Pētījums brīdina par etniska konflikta iezīmēm Latvijā

Apollo
0 komentāru

Latvijā vērojamas etniskā konflikta iezīmes, un etnisku konfliktu provocē savā starpā konkurējošā politiskā elite — tā secināts Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētījumā «Etnopolitiskā spriedze Latvijā: konflikta risinājuma meklējumi».

Integrācija vai konflikts?

Pētījuma autori ir Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētnieki Brigita Zepa, Inese Šūpule, Evija Kļave un citi, un pētījuma tapšanu finansiāli atbalstījusi ASV vēstniecība Latvijā.

«Pēdējo gadu notikumi (..) arvien biežāk līdzās vārdiem «sabiedrības integrācija» liek izskanēt dažādiem minējumiem par etniskā konflikta iespējamību,» tā tiek pieteikts pētījums.

Pētnieki konstatējuši visai izteiktu latviešu norobežošanos no cittautiešiem un «izteiktu neapmierinātību, pat agresiju krievvalodīgo vidū gan pret valsts īstenoto etnopolitiku, gan pret latviešiem kā šīs politikas veidotājiem».

Pētījuma autori balstījušies uz definīciju, ka etnisks konflikts ir situācija, «kad divām vai vairākām grupām nav vienprātības par kādu sabiedrībā nozīmīgu jautājumu» — politisku, ekonomisku, sociālu, kulturālu vai teritoriālu. Pētnieki gan neuzskata «pašu etniskumu par konflikta pamatu» un norāda, ka Latvijā etnisko konfliktu pamats ir valodas politikas jautājums un vēstures interpretācija.

Tiek pat pamatots, ka no etnisko konfliktu dinamikas viedokļa Latvijā esot otrā (no pavisam trim konflikta stadijām) jeb «konkurences stadija», kurai raksturīga konkurējošo attiecību saasināšanās, ko var raisīt gan paša konflikta attīstība, gan apkārtējie notikumi. Trešā jeb tiešā konflikta stadija paredz abu pušu savstarpējos uzbrukumus un konflikta eskalāciju, kad katra nākamā vienas puses darbība izraisa otras pretdarbību. Sākotnēji uz sadarbību vērstās attiecības tiek sabojātas, abās pusēs nostiprinās konfliktējoša attieksme un uzvedība.

Pārmaiņas sabiedrībā rada kolektīvās etniskās bailes un, ja kādā grupā etniskā apdraudētība pieaugs, Latvijā etniskais konflikts varot saasināties; iespējama pat etnopolitiskā krīze.

Kas vieno un kas šķir

Būtiskākās uzskatu atšķirības latviešu un cittautiešu starpā ir par etnopolitiskajiem jautājumiem: izglītības reformu, otru valsts valodu, pilsonību.

Par izglītības reformu ir 77% latviešu, pret to — 70% krievu un 60% cittautiešu.

Pret otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai ir 77% latviešu, par — 87% krievu un 75% citu tautību pārstāvji.

Tātad nozīmīgākais aspekts starpetniskajās attiecībās ir valoda. Sabiedrībā joprojām starpetniskajā komunikācijā dominē krievu valoda, un diemžēl pētījumi rāda, ka pēdējos gados starpetniskajās attiecībās (izņemot darbu) latviešu valodas lietošana samazinās.

Tomēr konfliktu sekmē attieksme pret latviešu valodu. Joprojām saziņa starp krievu un latvieti biežāk notiek krieviski, un arī cittautiešu vidū dominē krievu valoda — 58% cittautiešu, kas sevi neuzskata par krieviem, par savu dzimto valodu uzskata krievu, un 82% no viņiem mājās sazinās krieviski.

Tikmēr latvieši, tiesa gan, vēl arī tikai pieņēmuma formā min gatavību mainīt šodien valdošo saskarsmes modeli un sarunās pāriet uz latviešu valodu, tādējādi sekmējot etnisko integrāciju.

Pētījuma autori par konfliktu veicinošu apstākli uzskatījuši arī latviešu dominēšanu (83%) valsts pārvaldē un ar šo pārsvaru izskaidro cittautiešu negatīvo un kritisko nostāju pret valsts īstenoto etnopolitiku, ko viņu uztverē īsteno ne tik daudz valsts, cik latvieši.

Latviešus un krievvalodīgos nodala arī attieksme pret Latvijas iestāšanos ES un NATO. Latvieši pamatā atbalstīja Latvijas iestāšanos ES un NATO (attiecīgi 65% un 71%), bet iestāšanos ES atbalstīja tikai 32% krievu un 37% cittautiešu, par iestāšanos NATO bija 22% krievu un 35% cittautiešu.

Cittautieši uzskata, ka valsts politika etniskajos jautājumos kopumā ir labvēlīgāka latviešiem, līdz ar to latviešiem esot «vairāk dzīves iespēju», un runā par «netaisnīgu pilsonības un izglītības politiku». Latviešu nostāja esot diametrāli pretēja, proti — krievvalodīgo kritika esot nepamatota, jo likums visiem Latvijas iedzīvotājiem paredz iespējas apgūt latviešu valodu, izglītoties, iegūt pilsonību.

Latvieši, runājot par starpetniskajām problēmām, min latviešu valodas lietošanu, kā arī vēsturisko patiesību un tās sagrozīšanu, kamēr cittautieši uzsver, viņuprāt, netaisnīgu pilsonības un izglītības politiku. Latviešiem esot izteiktāka apdraudētības sajūta.

Turpretim cittautieši etniskās attiecības vērtē pozitīvāk nekā latvieši un savu kritiku galvenokārt vērš pret valsts īstenoto etnopolitiku.

Pētnieki uzsver, ka latviešu un cittautiešu dzīvesveids Latvijā ir ļoti līdzīgs. Analizējot latviešu un cittautiešu ienākumus Latvijā, pētnieki te būtiskas atšķirības nesaskata.

Tomēr piederību Latvijai pauž 82% latviešu un 74% citu tautību iedzīvotāju. Tikai 25% krievu un 15% citu tautību iedzīvotāju atzinuši, ka jūtas saistīti ar Krieviju.

Partijas un laikraksti

Pētījumā teikts: mediji veidojot plaisu starp abām etnolingvistiskajām grupām, uzturot savos lasītājos apdraudētības sajūtu. Latviešu presē dalījums «mēs» un «viņi» ir nojaušams zemtekstos un orientācijā uz latviešu tautības lasītāju, toties krievu laikraksti diezgan skaidri norāda, ka sabiedrībā pastāv šīs divas nošķirtās grupas un viņu lasītāji ir krievvalodīgie.

Daži krievu preses izdevumi uzņemas arī masu organizatora lomu, mobilizējot krievvalodīgos. Piemēram, protestiem pret izglītības reformu.

Politiskās partijas joprojām turpina politisko konfrontāciju etnopolitikas jautājumos, tieši kavē sabiedrības integrāciju un palielina sabiedrībā etnisko spriedzi, norāda pētnieki. Politiķi joprojām ekspluatējot etnisko piederību, lai savai grupai nodrošinātu atbalstu vēlēšanās, tādējādi šī politiskā konkurence veicinot etnisko spriedzi.

Latvijā joprojām dominē etniskais balsojums. Turklāt aptauju rezultāti liecinot, ka krievu atbalsts organizācijai «PCTVL» 2004. gada protesta aktivitāšu iespaidā ir pat nedaudz palielinājies. Tas liecinot, ka krievvalodīgie to uzskata par partiju, kas aizstāv viņu intereses…

Viss politiķu rokās?

Pētījumā atklāts, ka krieviem un cittautiešiem «ir grūtības raksturot jebkādu etnopolitiskās spriedzes mazināšanas vai etnisko attiecību veidošanas stratēģiju». Tomēr pamatā tiek runāts par divām iespējām — «strukturālo integrāciju» un «kompromisu».

Pētnieki strukturālo integrāciju skaidro kā indivīda attiecības ar citu tautību pārstāvjiem un politisko līdzdalību. Diemžēl cittautiešiem šīs strukturālās integrācijas vietā jo sevišķi pēdējā gada laikā iznāk destruktīvā, proti, kā dažādas sociāli politiskās protesta kustības pret valdības īstenoto etnopolitiku, sevišķi izglītības reformu; arī starpetniskie kontakti ir vāji un īslaicīgi.

Otrs biežāk minētais variants ir kompromiss. Te cittautieši no latviešiem gaida likumu piemērošanu viņu interesēm, jo, viņu ieskatā, nelatvieši tiekot diskriminēti.

Pētījuma gala secinājums: tas, kā etniskās attiecības veidosies tālāk, atkarīgs no konkurējošās politiskās elites — vai tā tautību attiecības veidos kā konkurējošas vai draudzīgas.

Ne konflikts, bet saspīlējums

Politoloģe Žaneta Ozoliņa uzskata — pretēji pētījumā apgalvotajam sabiedrībā konflikts nepastāv. Nav arī pieļaujama tik vieglprātīga mētāšanās ar vārdiem.

«Konflikts ir attiecību strupceļš, kas izraisa vardarbīgu rīcību,» uzsver Ž. Ozoliņa. «Etniskās attiecības Latvijā nav vienkāršas, bet ne jau tādas, lai to raksturošanai izmantotu vārdu «konflikts»! Jā, pastāv saspīlējums starp noteiktām politiskajām grupām, kas savukārt iespaido noteiktas sabiedrības daļas. Taču nevar apgalvot, ka konflikta situācija ir visā sabiedrībā.«

Arī etnologs Ilmārs Mežs apgalvojumu par konfliktu sabiedrībā uzskata par nepieņemamu. Viņaprāt, sabiedrībā var runāt vienīgi par domstarpībām. Grūti būtu atrast kādu Eiropas valsti, kurā nepastāvētu domstarpības tautību vidū, piemēram, Šveicē vai Somijā, kur zviedriem un somiem ir domstarpības valodas lietošanas jautājumos. Bet vai līdzīgas domstarpības uzreiz jāsauc par konfliktu?

Pētījumā nav paskaidrots, kāpēc domstarpības, kādas tautību vidū pastāv daudzās valstīs, Latvijā dēvē par konfliktu, turpina I. Mežs.

«Turklāt 2004. gadā izdotajā pētījumā «Etniskā tolerance un Latvijas sabiedrības integrācija» secināts, ka sabiedrībā notiek integrācijas process, valda etniskā tolerance… Bet jau nākamajā gadā: lūk, konflikts un etniskā spriedze!»

Taču ne pētījumā lietotie materiāli, ne norises sabiedrībā neliecina, ka gada laikā situācija tik ļoti mainījusies, ka sabiedrība būtu tik krasi sašķēlusies, kā to cenšas iestāstīt avīzes «Čas» un «Vesti».

«Padomju laikā etniskās neiecietības bija vairāk, taču krievi, kas PSRS bija privileģēta etniska grupa, varēja atļauties nicinoši izteikties par latviešiem un triumfēt. Tagad krievi lēnām turpina aprast ar savu minoritātes statusu,» uzskata I. Mežs.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

21.10.2017
Ienākt apollo.lv