Piektdienas pārdomām: Kur ieeja? Kur izeja?

Apollo
0 komentāru

Skatam paveras aina, kur pulciņš latviskā vidē izauklētu indivīdu ar apskaužamu aizrautību ņemas pa pasaules mēroga veciem tekstiem, sarakstītiem mēlēs, ko parasts šābrīža latvietis, ne mirkli nešaubīdamies, dēvētu par eksotiskām. Zināmākais Bībeles un Korāna speciālists Uldis Bērziņš acumirklī dzīvojas pie arābiem un nav personiski apstrādājams, toties «sentekstu partija» strādā, kā strādājusi. /../

Uz sarunu ierodas partijas pārstāvis, Austrumu pētnieks un tulkotājs Ilmārs Zvirgzds — pusslims, tomēr, kā ierasts, bie­dējoši runīgs un zinīgs.

Ieva Kolmane. — Cik valodās tu orientējies?

Ilmārs Zvirgzds. — Neesmu skaitījis. (Pauze.) Kādās padsmit. Zināšanu līmenis gan ļoti atšķirīgs. Latviešu, ebreju. Nu jā, jidišu esmu bērnībā dzirdējis, plus vēl tas, ko pēdējos gados esmu salasījies. Jidišā atkarībā no teksta satura var būt līdz pat 85% vācu leksikas, tā ka tā valoda tāda — dem dales passt ailes jeb «nabagam viss noder». Teikumā trīs burtiņi no ivrita — sakne dali. Tā. Arābu, sengrieķu, latīņu, koptu, senēģiptiešu.

Senēģiptiešu un koptu valodas ir saistītas, vienīgi kopti raksta ar lielajiem grieķu burtiem plus vēl sešiem. Ar koptu bāzi, hieroglifikas vārdnīcu un transliterāciju senēģiptiešu hieroglifiem nozīmi varu atšifrēt diezgan veikli. Akādiešu — tur tikai teksti, sīriešu — arī pārsvarā tikai ar tekstiem esmu darbojies. Sengrieķu — ne gluži Homērs, bet pārsvarā pirmssokratiķi un agrīnie kristīgie autori.

Krievu, vācu, angļu, aramiešu. Lasīt varu diezgan brīvi holandiešu valodā, ar grūtī­bām — franciski. Nu, ir vēl virkne valodu, kur līmenis primitīvs, neminēšu. Redz, nav nevienas skandināvu valodas. Sazināties varu poliski, kaut ko vairāk vai mazāk saprotu lietuviski, gan daudz mazāk nekā poliski.

— Izstāsti par saviem «partijas biedriem».

— Sāksim ar Jāni Ešotu, kas šoreiz varbūt arī neparādīsies, Maskavā beidzis Gorkija Literatūras institūtu, farsī speciālists, pēta sūfiju mistiķa mullas Sadrā daiļradi, regulāri brauc uz Irānu. Viens no lielākajiem ekspertiem attiecībā uz arābu tekstiem. Solījās, bet atsūtīja tikai vārdu sarakstu no pus Korāna, sak, kā viņš tulkotu.

Tad ir Kristaps Kilbloks, nu jau vairākus gadus studē Ēģiptē kaut kādās Korāna skolās, kuru nosaukumus nezinu, iemācījies arābu valodu ne tikai, lai saprastu tekstu, bet arī komentārus, rūpīgi izlasījis šo sūru un, atsaucoties uz islāma autoritātēm, analizējis, ciktāl tāds Korāna tulkojums islāma kontekstā būtu būtisks, jo skaidrs, ka lasīt Korānu vajag arābiski, nav tur ar tulkojumu ko ņemties.

Nu, no jaunajiem — cik viņam gadu: divdesmit trīs, divdesmit četri. Tad Laila Čakare, Bībeles tulkotāja no ivrita, tāpat kā Uldis Bērziņš mācījusies Amsterdamas universitātē, tādā Schoolfor Biblical Translation. Tā nu viņa, piemēram, visnotaļ sakarīgi ir spējusi izvērtēt, kā Korāna tulkojums, kur tajā parādās nevis Mūsa, piemēram, bet Mozus, apspēlē jūdu-kristiešu tradīcijas tekstualitāti, kā tas, manuprāt, arī ir.

