatelementi izvēršas daudzveidīgos un plašos ornamentos. Varētu rasties, piemēram, jautājums, kā latvju dainās aprakstītie «debesu kāzu» motīvi attiecināmi uz mūsdienu augsto tehnoloģiju pasauli. Bet pat šajā jomā var atrast skaidras sasaistes, jo pozitīvā un negatīvā lādiņa mijiedarbības dēļ radusies enerģija iemieso to pašu principu, ko Dieva–Māras, Pērkona–Saules un Mēness–Saules meitas (gaismas) abstraktie pāri un to mijiedarbība. Tātad dainas tēlainā līmenī izpauž to pašu dāņu fiziķa Nila Bora definēto komplementaritātes (papildinātības) principu, kurā balstās visa mūsdienu fizika.

Nav mazsvarīgi, ka, mūzikā, dzejā un dejā sasaistīti, kultūras abstraktie tēli spēj uzrunāt daudz lielāku sabiedrības daļu, kā to spētu jebkurš zinātnisks traktāts vai populārzinātnisks raidījums (atcerēsimies par Dziesmu svētkiem!). Tieši augstais abstrakcijas līmenis ļauj izvairīties no konkrētas dzīves sfēras ierobežotības, apvienojot visdažādāko profesiju un vecumu cilvēkus vienotā harmonijas izjūtā. Pēc kultūras pasākuma zinātnieki atgriežas savās laboratorijās, celtnieki — būvēs, uzņēmēji — savos veikalos un ražotnēs, bet mākslas tēli turpina darboties katra individuālajā dzīves sfērā līdzīgi matemātikas formulām, kuru lietošanas rezultāti ir daudzveidīgi, bet iekšējās sakarības nemainās.

Jā, dažādu kultūras garīgo produktu ekonomiskā lietderība praktiski nav izmērāma naudā, un tomēr — kurš mēģinās apšaubīt, piemēram, latviešu folklorā un literatūrā sludinātā darba tikuma acīmredzamo ekonomisko lietderību? Un kāda ir gribas un neatlaidības ekonomiskā atdeve, ja no literatūras stundām zinām, ka šīs īpašības jaunlatviešu kustībai ļāva ielikt pamatus vēlākajai Latvijas valstij ar visiem tās saimnieciskajiem sasniegumiem?

Kultūra visās tās līmeņos un izpausmes jomās ir ekonomiski lietderīga, jo tā, pēc definīcijas, ir kārtība, kas ir priekšnosacījums arī jebkuras saimnieciskas vienības pastāvēšanai. Iespējams, ka mūsu valsts pašlaik nebūtu nonākusi tādas ekonomiskās krīzes priekšā, ja Čaka «Mūžības skartajos» vai Grīna «Dvēseļu putenī» būt smēlušies vairāk drosmes un uzdrīkstēšanās aizstāvēt savas intereses. Iespējams, ka mums nebūtu tik uzblīdis un korumpēts valsts aparāts, ja skolās būtu ieviesta literatūrā un filosofijā balstīta vērtībizglītība, kas uzsvērtu darbu kā vienīgo attaisnojamo labklājības pamatu. Un iespējams, ka mums būtu vieglāk rast izeju no pašreizējām kultūras un ekonomiskajām problēmām, ja vēlreiz pārlasītu Brigaderes «Sprīdīti».

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

24.08.2017
Ienākt apollo.lv