Par Ziemassvētkiem

Apollo
0 komentāru

Ziemas saulgrieži latviešiem bija nozīmīgi svētki labklājības un saticības nodrošināšanai visam nākamajam gadam. Ziemsvētki ir bagāti, tie atbrauc rakstītām kamanām un brīnumainu kumeliņu. Latviešiem Ziemsvētki ir personificēti, tāpat kā Lieldienas, Mārtiņi, Jāņi.

Iesaluši

Ziemīgi

Foto: T.Shaffer/Reuters

Tumšais ziemas laiks tika pavadīts pie skala uguns, meitas un puiši nodarbojās ar rokdarbiem, bērniem tika stāstītas pasakas, un visi kopā minēja mīklas. Ziemsvētki ir arī gaismas svētki, kad tumsa, sasniegdama savu augstāko pakāpi, nu savu vietu atdod gaismai.
Ziemsvētki pazīstami visām Eiropas tautām, tā bijis arī pirms kristietības ienākšanas. Latviešu Ziemsvētku tradīcijās kristietības ietekme maz jūtama, bet vietumis tomēr sastopamies ar Bībeles leģendu par Jēzus piedzimšanu.
Ziemassvētkos, čigānos iedami, trīs bijuši ķēniņu tērpos, bet ceturtais baltais eņģelis. Visi viņi dziedājuši ziemassvētku dziesmas. ( LTT: B.Ezeriņa, Latgale.)
Ziemassvētkos sienu nes istabā, liek uz galda zem segas par atmiņu tam, ka Kristus dzima sienā. (LTT: A.Zālīte, Bērzpils.)
Latvijā Ziemsvētkiem ir vairāki nosaukumi: bluķa vakars, ķūķu, koču vakars.
Mūsdienās Ziemsvētkus pavadām klusi un mierīgi. Taču senajam latvietim tie bija līksmības pilni svētki.

LTdz 13628
Ziemassvētkus gaidīdams,
Saldu daru alutiņu;
Gan zināju Ziemassvētkus
Trīs dieniņas svētījami.

Šajos svētkos valda bagātība un pārpilnība. Šajā laikā klēts ir pilna un tādēļ arī uz Ziemsvētku galda nekā netrūkst. Ēdieniem lielākoties ir simboliska nozīme. Viens no Ziemsvētkiem raksturīgākajiem ēdieniem ir cūkas šņukurs. Tas simbolizē arklu zemes uzaršanai,- tāpat kā cūka ar savu šņukuru ar zemi.
Cūkas šņukuru dod ēst arājam, lai tam labi veiktos aršanā. Cūkas šņukurs tiek vārīts kopā ar ķūķiem jeb kočām, kas jāēd, lai iegūtu turību, laimi. Ziemassvētkos vārīja kūķus jeb zīdeni ar cūkas pusgalvu iekšā; mājas māte izdalīja mājas ļaudīm pa trauciņam, lai nākošais gads būtu derīgs un svētīgs. (LTT: M.V. 1891, 33. M. Rožukalns, Dikļi.)
Uz Ziemsvētku galda bija jābūt arī zirņiem un pupām, lai būtu daudz naudas. Tie bija noteikti jāapēd, lai nākamajā gadā nebūtu jāraud.
Par ēšanu Ziemsvētkos stāsta daudz ticējumu un tautasdziesmu.
Par sevišķu svētku gardumu turēja sausi novārītus zirņus un pupas. Putraimu desas un gaļas ēšana ziemassvētkos it sevišķi ir novados, kur agrāk dzīvoja lībieši, un Igaunijas robežās. Tur lauku puiši vēl priekš dažiem desmit gadiem ziemassvētkos mēdza sacensties, cik olektis putraimu desas kurš var apēst. Ļaudis ticēja, ka dūšīga ēšana svētkos veicina nākamā gada ražu. Ziemeļvidzemē dažās vietās svētkiem cepti īpaši rupjas maizes svētku kukuļi. Bieži tie cepti no pēdējā kūluma miltiem, un kukulis taisīts augsts, kaudzei līdzīgs, lai nākošā gadā būtu bagāta raža un visa būtu kaudžu kaudzēm. Šādu svētku kukuli cepa no rudzu vai karašas miltiem... Ziemassvētkos pat lopiem dots labāk ēst... Plaši pazīstama arī paraša svētkos vārīt cūkas galvu. To ēdot, arājs dabūjis šņukuriņu, lai tam pavasaros labi veiktos aršana. Acis dotas kaķim, lai tas labāki redzētu peles... Senāk latvieši atstājuši galdus visu nakti ar ēdieniem un alu apkrautus, lai pie tiem varētu mieloties veļu valstī aizgājušie. (LTT: Āronu Matīss, Latvis, 1929, 25. XII.)