Tad Kaspars Gasūns, kas bakalaura darba līmenī pētījis musulmaņu konvertītus Latvijā, proti, tos latviešus, kuri pārgājuši islāmticībā, un komplektā, protams, līdzi nāk pārdomas, vai latviešiem ir vajadzīgs Korāns, un no viņa paša tekstiem drīzāk izriet, ka nav vis! Tātad te ir tie četri autori, un vēl es pats.

Ā, Knuts Skujenieks. Tur lieki ko komentēt. Nu re, viņš slavē teoloģisko precizitāti, kamēr Kristaps Kilbloks šķendējas, ka nekādas islāma teoloģiskās preci­zitātes te nav. Savukārt privātā sarunā Ešots atzina, ka Bērziņa stilā arhaizācija kā sākusies, tā aizgājusi. Bērziņa ieguldījums Korāna tulkošanā, protams, izvērtējams. «Dievs — Allāhs» — arī tas apspēlējams. Tātad, pats svarīgākais — te dodam sūras Al-Bakara (Govs) atdzejojuma paraugu. Otrā sūra, kas aizņem procentus četrdesmit no visa Korāna.

— Kas kopīgs visiem šiem interesentiem?

— Netipiskie tulkotāji. Minoritātes. Marginālijas. Mazskaitlīgi. Nav ne auditorijas, ne kritikas. Lai gan, par Bērziņu runājot, — re, atradu veselus piecus vismaz, kas būtu gatavi izteikties! Plus vēl kādi trīs klīst apkārt. Bet senarmēņu valodai… neesmu informēts.

— Tātad minoritātes. Vienās kritika eksistē, un citās nekā tāda nav.

— Un, piemēram, pats Bērziņš ir pielicis savu roku, lai kritika rosītos. Viņš mani savaņģoja, iedeva dažus uzvārdus, daļu es pats atradu… Arī tāda Kabalas tulkojuma kritikai es varētu piesaistīt to pašu Bērziņu, Sīkstuli, vēl kādu no Jūdaikas centra. Tā jau nav, ka neviens Latvijā nezina ivritu…

Guntis Berelis. — Bet kāpēc latviešu valodā būtu vajadzīgs Korāns vai Kabala? Tas taču interesē tik ierobežotu skaitu cilvēku!

— Nu, piemēram, kabala mūsdienās jau ir popkultūras sastāvdaļa. Pat Madonna staigā ar kabalas red string ap roku. Tautas izpratnē kabala ir ezoteriska kustība, katrs, kam nav slinkums, saka — es esmu kabalists, un man bizness iet uz augšu. Kaut gan teksts ir pietiekami nopietns, mistisks — savā ziņā satur Golema pagatavošanas instrukciju.

Ja es gribētu pats sagatavot tulkojuma manuskriptu ar komentāriem un laist tirgū — pasākums būtu finansiāli visai veiksmīgs, bez kādiem grantiem. Ezoteriķi sapirksies vairumā. Kamēr, piemēram, senarmēņi ar popkultūru īpaši nav saistīti.

Korāns? Pat lielākā daļa no tiem, kas teiks, ka Korāns latviski nav vajadzīgs, nopirks un izlasīs, lai redzētu, kas tad tur ir tik slikts. Tā ka auditorija ir diezgan liela. Tāpat ir cilvēki, kas, ieraudzījuši vārdus «sikhi» un «Kabīrs», iedomāsies, ka tas noteikti ir kas vērtīgs, sens, ka tur ir «apslēptā gudrība». Tikmēr, ja es vai kāds cits uzrakstītu kaut ko analoģisku, intereses nebūtu.

G. B. — Kas tā par gudrību? No sākta gala tur bijusi vai laika gaitā saradusies?

— Ņemsim Bībeles tulkojumu. Latviešu valodā teksts darbojas pavisam citādi, jo te indoeiropiešu konteksts. Izcils piemērs ir jēdziens par asinsradniecību jeb to, kas visus cilvēkus vieno, — sākotnēji ebreju tradīcijā asinsradniecības idejas kā tādas nemaz nav, ir ķermeniskuma radniecība, visi ir viena radīta miesa.

