Pazemīgais Kalpotājs

Apollo
0 komentāru

Ikvienam rīdziniekam filma Tramvajs, vārdā kalpotājs saistīsies ar pazīstamām vietām un situācijām. To skatoties, galvā pašas no sevis nāk asociācijas un atmiņas par piedzīvotiem līdzīgiem brīžiem naksnīgās pieturās un dežūrtramvajos.

Iespējams, šī filma vienkārši ir tās idejas un scenārija autores Liānas Langas dzejolis, kurš radies nevis uz papīra, bet uz videolentes sadarbībā ar operatoru Gunāru Bandēnu un tās mūzikas autoru Hardiju Lediņu.

Atliek tikai fantazēt, kā tramvaja naksnīgie piedzīvojumi izskatītos, ja Latvijas kinoļaužu rocība atļautu filmēt uz īstās kinolentes, tomēr arī video formāts ļauj nolasīt kalpotāja ceļus gana izteiksmīgi.

It kā jau «nekas nenotiek». Cauri naksnīgai, aukstai Rīgai brauc mazs, gaišs tramvajs, uzņemdams nosalušos, pārstrādājušos, iereibušos braucējus, ņiprā tramvaja vadītāja izkomandē savus pļorzīgos pasažierus, palīdz izkāpt vajadzīgajā pieturā, uzkabina nomukušo tramvaja stangu un steidzas glābt tramvaju no ekstremālām avārijas  situācijām, kad mirgo lampiņas un tramvajs nezināma defekta dēļ ir noštopējies.

Tomēr šis «nekas», šādā koncentrācijā veiksmīgi samontēts un uz lielā ekrāna izrādīts, kļūst par «visu» — kādas savdabīgas paralēlās pasaules zīmju ekstraktu, kurā rituālā nenovēršamībā ar zināmām variācijām atkārtojas vieni un tie paši notikumi.

Nabaga braucēji malko alkoholu, saldi čuč, pabraukdami garām savai pieturai, svin tramvajā jaungadu ar dejām, šampanieti un akordeonu, uzsāk filozofiskas sarunas. Tie ir trūcīgi, par rītdienu nedroši rīdzinieki, kas atgriežas no vēlīniem darbiem, iedzeršanām, varbūt lepni aizgājuši no mājam pēc kārtējā ģimenes skandāla vai aizbēguši no vecākiem.

Šķiet, īsu brīdi pavadījuši mazajā, siltajā tramvajā viņi iz­kāps, un kāda tumša Rīgas nomale aprīs viņus. Par viņu eksistenci nepaliks cita liecība kā tās nedaudzās sekundes, kurās viņi pavīd uz ekrāna.

Līdzība ar Liānas Langas dzeju izpaužas filmas tēlainībā — dinamiskie, piesātinātie, dažbrīd palēninājuma spilgtinātie kadri atsauc atmiņā viņas dze­joļus grāmatā Iepūt taurītē, Skorpion!. Arī tramvaja pasažieriem «saruna viena — kaiju brēcieni, kucēnu smilksti, zīdaiņa pirmie smiekli», pustumsā redzam, kā «pilsēta netīro mēteli aizpogā», un ziemas beigās «melnē sniega čupas uz ietvēm, un cauri tām kustam pelēku vilnas šaļļu un trušādu kāšos».

Pamīšus kārtojas jestras un apcerīgas, mīlīgas un groteskas epizodes. Filmas vizuālā dzeja runā stiprāk pat par Liānas Langas un Pētera Brūvera dzejoļiem, kas tajā izskan. Nezinu, kā lai filmas uz­burto atmosfēru nosauc — murgs? Meditācija? Poētiskais video?

Skatoties filmu, manī gribot negribot eksplodē arvien jaunas un jaunas atmiņu epizodes — par reiz novērotu iereibušu vīreli, kurš, nevarēdams samak­sāt par braucienu tramvajā, uzdāvina konduktorei ābolīti un konfekti, par neuzveicamu miegu, agrā rītā atgriežoties no ieilguša dzertiņa, par mūžīgo aukstumu ziemīgajā Rīgā un pārkarsētajiem tramvaju sil­dītājiem.

Filmas pusmiegainā, pusnervozā atmosfēra ro­das no katrā īsajā kadrā noķertās personas nīgruma, apātijas, kautrīguma vai bravūras izpausmēm. Sko­pie mirkļi stāsta par miega badu, vientulību, aukstu­mu. Šķiet, daudziem no filmas varoņiem, izkāpjot no tramvaja, nebūs, kur iet.

Tramvajs kalpo kā zīme valsts rūpēm par savu iedzīvotāju labklājību — ar sagrabējušu inventāru un pacietīgu personāla dar­bu pilsētas transports var paglābt naktī daļu apkārt klīstošās tautas no nosalšanas un nomaldīšanās. Bet izraut viņus no nebeidzamā, murgainā nakts ceļoju­ma laikam nav iespējams.

Visas šīs asociācijas sasaista pazemīgo Kalpotā­ja vārdu ar Noasa šķirsta tēlu. Arī filmēšanas grupa acīmredzot ir bijusi pacietīga — pa drupatai savāku­si epizodes, kurās nerunīgie, no­slēgtie rīdzinieki pēkšņi dod kādu mājienu par to, kas norisinās viņu apņurcītajās dvēselēs.

Lai gan pēc filmas noskatīšanās šķiet, ka esmu atmodies no transa vai sma­ga sapņa, tās kopējā noskaņa vieš cerību — atmiņā paliek, ka kat­ru nakti visbīstamākajās stundās mazais, daudz cietušais, bet ņip­rais tramvajs godprātīgi kalpo sa­viem pilsētniekiem, piedāvādams viņiem iespēju beigu beigās no­nākt mājās vai vismaz atgādinā­dams par šādu iespējamību.

Un tievā stanga tramvaju savieno ar vadiem debesīs.

Kadrs no filmas «Tramvajs, vārdā Kalpotājs»

Kadrs no filmas «Tramvajs, vārdā Kalpotājs»

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv