«Parex» noslēpumi: 9. Dažas vēstulītes — un lieta darīta Attēlu galerija

Apollo
0 komentāru

Šajā sērijā mēs publiskojam dokumentus, kas, spriežot gan pēc iesaistīto amatpersonu izteikumiem, gan pēc citiem avotiem (piemēram, «neizkastrētā» Valsts kontroles atzinuma), bijuši oficiālais pamats «Parex bankas» pārņemšanai — ne vairāk, ne mazāk.

«Parex bankas» pārņemšanai veltītā Valsts kontroles ziņojuma 266. punkta trešais apakšpunkts šā dokumenta oficiāli izplatītajā versijā izskatās tikpat dīvaini kā neskaitāmi citi: «Ministru kabinets pieņēma lēmumu par valdības atbalsta sniegšanas nepieciešamību «Parex bankai» bez izvērstas analīzes par «Parex bankas» ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību, jo vienīgā informācija, kas pamatoja lēmuma pieņemšanu, bija: 266.3.1. (Informācija dienesta vajadzībām); 266.3.2. (Informācija dienesta vajadzībām).»

Ziņojuma pilnais variants dod nedaudz lielāku skaidrību: izrādās, pirmajā apakšpunktā pieminēta Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītājas Irēnas Krūmanes vēstule, «kurā netika sniegtas kopējās sanācijas izmaksas, norādīti nepieciešamie līdzekļi, lai novērstu «Parex bankas» iespējamo bankrotu, atjaunotu maksātspēju un apmierinātu kreditoru prasības», bet otrajā — Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča vēstule, «kurā nav sniegta detalizēta situācijas analīze vai prognozes par to, kādas sekas valsts finanšu sistēmai atstātu «Parex bankas» bankrots». Un tas arī faktiski viss.

Šodien mēs publiskojam abas šīs vēstules, un daudzus droši vien var izbrīnīt fakts, ka šie dokumenti acīmredzot tiešām ir bijusi nopietnākā informācija, uz kuras pamata pieņemts vismaz miljardu latu vērtais lēmums par «Parex bankas» pārņemšanu. Valsts kontrole to piemin kā «vienīgo informāciju, kas pamatoja lēmuma pieņemšanu», un arī Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītājas vietnieks Jānis Brazovskis apliecina, ka «nebija simtiem lapu prezentāciju», lai gan «informācijas lēmuma pieņemšanai bija pietiekami».

Pietiekami kam? Finanšu un kapitāla tirgus komisijas un Latvijas Bankas vadībai, kā arī finanšu ministram Atim Slakterim, kurš lielākoties neprotokolētās (tā vismaz šķiet tā laika premjeram Ivaram Godmanim) sarunās ar «Parex bankas» saimniekiem pavadīja vairākas dienas (un naktis)? Jā, ļoti iespējams. Bet pārējiem Ministru kabineta locekļiem? Daži (piemēram, toreizējais iekšlietu ministrs Mareks Segliņš) atklāti apgalvo, ka neesot taču nekādi banku eksperti; izrādās pat, ka dažam labam no viņiem (piemēram, aizsardzības ministram Vinetam Veldrem) joprojām nav zināms pat tas, ka Latvijas Banka jau labu laiku nenodarbojas ar komercbanku uzraudzību: «Man un maniem kolēģiem bija ļoti daudz jautājumu — kas, kāpēc, ar ko tas var beigties, kas notiek, ja nepārņem, kas notiek, ja pārņem un paralēli pārdod. Daudz jautājumu. Ne uz visiem uzreiz bija atbildes. (..) Ne man spriest, jo Aizsardzības ministrija ar šiem jautājumiem nenodarbojās, ar to nodarbojās šīs divas institūcijas tiešā veidā un Latvijas Banka netieši. Latvijas Banka ir visu citu banku uzraugs. (..) Ja mēs nepaļausimies uz Latvijas Banku, uz kādiem tad var paļauties? Mēs jau visu apšaubām, noliedzam, tas mums diemžēl ir raksturīgi. Ir šīs oficiālās institūcijas slēdziens un tā…»

Vai tiešām nebija nekas cits, tikai šīs dažas lapiņas? Šis tas jau bija — vēl dažas lapiņas. Oficiāli — nekā cita: valdībai netika iesniegti nekādi ja ne precīzi, tad vismaz detalizēti aprēķini, nekādi izsvērti notikumu attīstības scenāriji, taču miljardu vai pat vairāk vērtie līgumi vienalga tika pieņemti, izsakoties Ata Slaktera vārdiem presē, «nepamirkšķinot ne aci».

Taču, protams, notika kas būtiski vairāk, par ko mums šie dokumenti nesniedz nekādu skaidrību. Kad un kā atbildīgās amatpersonas sāka nojaust par «Parex» problēmām? Kā īsti sākās un beidzās bankas pārņemšanas process? Kā tika pieņemti izšķirošie lēmumi. Par to — turpmāk.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

22.11.2017
Ienākt apollo.lv