Par vardarbību skolās (II)

Apollo
0 komentāru

Tagad es vēlos veltīt nedaudz uzmanības atzīmēm. Šis patiesi ir visai grūti izprotams fenomens, un lai to varētu pēc iespējas labāk aplūkot un izprast, - mums būs nedaudz jāatkāpjas, jāiegūst zināma distance. Tas dos mums iespēju aplūkot šo fenomenu nedaudz «platākā leņķī».

Par vardarbību skolās (II)

Foto: No arhīva

Tieši šobrīd es gribu izteikt lūgumu sievietēm, kuras ir mātes. Turpmāk, manis teiktais ir uzskatāms vienīgi kā manas pārdomas. Tas nav vērsts pret kādām manis iedomātām nepareizībām. Būšu pateicīgs, ja spēsiet apvaldīt mātišķos instinktus (ja tādi rastos), lai varētu saglabāt vērojošu pozīciju.

Un tātad – kam ir vajadzīgas atzīmes. Vai tās tiešām būtu vajadzīgas pašiem skolniekiem, lai viņi zinātu cik izglītoti, jeb arī gluži otrādi – cik stulbi viņi īstenībā ir? Ja tas tiešām ir tā, tad ir augstākā mērā cietsirdīgi ar atzīmi vērtēt cilvēkbērna intelektuālos sasniegumus mācību priekšmetā, kas viņam ne pavisam nepatīk, vai pat izraisa riebumu. Man tomēr šķiet, ka skolniekiem atzīmes nav sevišķi vajadzīgas. Tās nav vajadzīgas arī skolotājiem. Skolotājs bez visām atzīmēm zina katra skolnieka intelektuālās attīstības līmeni.

Visvairāk atzīmes ir vajadzīgas tieši vecākiem. Un te varētu būt vairāki pietiekami nepatīkami iemesli. Iespējams, ka vecāki savu bērnu uztver it kā kādu orgānu vai ekstremitāti, kura viņiem ir piederīga. Tomēr ar šo ekstremitāti ir šausmīgi daudz problēmu. Tā negrib tā īsti pareizi darboties, un viņai ir tendence atļauties visādas vaļības. Līdzīgi kā zēniem notiek samērīšanās ar krāniņiem, arī dažādu vecāku starpā notiek samērīšanās ar saviem bērniem. Iespējams, ka vecākiem, laikā, kad viņi paši vēl bija bērni, gan skolotāji, gan arī viņu pašu vecāki, ar nosodījumu un pārmetumu palīdzību, iegalvoja, ka viņi nav un nevar būt labi cilvēki, ja viņu sekmes nav priekšzīmīgas. Tagad, kad viņiem ir jaunā ekstremitāte – bērns, viņi var reabilitēties savu iekšējo bubuļu – bijušo skolotāju un vecāku priekšā. Ar bērna, kas taču ir daļa no viņa paša, priekšzīmīgo sekmju palīdzību, viņi tagad var visai pasaulei pierādīt to, ka nav slikti cilvēki. Šādā gadījumā, bērns tiek lietots kā zāles savas vainas un mazvērtības sajūtu ārstēšanai.

Man ir padomā vēl viens nepatīkams skaidrojums.
Vecāki, sūtot skolā savus bērnus, veic savdabīgu atriebības rituālu. Tā ir kā atriebība par to, kas ir nodarīts viņiem pašiem viņu bērnībā. Un tas izskatās aptuveni šādi. Kad es pats biju bērns, tad man bija jāmokās konjugāciju un deklināciju agonijā. Tagad es noraudzīšos, kā to dari tu. Es stāstīšu tev, ka tas viss ir ļoti svarīgi un nepieciešami, bet pats gūšu iekšēju gandarījumu par to, ka beidzot varu redzēt, ka es nebūt neesmu bijis pats sliktākais un dumjākais cilvēks uz pasaules, kā man līdz šim ir šķitis. Man tiešām bija ļoti grūti iegaumēt visas tās sarežģītās lietas, kuras man bija jāmācās skolā. Un tagad es redzu, ka manam bērnam arī iet grūti.

Saprotams, ka arī šajā gadījumā bērns tiek lietots kā zāles, savas pašvērtības celšanai. Un gadījumā, ja šie mani spriedumi ir tuvi patiesībai, tad neviļus rodas jautājums. Kur tad ir paša bērna tiesības un izvēles brīvība, par ko taču mēs šodien tik kaismīgi iestājamies? Kā gan lai bērns protestē pret visu šo apjomīgo sistēmu, kurā viņa viedoklim un vēlmēm netiek piešķirta nekāda nozīme? Sliktas atzīmes, skolas neapmeklēšana, vardarbība – tie ir resursi, kurus viņš var izmantot, lai vismaz kaut kā pievērstu uzmanību savām problēmām.

Nav vērts jautāt, kāpēc skolā bērni kļūst cietsirdīgi un vardarbīgi. Pati skola, pati šī sistēma ir tā, kura liek bērniem tādiem kļūt. Gluži līdzīgi kā kādreiz armija, šodien arī skola, reizēm tiek izmantota kā savdabīga remontdarbnīca, kurā var salabot no ierindas izgājušo bērnu. Uztaisīt viņu par atbilstošu vispārpieņemtajiem parametriem. Un atkal tas pats jautājums – kur paliek bērna brīvība. Un kur ir radusies tik dzelžaina pārliecība par to, ka šīs sabiedrībā vispārpieņemtās normas ir pareizas?

