Piekrāptais ģēnijs

Apollo
0 komentāru

Viņš bija viens no visu laiku lielākajiem izgudrotājiem. 1884. gadā uz Amerikas Savienotajām Valstīm emigrējušais serbs Nikola Tesla pieteica tik pat daudz patentu kā viņa konkurents Tomass Alva Edisons. Un tomēr viņam tā arī neizdevās gūt savām idejām atbilstošu peļņu. Varbūt tieši tāpēc elektrības ģēnijs mūsdienās iemantojis gandrīz vai kulta statusu.

Piekrāptais ģēnijs

Foto: photonparadise.blogspot.com

Vakara pasākumu savā Ņujorkas laboratorijā 1891. gadā Nikola Tesla atklāj ar vienu knipi: un acumirklī viņa rokā uzliesmo sarkana uguns bumba. Raženi noaugušais vīrietis piesardzīgi ļauj liesmām slīdēt pār savu balto fraku, tad pār melnajiem, galvvidū ar celiņu pārdalītajiem matiem. Visbeidzot publikai par izbrīnu burvis noslēpumaino uguni pilnīgi neskartu iespundē koka kārbā.

«Tagad es jums radīšu dienasgaismu!», izsaucas Tesla. Acumirklī demonstrāciju telpa Piektās avēnijas dienvidos iemirdzas brīnumaini dzidrā gaismā. Tad izgudrotājs uzlec uz platformas, kas savienota ar elektriskā sprieguma devēju. Viņš lēni griež uz augšu regulatora rokturi, līdz beidzot ķermenis ir pakļauts divus miljonus voltu spēcīgam spriegumam. Ap viņa miesu sprakšķ elektriskās izlādes dzirksteles. No viņa rokām zibsnī zibeņi un šaujas liesmas. Daži aculiecinieki atceras, ka pēc sprieguma izslēgšanas Teslu vēl joprojām apņem zilgana vizma.

Elektrības burvim tīk apburt Ņujorkas augstāko sabiedrību ar saviem inscenējumiem, prezentējot paša izgudrotās strāvas sistēmas spēku un nekaitību. Kā nekā Teslas iespaidīgie demonstrējumi ir ierocis propogandas cīņā par planētas elektrifikāciju.

Tā ir cīņa starp Teslu (lai arī viņš tajā piedalās nelabprāt) un otru, ne mazāk slavenu izgudrotāju, kura daba ir pilnīgs sava pretinieka pretstats. Tas ir rūdītais un uzņēmīgais Tomass Alva Edisons. Amerikānim Tesla nav nekas vairāk kā «zinātnes dzejnieks», teorētiķis un neveiksmīgs sīkmanis, kura idejas gan ir «lieliskas, tomēr nederīgas lietošanai». Edisons savu ideju vērtību mēra pēc tā, cik dolāru tās ienesīs viņa uzņēmumam. Turpretim Teslam nauda nav būtiskākais faktors. Viņa izgudrojumu mērķis, kā viņš pats saka, ir izmantot dabas spēkus, lai apmierinātu cilvēku vajadzības.

Cīņā par strāvu Tesla būs uzvarētājs. Un tomēr – kā itin bieži viņa dzīvē – laukumu atstās kā zaudētājs. Bet tāds zaudētājs, kurš vēl arī mūsdienās nebeidz fascinēt cilvēkus: jau 1960.gadā viņa vārdā tika nosaukta magnētiskā lauka mērvienība; aizvien pieaug par viņam veltīto grāmatu un interneta vietņu skaits; ar viņa izgudrojumiem saistītas neskaitāmas sazvērestības teorijas; datorspēlēs viņa vārdā tiek saukti ieroči – Tesla joprojām ir leģendāra un noslēpumaina figūra.

Šķiet, noslēpumaino elektrības efektivitāti Nikola Tesla apjēdza jau bērnībā. 1856. gada 10. jūlijā Horvātijas ciemā Smiljanā dzimusī serbu vecāku atvase ik pa laikam redz spilgtus gaismas zibšņus. «Dažreiz viss gaiss ap mani bija piepildīts ar dzīvām, liesmojošām mēlēm,» Tesla vēlāk rakstīs savā autobiogrāfijā. Bieži vien šīs parādības pilnībā saplūst ar zēna iedomu tēliem. Tad iedomātos priekšmetus un telpas Tesla redz tik skaidri, ka viņam rodas grūtības atšķirt realitāti no savas iedomu pasaules. Ar laiku viņš iemācās šīs vizuālās inspirācijas kontrolēt. Savā iztēlē viņš apceļo tālas zemes, sarunājas ar turienes ļaudīm, noslēdz draudzību.

Kad 17 gadu vecumā Tesla nopietni pievēršas izgudrojumiem, viņa iztēles spējas izpaužas visā pilnībā: lai attīstītu iekārtas, viņam nav nepieciešami ne modeļi, ne rasējumi, ne eksperimenti – viss izgudrojuma radīšanas process noris tikai pusaudža galvā. Savā iztēlē viņš izgudro ierīces, labo kļūdas un visbeidzot īsteno tās praksē. «Man ir pilnīgi vienalga, vai es darbinu turbīnu savā prātā vai darbnīcā,» viņš atceras.

1875. gadā 19 gadus vecais Nikola saņem stipendiju un dodas mācīties uz Grācas Tehnisko augstskolu. Kā apsēsts viņš apgūst zinības, nereti nosēžot pie grāmatām no trijiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā. Jau pirmā studiju gada laikā Tesla nokārto deviņus eksāmenus, saņemot visaugstāko novērtējumu. «Man piemita mānija novest līdz galam visu, ko biju iesācis,» Tesla vēlāk atcerēsies. Kad viņš sāk lasīt Voltēru, puisis sev par nožēlu atzīst, ka «šis monstrs» sarakstījis teju 100 grāmatas. Tomēr Tesla ar sev raksturīgo centību, izurbjas cauri tām visām.

Tomēr jaunajam vīrietim piemīt kaut kas neirotisks. Viņš izjūt akūtu riebumu pret pērlēm un auskariem, viņam kļūst nelabi no citu cilvēku matiem. Ieraugot persiku, viņam sametas karsti. Noteiktas darbības viņš atkārto tik daudz reižu, lai atkārtojumu skaits noteikti būtu dalāms ar trīs. Ejot viņš vienmēr skaita soļus, aprēķina telpas, zupas šķīvju, kafijas tasīšu un pārtikas produktu tilpumu. «Ja es to nedarīju, ēdiens man vienkārši negaršoja,» viņš atzīmē.

Grācā Tesla beidzot sastopas ar  to mistisko pētījumu nozari, kas viņu vairs nelaidīs vaļā visu atlikušo mūžu: ar elektrību. Vairākumam tā laika cilvēku elektrība ir tikai okulta sula, kas kā maģiskas rokas vadīta, plūst pa kabeļiem. Tesla vēlas aptvert šī fluīda likumus un instinktīvi jūt pārliecību, ka nākotne pieder tolaik vēl praksē nepielietotajai maiņstrāvai.

Atšķirībā no līdzstrāvas ģeneratora, kas strāvu ražo ar fiksētu magnētu un aparāta iekšienē rotējošu spoli, maiņstrāvas ģeneratorā centrā griežas magnēts un tādā veidā ražo strāvu ārpusē pierīkotajās spolēs. Priekšrocība ir tā, ka strāva vairs nav jāiegūst sarežģītā procesā ar rotējošas spoles slīdkontaktu dzirksteļu palīdzību, bet gan – ģeneratora ārējā, statiskajā daļā. Tomēr visas tā laika elektriski darbināmās ierīces savu spēku saņem no permanentās, vienā virzienā plūstošās līdzstrāvas. Ar maiņstrāvu darbināmus motorus tālaika zinātnieki uzskata par nereālu sapni.

Taču Tesla uzticas savai intuīcijai. Iztēlē viņš testē vienu maiņstrāvas motoru pēc otra un domās seko līdzi cauri shēmām šalcošajai, polaritāti mainošajai strāvai. Taču jāpaiet vēl septiņiem gadiem, līdz nu jau Budapeštas telefonkompānijā strādājošais inženieris panāk savu. 1882. gadā kādas vakara pastaigas laikā caur pilsētas parku atrisinājums caur Teslas galvu izšaujas «kā zibens spēriens». Tesla paķer koku un turpat smiltīs uzzīmē pilnīgi jauna motora diagrammu. Tajā spoles izvietotas ārpusē un tām cauri plūstošā maiņstrāva ražo rotējošu magnētisko lauku. Tādējādi uz rotoru iekšienē darbojās spēki un to darbina.

