Pasaules Valdnieks

Apollo
0 komentāru

Runā, ka Pasaules Valdnieks ir reāla un joprojām dzīva vēsturiska personība, kas bieži viesojas Rīgas centrā, nesavtīgi daloties ar cilvēkiem savā vēstījumā.

Kāds šoferis reiz neļāva braukt bez biļetes sešus miljardus gadus vecam vīram. Neviens no līdzbraucējiem nebija tik laipns, lai nopirktu viņam biļeti, visi klusi sēdēja, lūpas skopumā sakniebuši, it kā viņu nepazītu — tas gan klusos sēdētājus nekavēja pēc pāris dienām izklāstīt šo notikumu dažādu laikrakstu un interneta ziņu krātuvju slejās: «Pasaules Valdnieku izsēdina no maršruta taksometra!»

Vecais vīrs nosprieda, ka laikam jau šajā pārvietošanās līdzeklī viņu neviens nepazīst un devās uz turieni, kur viņu pazīst itin visi, proti, uz vilcienu, kur nekad nav jāpērk biļete, ar ko arī laimīgi nokļuva Rīgas stacijā, no turienes devās pie Mildas, kur sacīja īsu un kaismīgu runu, kas veltīta sabiedrības integrācijas problemātikai.

Pēc tam viņš ieradās Universitātes galvenajā mājā, kur kārtējo reizi ieslīga garā sarunā ar manu niecību. Viņa vārds ir Pasaules Valdnieks, īstais Ādams, Visuma radītājs, prāta Gaisma un «maķenīt dīvainis», kā viņš pats apgalvo.

Pasaules Valdniekam ir debesu izcelsme, bet viņš atrodas tepat uz zemes. Īstenodams svētā muļķa misiju, viņš ielaužas publiskajā telpā, vienlaikus anulēdams laika un telpas kopsakarības.

Izvērtējot Rīgā sastopamo līdzīga gara lidojuma cilvēku sarakstu, jāsecina, ka neviens no pārējiem pat daļēji neatbilst Pasaules Valdnieka līmenim nedz tekstuālā snieguma, nedz vizuālā veidola ziņā. Rokā viņam vienmēr ir pamatīga koka milna — nopulēta no nēsāšanas, tā gludi spīd uz pleca; parasti kalpodama par rokturi balti zilam stikla šķiedras tīkliņam, kurā saliktas avīzes un dažādi informatīvi materiāli, piemēram, par bezmaksas zālēm vai vēlēšanām.

Milna patiesībā ir vadžra, ko savulaik gudrais Tvaštars pagatavoja dievam Indrām, lai viņš ar to nogalētu dēmonu Vritru. Tas nav kaut kāds pipeļštoks — idealizēts fallisks vīrišķās sākotnes un aktivitātes simbols. Pasaules Valdnieka milna ik dienas iešķeļ paurus neskaitāmiem dēmoniem un daudz prastākiem pretiniekiem, kas slaistās pa Āgenskalna nomalēm un Centrālās Stacijas apkaimes ūķiem.

Savukārt zili balti sarkanais tīkliņš ir visu pasaules kontinentu materiālās kultūras vienotības simbols, proti, jebkurā valstī vienmēr sastopami ļaudis, kuri šādās somās, tīkliņos un maisos pārvieto dažādas mantas.

Es ticu, ka kādreiz — un šis laiks noteikti pienāks — no kaut kurienes atbrauks kuģis un atvedīs daudz tīkliņu, kas būs pilni ar visādiem labumiem. Vismaz Pasaules Valdnieks apgalvoja, ka šāda ticība ir pamatota. Pār vadžru pārmestais tīkliņa rokturis iztālēm izskatās kā Lielvārdes jostas fragments.

Pasaules Valdnieka sirmie mati un bārda pauž viņa saikni ar slēpto Būdu, un viņa biedējoši valdzinošais — Rūdolfs Otto sacītu: numinozais — izskats jebkuram niekkalbim atgādina, ka laiks mest pie malas bezjēdzīgo rosīšanos un nostāties uz dharmas ceļa.