LTdz 13555
Nāc, māsiņ, ciemoties
Ziemas svētku vakarā:
Būs pupiņas, būs zirnīši,
Būs cūciņas šņukurīts.

Ziemsvētku vakaram raksturīga ir arī veļu mielošana. Parasti pēc svētku maltītes netiek novākts galds, lai naktī veļi varētu nākt mieloties. Veļiem mielasts tika nests arī uz riju, šķūni, pirti. Neviens no mājas ļaudīm to nedrīkstēja ēst.
Ziemassvētku vakarā nes maizi uz rokas dzirnavām, stalli un riju, kur tā paliek līdz jaunamgadam. Agrāk tur nolikuši arī gaļu un alu. (LTT: A.Bīlenšteina rokraksts, Mežmuiža.)
Ap 60 gadu atpakaļ Valdgales pagastā bij paradums Ziemsvētku vakarā vārīt sausus zirņus ar pupām, kurus tad paši ēd un atstāj pa nakti kopā ar speķraušiem uz galda, lai dabū arī miroņi ēst. (LTT: LFK Bb 33, 50)
Tās ir atskaņas no aizgājušā veļu laika.
Ziemsvētki ir īstais laiks jautrajiem masku gājieniem. Masku gājieniem ir dažādi nosaukumi: budēļi, čigāni, kaladnieki, ķekatas, maski, nabagi u.c. Ķekatnieki ir ģērbušies dažādās maskās - nāves, zirga, lāča, dzērves un citās. Tie staigā no ciema uz ciemu un nes visur savu svētību un dzen prom ļaunus garus. Ķekatnieki jāuzņem viesmīlīgi.
Svētku naktī priekš pusnakts atskan pie loga ziemassvētku dziesmas. Nu sanāk visi mājas ļaudis pie loga un noskatās uz pagalmā dejojošo un dziedošo bārenīšu un nabagu pulciņu. Tie ir tā saucamie gradzes, pirmie svētku vēstneši. Par dziedāšanu namamāte tos apdāvina ar pīrāgiem, sviestu, gaļu un desām. (LTT: Pēdējais Brīdis, 1931, 292.)
Ķekatnieki centās pārģērbties pēc iespējas dīvaināk un arī balsi pārmainīja, jo liels gods bija palikt nepazītam. Ar sparīgu dancošanu ķekatas nesa svētību arī dārzos, lai tur augtu kāļi, kāposti, un druvās.
Ķekatu baru veda vecākais, barvedis vai budēļu tēvs, kam līdzi bija sieva jeb budēļu māte. Ķekatas pārbauda, vai viss mājā kārtībā, vai pīrāgi izcepti, vai bērni prot lasīt. Gan saimnieces un saimnieka, gan puišu un meitu, gan bērnu pienākumiem jābūt izpildītiem. Visur jāvalda tīrībai un sakoptībai. Budēļu tēva neiztrūkstošs atribūts ir dzīparota pātadziņa vai arī bērzu slotiņa, ko sauc par budēļu rīksti. Šai rīkstei latvieši piedēvējuši maģisku spēku. Visā Eiropā izplatīts paradums ziemas saulgriežus sagaidīt ar izplaucētiem zariem, ar kuriem, pieskaroties cilvēkiem vai dzīvniekiem, varēja pārnest dzīvinošo spēku, kas piemīt šiem zariem. Ar šo Eiropā izplatīto tradīciju sasaucas budēļu tēva rīkste. Tos, kas nepaklausīgi vai slinki, budēļu tēvs simboliski noper.

LTdz 13980
Budelīti, tēvainīti,
Izper manu vedekliņu:
Slinka mana vedekliņa,
Nevērpj linu pakuliņas,
Es tev došu cimdu pāri
Par vedeklas izpēršanu.

Šīs pēršanas pamatā nav sods par slinkumu, pārmācīšana, bet gan veģetatīva auglība un veselība. Tāpat cilvēkus kuļ ne tikai Ziemsvētkos, bet arī Lieldienās, lai tos pasargātu no dažādām kaitēm un ļaunuma.
Ziemsvētkus sauc arī par bluķa vakaru. Bluķa velšana bija viena no raksturīgākajām Ziemsvētku tradīcijām, lai gan ticējumos un tautasdziesmās šī tradīcija minēta maz. Šim nolūkam tika nocirsts liels ozola bluķis, kuru bluķa vakarā vilka no viena ciema uz otru, līdz beidzot tas ievilkts sētsvidū, kur ar dziesmām un dejām sadedzināts. Bluķa vilkšana paātrina saules un dzīvības atgriešanos. Bluķa sadedzināšana simbolizē jauna saules gada sākuma, pašu sauli, kas zemniekam ir ļoti svarīga.

LTdz 13663
Ziemassvētki, Lieladiena,
Kaladū, kaladū,
Tie Dievami dārgi laiki:
Ziemassvētkos Dievs piedzima,
Lieldienāsi šūpli kāra.
Sen gaidīju, nu atnāca
Tie bagāti Ziemassvētkui;
Ziemassvētki sabraukuši
Rakstītāmi kamanāmi.
Eita laukā, saiminieki,
Saņemtai Ziemassvētkus:
Dieviņš stāvēj' aiz vārtiemi
Nosvīdušu kumeliņu.
Klusat, jauni, klusat, veci,
Dievs ienāc istabāi,
Dievs ienāca istabāi,
Vaicā nama saiminieka.
Tas bij nama saiminieks,
Kas sēž galda galiņāi,
Kas sēž galda galiņāi
Baltu linu krekliņāi.

Ziemsvētkos nozīmīga vieta ierādīta zīlēšanai. Par citiem saulgriežu svētkiem nav saglabājies tik daudz ticējumu kā tas ir Ziemsvētkos. Lielākoties tie saistās ar precēšanos, jaunu meitu vēlme uzzināt, vai šajā gadā viņa tiks izdota tautās vai ne.
Ziemassvētku sestdienas vakarā sabaro suņus un tad laiž laukā. Ja suņi rej, tad nākošā gadā izprecēs; un uz kuru pusi suņi skrej, uz to pusi aizvedīs. Tā meitas pareģo. (LTT: J. Vilnītis, Jumurda.)
Ja ziemassvētku vakarā suņus labi pabaro un izdzen ārā, un ja viņi sāk riet bez iemesla, tad tanīs mājās nākošā gadā būs kāzas. (LTT: K. Corbiks, Sērene.)
Kura meita grib precēties, tai ziemassvētku rītā jāizslauka istaba, jāizber mēsli ārā, uz tiem jānostājas un jāiesaucas: "Ū, u!" Kurā pusē suns ieriesies, no tās puses nāks izredzētais tautas dēls. (LTT: I. Indāns, Gārsene.)
Ziemassvētkos pulksten divpadsmitos nakti jāiet sētai vabiņas skaitīt. Jāskaita": Tēvs, dēls" jeb "Māte, meita", līdz iepriekš nodomātai vietai. Ja iznāks "tēvs" jeb "māte", tad skaitītājam jāprec atraitne jeb atraitnis; ja "dēls" jeb "meita", tad jauneklis jeb jaunekle. (LTT: M. Koškina, Elēja.)
Ziemsvētku sestdienā jāiet basām kājām vabas saistīt, pie kam vienu vabu apzīmē ar tēvu, otru ar dēlu. Ja pēdējai vabai iznāk tēvs, tad tanī gadā neapprecēsies, ja dēls, tad apprecēsies. (LTT: K.Corbiks, Lielsesava.)
Ja meita grib zināt, kāds būs viņas līgavainis, tad ziemassvētku priekšvakarā jāiet klēts slaucīt; tad klētī ieiet kāds tautu dēls un meitai kaut ko dāvina. Tas, kurš meitai dod dāvanu, būs meitas nākošais līgavainis, bet ja tāds klētī neieiet, tad meitai jāpaliek bez līgavaiņa. (LTT: A. Brāka, Meirāni.)
Meita jāj uz krāsns čaukstura uz cūkkūti un saka: "Labvakar, suvenmāte!" Ja kuilis atrūc, tad meitai nāks brūtgāns; bet ja cūka atrūc, tad precinieka nebūs. (LTT: A. Bīlenšteina rokraksts.)
Ziemsvētkos mēģināja uzzināt, kāda raža gaidāma nākamajā gadā, kas padosies labāk, kas sliktāk.
Ja pēc ziemassvētkiem ir nosarmojuši koki , tad būs laba miežu sēja. (LTT: Z.Akmentiņa Lubāna.)
Kad pa ziemassvētkiem koki ar sniegu piesniguši, tad labi padodas tie augi, kas ap Jāņiem zied. (LTT: K.Kalniņa, Katvari.)
Ziemassvētku vakarā pie vakariņām saimniece sagrieza mazos kumosiņos maizi, gaļu un plāceni un salika juku jukām uz galdiņa. Tad visu nolika zemē un piesauca suni. Visi uzmanīgi lūkojās, ko suns ēdīs pirmo, jo tas tad būs dārgs nākošā gadā. Kad suns bija paēdis, tad laida to laukā. Ja suns, izgājis, apgūlās, tad visi bija pārliecināti, ka nākošā gadā šai mājā būs kādas bēres, bet ja rēja, tad kādai no jaunajām meitām kāzas. (LTT: V.Strautiņš,)
Ziemassvētku vakarā jāiet pie klēts durvīm klausīties: ja dzird beram - būs labs gads, ja slaukām - slikts. (LTT: E.Laime, Tirza.)
Atbildīgs moments Ziemsvētku pareģošanā un zīlēšanā bija laika noteikšana nākamajam gadam. Tā deva iespēju sagatavoties gaidāmajām lietavām, aukstumam vai vēlam pavasarim.
Kāds laiks ir priekš ziemas svētkiem, tāds ir atkal vasarā priekš Jāņiem. (LTT: P.Zeltiņa, Ogresgals.)
Ja ap ziemas svētkiem auksts laiks, tad vasarā karsts laiks. (LTT: K.Atgāzis, Nīteure.)
Ja priekš ziemassvētkiem daudz sniega, tad priekš Jāņiem būs daudz lietus. (LTT: J.Skarnele, Kalncempji.)
Ja ap ziemas svētkiem daudz sniega, tad ap Jāņiem lietus līs. (LTT: K.Biša, Rencēni.)
Ja pa ziemassvētkiem dziļi sniegi, tad Jāņos gaidāms slapjš laiks; ja sekli - Jāņos skaists siena laiks. (LTT: A.Mencis, Puikule.)
Ja ap ziemsvētkiem ir skaists laiks, tad arī ap Jāņiem ir skaists laiks. (LTT: K.Pelteris, Nītaure.)
Ja ziemassvētkos salst, tad nākamu vasaru būs labs siena laiks. ((LTT: J.Vīksne, Meirāni.)
Ja ap ziemassvētkiem sasnieg liels sniegs, tad ap Jāņiem būs ļoti karsts. ((LTT: A.Linde, Palsmane.)
Ja pēc ziemsvētkiem labs laiks, tad pēc Jāņiem arī būs labs laiks. ((LTT: M.Ezertēva, Cirsti.)
Ja ap ziemassvētkiem vēl redz melnu zemi, tad ap nākošiem Jāņiem tā vietām būs balta no vēlīnām salnām. ((LTT: Latvis,1929, VII,26.)
Cik daudz priekš ziemassvētkiem sniega gubu, tik nākošā rudenī būs labības gubu. ((LTT: L.Ozoliņa, Koknese.)

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Ienākt apollo.lv