Nākamajās nedēļās Tesla kā apskurbis izgudro vēl citus motorus, dinamo un transformatorus – tiem visiem nepieciešama maiņstrāva vai arī tie paši ražo maiņstrāvu. «Tas bija tāds laimes stāvoklis, tik pilnīgs, kādu es savā dzīvē vēl nebiju izjutis,» atceras izgudrotājs. «Idejas nāca manā galvā nepārtrauktā plūsmā un vienīgā problēma, kas man tolaik radās, bija tās visas piefiksēt.«

Tesla ļoti labi apzinājās, ka  maiņstrāvai salīdzinājumā ar līdzstrāvu ir kāda būtiska priekšrocība: pateicoties savām fizikālajām īpašībām, to iespējams transportēt pa kabeļiem simtiem kilometru attālumā teju bez zudumiem. Turpretim līdzstrāvu var transportēt tikai mazos attālumos. 

Divus gadus vēlāk – 1884. gadā Tesla iesniedz atlūgumu un ar ieteikuma vēstuli kabatā dodas uz Ņujorku. Tur viņš vēlas iestāties darbā pie varenā Tomasa Alvas Edisona un pārsteigt viņu ar savu izgudrojumu.

Kvēlspuldžu magnāts Manhetenas centrā ierīkojis visā pasaulē pirmo sabiedrisko spēkstaciju. Tomēr tur saražotās līdzstrāvas pietiek tikai tam, lai apgādātu ar strāvu elektriskās ielu laternas pārsimts metru diametrā. Tāpēc Edisons plāno visā pilsētā izveidot ģeneratoru tīklu. Pateicoties ieteikuma vēstulei, Teslam rodas iespēja tikties ar Edisonu. Jau pirmā tikšanās Teslam atņem jelkādas ilūzijas: kad viņš ir izklāstījis paša izgudrotās strāvas sistēmas priekšrocības, amerikānis nokaitināts atbild, ka Teslam šis ārprāts esot jāpārtrauc. «Ļaudīm patīk līdzstrāva un tāpēc arī turpmāk es nodarbošos tikai ar to.«

Tomēr Edisonam nepaliek nepamanītas jaunā serba tehniskās dotības. Viņš jaunekli pieņem darbā – un apsola izmaksāt prēmiju 50 tūkstoši ASV dolāru apmērā, ja Teslam izdotos uzlabot līdzstrāvas dinamo jaudu. Tesla pieņem darba piedāvājumu un pēc gadu ilga smaga darba ziņo savam šefam par panākumiem: Edisona dinamo pārbūve ir noslēgusies un to efektivitāte – ievērojami augusi. Bet apsolītais apbalvojums neseko – Edisons atsakās izmaksāt prēmiju: «Tesla, jūs taču nesaprotat amerikāņu humoru,» viņš paskaidro.

Sašutušais Tesla uz karstām pēdām iesniedz atlūgumu. Vēlāk viņš par šķietamo gadsimta ģēniju rakstīs: «Ja Edisonam siena kaudzē vajadzētu atrast adatu, viņš tūdaļ ar bites čaklumu mestos to meklēt un pārcilātu ikvienu siena salmiņu. Man par nožēlu es pats neskaitāmas reizes biju šādu darbību liecinieks, kaut zināju – nedaudz teorijas un daži aprēķini viņam aiztaupītu vismaz 90 procentus darba.«

Teslas izcilā darbošanās Edison Electric Light Company padarīja viņu slavenu nozares speciālistu vidū. Neilgi pēc aiziešanas no Edisona kompānijas, 29 gadus vecais Tesla pieņem investoru grupas piedāvājumu un nodibina savu uzņēmumu Tesla Electric Light and Manufacturing Company.       Tomēr viņa iecerēm atkal nav lemts piepildīties. Tā vietā, lai maiņstrāvas sistēmas novestu līdz konvertējamas preces stāvoklim, naudas devēji liek viņam konstruēt inovatīvu ielu un fabriku apgaismojumu. Un tā Tesla lauza galvu noņemdamies ar sīkumiem, cita starpā, izgudrojot loka spuldzi. Zinātnieks patentē vairākus izgudrojumus. Pēc veiksmīgas investoru uzdevuma izpildes Tesla tiek izstumts no uzņēmuma, nesaņemot nekādu atlīdzību.

