«Parex» noslēpumi: 7. Tikai viens melu labirinta stūrītis Attēlu galerija

Apollo
0 komentāru

Lai detalizētu un objektīvi izpētītu «Parex bankas» pārņemšanas gaitu, ir divi galvenie traucēkļi. Viens, ne tik būtisks — totālā slepenība, ierēdņiem čakli noslepenojot pat vispārzināmas lietas. Otrs, būtiskāks — pat Latvijas politiķiem neikdienišķi krāšņie meli, kas apvij arī visnenozīmīgākās bankas pārņemšanas procesa epizodes, kur nu vēl tās, kas patiešām bijušas būtiskas un izšķirīgas. Lai tas būtu skaidrāk, izklāstīsim detaļās vienu raksturīgu epizodi.

«Parex» noslēpumi: 7. Tikai viens melu labirinta stūrītis 2 attēli Atvērt

Foto: «Baltic Screen»

Divarpus mēnešus pēc «Parex bankas» pārņemšanas laikraksts «Diena» intervēja Tautas partijas priekšsēdētāju, tobrīdējo iekšlietu ministru Mareku Segliņu. Intervijā tika skarti daudzi jautājumi, bet īpaši interesantas bija politiķa atmiņas par liktenīgo Ministru kabineta sēdi, kurā tika pieņemts galīgais lēmums par «Parex» akciju kontrolpaketes pāriešanu valsts īpašumā.

No Segliņa teiktā, nenoliedzami, izrietēja, ka sēdes kulminācija bijusi Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča iespaidīgā un pārliecinošā uzstāšanās. «Ja es atgriežos pie visgrūtākā lēmuma, kas valdībai bija jāpieņem, tas bija par «Parex banku», tad tiešām šaubas bija līdz Ilmāra Rimšēviča runai valdībā. Tad, kad norunāja Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs, es sev pieņēmu lēmumu, kā es balsošu,» skaidroja ministrs.

Intervijā viņš atklāja arī pietiekami sīkas šīs runas detaļas: «Ministru sapulcē Finanšu ministrijā mēs izrunājām un gājām ar vienu, un valdības sēdē, noklausoties Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisiju, noklausoties Rimšēviča kungu, kurš uzstājās ļoti dedzīgi, man mainījās sapratne par situāciju. Nepieņemot lēmumu par valdības iešanu glābt «Parex banku», varēja izraisīt neprognozējamas sekas Latvijas finanšu sistēmā ar sekojošu citu banku bankrotu.»

Izšķirīgās valdības sēdes materiāli, skaidra lieta, netika publiskoti, taču Mareka Segliņa stāstītais deva skaidru pavedienu — tātad Ministru kabinets ir uzklausījis detalizētu un «dedzīgu» Ilmāra Rimšēviča runu, kura likusi izšķirties par labu «Parex» pārņemšanai. Nu tik jājautā Latvijas Bankai, kura varētu arī nebūt noslepenojusi sava prezidenta tik izšķirīgo uzrunu.

Vairāk nekā divas nedēļas Latvijas Banka domāja, ko īsti atbildēt uz vēstuli, kurā, atsaucoties uz Valsts noslēpuma likuma 5. pantu (kas aizliedz jebkādā veidā ierobežot pieejamību informācijai par ekonomisko stāvokli valstī, budžeta izpildi un iedzīvotāju dzīves līmeni), Rimšēvičam tika pieprasīts publiskot viņa 2008. gada 8. novembra valdības sēdē nolasītās runas tekstu, bet, ja tāds nav saglabāts, tad minētās uzstāšanās sagataves vai datus, kas bijuši tās pamatā un sastāvā.

Domāja — un izdomāja. Oficiālā atbildē Latvijas Bankas valdes priekšsēdētājs Māris Kālis paziņoja ko pirmajā brīdī diezgan pārsteidzošu: «Atbildot uz Jūsu 2009. gada 21. janvāra vēstuli, informējam, ka Latvijas Bankas prezidents Latvijas Republikas Ministru kabineta 2008. gada 8. novembra sēdē nav uzstājies ar iepriekš gatavotu runu vai izvērstu informāciju, vienīgi sniedzis īsus komentārus par Ministru kabineta sēdē apspriestiem jautājumiem.» Saskaņā ar Kāļa rakstisko informāciju plašāku viedokli Ilmārs Rimšēvičs esot izteicis vienīgi par valsts budžeta projektu, savukārt par Rimšēviča «īso komentāru» saturu Latvijas Bankas vadība uzskatīja par labāku paklusēt.

