Pasaules futbola rallijs

Apollo
0 komentāru

Pasauli apskrien jaunas ziņas. Blaters (pats FIFA prezidents!) paziņo, ka atkarībā no FIFA komisijas lēmuma Zidānam par incidentu ar Materaci var atņemt «Zelta bumbu» – pasaules čempionātu labākā futbolista (vai tad vērtīgākais nav arī labākais?) balvu.

Pasaules futbola rallijs

Foto: EPA-AFI

(Nobeigums Sāk. skat. vakar)

Atceramies ne vairs tik jaunas ziņās, taču tās čempionāta un futbola vēsturē palikušas kā granītā iecirstas: tiesnesis Valentīns Ivanovs (Holande – Portugāle), Blateraprāt, pats pelnījis dzelteno kartīti, jo sabojājis šovu! Šī ziņa knapi bija apskrējusi pasauli, kad līdz šim tik modrais FIFA tiesnešu mundiera pucētājs un sargātājs jau publiski atvainojās Ivanovam. Kā te lai neatceras veco anekdoti par ziloņu futbola maču ar skudru izlasi. Pēc spēles ziloņu kapteinis atvainojies par sabradātajām skudrām, uz to pēdējo kapteinis atmetis ar roku: neņem galvā, vecais, mēs arī šodien spēlējām ļoti rupji... Ja Ivanovs šajās sišanas, grūšanas, turēšanas, apelācijas un simulācijas pārpilnajās 90 minūtēs nevarēja savaldīt abas komandas ar 16 (!) kartītēm, četrām – sarkanajām, tad kā var runāt par kaut kādu šovu? Labi, ka šis futbola tesiņš nebeidzās ar atklātu masveida izkaušanos. Ivanovs nedzirdēja Blatera atvainošanos tāpat kā tās samītās skudras, jo jau atradās Maskavā un paziņoja par savas starptautiskā tiesneša karjeras finišu.

Lai nu kam, bet FIFA prezidentam, kurš vēl savos ģenerālsekretāra laikos bija tiesnešu kurators, vairāku spēles noteikumu izmaiņu autors utt., būtu jāzina tas, ka rupjas, nevadāmas spēles vaininieki ir pilnīgi atšķirīgi un speciālistam nav grūti konstatēt īsto vainīgo: tas ir vai nu zemas kvalifikācijas, liberāls vai bailīgs tiesnesis, vai arī vienas vai otras komandas futbolisti, kas laukumā rīkojas ar devīzi: mēs nespēlēsim, bet arī jums neļausim! Un iet vaļā visi aizliegtie paņēmieni. Tad tiesnesim neatliek laika kartīti ielikt kabatā, kad tā jau jārāda atkal. Galvenais un sliktākais ir tas, ka šīs spēles provokatori, atbildētāji un izpildītāji nesaņēma nekādas publikas sankcijas vai nosodījumu no FIFA, izņemot formālo sodu par kartītēm.

Dīvainais čempionāts

Runājot par tik populāro un daudz zelēto futbola tiesāšanas tēmu, jāteic, ka šis čempionāts bija visai neparasts vai dīvains. Starp astoņām labākajām komandām iekļuva Vācija, Itālija, Argentīna, Anglija, Portugāle, Brazīlija un Francija, un saskaņā ar FIFA noteikumiem šo valstu tiesneši zaudēja tiesības vadīt turpmākās spēles. Ukrainai sava tiesneša nebija, taču aiz borta palika pieci no deviņiem Eiropas tiesnešiem, ieskaitot Merku (Vācija), Roseti (Itālija), Pulā (Francija) un Pollu (Anglija). Bet argentīnietis Elisondo (1963) sarakstā palika, teicami novadīja čempionāta atklāšanas maču, vēl trīs turpmākos un kā vienīgais pasaulē tiesāja gan atklāšanas, gan finālspēli, savu piekto visā turnīrā.

