Pētījums: Valsts apzadzēji reti saņem cietumsodu

Apollo
41 komentārs

Personām, kuras atzītas par vainīgām krimināllietās par izvairīšanos no nodokļiem vai tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas, reāla brīvības atņemšana - ar dažiem izņēmumiem - netiek piespriesta, secināts juridisko zinātņu doktores Valentijas Liholajas tiesu prakses apkopojumā.

Pētījums: Valsts apzadzēji reti saņem cietumsodu

Foto: Miss Barbara, CC BY-NC-ND 2.0

Kā aģentūru LETA informēja Augstākās tiesas (AT) Komunikācijas nodaļas vadītāja Rasma Zvejniece, tiesu prakses apkopojums veikts pēc AT pasūtījuma sadarbībā ar AT Senāta Krimināllietu departamentu un Judikatūras nodaļu.

Sodu politika, ko īsteno tiesas attiecībā uz personām, kuras atzītas par vainīgām saistībā ar izvairīšanos no nodokļu vai tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas, ir raksturīga ar to, ka šīm personām reāla brīvības atņemšana - ar dažiem izņēmumiem, ja noziegums izdarīts neizciesta soda laikā, - netiek piespriesta.

Visos gadījumos tiesas šādus sodus motivējušas ar to, ka sods brīvības atņemšanas veidā būtu nesamērīgs ar apsūdzētā izdarīto noziedzīgo nodarījumu un tā personību neatkarīgi no tā, cik ilgi apsūdzētais šo izvairīšanos izdarījis un kādu zaudējumu valstij nodarījis.

Pētījumā «Tiesu prakse lietās par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas» analizēti 87 krimināllietu materiāli, kurās saskaņā ar Krimināllikuma 195.pantu apsūdzētas 63 personas un saskaņā ar Krimināllikuma 218.pantu - 83 personas. Analizētās krimināllietas izskatītas pirmās instances tiesā laika posmā no 2008. gada līdz 2013.gadam.

Krimināllikuma 218.panta otrās daļas sankcija, kas bija spēkā laikā, kad izdarīta analizētajās lietās konstatētā izvairīšanās no nodokļu nomaksas, ar ko nodarīts zaudējums valstij lielā apmērā, par šo noziegumu paredzēja brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem, piespiedu darbu vai naudas sodu līdz 120 minimālajām mēnešalgām (24 000 latu), konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, atņemot tiesības veikt uzņēmējdarbību uz laiku no diviem līdz pieciem gadiem vai bez tā.

Taču tikai vienā no analizētajām lietām tiesa piespriedusi reālu brīvības atņemšanu.

46 lietās sods bijis brīvības atņemšana nosacīti, 17 lietās - piespiedu darbs, 28 - naudassods, piecās - mantas konfiskācija, 31 - tiesību atņemšana veikt uzņēmējdarbību.

Līdzīga sodu politika īstenota arī attiecībā uz personām, kuras notiesātas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kas galvenokārt kvalificēta saskaņā ar Krimināllikuma 195.panta trešo daļu kā izdarīta lielā apmērā, par ko tajā laikā spēkā esošā sankcija paredzēja brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz 12 gadiem, konfiscējot mantu, un alternatīvi policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem. Šajā gadījumā dominē brīvības atņemšana uz pieciem gadiem, kas noteikta nosacīti.

Pētījumā secināts, ka jautājums ir par to, cik pamatots ir tiesai noteiktais ierobežojums izvērtēt vienošanās procesā arī soda mēru, kas būtu izdarāms atbilstoši Krimināllikuma 46.panta trešās daļas aktuālajā redakcijā noteiktajam, proti, ņemot vērā atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

21.09.2017
Ienākt apollo.lv