Pierobežas ļaudīm Abrene nerūp

Apollo
0 komentāru

Kaislības ap Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšanu un vētrainajām debatēm par Abrenes atgūšanu līdz Vecumu pagastam nenonāk, katrs kilometrs tuvāk Krievijas robežai sašaurina gan ceļu, gan dzīves prioritātes.

Vecumu pagastā, kas 25 kilometru garumā robežojas ar Krieviju, politika neeksistē. Aktualitāšu dēlis, kas atrodas pie pagastmājas, vēsta par Balvu svētkiem, iespējām iegādāties dējējvistas un nopirkt liellopu apsēklotāja pakalpojumus. Vēl var pieteikties uz darbu vēlēšanu komisijā un Latgales apgabaltiesā. Darbs šeit ir visbiežāk daudzinātais un vienlaikus biedējošākais vārds. Tas, ko cilvēki nespēj piedot atjaunotajai Latvijas valstij, ir sovhoza sabrukums. Kādreiz tas deva darba vietas 900 cilvēkiem, proti, tikpat, cik šobrīd Vecumos iedzīvotāju, kopā skaitot. Tagad strādā tikai viena nopietna saimniecība, kas spēj nodarbināt vien pārdesmit cilvēkus. Pārējo iedzīvotāju biznesu apskaidro Ludmila Pužule. Viņas māja atrodas blakus mirušām sliedēm. Kādreiz pa tām no Pitalovas uz Vecumu naftas bāzi ripojušas cisternas un līdz ar tām darbs, nauda, maize, bet tagad te pastaigājas paplukušas vistas. Galvenais iztikas un arī alkohola avots Vecumos ir bērnu pabalsts vai pensija, vēl valsts neslikti maksājot par invaliditāti.

Latgales graušanas politika

Pagasta priekšsēdētājs Georgijs Logins paskaidro, ka Vecumos viss ir sabrucis — mājas, dzīves, ģimenes — un tas izskatās nevis pēc kādas fatālas nejaušības, bet drīzāk pēc mērķtiecīgas politikas. Pērc neatkarības atgūšanas vietējie gaļas un piena uzņēmumi privatizēti un zibenīgi likvidēti, zemes uzpirkuši un iesaldējuši ietekmīgu politiķu nolīgti mākleri, un vietējie viņiem ir tikai traucēklis. Likumsakarīgi, visi, kam paveras kaut mazākā iespēja, pamet pierobežu. Uz ceļa pie Viļakas «Neatkarīgā» sastop astotās klases skolnieces Sarmīti un Unu. Sarmītei Ogrē dzīvo māsīca, un jau nākamgad pēc pamatskolas beigšanas viņa atstās dzimto vietu: «Šeit jau nav ko darīt, pat vidusskolas nav.»

Vēl nesen pagasta vadība izpelnījās bargu kritiku no Valsts kontroles par to, ka ikvienai vietējai ģimenei centās palīdzēt, piešķirot lietošanā pa diviem trim hektāriem meža. «Eiropa rūpējas par to, lai šeit nenotiktu nekāda attīstība,» drūmi secina pagastvecis. Arī pēkšņās rūpes par Abreni, viņaprāt, ir jāskata ne jau cilvēku attiecību, saimnieciskās attīstības un pat ne Latvijas politikas kontekstā: Eiropas Savienība un militārā alianse NATO Abreni vēlas saglabāt par stratēģiski svarīgu argumentu, lai uzturētu spriedzi attiecībās ar Krieviju. Kā apstiprinājums šim pieņēmumam nākamajā dienā sekoja ietekmīga savienības politiķa Gintera Ferheigena iestāšanās par Latvijas interesēm.

Zināt, ka bija karš?

Cilvēki, kas katru dienu dzīvo ar skatu uz šīm pēkšņi Abrenes veidolā definētajām interesēm, taujāti par viņu politisko viedokli, apjūk. Vecs laulāts pāris, kas dzīvo pussagruvušā ēkā dažus simtus metru no robežas, pat nobīstas, ka kāds viņus grasās izmest no Latvijas, tāpēc sāk slavēt valsti, valdību: «Mums viss ir labi, pensiju saņemam un pret valsti neiesim. Kā tur izlems, tā būs labi. Pēc kara tā bija cita dzīve, tagad ir cita. Jūs zināt, ka bija liels karš?» satraukti taujā Elēna, kura Alekseja mājās pirms gadu desmitiem ieprecējās no Pitalovas.