Rakstot šīs rindas, es jau dzirdu aiz muguras izskanam skeptiķu nievas, ka Pasaules Valdnieks ir parasts trakais un tādu kā viņš esot daudz, bet viņa klejojumi pa Rīgu drīzāk liecinot par postpadomju psihiatrijas problēmām, nesakārtotu vecu ļaužu aprūpi vai traģēdijām, kas piemeklējušas daudzus pusmūža cilvēkus, mainoties valsts iekārtas modeļiem.

Taču šādu argumentāciju iznīcina Pasaules Valdnieka veselīgais pragmatisms. Pirmkārt, pēc virknes cēlu un patētisku apgalvojumu Pasaules Valdnieks nekad neaizmirst atgādināt, ka tie ir «dīvaini un jocīgi» — it kā atceļot pats savu sacīto, viņš norāda, ka viņa izteikumi ar loģisku nepieciešamību prasās pēc kāda papildus verifikācijas mehānisma, proti, sarunas biedra refleksijas.

Otrkārt, Pasaules Valdnieks labi apzinās, ka daļu no viņa sacītā izraisa tīri fizioloģiskas organisma norises, piemēram, viņa stāsts par to, kā viņš paradīzē mielojies ar medaļu un baltmaizi, tiek saistīts ar vakardienas izsalkumu, bet reminiscences par kādreizējo laimīgo dzīvi kā Ādamam kopā ar Ievu tiek apvienotas ar kvēlu lūgumu «atvest šurp kādas meitenes».

Kad es beidzot atvedu meitenes, Pasaules Valdnieks iekliedzas, ka nevarot nolikt galvu uz ežiņas bez pežiņas, un sāk jautri skandēt tautasdziesmas, turklāt meitenes nebūt negrasās mukt, vienīgi kautri pagriež sānis daiļos vaigus, lai izvairītos no apjomīgajiem siekalu šļācieniem.

Treškārt, Pasaules Valdnieks visus savus izteikumus pamato ar faktiem, bet to atlase, kā tas labi zināms akadēmiskajās aprindās, parasti ir subjektīva norise, indivīdam izlemjot, ar kuru no pētniekiem kopā kļūdīties.

Neapšaubāmi, Pasaules Valdnieka galvā atrodas pilns reliģiju un pasaules uzskatu komplekts, taču tas viņa sarunas biedriem kā mirstīgām būtnēm pieejams tikai fragmentāri.

Izmetis atziņu par savu pirms-Ādama eksistenci, viņš pamanās nolamāt krievus un žīdus par to, ka tie iztraucējuši saldo dzīvi paradīzes dārzā, taču neaizmirst pieminēt, ka Latviju klāj enerģētisks tīklojums, kura sākums atrodas senajā baltu svētvietā Rāmavā.

Šāds fenomens paviršam vērotājam var likt iedomāties, ka Pasaules Valdnieka uzskati izriet no vājprāta, un jau padomju psihiatrijā savulaik tika ieviests tāds termins kā «metafiziskā intoksikācija». Lai gan tas tika piemērots kā formāla diagnoze, apkarojot dažādu reliģiju ticīgos, tomēr nelietīga diagnozes valkāšana vēl nebūt neliecina par tās nepatiesumu.

Cilvēks ar materiālistisku pasaules uzskatu varētu domāt, ka Pasaules Valdnieks kā metafiziski intoksicēta persona ir hrestomātisks piemērs jebkuras reliģijas saistībai ar psihisku saslimšanu, un pret šādu ieskatu neko daudz nevar iebilst, jo lielākoties tas ir patiess.

Taču, no otras puses, Pasaules Valdnieka fenomens vērtējams kā īstas un dziļas mistiskas pieredzes uzplaiksnījums — apjēdzot savu personīgo miljardiem gadu ilgo eksistenci, Pasaules Valdnieks ir pārspējis savu pašreizējā veidola informatīvās iespējas, turklāt tās ir nesamērojamas ar viņa klausītāju prāta un atziņas potenciālu.

Īsts mistiķis nekad netiek atzīts, viņam neizbēgami ir jānonāk konfliktā ar sava laika valdošajiem uzskatiem, un apkārtējās sabiedrības neizpratne var kalpot ari par patiesīguma kritēriju.

Galu galā arī Muhameds savulaik sacīja, ka ir patiess Allāha pravietis tikai tādēļ, ka laikabiedri viņam veltīja tādu pašu kritiku kā iepriekšējiem praviešiem; par šādu atziņas pārbaudes veidu liecina arī daudzu padomju zinātnisko institūtu darbinieku atstāstīti mīti par to, kā viņi padzinuši kādu trako, kas klāstījis dīvainas idejas, bet vēlāk paši nonākuši pie analoģiskiem secinājumiem, bet to īsto autoru meklēt bijis jau par vēlu.

Pasaules Valdnieks ir galēji nesavtīgs, reiz viņš man iedeva pāris miljonus (tas nekas, ka nederīgos poļu zlotos), un es tāds neesmu vienīgais. Tiesa, viņš pieprasa upurēt arī sev, un lūdz iedot kādas vecas avīzes vai grāmatas, taču varat nešaubīties, tās agrāk vai vēlāk nonāks pie citiem Pasaules Valdnieka sarunu biedriem.

Atteikšanās iekļauties normālas sabiedrības dzīvē ir māksliniecisks akts, pašaizliedzīga viena cilvēka instalācija, kas grauj materiālisma kultūras ritumu. Nebūšu tik naivs, lai idealizētu Pasaules Valdnieka tekstuālo diskursu — man riebj gan viņa antisemītisms, gan rusofobija, un vēl jo vairāk izmisīgie mēģinājumi ar milnas palīdzību veikt manu personīgo transformāciju no žīda par ebreju.

Taču tās ir tikai kripatas no vēstījuma dzīlēm. «Es esmu īstais Ādams,» Pasaules Valdnieks iesaucas un rāda no vadžras un tīkliņa nēsāšanas sasprēgājušās rokas. «Es tev iedošu ābolu, Moišele,» iekliedzas Pasaules Valdnieks un gremdējas atmiņās par pasaules radīšanas laiku, kad viņš peldējies lotosa ziedlapiņām pildītā okeānā.

«Tajā templī mani negrib pazīt,» viņš nopeļ krišnaītu ēstuvi, pieminot, ka, tikai pateicoties viņam, Krišna palicis dzīvs Kurukšetras kaujas laukā. Satiekot Pasaules Valdnieku, mani katru reizi pārņem izjūta, ka viņa izteikumi būtībā neatšķiras no institucionalizēto reliģiju apgalvojumiem, un tikai vienpatība un pārmēra iedziļināšanās latvianpsycho tēlā, no kura vairs nevar atkāpties, liek pievērst viņam pastiprinātu uzmanību.

Iedomājos Pasaules Valdnieku pieklājīgās drānās sēžam modernā nekustamo īpašumu birojā vai arī kaut kādā baznīcas kūrijā. Nu un tad? Cilvēks ar oriģinālu un neparastu domu gaitu, droši vien apgalvotu viņa darbabiedri un darījumu partneri.

Reiz redzēju, kā Pasaules Valdnieku pie Saeimas sašņorē apsargs. Nē, nekas traģisks, tikai paveda mazliet uz Jēkaba kazarmu pusi, un teica, lai tinoties no šejienes, kamēr nav dabūjis dubinālu — ar steku paustu ētisku pamācību par uzvedību sabiedriskās vietās.

Nejēga pat neiedomājās, ka Pasaules Valdnieks ar savu vadžru varētu sagraut politiķu citadeles mūrus, bet pašus iztrenkāt kā savulaik zobenbrāļus Saules kaujā (ari viens no Pasaules Valdnieka darbiem).

Iepretim karaspēkam Pasaules Valdnieks nelika neko, pat ne sava gara spēku, viņš iztukšoja sevi, iežņaugdamies paveca vīra ķermenī. Visuma apjoms sarāvās līdz kaulu, gaļas un ādas čupiņai, kļūdams par tādu pašu nīcību kā apsargs.

Īpašais Pasaules Valdnieka spēks slēpjas nespēkā — viņam piemīt rituāli pareizas zināšanas, kā nolikt galvu uz ežiņas, un svarīgākais, ka galva tur tiek likta katru dienu. Jau sešus miljardus gadu.

Pasaules Valdnieks

Foto: Ilmārs Zvirgzds

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

21.10.2017
Ienākt apollo.lv