Pirmie cilvēki uz Pasaules jumta

Apollo
0 komentāru

Jaunzēlandiešu fermeris Ed­munds Hillarijs un šerpa Norgejs Tencings 1953. gada 29. maijā pirmie uzkāpa aug­stākajā zemeslodes kalnu vir­sotnē — 8848 m augstajā Eve­restā. Toreiz bija pagājuši tikai nepilni trīs gadi, kopš francūzis Moriss Ercogs pir­mo reiz pietuvojās 8000 metru līmenim, iekarojot 8091 m augsto Annapurnas virsotni.

Bet varbūt Hillarijs un Tencings ne­maz nebija pirmie, varbūt viņiem tikai pirmajiem izdevās dzīviem nokāpt no Everesta? Atbildes uz šo jautājumu nav, un tāpēc Hillarijs un Tencings joprojām skaitās pirmie Everesta iekarotāji.

Zemes māte Džomolungma jeb Smaile XV

Ja par to, kurš pirmais uzkāpa Eve­restā, joprojām vēl strīdas, tad nav nekā­du šaubu par to, ka pēdējais Everesta ie­karotājs tik drīz netiks nosaukts. Augstā­ko virsotni uz zemeslodes līdz šim ir ie­karojuši vairāk nekā 660 cilvēki, vairāk nekā 140 cilvēki gājuši bojā vai nu ceļā uz Everestu, vai jau atpakaļceļā, taču «pasaules jumts» joprojām vilina sim­tiem kalnos kāpēju.

Aizpagājušajā gadsimtā Indijas ģeo­dēzisti (Indija tolaik ietilpa Lielbritānijas sastāvā) mērīja kalnu augstumu Himala-jos, un 1852. gadā viņi noteica, ka viens kalns ir 8848 m augsts — augstākais pa­saulē! Sākumā tā nosaukums bija Smai­le XV, bet pēc četriem gadiem šī smaile kļuva par Everestu — par godu ģeodēzis­tu bijušajam vadītājam Džordžam Eve­restam.

Tikai nākamajā gadsimtā no­skaidrojās, ka kalnam jau ir vārds — vie­tējie iedzīvotāji to sen sauc par Džomolungmu, kas tulkojumā apzīmē dievie­te — Zemes māte. Tāpēc pasaules augstā­ko virsotni nereti sauc gan par Džomolungmu (vietējie — tikai tā), gan par Everestu, un abi varianti ir pareizi.

Droši vien, ka jau uzreiz pēc Džomo-lungmas atklāšanas cilvēki gribēja tikt tās virsotnē, taču pirmie mēģinājumi ie­karot virsotni sākās krietni vēlāk — tad, kad jau bija nepieciešamais, kaut arī vēl diezgan vienkāršs, ekipējums tamlīdzī­gām ekspedīcijām.

Kurš īsti bija pirmais?

Amerikāņa Ērika Simonsena ekspe­dīcija, kas devās iekarot Everestu 1999. gadā, izdarīja kādu atklājumu, kas pirmo reizi lika nopietni apšaubīt to, vai Hillarijs un Tencings patiešām bija pir­mie, kas sasniedza Everesta virsotni. Ie­spējams, ka veiksmīgs ir bijis kāds cits mēģinājums tikt virsotnē! Proti, Simon­sena ekspedīcijas dalībnieks Deivs Hans apmēram 600 m no virsotnes atrada ledū iesalušu ķermeni. 

Tas bija saglabājies diezgan labi, sasalušais kalna iekarotājs tika izdabūts no ledus un uz tā ekipēju: ma atrasta uzšuve ar skaidri salasāmu uzrakstu — Džordžs Mellorijs. Šis garīdz­nieka dēls, kā atcerējās viņa līdzgaitnie­ki, vienmēr bija sapņojis atrast ceļu no zemes līdz debesīm.

Pēc Kembridžas beigšanas viņš sāka strādāt par skolotā­ju, taču tas Mellorijam likās pārāk gar­laicīgi. Kopš pusaudža gadiem viņa aiz­raušanās bija alpīnisms, kas vēlāk kļuva par profesiju.

1920. gadā viņš kopā ar sa­vu draugu un Oksfordas absolventu Endrjū īrvainu ieradās Tibetā, kur trīs gadus gatavojās Everesta iekarošanai. Vi­ņus nenobaidīja pirmo divu angļu ekspe­dīciju neveiksmes.

1924. gada maijā ekspedīcija, ko vadī­ja britu armijas pulkvedis Nortons, sāka savu ceļu uz virsotni. Bez Mellorija un Nortona tajā bija vēl daži eiropieši un šerpas. Jau kopš ekspedīcijas sākuma traucēja migla un stiprs vējš, un drīz vien gāja bojā divi šerpas, uzņēmība un spēks sāka zust arī pārējiem.

Cerību sasniegt virsotni saglabāja tikai Mellorijs un īrvains. Pēdējo nometni alpīnisti ierī­koja apmēram divus kilometrus pirms Everesta virsotnes.

Tur Džordžs Mello­rijs uzrakstīja savu pēdējo vēstuli: «Mums vēl ir izredzes. Galvenais — pa­veikt visu ātri un vienkārši. Ceru tikt līdz virsotnei trijās dienās. Ceru, ka laiks šoreiz nepievils.»

Mellorijs sev līdzi paņēma tikai Īrvainu un vienu šerpu. Pārējie palika gaidīt nometnē. 7. jūnijā nometnē atgriezās pārguris un pārsalis šerpa, rokā viņam bija papīra lapiņa, uz kuras ar Mellorija roku bija rakstīts:

«Mēs pacentīsimies tikt virsotnē rīt, ja vien būs skaidrs laiks. Ja astoņos no rī­ta paskatīsities uz virsotni, tad droši vien mūs tur ieraudzīsiet.»

8. jūnijā no­metnē palikušie ekspedīcijas dalībnieki kopš agra rīta saspringti lūkojās virsot­nes virzienā, debesis kļuva skaidrākas, un beidzot izdevās saskatīt pašu virsotni.

Drīz vien ekspedīcijas ģeogrāfs Noels Odells saskatīja uz sniega fona kādu tumšu siluetu, kas pārvietojās netālu no virsotnes, tad tam pietuvojās otrs siluets, bet tad mākoņi atkal aizklāja redzamību. Mellorijs un īrvains tā arī neatgriezās.

Iespējams, ka viņiem pietrūka skābekļa, iespējams, ka viņi nosala, bet — vai viņi sasniedza virsotni? Domas dalās. Ar Odella stāstījumu ir par maz, lai apgalvo­tu, ka viņi bija virsotnē, jo tur bija vēl trīs virsotnes, un nav īsti skaidrs, uz kuras fona Odells redzēja Melloriju un Īr­vainu.

Ja tā bija pēdējā, tad var puslīdz droši apgalvot, ka viņš virsotni sasnie­dza, jo līdz tai bija palikuši tikai 150 met­ri. Bet, ja ne? Vairs nav kam pajautāt, jo visi šīs ekspedīcijas dalībnieki ir jau mi­ruši.

Zināms, ka angļu alpīnistam līdzi bi­ja Kodak fotokamera, taču Simonsena ekspedīcijas dalībnieki to nekur nevarē­ja atrast. Iespējams, ka tā, iekritusi kādā no aizām, tur guļ vēl šobaltdien.

Tikai Džordža Mellorija dēls Džons, kurš dzīvo DĀR, ne mirkli nešaubās, ka viņa tēvs Everesta virsotni sasniedza: «Es pat ne­pieļauju domu, ka viņš netika līdz virsot­nei. Reiz viņš man stāstīja, ka tieši pēdē­jā kāpiena daļa līdz virsotnei tehniskā zi­ņā ir diezgan vienkārša, un, ja reiz tēvs bija pārsimt metru attālumā no virsot­nes, viņš vienkārši nevarēja to nesa­sniegt. Tēvs nekad nepadevās.»

Šādam apgalvojumam gan nevar ne iebilst, ne piekrist, jo abos gadījumos trūkst pierā­dījumu.

Virsotnē bija tik daudz vietas…

Pirmie oficiālie Everesta iekarotāji joprojām paliek Edmunds Hillarijs un Norgejs Tencings. Interesanti, ka Hillarijs varēja nemaz netikt ekspedīcijas sa­stāvā, jo sākumā to vadīja Ēriks Šiptons, kurš ekspedīcijā gribēja iekļaut tikai sa­vus pārbaudītos draugus angļus.

Jaunzē­landieša Hillarija starp tiem nebija. Viņš ekspedīcijas sastāvā iekļuva tikai tad, kad Šiptonu nomainīja pulkvedis Džons Hants, kurš Hillartfu labi pazina. Turklāt Hillariju varēja uzskatīt par ļoti piere­dzējušu alpīnistu, jo tad jau viņš bija uz­kāpis visās augstākajās Alpu virsotnēs un vairākas reizes bija uzkāpis 6000 m augstās virsotnēs Himalajos.

Everesta ie­karošana atsākās pēc Otrā pasaules ka­ra, tikai tagad ekspedīcijas vairs negāja pa Ziemeļu maršrutu, kur centās tikt Everestā Mellorijs, bet gan no dienvidu puses, caur Khumbu ledāju. Šo maršrutu izvēlējās arī Hanta ekspedīcija. Kopā ar viņiem ceļā devās vēl 12 pieredzējuši al­pīnisti un 350 šerpas. Lielākā daļa pildī­ja nesēju lomu, kaut gan daži no šerpām bija pieredzējuši alpīnisti — piemēram, Norgejs Tencings, kurš strādāja par eks­pedīciju pavadoni vēl 30. gados.