No blakusmāju piekalnītes paveras skats uz krāšņu egļu mežu — kādreiz tā bija Latvija, tagad Krievija, un aiz šā meža atrodas Nosova. Astoņdesmitgadniece Lidija Baikova (Alekseja audžumāsa) pamet uz kaimiņvalsts pusi ar roku un stāsta par Purvmalu — kā mazā Ļida tur gājusi skolā, kā prezidentam Kārlim Ulmanim kopā ar citiem bērniem klājusi ziedu ceļu vairāku kilometru garumā.

Pēc kara L. Boikova pārcēlusies uz šo pusi. Onkulis, būdams liels komunists, viņu iekārtojis par Viļakas grāmatnīcas vadītāju: «A goroskopā stāv rakstīts, ka vodoļejs ir tāds paviegls. Nu i atklāja Ļidačkai iztrūkumu kasē. Iedeva 111. staķju za halatnosķ, un pusotru gadu nodzīvojos pa cietumu Rīgā. Strādāju veļas mazgāšanas cehā — laba gan bija dzīve, darbs, maize.»

Smaga tā kļuva pēc iznākšanas — 42 gadi ar vīru dzērāju, 17 gadu par slaucēju vietējā kolhozā. Tagad beidzot ir miers, un meitas aicinājumiem pārcelties uz pilsētu Ļida atsaka, jo «vodoļejs esot vientuļnieks». Kamēr būšot spēki, viņa pati tiks galā. Tā pirms pāris dienām viņa patriekusi kaut kādus bandītus, kas mājelei izņēma logu un mēģināja ielīst iekšā, slēpjoties no robežsargiem. 

Baikovai ir mazs suņuks, akls kaķis un svētbilde virtuves stūrī. Avīzes un televizors ļauj sekot līdzi notikumiem Latvijā un pasaulē, kas Ļidu ļoti interesējot. Vairāk viņai arī neko nevajagot, «lai tik Dieviņš sargā un māja tā neizsalst kā šoziem». Kad saruna iegriežas par politiku, astoņdesmitgadīgā vecmāmuļa šķiet vīlusies, jo izrādās, ka pārpratusi avīžnieku ziņoto — Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga lāgā neatbalsta Latgales paplašināšanu, kā viņa to bija iedomājusies. Pēc Ļidas domām, Abreni pievienot nekaitētu to pašu kolhozu dēļ — runājot, ka tur Pitalovā kolektīvās saimniecības bagātas arī tagad, un tad jau mūsējiem būtu kāds darbs.

Saites satrūkst

Līdz ar paaudžu maiņu vēsturiskās saites iedzīvotāju starpā kļūst arvien vājākas, un latviešu Pitalovas apkaimē tikpat kā neesot. Agrāk Vecumu pagasta cilvēki brauca apciemot savus radus un apkopt vecāku kapavietas, bet tagad mašīnu rindu uz robežas Krievijas virzienā veido caurbraucēji vai arī tie, kuri uz Pitalovu no Balviem brauc pēc lētā benzīna.

Virzienā no Krievijas uz Latviju rindas nav. Kāds vīrs saiņiem pieblīvētā pasātā pamet Latviju uz visiem laikiem. Piecdesmit Liepājā nodzīvotajiem gadiem nākas likt pāri krustu, lai dotos pie bērniem uz Novgorodu: «Viņiem nepieciešama palīdzība, un arī mēs ar māti kļūstam veci.»

Skatoties uz viņpus robežas plīvojošo saulē izbalējušo Krievijas karogu, vīrs lēni novelk: «Krievija Abreni nekad neatdos. Molotovs kādreiz tā arī teica — mums ar biedru Staļinu padodas Padomju Savienības paplašināšana. Ja kaut vienai valstij izdotos atgūt kaut kvadrātcentimetru kādreizējās teritorijas, tūlīt jau rindā aiz tās stāvētu nākamās. Krievija to nepieļaus. Bet patiesībā tā visa ir politika, kas vienkāršajiem cilvēkiem itin neko nenozīmē.»

Arī uzrunātais Latvijas robežsargs garāmejot it kā starp citu izmet: «Cilvēki ir vienādi abās pusēs — galva, divas rokas un divas kājas.»

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv