Pēc pāris gadiem Liepāja futbolā graus visus!

Apollo
0 komentāru

Interviju ar «Liepājas metalurga» futbola kluba galveno treneri Benjaminu Zelkeviču norunājām uz tās dienas rītu Ķekavā, kur komanda gatavojās kausa izcīņas mačam pret «Audu». Jūtot, ka satiksmes sastrēgumu rezultātā minūtes 15 sanāks nokavēties, par to tika pabrīdināts arī treneris, taču komentārs klausules otrā galā bija strikts: «Tas ir jūsu laiks, ko kavējat — pašiem paliks mazāk iespēju sarunai!» Tomēr, kad intervija jau bija aiz muguras, izrādījās, ka norunātais laiks «pārtērēts» par turpat pusstundu.

«Kad sāku runāt par futbolu, laika izjūta kaut kur pazūd…» atvadoties smaidīgs atzīstas pazīstamais lietuviešu speciālists, kura vadībā savulaik Padomju Savienībā un pat Eiropas līmenī mirdzēja Viļņas «Žalgiris», bet tagad jau otro sezonu par Latvijas čempionāta zelta medaļām cīnās Liepājas futbolisti. Pagājušosezon līdz tām pietrūka viena precīza sitiena, bet šobrīd komanda atkal ieņēmusi pozīcijas turnīra tabulas galvgalī. Zelkevičs pārliecināts — vēl pāris gadu, un «Liepājas metalurgs» būs pārliecinošs visa Latvijas futbola līderis.

– «Liepājas metalurgs» patlaban ir Latvijas čempionāta līderpozīcijās. Kādiem faktoriem pateicoties, izdevies tik veiksmīgs sezonas sākums?

– Gribat noskaust? [Smejas.] Ja nopietni — kādam taču jābūt līderim. Ziniet, kā riteņbraukšanas sacensībās — dažreiz speciāli palaiž kādu līderpozīcijās, lai pēc tam izdevīgākajā brīdī apdzītu. Latvijas čempionāta vēsture liecina, ka «Liepājas metalurgs» turnīra sākumā gandrīz vienmēr bijis vadībā, bet «Skonto», aizvējā atvilcis elpu un sataupījis spēkus, beigās vienmēr pagājis garām. Tādēļ mēs uz šīm līderpozīcijām raugāmies ļoti vienkārši, ikdienišķi un ne par ko pārāk nesapriecājamies — tāpat analizējam savas kļūdas un problēmas. Uz tabulu neskatos un iesaku to retāk darīt arī saviem futbolistiem. Labāk koncentrēties uz spēli — kā to uzlabot, lai sasniegtu izvirzītos uzdevumus.

– Vai vienmēr šādi neļaujaties eiforijai? Preses konferencēs pat pēc pārliecinošām uzvarām norādāt, ka komanda nenospēlēja labi, un izceļat pieļautās kļūdas…

– Pēc dabas esmu optimists. Atceros, kad savulaik vēl pats biju futbolists un kopā ar [Valeriju] Lobanovski spēlēju Doņeckas «Šahtjor», vienmēr priecājos, kad treneris izteica kādu uzslavu. Arī man kā trenerim patīk paslavēt spēlētājus, taču es pats vienlaikus dzīvoju diezgan nemierīgā gaisotnē — tādēļ, ka redzu visas problēmas. Arī ģimenē katrs zina savas problēmas, lai arī no ārpuses viss izskatās nevainojami — fasāde ir skaista. It kā esam pirmie, visus uzvaram un esam iekrājuši nelielu pārsvaru, taču mans uzdevums ir saredzēt tajā visā sliktās puses, citādi nekādu progresu sasniegt nebūtu iespējams. Nav jēgas priecāties un svinēt patiesībā vēl neesošās uzvaras. Vienmēr atrodu laiku pateikt kaut ko labu futbolistiem, taču pats uz to visu skatos no cita viedokļa. Visu laiku cenšos komandā ieviest savu spēli, tomēr pagaidām man tas neizdodas, jo trūkst tādu futbolistu, ar kuru palīdzību tas būtu īstenojams. Es nesaku — labu vai sliktu futbolistu, taču — atbilstīgu. Pamazām virzāmies pareizajā virzienā, un ar laiku es savu panākšu. Bet, kad būsim panākuši savu spēli un sasnieguši, ko vēlamies, domāju, būs gan uzvaras, gan punkti. Arī māju taču būvē nevis no jumta, bet no pamatiem.