Tātad sanāk, ka Mareks Segliņš vienkārši blēdās un nekādas Latvijas Bankas prezidenta runas valdības sēdē nemaz nav bijis? Kaut, pēc visas loģikas, kā gan šāda izšķiroša Ministru kabineta sēde varētu būt iztikusi bez Latvijas Bankas viedokļa izklāsta? Jo vairāk, ka tieši Ilmārs Rimšēvičs jau vairāk nekā gadu iepriekš — 2007. gada 9. oktobrī — kopā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētāju un finanšu ministru bija apstiprinājis speciālu «Vienošanos par sadarbības principiem iespējamās finanšu krīzes situācijās», izveidojot Latvijas Pastāvīgo darba grupu iespējamās finanšu krīzes vadības jautājumos.

Ne tikai apstiprinājis vien. Šī grupa tika nodibināta kā «konsultatīva institūcija, kuras mērķis ir mazināt sistemātisku finanšu krīžu iespējamību un sekmēt iespējamu finanšu krīžu vadību un pušu darbību koordināciju iespējamas finanšu krīzes gadījumā», un īsā laikā pirms «Parex» pārņemšanas tās trīs izveidotāji šaurā lokā bija tikušies vismaz trīsreiz, lai, kā norādīts Valsts kontroles atzinumā, «apspriestu jautājumus par iespējamiem pasākumiem, kādi jāveic banku krīzes situācijās, un par atbalstu «Parex bankai»».

Un vienalga — Latvijas Banka stūrgalvīgi palika pie sava: nekādas Ilmāra Rimšēviča runas valdības sēdē nav bijis, un cauri. Nācās vien rakstīt oficiālu pieprasījumu Marekam Segliņam: «Segliņa kungs, šā gada 22. janvārī laikraksts «Diena» publicēja interviju ar Jums, speciāli norādot, ka intervija ir tieši ar amatpersonu — iekšlietu ministru. Šajā intervijā Jūs kā iekšlietu ministrs un Ministru kabineta loceklis saistībā ar «Parex bankas» pārņemšanu un attiecīgo Ministru kabineta 2008. gada 8. novembra sēdē pieņemto lēmumu sniedzāt informāciju, ka «tiešām šaubas bija līdz Ilmāra Rimšēviča runai valdībā. Tad, kad norunāja Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs, es sev pieņēmu lēmumu, kā es balsošu».

Esmu saņēmis Latvijas Bankas valdes priekšsēdētāja Māra Kāļa rakstisku informāciju, ka «Latvijas Bankas prezidents Latvijas Republikas Ministru kabineta 2008. gada 8. novembra sēdē nav uzstājies ar iepriekš gatavotu runu vai izvērstu informāciju». Līdz ar to lūdzu Jūs sniegt atbildi, vai Jūs kā iekšlietu ministrs minētajā intervijā laikrakstā «Diena» esat paudis nepatiesu informāciju vai arī kā citādi varat izskaidrot aprakstīto pretrunu.»

Ministrs arī oficiālā atbildē palika pie sava: «Apliecinu, ka intervijā laikraksta «Diena» žurnālistei Inārai Eglei, kas tika publicēta laikrakstā 22. janvārī ar nosaukumu «Mēs esam gatavi saņemt novērtējumu», paudu patiesu informāciju par savu kā iekšlietu ministra apsvērumu lēmuma pieņemšanā «Parex bankas» pārņemšanas jautājumā.»

Tātad — kā īsti bija? Kam ticēt, kam ne? No citiem izšķirošās valdības sēdes dalībniekiem skaidrs nekļuva gandrīz nekas. «Es taču jums nevaru teikt. Tas bija slēgtā valdības sēdē,» faktiski uz katru jautājumu par lēmuma pieņemšanas apstākļiem atbildēja ministrs Kaspars Gerhards — un šajā pozīcijā viņš nebija vientuļš. Tikai ilgi un mokoši apkopojot dažādas izteikumu druskas, kļuva skaidrs, ka Ilmāram Rimšēvičam nav bijusi viena vienlaidus runa, toties sēdes gaitā viņš teju desmit reižu traucies kājās, lai ļoti emocionāli un plaši izteiktu savu viedokli par dažādiem jautājumiem.