Bet caur tulkojumiem un interpretācijām, saskarē ar grieķiem asins ievazāta. Dabiski, ka teksts ar interpretācijām apaug. Tulkam jau ir sasietas rokas, ja domāšana un tradīcija, kurā viņš dzīvo, izrādās tik noturīga un pavisam cita. Piemēram, kāpēc Bērziņam tā jāmokās, rakstot nevis «Allāhs», bet «Dievs», nevis «Mūsa», bet «Mozus», nevis «īsa», bet «Jēzus»?

Jo viņš kā tulks grib parādīt, ka tradīcija ir viena, un viņam droši vien ir sāpīgi klausīties aizspriedumos, sak, ka musulmaņiem ir pašiem savs dievs — Allāhs. Nav jau nekāds savs, un izglītoti cilvēki to zina, bet tulks te it kā mēģina plašai auditorijai darīt zināmas reliģijas zinātnes patiesības.

I. K. — Bet ja ir spēkā uzskats, ka vienīgais īsteni darbīgais teksts ir arābiskais Korāns — kamdēļ vispār mocīties ar tulkošanu? 

— Vispirms jau, kolīdz islāms kļuva par pasaules reliģiju, izrādījās, ka pašu musulmaņu vidū ir daudz tādu, kas nemūžam nespēs izlasīt Korānu arābiski. Iznāk tāda kā dilemma: nevar, bet vajag. Ne jau tikai, lai citi Korānu iepazītu, bet pašu musulmaņu vidū, neraugoties uz tik uzspēlētu tulkojuma nevajadzību, ir spēkā ticī­ba — Korāna valoda ir tik iedarbīga, ka teksts būs literārs šedevrs ari jebkurā citā valodā.

Un iespējams, ka negatīvā attieksme pret tulkošanu radusies tāpēc, ka visai bieži izrādījies — tulkojums citā valodā nav nekāds literārais šedevrs, reizumis iznāk pat kaut kas nožēlojams. Kaut mūsdienu arābu literārā valoda balstās tieši uz Korānu, un tas patiesi ir skaistākais, kas arābiski pateikts!

Redz, Bērziņš arī balstās uz ticību, ka skaisti ir arābiski, un tikpat skaisti var būt arī latviski. Kamēr citi tulkotāji ir daudz burtiskāki, necenšas pēc atdzejas — nav ne uz pusi tāda poētikas lidojuma.

I. K. — Ko tu pats saki par principiālo nepārtulkojamību?

— Man ir divēja attieksme. No vienas puses, romantiska: jebkurā valodā ir visi pieejamie līdzekļi, lai izteiktu visas emocijas, aprakstītu visas situācijas un tamlīdzīgi. Šai ziņā autoritāte man ir tāds Judžins Naide (Eugene A. Nida), kas formulējis dinamiskās ekvivalences principu.

Proti, tulkojums ir iespējams, tikai parasti tajā tiek upurēts formas krāšņums. Taču, no otras — praktiskās puses, ik pa laikam izrādās, ka upurēt iznāk pārāk daudz, un iestājas tāds egoisms, negribas dalīties: proti, pats varu izlasīt, apmierināt interesi, gūt literāru baudu, tad kāpēc man jāmokās, lai to pašu sagādātu citiem? Lai mācās paši! Galu galā, nav nekā neiespējama!

Līdzīga attieksme patlaban ir saistībā ar populārākajām mūsdienu valodām — vācu, angļu, no kurām daudz kas netiek tulkots. Tikmēr no «eksotiskajiem» tulkotājiem visi paģēr, lai teksts būtu saprotams, turklāt tiktu atveidots latviešu valodā, saglabājot oriģināla formas un satura krāšņumu, un prasības ir daudz augstākas.

Piemēram, ja kaut kas nav īsti labi pārtulkots no vācu valodas, kritiķi īpaši neuztraucas, sak, tas jau nekas, izlasīsim paši. Kamēr grūti iedomāties, ka pārskatāmā nākotnē vēl kāds pārtulkos, piemēram, Korānu.

G. B. — Bet vēl — tie, kas šos tulkojumus spēj vērtēt un kritizēt, paši ir tulkotāji. Loks ir tik šaurs, teorētiski katrs varētu piedāvāt savu versiju.