Sanāca tā, ka pusfinālā starp četrām Eiropas izlasēm nebija neviena cita kontinenta pārstāves un pie tiesāšanas tika tie arbitri, kas populāri Dienvidamerikā, Āzijā u. c. Bet Eiropas klubu vai čempionātu spēlēs mēs viņus neredzam, tāpēc nepazīstam. Dabiski, ka šie tiesneši futbola noteikumus izprot atbilstoši sava kontinenta futbola specifikai. Jā, bija atsevišķas spēles, kurās arbitri (arī no Eiropas) redzēja to, ko no malas nevar ne saskatīt, ne saprast, – pamatotus, bet nepiešķirtus, tāpat arī nepelnīti piešķirtus vienpadsmit metru un citus sitienus.

Varēja manīt, ka pašplūsmā aizlaista FIFA kādreiz tik enerģiski un radikāli iesāktā cīņa pret simulantiem un vārtīšanos laukumā gandrīz pēc katra kontakta. Tagad galvenā vērība tiek veltīta (sen bija laiks!) elkoņu un roku pielietošanai cīņā par gaisa bumbām, lēcieniem ar vienu vai abām kājām pretinieka kājās, vainīgajiem aizbildinoties ar «cīņu par bumbu». Taču jaunākie norādījumi par sodāmu darbību liek uzskatīt jebkuru sitienu pa bumbu (no muguras, sāniem u. c.), skarot kāju, un jebkuru kontaktu (sitienu) ar kāju, skarot (spēlējot) arī bumbu.

Apbrīnoju preses un TV komentētājus

Dīvaini, ka krievu prese uz karstām pēdām atbalstīja Blatera nostāju Ivanova tiesāšanas sakarā, gandrīz ar zemi nolīdzinot savas zemes un sava futbola vienīgā pārstāvja darbību Vācijā. Taču pēc Blatera atvainošanās sāka pavisam citu dziesmu – Ivanovu lika mierā, toties jau pirms finālspēles sāka īpaši gānīt Elisando. Gānīja tā, ka nepatīkami bija lasīt. Cita starpā, kāds Rabiners «Sport Express» slejās izdarījis secinājumu, ka dažādās pusfināla (!) spēlēs «sešdesmit seši tūkstoši tribīnēs krākuši no garlaicības», ka Zidāna aiziešana no laukuma pēc sarkanās kartītes saņemšanas esot finālspēles vienīgais un galvenais ievērības cienīgais notikums.

Šie secinājumi ļoti sasaucas ar popularitāti un autoritāti zaudējušā bijušā trenera Oļega Romanceva izteikumu, ka nākamā Krievijas izlases galvenā trenera slavenā holandiešu speciālista Gūsa Hidinka vadībā Austrālijas vienība pasaules čempionātā spēlējusi «taktiski primitīvu» futbolu. Redzat, cik atšķirīgi ir speciālistu vērtējumi, bet mēs, cienītāji un fani, gribam, lai visas pasaules tiesneši domātu, izprastu un spēles vadītu vienādi un turklāt mums pa prātam. Vai arī lai paliek nesaprastas tās spēles, kurās mēs veltīgi, taču apbrīnojami spītīgi meklējam loģiku, likumsakarību u. c. kritērijus, kādu sporta spēlēs nekad nav bijis un, paldies Dievam, nekad arī nebūs. Priecāsimies un pieņemsim šo spēļu rezultātus.

Ne televīzijā redzētās sešdesmit spēles, ne tās četras, ko savām acīm skatīju zem Vācijas debesīm, nedod man tiesības analizēt komandu meistarību, sagatavotību vai taktiku. Jo neesmu ne bijušais spēlētājs, ne treneris. Tāpēc apbrīnoju Krišjāņa Kļaviņa izteikumus televīzijas komentāros par trim atbalsta pussargiem, par to, ka futbolā kāds spēlē «zem uzbrucējiem». Jaunais censonis patiešām apstiprina, ka savā dzīvē nav pabeidzis nevienu tiesneša semināru un praktiski notiesājis tikai vienu spēli. Žēl. Jo līdz šim apstiprinājis arī noteikumu nezināšanu.