Tieši Hil-larijs izvēlējās iet vienā sasaitē ar Tencingu, kaut gan pirms tam bija ļoti veik­smīgi kāpis kopā ar Džordžu Lou, taču ekspedīcijas vadītājs viņus izšķīra. Hillarijam iepatikās Tencinga izlēmība un iz­turība. Tencings toreiz vēl diezgan slikti runāja angliski, taču viņi abi ātri atrada kopīgu valodu. Tencings lieliski pārzinā­ja kalnus, viņam bija spēja paredzēt briesmas un izvairīties no tām.

Ekspedīcijas bāzes nometne izvieto­jās 3500 m augstumā. Aprīļa vidū Hilla-rijs un Tencings uzkāpa 7000 m augstu­mā, kur bija nolemts izveidot ceturto no­metni. To dienu viņi atcerējās visu mū­žu… Maršruts gāja pa stāvu ledāju, prak­tiski pa vertikālu ledus sienu, viņi vairā­kas stundas gāja līdz nākamās nometnes vietai, likās jau, ka briesmas ir garām, kad pēkšņi zem Hillarija kājām nolūza pamatīgs ledus gabals.

Hillarijs sāka slīdēt aizā, speciālās alpīnistu kurpes ar naglām nelīdzēja. Šerpa reaģēja sekun­des simtdaļā — viņš ar visu spēku iecirta ledu savu ledus cirtni un «uzkāra» uz tā gan sevi, gan Hillariju.

Vēl pēc divām nedēļām alpīnisti bija astotajā nometnē — 7925 metru augstu­mā. Viņi sen jau neelpoja normālu gaisu, bet gan skābekļa maisījumu no balo­niem, viņi sen vairs negulēja un nebija ēduši normālu ēdienu. Ēdiena vietā viņi dzēra tēju, gandrīz pusi krūzes piepildī­dami ar cukuru.

Everesta ieņemšanu Hants gatavoja veselu mēnesi. Vispirms viņš uz virsotni sūtīja Tomu Burdiljonu un Čārlzu Evan-su, jo uzskatīja, ka Hillarijs un Tencings ir pārāk noguruši. 26. maijā Burdiljons un Evans sasniedza Dienvidu virsotni. Līdz Everesta virsotnei bija palikuši da­ži desmiti metru, taču pēkšņi salūza skābekļa barošanas sistēma un abi nometnē atgriezās pusdzīvi. Viņiem pietika tikai tik daudz spēka, lai pastāstītu Hillarijam un Tencingam par maršruta pēdējo pos­mu.

29. maijā pulksten 6.30 Hillarijs un Tencings izgāja no nometnes, un drīz vien viņu ceļā parādījās lielākais šķēr­slis — 15 metru augsta vertikāla sniega siena. Vairāk nekā trīs stundas viņi cir­ta šajā sniega sienā ceļu, bet tad pēkšņi ieraudzīja, ka priekšā vairs nekā nav — tikai Everesta virsotne… Pulksten 11.30 Hillarijs un Tencings uzkāpa virsotnē un uzkavējās tajā apmēram 15 minūtes, ie­sprauda tajā ANO, Nepālas, Lielbritānijas un Indijas karogus.

Hillarijs vēl pa­spēja izdarīt vairākus fotouzņēmumus. «Everesta virsotnē bija tik daudz vietas… Te varētu izvietoties apmēram desmit al­pīnisti. Tieši tas mani vispirms pārstei­dza, bet tikai tad pārņēma neaprakstāms prieks — mēs spējām to paveikt! Eiforijai daudz laika nebija, jo vajadzēja vēl tikt atpakaļ,» vēlāk atcerējās Hillarijs.

Elizabete II apveltīja Hillariju ar bru­ņinieka titulu, un viņam uzreiz pēc no­kāpšanās vajadzēja doties uz Bekinge-mas pili. Bruņinieka tituls tika arī Hantam, abiem ar Hillariju pasniedza arī or­deņus. Tencingam, kurš nebija Lielbritā­nijas pavalstnieks, piešķīra Georga me­daļu, kā arī Indijas un Nepālas augstā­kos apbalvojumus.

Kad karaliene pajau­tāja Hillarijam, kā viņam un mazajam šerpam izdevās iekarot Everestu, tad Hil­larija atbilde karalieni burtiski šokēja: «Mēs neiekarojām kalnu, mēs iekarojām paši sevi.»

Edmunds Hillarijs vēlāk daudz laika un pūļu veltīja skolu, slimnīcu, tiltu un ceļu būvēšanai. 1989. gadā. kad nodega slavenais Tjangboče templis, kas atradās ceļā uz Everestu, Hillarijs virsotnes sa­sniegšanas 40. gadadienā to atjaunoja.

«Sniega tīģeris» Norgejs Tencings no­mira 1975. gadā. Viņš tika kremēts pakal­nā pie Himalaju alpīnisma institūta, kur tagad ir viņa bronzas statuja ar augšup paceltu ledus cirtni.

Pirmie cilvēki uz Pasaules jumta

www.zwoje-scrolls.com

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

20.10.2017
Ienākt apollo.lv