«Pēc tam sekoja cīņas periods,» atceras izgudrotājs. Veselu gadu viņš dzīvo no rokas mutē un ir spiests pelnīt sev iztiku, veicot ielu būves darbus. Līdz 1887. gada pavasarī liktenis viņam piespēlē negaidītu iespēju: viņa darbu brigadieris uzzina par Teslas šķietamo brīnummotoru un iepazīstina Teslu ar Western Union Telegraph Company direktoru Alfrēdu K. Braunu (telegrāfam nepieciešama strāva, tāpēc Brauns ieinteresējies par maiņstrāvu, ko iespējams transportēt lielā attālumā bez zaudējumiem). Brauns īrē plašu laboratoriju netālu no Edisona kompānijas Manhetenā, un tur Tesla beidzot var virzīt uz priekšu maiņstrāvas sistēmas praktisko realizāciju.

Sākas cīņa par elektrību: vienu pēc otra Tesla patentē jaunā veida motoru komponentus, lasa lekcijas, uzstājas ar eksperimentiem sajūsminātās publikas priekšā. Drīz vien viņš nonāk rūpnieka Džordža Vestinghausa uzmanības lokā. Pirms vairākiem gadiem strāvas biznesā ienākušais Vestinghauss, kurš pats ir inženieris un izgudrotājs, ir iegādājies vairākus patentus. Atšķirībā no Edisona, viņu interesē jaunās tehnikas ekonomiskums. Viņš iegūst Teslas patentus un vienojās ar izgudrotāju, ka par katru pārdoto «Teslas elektrības» zirgsspēku maksās tam procentus divarpus dolāru apmērā. Vestinghauss metas cīņā, lai līdzstrāvu nomainītu maiņstrāva.

Pateicoties niecīgajiem enerģijas zudumiem, Vestinghauss var būvēt spēkstacijas arī ārpus pilsētas. Turklāt  elektrolīniju izmaksas ir zemākas nekā konkurentiem, jo nav vajadzīgi tik resni vara kabeļi kā līdzstrāvas gadījumā, un Vestinghauss strāvu var pārdot lētāk. Jau drīz vien viņam ir vairāk klientu nekā Edisonam. Tomēr Edisons atvēzējas prettriecienam: viņš apkopo informāciju par nelaimes gadījumiem, kas notikuši maiņstrāvas dēļ, publicē sarkastiskus dzejoļus un izdara spiedienu uz politisko eliti. Viņš maksā skolas puikām, lai tie pa sētmalēm viņam saķer suņus un kaķus, publiski piesprādzē tos pie metāla plāksnēm un izlaiž maiņstrāvu cauri dzīvnieku agonējošajiem ķermeņiem. Nobeigumā viņš vēršas pie skatītājiem ar jautājumu: «Vai šis ir tas atklājums, ar kura palīdzību jūsu mīļotajām sievām būs jāgatavo ēst?"

1889. gada janvārī Ņujorkā stājas spēkā likums, saskaņā ar kuru slepkavas tiek nostiesāti uz nāvi, saņemot strāvas triecienu. Edisons veikli propagandē, ka tai noteikti jābūt maiņstrāvai. 1890. gada augustā pirmo reizi uz elektriskā krēsla, saņemot maiņstrāvas triecienus, mirst uz nāvi notiesātais. Lai slepkavas ķermenis beigtu raustīties, strāvas padeves slēdzi nākas izslēgt divas reizes. Edisona ķengāšanās kampaņas tomēr nenes cerēto rezultātu. Divu gadu laikā Vestinghauss uzcēlis vairāk nekā 30 spēkstacijas un ar Teslas izgudroto maiņstrāvu apgādājis 130 Amerikas pilsētas.

