Pirmais telefona zvans uz Eiropu

Apollo
0 komentāru

Kad preses konferencē četriem no ES priekšniekiem – Barozu (Eiropas Komisija),
Van Rompejam (jaunievēlētais Eiropas padomes prezidents), Baronesei Eštonei (jaunievēlētā ES Ārlietu Augstā pārstāve) un F.Reinfeldam ( Zviedrijas premjers kā prezidējošās valsts vadītājs) – tika uzdots slavenais Kisindžera jautājums : «Kuram no Jums zvanīt, kad kāds gribēs runāt ar Eiropu?» tieši jaunais prezidents izrādījās visattapīgākais situācijā, kad iestājās neveikls klusums. «Mēs nepacietīgi gaidām pirmo zvanu», skanēja Van Rompeja atbilde.

Ilze Ostrovska

Foto: Lauris Nagliņš/LETA

Ar divu augsta līmeņa ES vadītāju ievēlēšanu ir beidzies pirmais posms pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā.

Eirooptimisti to novērtē kā jaunu soli ES institūciju konsolidācijā, kurš ir pavēris iespēju «ar pilnu krūti» sākt nodarboties ar ES politikas sāpīgajiem jautājumiem – ekonomisko krīzi, klimata izmaiņām, konstanto atpalicību no ASV ekonomiskās efektivitātes ziņā.

Eiropesimisti nebeidz atgādināt par divu tik nozīmīgu līderu izvēli pārliecīga diskrētuma, pat slepenības un elitārisma gaisotnē, kāda valda ap Eiropas Padomes samitiem. Eiropas pilsoņu izolētība no šī procesa nav noliedzama, taču, ja vēlēšanas būtu vispārējas, tad vismaz divi apsvērumi tās ļautu kritizēt. Pirmkārt, vispārējo vēlēšanu izmaksas būtu pārmērīgi lielas ( nevar taču atpalikt no ASV!) un otrkārt, balsojot miljoniem Eiropas cilvēku,  visticamāk tiktu nojaukts trauslais balanss starp Eiropas labējiem un kreisajiem, lielajām un mazajām dalībvalstīm. Taču pats galvenais , kas būtu apsverams, ir fakts, ka ES nav valsts, bet gan starptautiska organizācija. Tas nozīmē, ka vispārējas ES prezidenta vēlēšanas iespējams, ka kādreiz būs, taču tad arī ES būs federatīva valsts.

Tā kā tas, ka iespējamos pretendentus uz augstajiem posteņiem formāli izvirza dalībvalstu premjeri ir pamatots solis, kaut arī dod savu artavu Eiropas demokrātijas deficīta palielināšanā. Ko nenoliedzami dalībvalstis varēja darīt, lai mazinātu minēto deficītu? Organizēt plašu visu izvirzīto kandidātu profesionālo īpašību izvērtējumu. Jo iebildums, ka pirmvēlēšanu procesa gaitā maz tika runāts par kandidātu lietišķajām īpašībām, pieredzi un izglītību, ir objektīvs.
Atšķirībā no citām reizēm, kad Latvijai nozīmīgi procesi ES aiziet «garām ausīm» pat nepamanīti, šoreiz iesastīšanās procesā notika tikai viena kandidāta – Vairas Vīķes –Freibergas dēļ. Un, kā jau tas bieži pie mums notiek,  ar pārspīlējumiem - gan peļot , gan slavinot kandidāti. Līdz ar to kārtējo reizi tika stimulētas nepamatotas pirmsvēlēšanu ekspektācijas, bet reultāts – VVF neievēlēšana – domājams, ka vairoja eiropesimismu un mazināja iedzīvotāju pašapziņu.

Izpalika izvērsts, objektīvs ES valdošo nosacījumu un iespēju izvērtējums augstāko ES līderu vēlēšanu gadījumos. Visus kritērijus īsā materialā nav iespējams izanalizēt, taču trīs lietas būtu vērā ņemamas, kad mūsu masu mediji metīsies kaujā par kādu ES posteni citreiz.

Pirmkārt, abi posteņi - prezidenta un ārlietu ministra - tiek vērtēti kompleksi: ja vienā no tiem tiek piedāvāts centriski-labējais pārstāvis (Van Rampejs), tad otrā ir jābūt centriski-kreisajam ( leiboriste Baronese Eštone) kā to pieprasīja Eiropas sociālisti. Atšķirībā no Latvijas, Eiropā uzvarētājs ( 2009.gada vēlēšanās tie bija konservatīvi labējie) nepaņem visu. Bet tas nozīmē, ka jau tikai šis apsvērums no spēles izslēdza VVF kā bezpartijisku kandidāti. Domāju, ka Baronese ir pateicību parādā VVF, jo, lielā mērā pateicoties VVF saceltajam informatīvajam vilnim attiecībā uz nepieciešamību ievērot dzimumu līdztiesību augstos posteņos, viņa ieguva Ārlietu Augstā pārstāvja posteni.

Otrkārt, tiek ievērots balanss starp lielām un mazām valstīm: Van Rampejs – maza valsts, Baronese Eštone – ne tikai liela valsts, bet eiroskeptiskā Lielbritānija, kura tomēr grib kontrolēt procesus Eiropā. Austrumeiropa ir ieguvusi Eiropas Parlamenta priekšēdētāja posteni un pagaidām tas ir maksimums, uz ko tā var reāli cerēt. VVF izredzes tādejādi līdzinājās nullei.
Treškārt, daudz tika spriests par to, ka ES dalībvalstu līderi negrib redzēt stiprus līderus ES vadībā. Intonācija, kādā izskanēja šī ziņa lika domāt par to, ka runa ir par ES vadītāju patmīlību un ambīcijām. Saknes ir dziļākas – tā ir pretruna starp federālismu un nacionālismu, starp nepieciešamību rēķināties ar globālās konkurences uzspiestajiem nosacījumiem un Vestfāles principiem, saskaņā ar kuriem tieši nācijvstis ( to līderi) ir  visu politisko procesu centrālie subjekti. Tieši tapēc viena postenī ir van Rampejs- federālists, bet otrā – «nacionāliste» Eštone. VVF pozicionēšanās šajos jautājumos nebija pietiekami izteikta.

Līdz ar to jautājums ir, vai vispār bija vērts kandidēt uz sākotnēji zaudētu lietu? Tagad atliek tikai zvanīt uzvarētājiem, lai tos apsveiktu.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

22.10.2017
Ienākt apollo.lv