Pazīstami cilvēki aicina nezaudēt ticību Latvijas nākotnei

Apollo
0 komentāru

Sabiedrībā pazīstami cilvēki valsts svētkos aicina Latvijas iedzīvotājus gan nezaudēt ticību Latvijas nākotnei, gan būt aktīvākiem, realizējot savas tiesības, bet svētku dienās, apmeklējot pasākumus, sajust pozitīvu noskaņu.

Pazīstami cilvēki aicina nezaudēt ticību Latvijas nākotnei

Foto: Evija Trifanova/LETA

Rakstniece Māra Zālīte aģentūrai BNS pastāstīja, ka patlaban par kopējo iedzīvotāju noskaņojumu un attieksmi pret valsti ir ļoti grūti spriest, turklāt katram arī valsts svētki nozīmē ko citu.

«Daži identificē valsti ar pašreizējo valdību vai arī vispār valsts vēsturi ar pašreizējo aktuālo situāciju, kas, protams, ir ļoti, ļoti skumji, pat traģiski,» viņa atzina. «Es piederu pie tiem, kas, visu notiekošo saprotot, izjūtot un pārdzīvojot, tomēr uztver valsti kā ļoti lielu vērtību savā dzīvē. Jo esmu bijusi klāt pie valsts atjaunošanas, izjutusi visu to milzīgo pacēlumu, to ideālismu un visu pozitīvo.»

«Man valsts ir arī ļoti ietilpīgs jēdziens. Šajā jēdzienā es ielieku ļoti daudzas mūžīgas vērtības — gan mūžīgo latviešu tautas vēlmi pēc pašnoteikšanās, to milzīgi atdevīgo cīņu par to, gan padomju laika iekšējo pretestību, kas izpaudās caur kultūru. Piemēram, kad domāju par šīm valsts svētku dienām, bieži vien domāju arī par Raini — viņš bija viens no brīvības cīņu iedvesmotājiem. Par visu latviešu kultūru, valodu, identitāti, kuras dēļ mēs esam valsti veidojuši. Toreiz mūsu varoņi, «Lāčplēši», par to dzīvību atdeva,» atgādināja Māra Zālīte.

Līdz ar to arī patriotisms būtu cilvēkos jāaudzina jau kopš bērnības, tieši tāpat kā citās jomās, arī šajā izglītojot. «Es pat negribu to saukt par patriotismu, bet iedot jaunam cilvēkam spēju novērtēt, kas noticis ar Latviju, ka tik ļoti daudz jūtu ir lolots pret Latviju, ko arī parāda kaut vai klasiskā latviešu literatūra. Ja cilvēks mācās tikai no ielas un no virspusējas ikdienas apziņas, viņš var arī neiemācīties saprast, kāpēc dzimtene ir vērtība, kāpēc jāciena savi vecāki, kāpēc tēvzeme ir dārga,» piebilda Zālīte. Tādēļ, viņasprāt, arī dažādas sociālas kampaņas vērtējamas pozitīvi, jo aktualizē šo jautājumu.

«Manuprāt, ja to neaktualizē, vispār par to nerunā, cilvēks zaudē vienu ļoti nozīmīgu personības aspektu. Manuprāt, tam jautājumam ir par maz uzmanības pievērsts gan skolā, gan droši vien arī ģimenēs, jo padomju laiks jau vēl turpinās cilvēku prātos un ir ļoti, ļoti daudz ko saputrojis galvās, cilvēki ir ar sajauktu vērtību sistēmu,» piebilda rakstniece.

«Protams, arī tas, ka vienā daļā sabiedrības vilšanās ir ļoti liela. Man šķiet, ka tas patriotisma trūkums tiek deklarēts kā zināma atriebība, kas it kā arī ir ļoti cilvēciski saprotams.»

Savukārt vēlējumā līdzcilvēkiem un visai Latvijas sabiedrībai Māra Zālīte aicināja nezaudēt ticību valsts nākotnei.

«Mans vēlējums ir nezaudēt ticību — nezaudēt ticību Latvijas nākotnei, lai gan mums pašlaik iet grūti, jo acīmredzot tieši šis grūtību periods mums savā ziņā palīdzēs kaut kā definēt būtiskākās lietas cilvēku dzīvē, no kurām viena tomēr ir dzimtā zeme. Tādēļ es novēlu lielu mīlestību cilvēkiem pret Latviju, kam pašlaik klājas grūti, un censties visiem spēkiem palīdzēt sev, viens otram un Latvijai,» uzsvēra rakstniece.

Savukārt sociālantropologs Roberts Ķīlis, runājot par patlaban sabiedrībā valdošo noskaņu, norādīja: sabiedriskās domas pētījumi liecina, ka attiecībā uz valsti kā zemi un vēl lielākā mērā uz reģionu vai lokālu vietu, no kuras cilvēks ir nācis, patriotisms ir visnotaļ augsts, cilvēki grib identificēties ar Latviju kā zemi vai vietu. Savukārt attiecībā pret valsti kā institucionālu veidojumu, kurā arī konkrētais iedzīvotājs darbojas kā pilsonis, sajūtas ir ļoti pretrunīgas, un lojalitāti šādā nozīmē pret valsti jūt divreiz mazāk iedzīvotāju.

«Tāda kā liela vilšanās vērojama, jo, tā kā parlamentārā iekārta ir pašorganizācijas forma, tā ir arī vilšanās attiecībā uz spēju kolektīvi darboties,» akcentēja pētnieks, atgādinot arī par salīdzinoši lielo iedzīvotāju skaitu (apmēram pusi), kuri atzinuši, ka vismaz uz laiku ir gatavi doties prom no Latvijas. Viņaprāt, tas parāda, ka patlaban Latvijā attiecības starp pilsoņiem un valsti «ir diezgan nopietni demontētas».

«Tā ir tāda diezgan izteikta nelojalitātes izpausme, kas liek domāt, ka cilvēkiem vajag noteiktu laiku attapties, sakārtot attiecības ar valsti vai arī ka viņi tuvākajā laikā vai īstermiņā neprognozē šeit sev spožu perspektīvu,» klāstīja Ķīlis, vienlaikus gan atzīstot, ka pietiekami daudz iedzīvotāju tomēr pašreizējos procesus uztver arī pietiekami pozitīvi vai vēsi.

Viņaprāt, sociālās kampaņas, kas aicina valsti nepamest, kā pilsoniska nostāja un tās paušana noteikti vērtējamas pozitīvi, cits jautājums, vai tām būs liela ietekme. Turklāt nepareizi būtu panākt cilvēku palikšanu valstī, negatīvā gaismā parādot aizbraukšanu. Patiesībā jautājums būtu jāuzdod, vai iedzīvotāji šeit sev redz pietiekami daudz iespēju.

«Iemeslus, kāpēc nebraukt, var noskaitīt pat tie, kuri brauc. Jautājums drīzāk ir par to, ka cilvēki nejūtas iespējoti, neredz šeit sevi kā varošus, kontrolējošus vai pozitīvu nākotni veidojošus,» viņš piebilda.

Tādēļ pareizāk būtu aicināt izmantot savas iespējas un tiesības, piemēram, ietekmējot lēmumus caur referendumiem. Uz to Ķīlis arī aicina savā vēlējumā iedzīvotājiem.

«Ir pienācis laiks tautai ņemt varu savās rokās, kas, pēc Satversmes, tai arī pienākas. Citādi pašreiz šī vara ir tā kā aizslīdējusi korporatīvās politikas ūdeņos,» minēja sociālantropologs.

Arī komponists Pēteris Vasks atzina, ka, viņaprāt, patlaban iedzīvotāji Latvijā pārāk daudz meklē vainu citos, neierosinot nekādus priekšlikumus un nepievēršot uzmanību tam, ko paši situācijas uzlabošanai var darīt: «Sāp sirds par tautas gļēvulību, par izpratnes spēju trūkumu. Viss tiek samests vienā putrā, vienmēr augstu pacelta savstarpējā apriešana un nesaskaņas. Jebkurā cilvēkā ir neizmantotas potences, bet mēs ar sevišķu iedvesmu čīkstam.»

Pēc komponista domām, šis iniciatīvas trūkums spilgti izpaužas arī, piemēram, darbā ar valsts budžeta veidošanu. «Visi tikai saka: dodiet mums! Bet nepajautā, ko es varu darīt,» vērojumos dalījās komponists, piebilstot, ka problēmās jau vainojami ne tikai politiķi.

«Protams, kauns ir par to, ka nav paveicies ar politiķiem, bet paši jau viņus pārvēlējam,» uzsvēra Vasks. Viņš pauda arī neizpratni, kā var pārvēlēt cilvēkus, pār kuriem krīt aizdomu ēna, un pieļaut, ka viņi ienāk vai atgriežas politikā.

Vasks arī sacīja, ka cilvēkos joprojām jūtama ietekme no okupācijas gadiem, kas «met lielu ēnu» uz sabiedrības noskaņojumu. Turklāt «ļoti žēl, ka mums tautā ir ļoti daudz muižas kalpu», vēl piebilda komponists, norādot, ka vērojama tendence vienmēr kādam ar lielāku ietekmi vai bagātākam pakļauties.

Tomēr brīžus, kad ir grūti un šīs negācijas sakrājušās, komponistam palīdzot pārdzīvot atmiņas par barikādēm, kas bija vienreizēji skaists un ideāliem pilns laiks.

«Tādēļ es vienmēr atceros to satriecoši skaisto laiku, kad stāvējām barikādēs, kad gribējām būt brīvi,» viņš atzina, piebilstot arī, ka nācijas pašapziņas galvenais rādītājs tomēr ir un paliek kultūra, kas «mazai valstij ir būt vai nebūt».

«Mūsu valoda, mūsu mūzika… Ja tā visa nebūs, mūsu nācija pazudīs… Mazai nācijai ir īpaši par to [kultūru] jādomā,» viņš uzsvēra, norādot uz Somijas piemēru, kura kultūrā investē ļoti lielus līdzekļus, nodrošinot kaut nelielu māksliniecisko kolektīvu darbību pat vismazākajos ciematos.

«Šīs kultūras un gaismas saliņas ir vajadzīgas, lai parādītu, ka eksistē kāda cita vērtību sistēma — ne tikai cīnīšanās. Ne tikai uz dubļiem raudzīties, bet arī pacelt acis uz zvaigznēm,» uzsvēra Vasks, aicinot svētkos iedzīvotājus apmeklēt dažādus šajā dienā organizētos pasākumus, tostarp militārās parādes, kuras viņš personīgi vienmēr apmeklējot, lai sajustu pozitīvas emocijas no līdzcilvēkiem.

«Pamazām mēs sākam tomēr iemācīties svinēt un priecāties. Dosim sev 18. novembrī solījumu, ka varam arī paši ko darīt un kļūt gudrāki,» aicināja Vasks.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

23.08.2017
Ienākt apollo.lv