— Daļēji tā ir. Manuprāt, te pastāv pat tāds kā autorizācijas mehānisms. Man pašam arī bijusi interese patulkot Korānu, vai, piemēram, mans mūža sapnis ir pārtulkot eposu par Gilgamešu — esmu mācījies akādiešu valodu. Darbs ir grūts, jo teksts ir tikai daļēji saglabājies, un jāveic rekonstrukcija.

Bet, ja es zinu, ka Uldis Bērziņš grasās tulkot Gilgamešu, es to, visticamāk, nedarīšu. Jo viņš ir pietiekami talantīgs — lai dara. Vācijā tas mani galīgi nemulsinātu, bet šeit — nevar pret to izturēties ar sarūgtinājumu, Gilgamešs nav vienīgais interesantais akādiešu teksts, kā tas daudziem varētu šķist. Enuma eliš teksti par cilvēka radīšanu ir pat daudz poētiskāki.

Tā ka, gluži pretēji, es drīzāk aiznestu Bērziņam savus kopiju un grāmatu krājumus, un es, domāju, neesmu vienīgais, kam ir šāda attieksme.

Nu, varbūt vēl varētu iedomāties kādu vietējo musulmaņu neofitu, kuru neapmierinātu Bērziņa tulkojums, kur varbūt par maz reliģiskā patosa, un tāds ņemtos pārtulkot Korānu iekšējai lietošanai. Tomēr arī tas maz ticams, jo Latvijā musulmaņi vienmēr bijuši un ir stipri sašķelti, tā arī nav spējuši vienoties, nedz kur celt mošeju, nedz kāda tai būs forma — trīs torņi, divi vai viens, kas būs galvenais mulla un tamlīdzīgi.

G. B. — Jā, teksti lielākoties utilitāri, lietošanai domāti, bet latviskotāji taisa poētiku.

— Mūsdienās tulkotāji lielākoties cenšas norobežoties no utilitārisma — arī Bībeles biedrības subsidētajos Bībeles tulkojumos. Neraugoties uz to, ka jebkura šāda projekta ietvaros nākas formulēt, kas ir, piemēram, Bībeles vidusmēra lasītājs vai mērķauditorija, lielāko uzsvaru kopā ar Lailu un Uldi esam likuši uz to, ka šim tekstam ir literāra vērtība, un manā izpildījumā — daļēji atklāt, kā un ko senais autors domājis vai nav mācējis tikt galā ar to vai citu problēmu, piemēram, atstāstījuma formu.

Un, protams, jebkurš no šiem tekstiem prasa izglītotu lasītāju. Es galīgi neticu, ka Bībeles tekstu neizkropļotā reliģiskā vidē būtu iespējams saprast bez zināšanām par tā laika kultūrvidi.

Tas pats ar Korānu — vide jau mainās, citādi nebūtu islāma teoloģijas tradīcijas! Visa islāma teoloģija būtībā ir juridiska spēle ar Korāna pielietojamību. Teksts jau pats par sevi nesniedz nepārprotamas juridiskas atbildes — piemēram, vai drīkst skatīties televīzijā pornogrāfiju, vai drīkst sist sievu regulāri, vai ari tikai dažreiz, un tamlīdzīgi —, un bieži vien tās izrādās pretējas ikdienas tradīcijām.

Mūsdienās arābu valstīs viens no populārākajiem TV raidījumiem ir Šariats un dzīve — cilvēki skatās, kā tas šariats uz mums ikdienā attiecas.

I. K. — Vai tas nozīmē, ka, piemēram, tulkojot Bībeli, jūs apzināti neliekaties ne zinis par terminoloģiju, kāda tā iegājusies kristīgajā teoloģijā un praktiskajā kristietībā?

— Ar praktisko kristietību mēs ne pārāk aizraujamies. Pirmkārt, šajā terminoloģijā mēs neesam gana kompetenti. Otrkārt, ir viens princips, kurš līdz šim Bībeles tulkojumos nav ievērots, — ka viens un tas pats jēdziens tiek visā tekstā tulkots konsekventi, nevis izvērsts sinonīmu virknē, kas lasītājam varbūt izklausās ļoti skaisti, bet senie teksti ir konkrēti.