Gods un slava veterāniem

Ne tikai daži, bet daudzi uzskata, ka šī čempionāta līmenis nebija visai augsts. Bija atsevišķas augsta līmeņa spēles (Brazīlija – Francija, Vācija – Itālija, fināls u. c.), taču skeptisko reālistu argumentus pamato arī tas, ka tādas zvaigznes kā Zidāns, Anrī, Figu, Bartēzs, Bekhems un citi, kuru spožums visspilgtākais bija jau pirms vairākiem gadiem, arī šajā gadā bija labākie savās komandās, bet Zidāns – pat visā turnīrā. Gods un slava veterāniem! Francija, piemēram, bija turnīra vecākā komanda, ko atsvaidzināja tikai Riberī, bet kā šī komanda spēlēja! Mačs ar Brazīliju varētu būt čempionāta fināls.

Un tieši tāpēc negribējās ticēt, ka pēc uzvaras pār Brazīliju Francija iespēs spēlēt vēl labāk. Brīnums, bet tomēr spēja, un tikai Zidāna neprognozējamā un nekādi neattaisnojamā rīcība noveda Franciju pie zaudējuma. Pagarinājuma otrajā pusē itālieši bija bezspēka panikā, franči viņus «vazāja» pa laukumu. Zidāns varēja atlikušās minūtes kaut uz vienas kājas stāvēt, itālieši tik un tā viņu vaktētu, aplenktu, un citiem «zidāniešiem» atbrīvotos lauks manevriem un kombinācijām. Taču Zidāns aizgāja, un franču spēle saplaka kā gaisu izlaidusi bumba. Par Zidāna lomu vienpadsmit metru izpildē pat nav ko diskutēt – tā ir un būtu nenovērtējama. Itālija sāka mierīgi, bet droši, uzņemot kursu pa augšupejošu līkni. Līdz finālam vieni (!) zaudēti vārti. Bufons – augsta klase, Pirlo – vēl augstāka. Čempionātā piedalījās astoņi «Juventus» spēlētāji, taču neviens no viņiem nevienā spēlē nelikās ne noguruši, ne liktenim nolemti sakarā ar čempionu komandai draudošo izslēgšanu no augstākās līgas korupcijas skandāla dēļ. Bez tam tikai trenera Marčello Lipi (žēl, ka viņš no izlases aiziet!) nopelns ir tas, ka izlasē bija labākie pārstāvji no visiem, arī ne sevišķi populārajiem klubiem (no «Palermo» – četri, vēl no «Udinese», Fiorentina» u. c.).

Ļoti interesantu prognozi par fināla iznākumu izteica Karlheincs Rummenige, slavenais vācu futbola veterāns: «Ceru, ka uzvarēs Itālija, bet domāju, ka Francija...» Trezegē trāpījums vārtu pārliktnim pēcspēles vienpadsmit metru sitienu izpildē bija maģiski simbolisks. 2000. gada Eiropas čempionātā Holandē finālspēlē francūži bija bezcerīgu zaudētāju lomā, taču pēdējās minūtēs Trezegē bija tas, kurš tika uzmainīts un iesita pēdējo naglu Itālijas zārkā. Mēs ar Andžānu toreiz sēdējām itāliešu vārtu tuvumā un ļoti labi redzējām šo emocionālo mirkli. Un, lūk, pēc sešiem gadiem līdzīga situācija, tikai pasaules čempionātā. Tie paši finālisti, tas pats uzmainītais Trezegē, tikai šoreiz viņam jātrāpa vārtos no vienpadsmit metru atzīmes. Nekā, vienīgi Trezegē asaras...

Vācija, Brazīlija, Anglija

Par Vācijas trešo vietu nav ko bilst, jo mājinieki pierādīja, ka būtu arī fināla cienīgi, ka Jirgens Klinsmans ir treneris, taču nonācis Amerikas atkarībā (gan sieva, gan viņš pats dzīvo ASV, un skaidrs, kas ir ģimenes galva un kas tikai kakls) un pats atteicies no dzimtenes izlases. Kāpēc Vācija netika finālā, par to, Anatolija Kreipāna iemīļotajiem vārdiem runājot, pastāstīšu mazliet vēlāk.

Brazīlija. Speciālistu (un arī nespeciālistu) vairākums pamatoti uzskatīja brazīliešus par čempionāta favorītiem. Bet kāpēc gan ne – tāda zvaigžņu buķete sen nebija salasīta. Un, ja grupu turnīrā brazīlieši guva maksimālos deviņus punktus, vārti – 7:1, kāpēc gan celt trauksmi? Pieliksim, cik vajag, skatoties, kādi būs pretinieki! Smaidi, pašpārliecinātība, ap divdesmit tūkstošiem skatītāju treniņā, autogrāfi, filmēšanās, fotografēšanās, dziesmas un dejas. Tas nekas, ka Ronaldinjo spēlēs neierastā postenī, ka viņu pastāvīgi «krampēs» no divām pusēm, ka vēlāk viņam izrādīsies vislielākais kļūdu skaits piespēlēs – četrdesmit četras! Laikam jau francūžu treneris Raimons Domeneks iedvesa savējiem, ka brazīlieši ir apspēlējami, jo īpaši, ja izdosies neitralizēt Ronaldinjo, Kakā un Ronaldo, kurš kļuvis par astoņiem kilogramiem smagāks nekā bija 2002. gadā, taču Ronaldo nedrīkst dot brīvu skrējienu, tad būs arī sitiens. Bet pats Pareira malā atstāja lielo un ātro Adriano, mazo, bet ātro tehniķi Rubiņjo. Nebija taču noslēpums, ka ne Kafu (36!) ne Roberto Karloss (33) nevar spēlēt labāk, kā spēlēja 1994. vai 2002. gadā. Un to visu Domeneks malā, Zidāns, Riberī un Anrī laukumā izmantoja. Maksa par reklāmu – citādi grūti nosaukt Brazīlijas izgāšanos.

Anglija. Apsūbējušais spožums. Bekhema un Ouena traumas, taču arī vesels Ouens bija tikai tāds pusouens vien. Garais nekoordinētais Kraučs, angļu galvenā trenera Eriksona mīlulis – ne mazāk. Pasaules trešais futbolists (starp Ronaldinjo un O'Eto) Lempards no «Chelsea» – ēna un noslēguma sitienu neveiksminieks. Kronis visam – trīs kļūdas pieciem vienpadsmit metru sitējiem pret Portugāli... «Es nezinu, kā to izskaidrot,» sašauts TV ekrānā izskatījās zviedrs Eriksons.

Vācijā veterāni nospēlēja pāri savai galvai, bet jaunās zvaigznes (18 – 22 g.) tā arī neiemirdzējās. Jaunie vai nu netika laukumā, vai arī spēlēja tik maz, ka nespēja iekarot vadošās pozīcijas. Sevi apliecināja vienīgi vācieši Podoļskis un Šveinšteigers. Rūnijam bija trauma, pēc tam noraidījums. Ronaldu (Portugāle) iemantoja simulanta neslavu, centās ļoti, taču ne rezultatīvi. Bet argentīniešu brīnumbērns (18), kas jau kuro gadu spēlē klubā «Barcelona», neiemantoja trenera uzticību. Eiropas futbolistiem, arī horvātam Krančāram, spānim Torresam un citiem ir iespēja sevi parādīt 2008. gada Eiropas čempionātā, bet pēc tam jau būs jāsāk gatavošanās nākamajam pasaules čempionātam.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

Apollo E-veikali

22

2014. gada 22. decembris

Vārda dienas

SaulvedisSaule, Saulīte, Saulstarīte, Saulstars, Saulvija, Donis

Apollo Izglītība

Laika ziņas

Vairāk
Skaidrs
Rīga pašreiz −1 ℃
Skaidrs

Vējš: 3 m/s

Saule lec: 09:00
Saule riet: 15:44
Dienas ilgums: 6:44

Apollo Tūrisms

Valūtu kursi

22.12.2014
Ienākt apollo.lv