– Ko nozīmē — «savu spēli»? Tā ir kāda īpaša jūsu filozofija vai spēles modelis?

– Nē, taču savu spēli komandā cenšas panākt katrs treneris. Savulaik ar Kauņas «Žalgiri» izdevās sasniegt līmeni, kurā mūsu rādītā spēle gan deva rezultātus, gan iepriecināja līdzjutējus. Es vēlos kaut nedaudz pietuvoties tai spēlei, kādu demonstrējām tolaik — tāds stimuls un darbības virziens man ir, un es uz to tiecos. Cits jautājums — ar kādiem līdzekļiem tas sasniedzams. Tam ir nepieciešams laiks, izpratne un pilnīga trenera un futbolistu savstarpējā uzticēšanās. Ja spēlētājs netic tam, ko cenšas panākt treneris, — rezultātu nebūs nekad. Bet futbolisti ir dažādi: katram savs raksturs, pieredzes līmenis. Tādēļ zināmas grūtības pastāv. Trenera galvenais uzdevums ir vispirms izveidot un apvienot komandu, lai ceļā uz izvirzīto mērķi visi būtu domubiedri, un tad sasniegt rezultātu. Ja viņam tas nav pa spēkam, tad viņu atbrīvo, un ar to jārēķinās. Ziniet, kā saka: kad cilvēks piedzimst, viņš nedomā par to, ka kādreiz nomirs. Bet, kad pie darba ķeras treneris, viņam jādomā par to, ka viņu atlaidīs. Tā ir realitāte, un par to nedrīkst aizmirst. Taču, ja man jāsaka godīgi, es pats par to nedomāju. Es uz Liepāju atnācu kaut ko paveikt — izveidot komandu, panākt spēles līmeni un varbūt izcīnīt čempiona titulu, kas tai nekad nav izdevies. Garantiju, ka izdosies, nav, tomēr pielikt tam visas pūles es varu un esmu gatavs.

– Varbūt par iespējamo atlaišanu nav jāaizdomājas tādēļ, ka milzīgu uzticības kredītu piešķīris kluba prezidents Sergejs Zaharjins?

– Uzticības kredīts ir nepastāvīga lieta — tas ļoti ātri var mainīties. Kad komandā kaut kas neizdodas un nenotiek, kā cerēts, reti kurš spēlētājs vainu meklē sevī, bet atrod to vispirms trenera personā. Arī tas ir trenera uzdevums — iemācīt spēlētāju saprast savas vainas pakāpi. Jā, es piekrītu, ka man piešķirts uzticības kredīts — mums ar Zaharjinu ir ļoti labas attiecības, viņš pastāvīgi zvana un interesējas. Taču pietiks kaut kam pavērsties negatīvā virzienā, un šis pozitīvais noskaņojums pagriezīsies uz citu pusi — viņš sāks meklēt iemeslus, lasīs presi. Katram cilvēkam ir savi mīnusi, un tos var atrast arī manī. Protams, ir patīkami saņemt un just šādu uzticības kredītu, taču tas līdzīgi naudai ir ātri gaistošs. Ja neproti to pareizi tērēt un vienlaicīgi papildināt, tad jau drīz vari palikt tukšā.

– Salīdzinājumā ar pagājušo sezonu komandas pamatsastāvā nomainījušies veseli pieci spēlētāji. Arī tā ir kāda īpaša stratēģija? Jo komandas rezultāti taču bija labi — gājāt pa priekšu, gandrīz kļuvāt par čempioniem!

– Katram cilvēkam, ilgākā laikā darot savu darbu, ir kāda stratēģija. Domāju, patlaban Liepāja vienlaikus dara divus darbus — pirmkārt, mēs atjaunojam komandu, turklāt nevis mākslīgā ceļā, bet gan tā, lai tai būtu reāla perspektīva, un, otrkārt, vēlamies izcīnīt čempiona titulu. Un tam netiek dots laiks! Viena lieta, ja uzdevums iegūt zelta medaļas tiek izvirzīts, teiksim, piecu gadu perspektīvā — tad var ņemt jaunos spēlētājus, likt viņus sastāvā, pārbaudīt, iespēlēt. Bet tagad mēs to nevaram atļauties. Man reizēm vaicā: «Lūk, jaunie spēlētāji — Kļava, Ivanovs, Jemeļins, Žuravļovs, Kirhners — viņi visi labi spēlē jauniešu izlasē, bet pie jums sastāvā netiek. Kādēļ?!» Ja «Liepājas metalurgs» cīnītos par trešo vai piekto vietu, viņi visi spēlētu un darītu to labi! Bet tagad, kad uz saviem pleciem jāuzņemas atbildība un jācīnās par čempiona titulu, šis psiholoģiskais slogs liek par sevi manīt un šie futbolisti vienkārši nespēj atraisīties tā, kā to varētu. Taču, nobriestot šādos apstākļos, viņi izaugs par labiem futbolistiem un aizvadīs ilgu karjeru. Sanāk, ka šosezon risinām divkāršu uzdevumu, un tas ir ļoti sarežģīts. Man kā trenerim ar kaut ko tādu nākas saskarties pirmoreiz. Ja man kluba saimnieks dod uzdevumu uzvarēt čempionātā, tad man kā trenerim vajadzētu izvirzīt savus nosacījumus. Piemēram — lūdzu, dodiet vienu labu kreiso pussargu, vārtsargu un vienu uzbrucēju, kas regulāri gūs vārtus, un tad uzdevums tiks izpildīts! Bet, ja ne, tad tas nozīmē, ka es piekrītu apstākļiem, kuros nepieciešams, kā jūs teicāt, šāds uzticības kredīts. Daži no pašreizējiem futbolistiem spēlē zināmā mērā avansā, jo, lai cīnītos par čempiona titulu, vajadzīga gan pieredze, kad psiholoģija. Komandā trūkst uzvarētāju psiholoģijas — viņi vēl nekad nav bijuši čempioni. To nākas iedvest, un to iespējams izdarīt tikai ar spēles un uzvaru palīdzību. Mākslīgi to neizdarīt.

– Varbūt komandā jāiesaista psihologs?

– Tas nav tas. Labākais psihologs tomēr ir treneris. Man var bez sava gala apgalvot, ka esmu labākais un smukākais, taču, kad pienāku pie spoguļa, es tāpat redzu, kā ir patiesībā. Glaimi zināmā daudzumā var būt patīkami, bet kopumā tomēr jāskatās patiesībai acīs. Paskatieties, kas notiek kaut vai mūsu stadionā: risinās pamatīga rekonstrukcija, mākslīgā seguma laukumi. Tas viss tiek darīts stratēģijas ietvaros. Ar laiku šajā pilsētā būs ļoti spēcīga komanda — gan redzēsiet, ka pēc pāris gadiem Liepājā būs komanda, kurai neviens pat tuvumā nespēs tikt! Tam vajadzīgs laiks, bet saimnieki prasa rezultātus jau šobrīd, un tas sagādā zināmas grūtības — gan man, gan tiem jaunajiem spēlētājiem, kurus pieminēju. Varbūt sanāca, ka tagad jums pažēlojos, cik man grūts darbs, taču — kam tad tā mūsdienās nav! [Smejas.] Es no tā nebaidos un skatos uz to acīm, kas redzējušas daudz — ilgus gadus esmu bijis profesionālis gan kā spēlētājs, gan kā treneris. Un varu teikt, ka apstākļi un cilvēciskās īpašības šeit ir visaugstākajā līmenī. Kluba prezidents ir īsts dvēseles cilvēks, kurš saprot futbolu un iedziļinās tā būtībā, regulāri interesējas, kas notiek un kādas ir vajadzības. Tas man nozīmē ļoti daudz. Domāju, mēs pacelsimies un kādu dienu grausim visus pēc kārtas. Un tas būs labi visam Latvijas futbolam kopumā, jo bāze Liepājā tiek veidota patiešām ar tālredzīgu skatījumu.

– Varbūt būtu labi, ja beidzot pamainītos valsts čempions?

– Pamainīsies! Agrāk vai vēlāk pamainīsies, un labāk, ka agrāk. Viņiem [«Skonto»] jau mazliet apnicis, mums savukārt — ļoti gribas. Taču vēlreiz atkārtošu: uzvarētāju psiholoģija vairākiem spēlētājiem pagaidām nav vajadzīgajā līmenī. Šeit vajadzētu zināmu stratēģiju un attieksmi pret spēlētājiem, varbūt mainīt arī materiālo stratēģiju. Tur ir daudz dažādu problēmu. Taču tas nenotiek uzreiz. Ja atnāksi un uzreiz nocirtīsi visu koku, pēc tam nekas vairs nebūs glābjams. Bet citādi — ja pamazām, pa vienam zariņam, novērtējot, kā izskatās, — nekādu ļaunumu nodarīt nevar. Šeit jūs atkal varētu runāt par manu filozofiju, taču uzskatu, ka trenerim jābūt nedaudz filozofam — izvirzīt savas idejas, realizēt tās.

– Neesat par to sarakstījis kādu grāmatu?

– Pagaidām neesmu, taču varētu uzrakstīt, turklāt — ļoti interesantu grāmatu. Mani uz to cenšas pierunāt. Starp citu, pabrīnījos, kad Lietuvā iznāca grāmata ar nosaukumu «Sabonis, Marčuļonis, Zelkevičs un pārējie». Protams, patīkami.

– Kā jums ar prezidentu tiek risināti finansiālie jautājumi? Cik daudz naudas tiek piešķirts spēlētāju iegādei? Pirms sezonas pārrunājat pirkumus un tad sakāt, ka vajag, teiksim, 200 tūkstošu…

– Nē, es tā nesaku. Pat nemēģinu, jo saprotu, ko vēlas kluba prezidents un ka šajā komandā ir nedaudz cita mentalitāte. Mēs meklējam spēlētājus, kas būtu jauni, ar perspektīvu un kurus iespējams iegādāties par ne tik lielu naudu. Tādus, kas varētu nest labumu nākotnē. Arī tā jau ir zināma stratēģija un sistēma. Teikšu, ka spēlētājam jābūt ne vecākam par 22–23 gadiem, bet, ja vecāks — tad tikai izņēmuma gadījumā, lai aizpildītu kādu robu, kas nepieciešams šodien, taču ne rīt. Līdz sistēmai ir jānonāk, un no tās nedrīkst atkāpties, taču vienlaikus tai jābūt darbotiesspējīgai. Kā es mēdzu teikt: sistēma nekad nepieviļ, pieviļ tikai cilvēki.

– Tāda sistēma kā vēl nesen Liepājā, kad viesspēlētāji tika vesti veselām grupām, jūsuprāt, nav pareiza? Prezidents piešķīra naudu, brauca no Krievijas spēlētāji…

– Tā ir vienkārši katastrofāla stratēģija! Tādi bija treneri, un tādas viņu prasības, taču mana stratēģija ir pavisam citāda. Kaut gan arī es esmu atbraucējs un varbūt varētu izmantot tādu pašu praksi, es to nevēlos. Varbūt tad arī būtu uzvarējuši pagājušajā čempionātā, kuru izgāzām pēdējā, principā jau uzvarētajā mačā pret «Skonto». Taču pie šādas spēlētāju politikas — jā, šodien mēs varbūt visus vinnējam, taču jau rīt viss būs sagrauts un paliks tukša vieta! Es nevēlos, lai mani atceras kā Zelkeviču, kas atbrauca uz Latviju, visus šeit uzvarēja, tad visu atstāja sagrautu un aizbrauca. Man ir cita sistēma, lai gan uzdevums tajā pašā laikā paliek nemainīgs — uzvarēt Latvijas čempionātā. Vēl viena lieta. Titulu var izcīnīt, taču svarīgi, kādā līmenī komanda spēlē. Tas jau ir nākamais pakāpiens: sagatavot spēlētājus, kas futbolā būtu kaut ko vērti. Nevis tā, ka mēs esam vāji, bet pārējie — vēl vājāki. Nē! Pārējie var nebūt slikti, taču mums pašiem jābūt labākiem.

– Ko izjutāt pērn, kad Genadijs Soloņicins nerealizēja izšķirīgo vienpadsmitmetrinieku spēlē pret «Skonto», kā dēļ palikāt bez zelta?

– Neesmu atguvies līdz pat šai dienai… Zaudēt čempiona titulu par viena sitiena tiesu — man tā bija pirmoreiz dzīvē. Bet ko tur padarīsi! Arī [Roberto] Badžo savulaik finālā ar brazīliešiem savu fanu priekšā neiesita izšķirīgo pendeli, tāpat arī citi slaveni futbolisti. Tā gadās.

– Varbūt arī futbolisti to vēl nav aizmirsuši?

– Domāju, ka nav. Taču ne visi to ļoti pārdzīvo — tas atkarīgs no katra cilvēka individuāli. Patiesībā gribētos, lai viņi to izprastu dziļāk, jo tas nozīmētu lielāku atbildību par savu darbu un to, ko centies sasniegt. Atbildība jānes ne tikai trenerim, un, kamēr nepanāksim, lai katrs futbolists uzņemas vienlīdz lielu atbildību par rezultātu un pārdzīvo par to tikpat patiesi, tikmēr rezultātu sasniegt būs diezgan grūti. Vienkārši vadīt savas dienas mazpilsētā, pildīt pienākumu piedalīties treniņos, kur tev viss priekšā sagatavots, un tikai aizpildīt laiku — šāda ikdienas rutīna nevienam nav vajadzīga. Tiem spēlētājiem, kas futbolu uztvers šādi (un daži piemēri jau ir), vietas mūsu komandā nebūs. Tādiem nav nekādas nākotnes. Futbolistiem jābūt profesionāļiem un jāsaprot sava atbildība.

– Vai jūs kā no Lietuvas atbraukušu speciālistu kaut kā pārsteidza Latvijas čempionāts — vienalga, pozitīvā vai negatīvā ziņā?

– Principā nē, turnīrs kā turnīrs. Jāatzīst, ka PSRS čempionāta laikā, strādājot ar «Žalgiri», līmenis bija nesalīdzināmi augstāks. Bija tādas komandas kā Kijevas «Dinamo», Dņepropetrovskas «Dņepr», Tbilisi «Dinamo», «Spartak» un vēl ļoti daudzas, kas spēlēja augstākā līmeņa futbolu. Taču esmu reālists. Es cienu tos spēlētājus, ar kuriem strādāju — dažbrīd pat varbūt vairāk, nekā būtu vajadzīgs. Es viņus mīlu, taču vienlaikus esmu arī prasīgs. Manās acīs vissliktākais ir tad, ja spēlētājs nevis nevar izdarīt prasīto, bet vienkārši nevēlas vai necenšas! Tas mani patiešām tracina, tādēļ vienmēr cenšos, lai spēlētāji to zinātu, justu un ar to rēķinātos. Katrs treneris futbolā cenšas iemiesot savu personību, un es neesmu izņēmums. Man vienmēr paticis skatāms un skaists futbols, tieši tādēļ «Liepājas metalurgs» cenšas daudz uzbrukt. Gūstam daudz vārtu, taču tajā pašā laikā ielaižam daudz muļķīgu vārtu tādēļ, ka vajadzīgajā līmenī nav aizsardzība — trūkst savstarpējās sapratnes, sadarbības, palīdzības. Tagad esam pārgājuši pie jaunas spēles sistēmas — pirms manas atnākšanas komanda spēlēja ar brīvo aizsargu, bet tagad shēma ir cita. Bet uzdevums beigu beigās paliek tas pats: nosargāt vārtus. Tagad kādam vienmēr jāpiesedz, kādam jāpaliek brīvām, vēl kādam jānodrošina skaitliskais pārsvars konkrētajā kvadrātā, un tas nav viena aizsarga pienākums — tas jādara ikvienam, kurš tobrīd nonācis attiecīgajā pozīcijā. Mums tā pagaidām nav, un uz to jātiecas. Kad kopā skatāmies lielo futbolu, viņi man saka: «Lūk, trener, tur tā dara, bet jūs mums sakāt, ka tā nedrīkst!» Taču jāsaprot, ka tajā līmenī, ja kāds veiks riskantāku gājienu, tūlīt aiz muguras būs cits, kurš aizpildīs tukšumu un piesegs. Tajā pašā laikā pie mums, ja kāds atļausies neizstrādātu gājienu, paliks tukšums, un, ja kāds arī izglābs, tad tikai nejaušības dēļ. Tādēļ jāapgūst konkrēti spēles varianti un pie tiem jāturas. Situācijas laukumā atkārtojas, un spēlētājiem līdz automātismam jāiemācas, kā rīkoties katrā no tām. Tas prasa daudz laika un enerģijas — pērn katru dienu kopā ar spēlētājiem pa pāris stundām sēdējām, analizējām spēļu videoierakstus, pārrunājām situācijas. Tas viņiem brīžiem bija apnicīgi, taču citādāk izpratni nav iespējams iegūt.

– No šiem futbolistiem izaugs labi treneri…

– To gan nezinu, taču treneris nav tikai cilvēks, kas prot vingrinājumus un zina, kā vajadzētu rīkoties — trenerim jājūt komandas noskaņojums un pulss, jāprot spēlēt diplomātisko demokrātiju. Vajadzīgs arī zināms terors: ej tur, dari to, kusties ātrāk! Nav tā, ka labi futbolisti mētātos pa ielām, tādēļ jāmāk strādāt ar esošajiem — jāpanāk, lai spēlētājs tevi klausa un nežēlo sevi, taču pie viena nedrīkst viņu kaut kā aizskart. Jāatrod vidusceļš, kas katram ir citādāks. Tas ir ļoti sarežģīti… Būšu jums tā sastāstījis par visām grūtībām, ka radīsies iespaids — futbols patiesībā ir viena problēmu un sarežģījumu spēle! [Smejas.] No malas šķiet: iznāk vīri, paspārda bumbu un izklīst… Taču jautājums: kādēļ futbols pasaulē pulcē tik lielu skatītāju skaitu kā neviens cits sporta veids? Esmu bijis uz visiem pasaules un Eiropas čempionāta finālturnīriem kopš 1978. gada — nebiju tikai Amerikā un Japānā. Visur tie ir svētki! Jo īpaši tādās valstīs kā Brazīlijā, Argentīnā, Spānijā — tur cilvēki burtiski jūk prātā un futbola elpa jūtama uz katra soļa! Tā ir vienkārša un visiem saprotama spēle. Cilvēkus var apmānīt vienreiz, divreiz, bet vairāk nepiekrāpsi — viņi saprot, kas ir futbols, un nāk uz to.

– Kādēļ Latvijā cilvēki nenāk uz spēlēm?

– Tādēļ, ka nav tāda līmeņa futbola. Vācijā, Spānijā, Francijā, Itālijā — visur stdioni lūst aiz pārpilnības. Anglija vispār ir unikāla futbola zeme. Savulaik lietuviešu aktrise Ingeborga Dapkunaite apprecējās ar angļu režisoru un pārvācās dzīvot uz turieni. Kad viņa atbrauca uz Lietuvu, žurnālisti jautāja: «Tev bija daudz brīvā laika. Ar ko tu, lietuviete, tur Anglijā nodarbojies?» Un viņa atbildēja: «Dažreiz brīvais laiks bija, taču tajā es jau gaidīju nākamo futbola maču.« — «Kā, tu apmeklēji futbolu?! Dzīvojot šeit Lietuvā, tu taču uz spēlēm negāji!» Dapkunaite paskaidroja: «Nē, negāju, taču Anglijā futbolā ir ikviens cilvēks — tā ir sociāla parādība.» Tur katrs cilvēks jūt līdzi futbolam un nespēj iedomāties savu dzīvi bez tā — katra spēle ir svētki! Pie mums tā nav. Latvijā patīkams satraukums šajā ziņā bija Eiropas čempionāta laikā, tomēr kopumā tam pietrūkst daudzu priekšnoteikumu. Paskatieties kaut vai, kādos stadionos mēs spēlējam — ne zālāja, ne tribīņu. Iegūt šo svētku noskaņu ir faktiski neiespējami. Protams, otra problēma ir spēlētā futbola līmenis. Ja tas celsies un komandas sāks izsisties kaut kur augstāk, interese pieaugs. Taču tam vajadzīga nauda, jo futbols ir dārgs sporta veids. Valstīs, kurās ekonomiskās attīstības līmenis vēl nav tik augsts, trūkst bagātu cilvēku, kas varētu atļauties uzturēt komandu.

– Jūs pieminējāt Eiropas čempionātu. Kāds ir jūsu iespaids par Latvijas izlasi šajā atlases ciklā?

– Latvijas izlase spēlē savā līmenī. Uzskatu, ka valstsvienības Eiropā var sadalīt vairākos līmeņos. Ir augstākā līmeņa komandas, kas vienmēr būs starp līderiem — Portugāle, Anglija, Vācija, Spānija un citas futbola lielvalstis. Seko vidējas komandas — tādas kā Beļģija, Rumānija, Horvātija. Un tad — tādas, ka ir mazliet zemāka līmeņa, starp kurām ir arī Latvija, Lietuva un Igaunija. Tās visas ir gandrīz vienāda līmeņa, kaut gan nenoliedzami, ka Latvijai, iekļūstot Eiropas čempionāta finālturnīrā, izdevās sasniegt fenomenālu panākumu. Tā nospēlēja labi, taču — ko tur noliegt — arī mazliet paveicās, piepalīdzēja arī sportiskā veiksme. Mačā Turcijā jau pirmajās 20 minūtēs, kad turki saimniekoja soda laukumā, rezultāts varēja būt Latvijai katastrofāls! Parādījušies talantīgi futbolisti — Verpakovskis, Laizāns, vēl pāris –, taču kopumā ieslīgt pašapmierinātībā nav pamata, jo principā līmenis ir tāds, kā jau teicu — mazliet zem vidējā. Ir pirmā grupa, otrā, bet mēs esam trešajā. Protams, vēl ir ceturtā grupa — Sanmarīno, Andora, Luksemburga un citas. Taču, kā pierādīja trešdienas mačs, arī ar tām var nākties spēlēt gandrīz kā līdzīgam ar līdzīgu. Savulaik ar Lietuvas izlasi arī mēs smagi nomocījāmies ar Lihtenšteinu — savā laukumā dabūjām atspēlēties un uzvarējām tikai ar 2:1. Vājākās komandas pēdējos gados jūtami pietuvojušās manis pieminētajam vidusslānim. Katra komanda izvēlas taktiku un stratēģiju, skatoties pēc tā, kādi spēlētāji ir tās rīcībā, un, piemēram, Latvijas izlase vislabāk jūtas spēlē, kad tai ir iespējas pretuzbrukumiem. Komandā ir ātri spēlētāji, kas var radīt momentus — gluži kā vakar Verpakovskis aizbēga un izveidoja vārtu gūšanas momentu. Savukārt gadījumā, kad otra komanda nevis uzbrūk, bet aizsargājas, Latvijas izlasei ir maz trumpju: tad jau nepieciešama augsta individuālā tehnika, lai uzlauztu aizsardzību. Futbols nesastāv tikai no aizsargāšanās un pretuzbrukumiem — jāpiedāvā arī kaut kādi savi risinājumi. Gan Latvijas, gan arī Lietuvas un Igaunijas izlasē šādu risinājumu pagaidām ir maz. Tam vajadzīgas spilgtas personības spēlētāju vidū, bet tādu ir maz — cik redzu Latvijas čempionātā, nav vispār. Piemēram, Verpakovskis — tā ir personība. Futbolists, kas vienatnē spējīgs «uztaisīt maču». Bet nosauciet man, kas vēl! Laizāns? Jā, taču vakar viņš izskatījās ļoti blāvi — iespējams, Krievijā iekrātais nogurums, iespējams, trūkst tās motivācijas, jo pretiniekos tomēr bija Lihtenšteina. Protams, arī Stepanovs, kurš ir īstens līderis un personība, taču viņš spēlē aizsardzībā. Divi, trīs spilgti spēlētāji, bet tas arī viss. Arī jauniešu izlasē trūkst spēlētāju, kas prastu nevis jaukt spēli pretiniekam, bet veidot to pašiem — nav individuālās tehnikas un taktikas. Un, manuprāt, tas ir bīstami, jo «lielajā» izlasē daudzi spēlētāji jau sasnieguši savas meistarības apogeju un diezin vai vēl spējīgi nākotnē progresēt — tikai uzturēt formu.

– Kā uztverat to, ka izlasē iekļauts tikai viens spēlētājs no Liepājas?

– Domāju, jau tuvākajā laikā spēlēs vairāk. Un nevis tāpēc, ka pārējie būs vāji, bet tāpēc, ka viņi būs spēcīgākie.

– Divi Liepājas kluba futbolisti — Viktors Dobrecovs un Edijs Daņilovs — atteicās spēlēt izlasē…

– Cik zinu, Daņilovu aicināja, bet Dobrecovu ne. Zvanīja? Telefona zvans ir telefona zvans, taču trenerim normāli jāaprunājas ar spēlētāju — jāpastāsta, ko viņš cer sagaidīt, kāda stratēģija iecerēta saistībā ar viņu, kādi uzdevumi viņam tiek izvirzīti. Lai būtu skaidrība. Bet tā vienkārši: «Daņilov, es tevi uzaicinu!» — tam nav jēgas. Ja treneris pārbauda spēlētāju, tas nevar būt tikai ar motivāciju, sak — šobrīd nav neviena cita, kas spēlē, tad paņemšu šo. Futbolistam jāzina, ka ar viņu tiešām tiek saistītas kaut kādas cerības, nevis viņš paņemts vienkārši vietas aizpildīšanai treniņos. No tā labuma nebūs nevienam. Manā izpratnē vajag apsēsties, aprunāties un paskaidrot futbolistam, ka ar viņu tiek saistītas cerības konkrētu uzdevumu realizācijā — iedrošināt, ka viņa potenciāls var noderēt izlasei, uzteikt par sasniegto progresu. Nevis vienkārši piezvanīt un pateikt: «Nu, atbrauc šoreiz…» Cik zinu, ne Daņilova, ne Dobrecova gadījumā šādas sarunas nav bijis. Ja atteiktos pēc tādas — tad jau cita lieta. Domāju, tā ir delikāta lieta. Ja uzaicini spēlētāju uz izlasi, tev viņam jāvelta zināma uzmanība, jo tas ir futbolists, kas savā klubā spēlē svarīgu lomu — vienu no pirmajām vijolēm.

– Mačā pret Lihtenšteinu tāds spēlētājs kā Daņilovs ar savu bumbas pārvaldīšanas prasmi Latvijas izlasei būtu noderējis.

– Ļoti būtu noderējis! Tieši tā pietrūka komandai — nebija bumbas pārvaldīšanas! Un Daņilovs šajā ziņā ir viens no labākajiem. Arī Soloņicins būtu noderējis — labā pussarga pozīcijā, kur darbojās Bleidelis. Viņš neatdeva nevienu piespēli, kaut situācijas bija simtprocentīgas — visu laiku bumba lidoja ne tur, kur vajadzētu. Bet Soloņicins šajā ziņā ir ļoti spēcīgs — dala vienkārši unikālas piespēles! Viņš noteikti būtu nospēlējis daudz labāk. Taču tas ir tikai mans viedoklis. Es nevaru teikt priekšā trenerim, ko darīt — viņš situāciju zina labāk, un pilnīgi iespējams, patiesībā rīkojas pareizi.

– Vai jums būtu interesanti pastrādāt ar tādu komandu kā Latvijas izlase?

– Esmu futbola treneris, un tas vienmēr ir interesanti! Ar komandu, kas atrodas zināmā līmenī un vēlas kaut ko sasniegt — tas vienmēr ir saistoši.

– Tagad, sēžot tribīnēs un vērojot no malas, redzat, ko pats būtu darījis citādāk?

– Es negribu par to runāt, jo katram trenerim ir savs skatījums un vīzija par to, ko viņš vēlas sagaidīt no komandas. Droši vien viņš [Andrejevs] pārņēmis kaut kādus ieradumus no Starkova un vēlas tos turpināt, kaut arī ne vienmēr izdodas. Domāju, ja treneris iet savu ceļu un kaut ko patiešām vēlas sasniegt, viņam tas noteikti izdosies. Personiski es šo komandu varbūt būvētu citādāk, jo mans skatījums uz futbolu nedaudz atšķiras, taču tā ir katra savu darbu daroša cilvēka prerogatīva. Domāju, viņš visu dara labi, jo dara tā, kā to saskata par pareizāko. Galu galā par rezultātu atbild Andrejevs, un tieši rezultāti būs vērtējums viņa darbam.

– Vai Andrejevs kā izlases treneris bieži aprunājas ar jums kā ar Latvijas čempionāta līderu treneri par spēlētājiem, kurus varētu uzaicināt uz izlasi? Galu galā cīņā par zeltu esat konkurenti…

– Pēc savstarpējās spēles Latvijas čempionātā satikāmies un piecas minūtes aprunājāmies. Runa bija par spēlētājiem, kurus viņš gribētu uzaicināt uz izlasi. Tas arī viss. Tas atkarīgs no katra trenera — kā viņš uzskata par pareizāku. Piemēram, nupat uz Lietuvas U-21 izlasi no manas komandas tika izsaukti Kalons un Miceika. Pirms mača sazvanījos ar treneri un izstāstīju, kādas ir viņu stiprās un vājās puses, kā viņus labāk izmantot, savukārt pēc spēles vēlreiz — lai uzzinātu, kā izvērtās spēle, kā viņi sevi parādīja laukumā un ārpus tā. Personiski man šāda informācija ļoti noder. Iespējams, Andrejevam šajā jautājumā ir citi uzskati, un man tur nav nekādas darīšanas. Lai nu kā, nekādas sarunas mums nebija.

– Arī pats savulaik apvienojāt darbu klubā un Lietuvas izlasē. Tas acīmredzot ir grūti?

– Ko nozīmē «grūti»? Ja reiz esi ķēries pie šā darba, tātad tev tas jādara. Bet, ja nevari, tad nemaz nesāc. Grūti — tas nav īstais vārds. Neviens nevienu ar varu nespiež uzņemties kaut kādus pienākumus. Pats vien esi izvēlējies šo profesiju un šo ceļu. Tas ir mans uzskats.

Pēc pāris gadiem Liepāja futbolā graus visus!

Foto: Liepājas Metalurgs

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

18.10.2017
Ienākt apollo.lv