Kaut vai senās rituālu lietas, piemēram, ebreju upuri — paceļamais, šūpojamais, kvēpināmais, dedzināmais, laistāmais, šļakstāmais u. tml. — ir precīzi kategorizēti. Kādreiz cilvēki šajā ziņā neko noteikti nejauca, bet mūsdienās nevienā dzīvā reliģiskā tradīcijā, ieskaitot jūdaismu, tādas prakses nav, līdz ar to tulkotājam var šur tur paslīdēt kāja, jo nav precīzi zināms, tieši kā viss noticis, var tikai aptuveni rekonstruēt: piemēram, kā pareizi upurēt sauju miltu — iemest ugunskurā vai izkaisīt gaisā?

Līdz ar to lielākā problēma ir sākotnējā terminoloģija, jo kristietības teoloģiskā terminoloģija jau nav tik daudz saistīta nedz ar ebreju Bībeli, nedz, cik man zināms, Jaunās Derības terminoloģiju. Tādu centrālu teoloģisku jēdzienu, kas nepārprotami fiksēti Jaunajā Derībā, ir tikai pāris.

I. K. — Kāpēc tu saki — «Bībele»? Skaidrs, kāpēc ne «Vecā Derība», jo tas no kristiešu viedokļa, bet arī «Bībele» izklausās pēc etiķetes, kura uzlīmēta «no ārpuses»…

— Tradicionālajā pētniecībā kristietības lokā saka «Vecā Derība». Angliski — Hebrew Bible. Ebreju svētie raksti—Tanakh un Tora. Bet šie jēdzieni nav lietoti konsekventi.

G. B. — Tad var arī sacīt — musulmaņu Bībele?

— Jā… Neesmu ar tādu jēdzienu sastapies, varētu arī nesaprast. Musulmaņi gan pazīst tiklab ebreju, kā kristiešu rakstus. Korāns ir pilns ar dažādām atsaucēm uz ebreju un kristiešu tekstiem.

Viena no versijām, kā radās islāms: apkārt dzīvojuši tikai kristieši un jūdi, visām tautām ir stabila reliģija, arābiem nav — arābu vēsturnieki to pēcāk nodēvēja par tumsonības laikmetu. Dievs, redz, pametis arābus novārtā. Bija cilšu reliģijas, ko Muhameds centās integrēt.

Tā, piemēram, līdztekus slavenajai ticības apliecībai «Nav cita dieva, izņemot Dievu», Korānā teikts, ka ir svētīgi zemoties arī dievēm Allatai un Uzzai. Pēc tam noliegts — sātans jeb Iblīss esot iedvesis tādu greizu saprašanu.

I. K. — Cik liela mēra jāzina valoda, lai varētu ko tādu tulkot?

— Nelielā. Ir stāsts par Gētes Fausta tulkojumu ivritā — tulkotāja kungs vācu valodu ne pārāk labi zinājis, toties kāds viņam ivrits! Bet par Korānu — nav jāzina mūsdienu arābu valoda, pietiek ar literāro.

Tas pats Kristaps Kilbloks — saka, Kairā uz ielas viņš vispār ar neizglītotiem cilvēkiem nerunājot, lai kāds prastums nepasprūk sarunā ar Korāna skolotāju. Arābu pasaulē ir ļoti izplatīts tas, ka pēc valodas var manīt, kāda cilvēkam izglītība, cik gadu viņš skolā gājis.

Turklāt arābi sirgst ar sinonīmu slimību, katru vārdu atkārto astoņos sinonīmos, doma jau tāpēc nemainās, bet piecu vārdu vietā divi simti. Korāna krāšņumā var redzēt, kā tas sācies, un zināmā mērā izprast arābu dabu: lai parastais lasītājs, kas iedomājas, ka arābi ir truli, kauslīgi, nemazgājas u. tml., palasa Korānu — varbūt nopratīs, ka tik traki nemaz nav.

I. K. — Un runāt vajag prast?

— Nu, vēlams, bet ne radikāli nepieciešams. Korāna valodā jau neviens tik un tā nerunā. Drīzāk varbūt no lingvistikas viedokļa var pētīt, kur un kā kāds Korāna jēdziens transformējies sarunvalodā.

Ar Bībeles tekstu gan bija drusku citādi — Laila zina tikai biblisko ivritu, es arī mūsdienu valodu, un tulkojot man tas noderēja diezgan krietni, tomēr te jāņem vērā ebreju valodas specifika — tā ir uz Bībeles un Talmuda bāzes rekonstruēta valoda, un bibliskās leksikas sarunvalodā ir ap 30—40%, bet ar mai­nītu nozīmi.

Piemēram, Ecehiēla vīzija, kas saucas hašmala jeb «debesu uguns», — šodien hašmala ir «elektrība»! Ebreju valodnieki vēl šobaltdien ar lielām aizdomām izturas pret jebkādiem aizguvumiem no svešām valodām.

G. B. — Datoram arī vecs vārds atrasts?

— Nav jau pat tā, ka tiek piemeklēti veci vārdi, — tie tiek ģenerēti no kaut kādām vecām semītu saknēm. Programmatūra ir tohnīt, arī «arhitektūra», arī «kon­struēšana» — sakne saistīta ar līniju vilkšanu. Dators ir mahšev—burtiski «domātājs».

Lielākajai daļai sakņu ir polisēmisks raksturs, un ebreju kultūrā ir pierasts, ka viena un tā pati sakne var nozīmēt visai daudz. Lūk, izcils piemērs, kā domāt par ebreju valodas raksturu: aplūkojam sakni, kas sastāv no trim līdzskaņiem hlm.

Viena, sena halam nozīme ir «būt stipram, spēcīgam», «kļūt par vīrieti», attiecīgi — piedzīvot pubertāti, un pati populārākā nozīme mūsdienās — «sapņot». Protams, var domāt, ka te pie vainas homonīmija, bet, rūpīgāk analizējot, iespējams sakars ir uztaustāms.

Semītu valodām un dialektiem tas ir visai raksturīgi. Sakritības un vārdu spēles tautas etimoloģijas līme­nī — cilvēkiem senatnē patika ko tādu pārdomāt, piemēram, Jēkabs jeb Jakovs — tāpēc, ka «papēdnieks, aizpapēdnieks».

Tāpat, kad ebreji ienāca Kānaānas kultūrzemē, tur pastāvēja daudzas reālijas, kas bija kaut kā nosaucamas: šī vieta tā saucas tāpēc, ka tur ir kailais paugurs vai tamlīdzīgi. Latviešiem jau tas pats, tikai vairāk tādā nostāstu funkcionalitātē, kamēr semītu tautām akcents uz sakņu un vārdu saspēlēm.

G. B. — Bet kā pasaules kontekstā izskatās tas, ka pie mums vieni un tie paši cilvēki noņemas gan ar Korānu, gan Bībeli?

— Nav nekas neparasts. Seni reliģiski teksti — tulkošanas metodoloģija ta pati, atšķiras jau tikai valoda kā operāciju mehānisms, turklāt priekšstati taču pārklājas, gan Bībelē, gan Korānā ir runa par to, kā cilvēks uztver telpu un laiku, kas viņam pasaulē ir svarīgākais.

G. B. — Jaunie tulkošanā ienāk?

I. Z. — Kristaps Kilbloks ir apguvis arābu valodu diezgan labi, turklāt dzīvojas pa Ēģipti, un viņš būtu definējams kā jauns cilvēks. Skaidrs, ka gandrīz nav tādu jaunu cilvēku, kas sāk darboties ar tekstu tulkošanu, nekādi nebūdami saistīti, pie­mēram, ar musulmaņu tradīciju vai vidi.

Līdz šim ierobežojošs faktors ir bijis finanšu trūkums: kur nekur aizbraukt mācīties — pieejams kas tāds kļuvis tikai pēdējā laikā. Bet vismaz arābu pasaule kļūst arvien tuvāka — tas nolāpītais 11. septembris Rietumos ārkārtīgi vairojis interesi par arābu kultūru.

Kaut arī musulmaņu Eiropā arī pirms tam bija papilnam, īsta interese radās tikai pēc šādas negatīvas saskarsmes. Un, starp citu, interese par ķīniešiem un japāņiem jaunu cilvēku vidū šodien ir nesalīdzināmi lielāka nekā par Vidusjūras reģionu. Vismaz Krievijā japānistika un sinoloģija skaitās izteikti smalkas nozares, ar augstu prestižu.

Baumo, ka Pēterburgā cilvēks bez saka­riem nemaz pie studijām netiekot, otrajā kursā visi ar sešsimtajiem mersedesiem braukājot, kas pie arābistiem nemaz neesot iedomājams. Es pats arābu valodu mācījos tepat, Filoloģijas fakultātē, tur no 92. līdz 94. gadam bija īpaša katedra, sākām padsmit, palikām seši vai četri, Universitāte paziņoja, nu, mīļie draugi, jūsu nav pārāk daudz, dabūjām apliecību par noklausītajiem kursiem uz A4 lapas ar visādiem zīmogiem, un viss. Kamēr sinologiem nebija nekādu problēmu.

I. K. — Kas tie par cilvēkiem, kas ir gatavi noņemties ar tādām pie mums maz zināmām valodām? Piemēram, Berelis diez vai ņemtos mācīties ķīniešu valodu.

G. B. — Es vēl latviešu valodu neesmu iemācījies.

— Nu, lūk, to es esmu dzirdējis ne vienreiz vien. Franču literatūrai klāt neķeršos, vispirms man kārtīgi jāapgūst latviešu literatūra. Bet kāda varētu būt tā interese? Manuprāt, visai bērnišķīga. Vienkārši — pašam izlasīt kādu tekstu.

Diez vai cilvēks, kurš sāk mācīties korejiešu vai etiopiešu valodu, vadās pēc kādiem utili­tāriem apsvērumiem, teiksim, kā es tulkošu latviešu valodā etiopiešu tiesības vai ko tādu. Tāds pasūtījums varētu būt vienreiz dzīvē vai vispār nekad, ja tu īstajā laikā negadies īstajā vietā.

Taču interese ir tāda, ko izraisa kaut kas sākotnēji it kā pilnīgi svešs un nepieejams, tur ir pat zināma maģija. Grūtākais ir alfabēts — kolīdz esi apguvis ķīniešu hieroglifus, arābu ligatūras vai etiopiešu zilbisko alfabētu, tālākais ir tikai laika un pacietības jautājums.

Tīri vizuāli svešāds raksts atbaida — izvelc Latvijas trolejbusā grāmatiņu ivritā, un cilvēki šausmās —, taču daudziem tas izrādās tieši stimuls. Skaidrs, ka attiecībā uz ebreju valodu motīvi var būt etniski, attiecībā uz arābu valodu — reliģiski, tomēr vispār uz eksotiskām valodām…

Aizbrauc cilvēks uz Grieķiju, uz Eiropas kultūras dzimteni, un tur nevar saprast, kur ieeja, kur izeja, kur tualete! Un tad izrādās, ka iemācīties jaungrieķu valodu nav nekas neiespējams.

Līdzīgi Latvijā, esmu ievērojis, aizraušanās ar ķīniešu valodu, hindi, svahili vai thai sākas ar to, ka cilvēks kaut kur regulāri brauc pavadīt atvaļinājumu. Proti, viss sākas ar kultūru saskarsmi. Un pasaule jau kļūst arvien mazāka.

Tiesa, viens mans paziņa mācījās kādu acteku dialektu. Es prasu, cik tad lielas ir tās komunikācijas iespējas vai vismaz iespējas palasīties kādu tekstu. Viņš saka — tekstu neesot principā, un runātāju esot kādi divi simti cilvēku, kaut kur kalnos dzīvojot, bet viņš nezinot īsti, kur.

Te drīzāk runa par tādu matemātisku vai intelektuālu vingrinājumu, interesi par valodas struktūru kā tādu…

G. B. — Paklau, gribēju nobildēt Zvirgzdu, bet ar šitādu ģīmi viņš dīvaini izska­tīsies…

I. K. — Varbūt ar kapuci galvā…?

G. B. — Nē, tik un tā.

— Tas tāpēc, ka man ir alerģija pret sniegu, uz sejas metas plankumi, kur sniegs tiek klāt, turklāt es šorīt nocirpu bārdu, kas man bija līdz šejienei.

G. B. — Kāpēc tu tā darīji?

— Tāpēc, ka nāk pavasaris, un bārda varētu būtiski bremzēt ātrumu, braucot ar riteni.

 

Ilmārs Zvirgzds

Ilmārs Zvirgzds

Foto: AFI/Toms Grīnbergs

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv