«Parex» noslēpumi: 6. Klusēšana, nekā nedarīšana un datu koriģēšana

Apollo
0 komentāru

Runājot ar dažāda ranga Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) — Latvijas galvenā banku uzrauga — pārstāvjiem, ir lieta, kas nemainās atkarībā no sarunas biedra: šķiet, viņi visi patiešām ir pilnīgi pārliecināti, ka «Parex» lietā izdarījuši visu, ko spējuši, turklāt vēl pēc labākās sirdsapziņas.

«Parex» noslēpumi: 6. Klusēšana, nekā nedarīšana un datu koriģēšana

Foto: «Scanpix»/«Reuters»

Uzraugu domu gājiens ir vienkāršs: ir normatīvie akti, ko «Parex bankas» uzraudzībā esam izpildījuši līdz pēdējam komatam, tā ka mūsu «uzraudzība palīdzēja operatīvi identificēt «Parex» reālo situāciju un reaģēt uz to, bet stāvokļa uzlabošanai bija nepieciešama praktiska un steidzama finansiāla palīdzība, ko varēja sniegt tikai Ministru kabinets».

Jā, viņi negribīgi piekrīt, ka finansiāli izglītoti cilvēki no malas «Parex» gaidāmās īstās problēmas varēja saskatīt jau septembra otrajā pusē un attiecīgi rīkoties (kaut oficiālā atbildē joprojām apgalvo, ka «konkrētās Latvijas bankas finanšu problēmu pamatā bija vainojama straujā noguldījumu aizplūde, kuras galvenais iemesls bija tāds iracionāls faktors kā baumas»).

Bet tajā pašā laikā viņi piebilst: bet ko, tā taču nav uzraugu atbildība, ka cilvēki par banku izdara kaut kādus secinājumus un attiecīgi rīkojas! Uzraugu atbildība ir, lai banka nedarītu neko pretlikumīgu un izpildītu visus kapitāla pietiekamības un pārējos normatīvus, kuri turklāt ir nevis Latvijas gudro galvu izdomāti, bet lielākoties «no augšas» nolaisti un darbojas visā Eiropas Savienībā.

Tieši te arī slēpjas lielā pašreizējās FKTK vadības atbildība par «Parex bankas» krahu un sekojošajiem notikumiem: tajā, ka līdz pat oktobra beigām viņi uz notiekošo raudzījās tikai un vienīgi no savu tiešo funkciju viedokļa — pārbaudīt katras konkrētas finanšu iestādes datu patiesīgumu un atbilstību normatīviem. Šo attieksmi lieliski raksturo, piemēram, komisijas vadītājas vietnieka Jāņa Brazovska komentārs par «skaitītāju no malas», kurš no publiski pieejamajiem datiem ar diezgan vienkāršu aprēķinu palīdzību bija izskaitļojis «Parex bankas» kapitāla nepietiekamības draudus pagājušā gada septembrī, uz kuriem nevarēja nereaģēt bankas prātīgākie noguldītāji:

«Es paskatīšos precīzi skaitļos, bet kapitāla pietiekamība, sevišķi šajos apstākļos, kādi ir un bija visā pasaulē, nu galīgi nebija lielākā problēma. Kapitāla pietiekamību ij ar grāmatvedības metodēm var pastiept garumā (pārkvalificēt vērtspapīrus no tirdzniecībai pieejamiem uz vērtspapīriem, kas tiek turēti līdz termiņa beigām, piemēram), ij depozītus (subordinētos) konvertēt par kapitālu, ij sliktos aktīvus pārdot, iznest ārpus bilances. Ja noguldītāji neskrien prom, tad šo lietu mierīgā garā arī atrisinātu.

Ja tā godīgi, tad šī ir problēma visā Eiropā, un daudziem ir aizdomas, ka tur daudzas bankas līdz 8% [kapitāla pietiekamībai], ja visu vērtētu pēc tirgus, nevelk, tāpēc arī nav uzticības tirgū. Problēma ir tikai tā, ka vingrinājumi ar kapitāla pietiekamību un kapitāla atjaunošanu ir galīgi neinteresanti noguldītājiem, kuriem ir vajadzīgs cash, svaigs cash, bet kapitālu arī bez tā var atjaunot. Piemēram, kad es dzirdu: kur skandināvi ņems naudu kapitāla atjaunošanai, atbildu, ka neko viņiem ņemt nevajadzēs, jo vienkārši pārvērtīs prasības pret meitām par kapitālu (grāmatvedības ieraksts, nekas vairāk). Respektīvi, tā ir aksioma, ka banka faktiski bez kapitāla un zem kapitāla pietiekamības var gadiem strādāt, protams, ja vien izpilda likviditāti.

Ja kas, tad tā ir arī normāla starptautiska prakse, ka šādos apstākļos pamatā visi koncentrējas uz likviditāti un kapitālu «pastiepj garumā». Cik atceros, tad Taizemē krīzes laikā par finansiāli stabilām uzskatīja ne tikai bankas ar kapitāla pietiekamību — 4%, bet arī tādas, kurām pat bija 2–4%. Cik gan tās man būtu bijušas patīkamas rūpes — risināt tikai kapitāla pietiekamības problēmu, ja noguldītāji nemuktu un pret cenu pat zaudējušiem vērtspapīriem tirgū varētu aizņemties…»

Un jau atkal — no formālā, skaitļu, grāmatvedības standartu viedokļa, FKTK vadības pārstāvim ir pilnīga taisnība. Orientējoties tikai uz likviditātēm, kapitāla pietiekamībām, kredītu novērtējumiem, uzkrājumu apjomiem un līdzīgām gandrīz tikai un vienīgi skaitļos izsakāmām lietām, kuras pietiekami precīzi aprakstītas normatīvajos aktos, FKTK formāli izdarīja visu, kas bija tās uzdevumos. Nelaime tikai tā, ka plašākās kopsakarībās nemācēja domāt ne tās bijusī, ne tagadējā vadība. Lūk, kā to skaidro tas pats «skaitītājs no malas»:

«Tur jau ir tā lieta, ka FKTK cilvēki domā ļoti šauri no sava resora viedokļa, turklāt viņi reizē ar visu FKTK pieņem, ka tāpat vajadzētu domāt arī noguldītājiem. Bet tā taču nav un nevar būt. Viņam vajadzētu noguldītāju uzvedību prognozēt nevis no sava, bet noguldītāju skatu punkta!

Noguldītāji — piekrītu, ka sākumā tikai kāda daļa noguldītāju, redzot, ka banka zaudē kapitālu, saprot, ka tai paliek tikai klientu nauda, noguldītāju nauda. Viņi saprot, ka bankai būs problēmas — tas ir nepārprotams trauksmes signāls. Viņus nenomierinās, bet drīzāk vēl vairāk satrauks doma par to, ka to visu banka var grāmatvediski «sakārtot» vai «pastiept garumā». Viņi saprot, ka labāk un drošāk būtu savu naudiņu glabāt citā — drošākā — vietā, kaut vai skaidrā naudā bankas seifā vai mājās «zeķē». Naudas aizplūšana ir tikai sekas, nevis cēlonis, un to FKTK nesaprot arī tagad.

Protams, var piekrist, ka noguldītāju rindas pie bankas var paātrināt naudas izņemšanas procesu, ka naudas izņemšana var vēl veicināt izņemšanu, bet ir vajadzīgs sākotnējais impulss — ierosinātājs šīm bailēm pazaudēt savu naudu. Tas, ka daži cilvēki izņem, tas vēl nav nekas, bet kritisko masu var dot tikai notikums vai informācija, kura reāli liek nobīties par savu noguldījumu drošību. Nesākās jau tas viss ar rindām Smilšu ielā…

Jā, īri pateica, ka garantē visus noguldījumus, un tāpat neiztika bez nacionalizācijām. Bet arī zviedri pateica, un vai tas nozīmē, ka Īrijā un Zviedrijā būtu bijis labāk, ja valdības tur būtu paklusējušas un nesolījušas? Vai tas tomēr nemazināja kopējo spriedzi, īpaši jau Zviedrijā? Nevajag īrus salīdzināt ar mums, bet ar pašiem īriem, nevajag tādas spekulācijas! Un vai tikai tas, ka arī mēs pateiktu, ka atbalstīsim savas bankas, bija vienīgais, kādā veidā vairot uzticību savam banku sektoram? Vai klusēšana un nekā nedarīšana bija viss, ko, izņemot grāmatvedības datu koriģēšanu, FKTK, Latvijas Banka un valdība varēja izdomāt laikā, kad lielās problēmas vēl nebija sākušās?…»

Viņam piebalso vēl kāds eksbaņķieris (kura pieredzē, starp citu, ietilpst gan bankas krahs 1995. gadā, gan prāvu personisko līdzekļu zaudēšana 1998. gada Krievijas defoltā: «Līdz šim viņi visas bankas uzraudzīja apmēram tā — mums te ir kredītu kvalitāte, te uzkrājumi, te ir kapitāla pietiekamība, pēc cipariem, pa sausiņu modei. Lai gan pēc būtības sistēmas banka nedrīkst piederēt, no pasaules mēroga skatoties, vienai trūcīgai ģimenei. «Parex» piederēja, no Latvijas viedokļa, ļoti bagātiem cilvēkiem, kuri, no pasaules viedokļa, bija — nekas īpašs. Bet bankai, kura uztur valsts finansu norēķinus, jābūt tādai, kas to miljardu var norakstīt kā neko.

Kaut ko pastimulējot, kaut kur uzspiežot, ļoti iespējams, ka varēja panākt, lai «Parex» jau laikus būtu pārdots kādam globālam spēlētājam. Izklausās neticami? Uzraugošajām institūcijām iespēju ir ļoti daudz, un mūsu uzraudzītāji kopumā nav nekādi jēlnadži, tikai viņiem šis jautājums nekad nebija pietiekami augstā prioritātē. Valdošajai elitei bija laikus jāsaprot, kāda ir «Parex bankas» vieta Latvijas ekonomikā, bet viņi to, protams, nesaprata, un tā ir tikai viena no simttūkstoš nesaprašanām, kas atrodas mūsu vadītāju galvās. Un tas, ka šāda pati nesaprašana bija arī citur pasaulē, nav nekāds attaisnojums…»

Un te nu mēs arī esam — nav, lai kā arī mums varbūt gribētos, nav ne mazāko norāžu, ka «abi VK» būtu ar visām ķeskām nopirkuši banku uzraugus, lai tie nejaucas iekšā viņu velnišķajā plānā iznīcināt trešo daļu Latvijas ekonomikas. Nav arī absolūti nekādu norāžu, ka banku uzraugi nebūtu darījuši — vismaz formāli — visu to, ko tiem uzlika par pienākumu likumdošana (atšķirībā no 1995. gada, kad Einars Repše un Ilmārs Rimšēvičs Latvijas Bankas vadībā izrādījās pilnīgi nespējīgi kontrolēt virknes komercbanku darbības atbilstību kaut jel kādiem normatīvu rāmjiem).

Taču banku uzraugu izcili labi atalgotajā (profesionāļiem taču jāmaksā!) vadībā neatradās neviena cilvēka, kurš, izmantojot visu šīs iestādes rīcībā esošo informāciju, būtu spējis laikus noprast iedīglī esošo problēmu patieso mērogu. Tomēr tā vēl būtu pusbēda, ja arī pamanītās «Parex» problēmas būtu risinātas laikus un pietiekami apņēmīgi. Kas patraucēja tam? Par to — nākamajā sērijā.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

25.11.2017
Ienākt apollo.lv