Manuprāt, lai reāli kaut nedaudz uzlabotu pašreizējo situāciju, varētu pārtraukt mēģinājumus salabot «sabojājušos» bērnus. Vismaz uz kādu laiku likt viņus mierā. Un šo laiku izmantot tam, lai ieskatītos sevī, uzdodot jautājumu «vai es daru pietiekami, lai uzlabotu situāciju». Ar soda sankcijām parasti neko labu nevar panākt. Bērnā tas tikai vairos atriebības kāri, cietsirdību un naidu. Katru reizi bērnam pārmetot – darbos vai domās, kādus viņa nodarījumus, mēs tikai radām aizvien lielāku diskomfortu pašā bērnā. Mēs palielinām viņa vainas sajūtas un aizvainojumus. Un šīm sajūtām vajag kaut kā izpausties. Tā izpaužas kā naids un agresija. Man šķiet, ka risinājums ir tajā apstāklī, ka bērns nevis tiek sodīts, jeb, ka viņam tiek pārmests tas vai cits nodarījums, bet gan vecāki vai līdzcilvēki mēģina pēc iespējas rūpīgi atrast iemeslus tādai vai citādai bērna rīcībai. Un tas, nenoliedzami prasa no vecākiem ellīgi smagu darbu. Viņiem vispirms jāiemācās iegrožot ne tikai savas reakcijas uz savām emocijām. Viņiem jāmācās iespēju robežās arī pārvaldīt savas emocijas. Un, vislabākajā gadījumā spēt izprast arī savas dziņas un instinktus.

Vecāki, paši sevī iekšā var uzdot dažus vienkāršus jautājumus. Kāpēc es gribu, lai mans bērns ietu skolā, kāpēc es gribu, lai viņam būtu labas atzīmes, kāpēc es gribu, lai skolotāja slavētu manu bērnu. Pirmajā acu uzmetienā, šie jautājumi liekas stulbi. Atbilde taču ir vienkārša – tāpēc, ka tā vajag. Tomēr dažreiz gadās arī tā, ka īstās, nepatīkamās atbildes slēpjas aiz gluži labpatīkamā vienkāršās īstenības ilūzijas plīvura. Un, vai šajā gadījumā nav tā, ka bērnu skolā sūtu tikai tādēļ, ka visi tā dara. Visi to uzskata par pareizu, bet kāpēc tas ir pareizi, to neviens pateikt nevar. Man vienkārši ir bailes, es pat nevaru iedomāties tādu situāciju, ka mans bērns varētu neiet skolā. Ko tad par mani domās mani līdzcilvēki? Tātad šeit svarīgākais ir nevis tas, kāpēc bērns iet vai neiet uz skolu, bet gan vecāku bailes no sabiedrības nosodījuma. Faktiski bērns nemaz vairs nav svarīgs. Vecākiem ir svarīgi pašiem nejusties slikti, respektīvi – nejust kauna un vainas sajūtas.

Otra lieta, ko varētu darīt – izbeigt pārmest savam bērnam to, ka viņa atzīmes ir nesekmīgas. Pieļaut iespēju, ka bērns ir nesekmīgs nevis tādēļ, ka viņš būtu stulbs vai dumjš, bet gan tādēļ, ka viņā iekšā darbojas apbrīnojami skaists mehānisms, kas gluži dabiski pretojas visām tām lietām, kuras viņam pašam šķiet nevajadzīgas. Galu galā, ja viņam pat četrdesmit gadu vecumā pēkšņi uznāks nepārvarama tieksme apgūt kvdrātvienādojumus, tad viņš taču to varēs darīt. Nekādi šķēršļi taču tam netiks likti.

Augstākā pilotāža, droši vien ir saskatāma iespējā, ka vecāki uz savu bērnu skatās nevis kā uz savu ekstremitāti, pagarinājumu vai, dažreiz pat - ārējo dzimumlocekli, bet gan kā uz absolūti autonomu būtni, kura viņiem nepieder. Uz tādu būtni, kurai ir pašai sava griba, savi mērķi un savi ideāli. Un viņiem, kā šīs būtnes vecākiem ir tikusi izrādīta visaugstākā laipnība un uzticība, rūpēties par šo bērnu, līdz laikam, kamēr viņš pats būs spējīgs patstāvīgi dzīvot un attīstīties. Šobrīd bērni tiek ražoti, gluži kā ievārījuma burciņas. Sieviete, kura sasniedz savu reproduktīvo vecumu sāk apsvērt iespēju, kļūt laimīgai, laižot pasaulē bērnu. Tas, lielākoties, tiek darīts pilnīgi bezatbildīgi, bet saprotams, ka ar labiem nodomiem. Aizbildinoties ar visādām skaitām un labskanīgām atrunām par to, ka «katras sievietes pienākums ir vairoties», sieviete pat negrib pieļaut ne mazāko domu par to, ka viņa grib tikt pie bērna ne jau paša bērna vai reproducēšanās dēļ, bet gan tādēļ, ka tieši bērns viņas fantāzijās ir tas vienīgais un īstais, kuram vajadzētu spēt darīt viņu laimīgu. Būt noderīgam pasaulei, tas nozīmē būt noderīgam saviem bērniem . Būt noderīgam saviem bērniem, nozīmē – upurēt savas egoistiskās tieksmes bērnu, un tātad cilvēces nākotnes vārdā. Var teikt nevis upurēt, bet dāvināt sevi cilvēces attīstībai un nākotnei. Tā ir iespēja, kuru var iemantot cilvēki, kuri ir dvēseliski pietiekami stipri, lai varētu pieņemt lēmumu, kļūt par vecākiem.

Un nobeigumam – ir ļoti grūti ir pārtraukt darīt kaut ko tādu, kas jau sen ir kļuvis par ieradumu.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

18.11.2017
Ienākt apollo.lv