Kādu tieši viedokli? (Latvijas Banka to, kā atceramies, atklāt nez kāpēc nevēlas.) Tikai daudzus mēnešus vēlāk, kad beidzot runīgāks kļuva tas pats Mareks Segliņš, atklājās, kāpēc Latvijas Banka šo informāciju ir tik rūpīgi slēpusi: «Todien pēc Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča ļoti uzstājīgas un, var pat teikt, histēriskas prasības un teikšanas, ka valdība tad būs pilnīgi nejēgas, ja tā izdarīs, netika uzlikti ierobežojumi naudas izņemšanai. Un es ar pilnu atbildību (vai tas būs prokuratūrā vai kur — man ir 30 līdz 40 liecinieki) varu teikt: mēs neuzlikām šos ierobežojumus pēc Ilmāra Rimšēviča kategoriska uzstādījuma un stāstīšanas pat tādā spiedzošā balsī, un es nobrīnījos, jo Rimšēvičam ir ļoti izturēta balss, un izrādījās, ka tad, kad viņš ir iekarsis, šī balss kļūst spiedzoša. Un bija uzstādījums, ka nedrīkst uzlikt ierobežojumus. Es atceros pat, kā viņš teica. Tas esot kā rokai uzlikt žņaugu, un kā mēs tad nesaprotot, ka tad, ja tas žņaugs ir uzlikts, roka atpūs un nokritīs. Un, ja mēs tā izdarot, ja mēs liekot ierobežojumus naudas izņemšanai, tad varot to banku klapēt ciet jau sestdien. Jo tas nozīmējot, ka banka būs ciet šā vai tā.

Man bija grūti piekrist Rimšēvičam, jo tās dienas rītā mēs, Tautas partijas ministri, bijām Finanšu ministrijā sanākuši kopā un runājām, kā mēs rīkosimies. Mums no rīta vēl nebija pārliecības — pārņemsim banku vai ne. Tas palika atvērts jautājums. Bet skaidrs bija: ja mēs banku pārņemam, jāuzliek ierobežojumi naudas izņemšanai. Es vairs neatceros — 20 vai 50 tūkstoši, bet katrā ziņā ierobežojumi. Un tai rīta sanāksmē piedalījās vairāki ministri, ne tikai mēs. Mēs vēl saņēmām nākamajā nedēļā ļoti lielu kritiku no savējiem Tautas partijas cilvēkiem, kāpēc neuzlikām [ierobežojumus].

Bet mani kā cilvēku, kas tik labi neorientējas banku lietās, Ilmārs Rimšēvičs, Latvijas Bankas prezidents un pirms tam daudzus gadus viceprezidents, studējis Amerikā un valstī visādā ziņā respektēts cilvēks, pārliecināja par šādu rīcību, kas man joprojām šķiet nepareiza. Bet tajā dienā es domāju — nu, jā, es tomēr neesmu tik liels speciālists banku lietās. Ja Latvijas Bankas prezidents pieprasa, un es domāju, ka lielākā daļa ministru noticēja. Kurš tad vēl var konsultēt un kuram vēl var uzticēties? Nu, kam vēl?

FKTK var pārmest to, ka viņi, iespējams, par vēlu reaģēja. Viņi gan stāsta, ka «Parex» viņiem līdz pat beidzamajam nerādīja īstos ciparus — ka viņiem tās ziepes ir tik lielas. To nevar pārmest Rimšēvičam — banku uzraudzību. Šī funkcija ir FKTK. Un tas, ka mēs atjēdzāmies tik tuvu pie bedres, tas pārmetums ir FKTK, bet naudas izņemšana — tas ir Rimšēvičam. Lai viņš to skaidro…»

Pie naudas aizplūšanas no «Parex» un Latvijas Bankas īpatnajiem skaidrojumiem par šo tēmu mēs vēl nonāksim, bet šis uz kopējā fona niecīgais noklusēšanas un melu labirinta stūrītis uzskatāmi parāda, cik grūti ir kaut ko precīzi noskaidrot par bankas pārņemšanas procesu. Tiesa, papildu meliem vēl ir arī totālā slepenība, bet par tās reālajiem noteicējiem — nākamajā sērijā.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

19.08.2017
Ienākt apollo.lv