1893. gadā tiek izsludināts konkurss par Čikāgā notiekošās pasaules izstādes apgaismošanu: Vestinghausa piedāvājums  ir gandrīz par miljonu dolāru izdevīgāks nekā Edisona iesniegtais. Kopš 1896. gada novembra visās pasaules pilsētās instalē gandrīz tikai un vienīgi maiņstrāvas ierīces. Vēl tikai brīdis un Nikola Tesla kļūs par vienu no pasaules bagātākajiem cilvēkiem: jo saskaņā ar noslēgto licences līgumu, viņam jāsaņem procenti par katru pārdoto elektromotoru, katru maiņstrāvas patenta pielietojumu.

Bet investori mudina Vestinghausu mainīt līguma nosacījumus. Uzņēmējs paziņo Teslam, ka no viņa lēmuma būs atkarīga visa uzņēmuma nākotne. Tesla, kurš Vestinghausu uzskata par savu draugu, nekavējoties saplēš līgumu sīkos gabaliņos un  apmaina savu patentu bonusus pret vienreizēju 216 tūkstošu dolāru prēmijas izmaksu. Līdz ar to viņš ir zaudējis tiesības ne tikai uz jau nopelnītajiem12 miljoniem dolāru, bet arī uz miljardiem, ko viņa izgudrojums ienestu nākotnē.

Teslam ir svarīga nevis nauda, bet gan jaunās tehnikas tālāka izplatība. Bez tam zinātnieks ir  iedziļinājies jau nākamajā uzdevumā: viņš lolo cerības par pasauli, kurā ikviens cilvēks vistālakājā pasaules nostūrī bez maksas varēs lietot elektrību. Elektrolīnijas viņš uztver tikai kā pagaidu pakāpienu ceļā uz bezvadu sistēmu, kas sūtītu informāciju un enerģiju visapkārt zemeslodei.    

1898. gadā Tesla izgudro pirmo tālvadības pulti. Gadu vēlāk viņam izdodas no kādas laboratorijas Koloradospringsas tuvumā pārraidīt radio viļņus 1000 kilometru attālumā. 1900. gadā Tesla atrod investoru, kas gatavs finansēt futūristiska radiotorņa būvniecību Longailendā: no turienes zinātnieks, cita starpā, vēlas atmosfēras virsējos slāņos sūtīt augstas enerģijas viļņus un to enerģiju sadalīt visapkārt globusam.  

Taču neilgi pirms ambiciozā projekta pabeigšanas investors pēkšņi izstājas no spēles: ja jau ikviens jebkur pasaulē varēs nekontrolēti saņemt enerģiju no Longailendas, kā tad viņš atpelnīs projektā ieguldīto naudu?

Pēc šī paziņojuma Teslu piemeklē nervu sabrukums, no kura zinātnieks ilgi nespēj atkopties. 1917. gadā torņa tērauda konstrukcijas tiek uzspridzinātas un pārdotas par metāllūžņu cenu – 1000 dolāriem tonnā. Tajā pašā gadā izgudrotājam tiek piešķirta respektablā Edisona medaļa. Tesla sākumā to noraida: galu galā, šis apbalvojums atnesīs godu pašam Edisonam.

Tomēr žūrijas komisijas priekšsēdētājs Bernards Artūrs Bērends pierunā Teslu pieņemt šo medaļu. Apsveikuma runā Bērends saka šādus vārdus: «Ja mēs izņemtu no rūpniecības visu, ko Tesla līdz šim ir izgudrojis, tā nekavējoties apstātos, uz priekšu vairs nekustētu elekriskie vilcieni un mūsu pilsētas kļūtu tumšas. Jā, tik tālejošs ir viņa ieguldījums, kas kļuvis par mūsdienu rūpniecības fundamentu.«

Neskatoties uz slavu un saviem 700 patentiem, elektrības burvis līdz pat mūža galam piedzīvo finansiālas neveiksmes. Visu laiku visnesavtīgākais izgudrotājs Nikola Tesla mirst 1943. gada 7. janvārī kādā Ņujorkas viesnīcas istabā.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

17.08.2017
Ienākt apollo.lv