Poļina Jeļizarova: Tagad uz lielveikalu iešu tikai pēc sacensībām Attēlu galerija Intervija

Apollo
25 komentāri

Pagājušajā sezonā Poļina Jeļizarova piecas reizes laboja Latvijas rekordu 3000 metru šķēršļu skrējienā, bet šo gadu sāka ar jaunu personisko rekordu telpās. Sarunā ar «Apollo» 24 gadus vecā sportiste pastāstīja par olimpisko pieredzi, gatavošanos jaunajai sezonai un distances specifiku. «Gribētu labot savu personisko rekordu - tas ir galvenais. Tas būs rādītājs tam, ka ieguldītais darbs dod rezultātu un es kļūstu stiprāka,» saka Poļina.

- Uz Dimanta līgas pirmo posmu Dohā devies taisnā ceļā no treniņnometnes ASV. Tas laikam ietekmēja tavu rezultātu.
- Jā, mēnesi biju Flagstafā, kur trenējos 2000 metru augstkalnes apstākļos. Jau pirmajā dienā bija jūtams, ka ir grūtāk elpot, bet pēc tam pieradu un to vairs neizjutu. No ASV uz Dohu lidoju 20 stundas, bet jau pēc divām dienām bija jāstartē. Sanāca, ka gulēju pa dienu, bet naktī nevarēju aizmigt, jo laika starpība bija desmit stundas. Bija grūtības ar aklimatizēšanos.

- Bet tu taču zināji, ka tās būs. Varbūt nemaz nebija jēga?
- Šāds pārlidojums pirms mačiem man bija pirmoreiz, tādēļ īsti nezināju, kā būs. Tagad ir pieredze un vairāk negribu to atkārtot. (Smejas)

- Treneris Viktors Lācis teica, ka šogad, gatavojoties sezonai, ziemā esat paveikuši pilnvērtīgāku darbu.
- Decembrī mēnesi bijām treniņnometnē Floridā, kur gatavojāmies Eiropas čempionātam vieglatlētikā telpās. Ceru, ka ziemā ieguldītais darbs man palīdzēs labi nostartēt vasarā. Mans sacensību kalendārs ir zināms līdz pasaules čempionātam, kas augusta vidū risināsies Maskavā. 30. maijā startēšu sacensībās «Rīgas kausi 2013», bet pēc tam piedalīšos arī Dimanta līgas posmos Romā un Birmingemā, kā arī vienās sacensībās Maskavā. Jā, sacensību nav daudz, taču ir jātaupa spēki un jākoncentrējas uz galveno startu - pasaules čempionātu.

- Maratonu iesaka skriet ne biežāk, kā divas reizes gadā. Vai arī 3000 metru šķēršļu skriešanā ir kāds optimālais sacensību skaits sezonā?
- Esmu dzirdējusi, ka sezonas laikā drīkst skriet ne vairāk kā desmit reizes. Taču pagājušajā sezonā noskrēju 13 reizes un nejutu, ka būtu uzkrājies liels nogurums. Tāpēc tas ir atkarīgs no cilvēka. Cik gatavs un stiprs viņš ir.

- Vai pagājusī sezona pašai bija patīkams pārsteigums?
- Tagad jau pagājis daudz laika un emocijas vairs nav tik spilgtā atmiņā. Liela nozīme bija tam, ka tas bija olimpiskais gads, tādēļ es vēlējos izdarīt visu, lai tiktu uz Olimpiādi. Par to domāju treniņos un ļoti nopietni tam piegāju. Acīmredzot tādēļ arī bija labi rezultāti. Par Latvijas rekordiem sacensībās nedomāju, tā vienkārši sanāca. 

- No kā tas ir atkarīgs? Vai arī no konkurentu piedāvātā tempa?
- Manā gadījumā tas ir atkarīgs no manas pašsajūtas un veselības stāvokļa. Protams, cenšos neatlaist līderes pārāk tālu, taču skrienu savā tempā. Par taktiku nedomāju, vienkārši skrienu. (Smejas) Manuprāt, 3000 metru šķēršļu skrējienā taktikai nav īpašas nozīmes.

- Bet kā ar grūstīšanos skrējiena laikā?
- Stadionā tas notiek ļoti reti, bet Eiropas čempionātā telpās - tas bija ārprāts! Kājas man bija asinīs, bet rokas zilumos. Laikam tādēļ, ka manēžas skrejceļā ir mazāk vietas, sportistes vairāk cīnās par pozīciju. 

- Kur treniņos spēj rast patīkamo, kas dzen uz priekšu un ļauj progresēt?
- Nevarētu teikt, ka treniņi man būtu mokoši. Laikam esmu jau pieradusi, jo agrāk bija grūtāk. Tagad vienkārši gribas izdarīt darbu. Jo grūtāk tas ir, jo lielāku gandarījumu tas sagādā. Apzinos, ka ir jāizdara darbs, lai sasniegtu rezultātu.

- Bet kas tev patīk skriešanā?
- Sajūtas. Protams, man patīk skriet, kad tas padodas viegli, bet, kad ir grūti, tad nepatīk. (Smejas) Man patīk sajūta, kad esi sasniegusi labus rezultātus, bet pēc tam gribas vēl un vēl. Cenšos visu darīt ar pozitīvām domām. Tāpat patīk skriešanas laikā klausīties mūziku. Tās izvēle ir atkarīga no mana garastāvokļa. Bieži vien klausos hip hopu un R&B. Tas uzlabo man garastāvokli.

- Un par ko tu domā skrienot?
- Sacensībās ne par ko nedomāju, bet treniņos domāju par dažādām ikdienas lietām.

- Kā bija Londonas olimpiskajās spēlēs? Vai redzēji apkārt esošo cilvēku pūli vai tikai skrejceļu?
- Kad ienācu stadionā, biju šokēta. Pirmoreiz sacensībās redzēju tik daudz cilvēku. Nebija viegli sakoncentrēties. Bet, kad tika dots starts, tad neko apkārt vairs neredzēju. Skrejceļš jau visur ir vienāds.

- Ko Londonā izdarīji nepareizi? Treneris nevēlējās stāstīt un aicināja jautāt tev pašai.
- Starts Olimpiādē sanāca jau sezonas beigās, bet līdz tam biju piedalījusies diezgan daudz sacensībās. Iespējams, biju jau psiholoģiski nogurusi un negatava. Laikam tāpēc izdarīju pāris muļķības. Pirms starta aizgāju uz lielveikalu, tur bija daudz cilvēku un saķēru vīrusu, bet sacensībās skrēju ar temperatūru. Neskatoties uz to, atmiņas par olimpiskajām spēlēm man ir patīkamas.  

- Treneris teica, ka pēc veiksmīgās sezonas tavas ambīcijas ir augušas divtik.
- Agrāk es tāda nebiju, man nebija mērķu. Man ir liels prieks, ka tagad dzīvē esmu atradusi sev mērķus, esmu atradusi arī pati sevi. Es zinu, ko es vēlos un, manuprāt, tā ir laime, jo manā dzīvē svarīgākais ir pašrealizācija. Jā, manā karjerā bija posms, kad apsvēru iespēju pārtraukt sportošanu. Īpaši pat negribas atcerēties to laika periodu. Domāju, ka tāds posms ir visiem sportistiem. Tolaik man nebija rezultātu un nebija arī laba veselība, tādēļ domāju, kāpēc gan man vispār turpināt?

- Kuram izdevās tevi pierunāt vai pārliecināt, ka jāpaliek sportā?
- Nebija tā, ka kādam vajadzēja mani pierunāt vai pārliecināt. Treneris man vienkārši pateica: «Tā ir tava izvēle, taču es zinu, ka tu vēlāk nožēlosi, ja pametīsi skriešanu». Pēc tam sēdēju kafejnīcā un domāju, līdz beidzot piezvanīju trenerim un teicu, ka palikšu. 

- Cik zinu, tad sākumā mēģināji skriet arī 800 un 1500 metru distanci, turklāt 1500 metri tev pašai patika. Vai tagad esi samierinājusies, ka 3000 metru šķēršļu skrējiens ir tava distance?
- Jā, esmu samierinājusies. 1500 metru distance man patika labāk, jo tur nav šķēršļu, taču man nav dotību šai distancei. 5000 metri? Nē, tas ir pārāk daudz.

- Cik grūti ir pārvarēt barjeras tavā disciplīnā, kad sportistei ir jāskrien trīs kilometri.
- Kopumā vienā aplī ir piecas barjeras - četras parastās un viena ūdens bedre. Neteiktu, ka barjeru pārvarēšana sagādā grūtības. Pirms starta šķiet, ka tas būs ļoti grūti, taču skrienot to nav grūti izdarīt. Daudz grūtāka ir pati skriešana. Barjeras padara skrējienu interesantāku un laiks paiet ātrāk.

- Pirms ūdens bedres apzināti centies uzkāpt uz barjeras, lai varētu atsperties un pārlēkt tai pāri?
- Daži sportisti skrien kā barjeru, taču man tas būtu pārāk traki. Iespējams, ka tā rīkojas tie, kuriem ir garas kājas. Man vieglāk ir kāpt virsū, jo tas aizņem mazāk laika. Cik bieži gadījies nokrist? Kāds divas, trīs reizes.

- Bet, ja gadās krist, tad laikam skāde ir liela...
- Tas bija ļoti sen, bet, kad nokritu, tad vienkārši nebiju līdz galam koncentrējusies. Vienreiz bija ļoti nopietni, jo atbrauca pat ātrā palīdzība. Biju nokritusi tā, ka sāpīgi savainojumu muguru.

- Ja reiz ambīcijas tev ir augušas, tad varbūt vari atklāt savus šīs sezonas mērķus?
- Gribētu labot savu personisko rekordu - tas ir galvenais. Tas būs rādītājs tam, ka ieguldītais darbs dod rezultātu un es kļūstu stiprāka. Ļoti vēlos to zināt.

- Un kādi būs tavi mērķi pēc trim gadiem Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs?
- Nezinu. Nevēlos kaut ko zīlēt nākotnei. Cerams, ka ar veselību viss būs kārtībā un viss būs labi.

- Galvenais, lai tuvu olimpiskajam ciematam nav kāds lielveikals...
- (Smejas) Nē, kāpēc? Lai ir. Tagad uz lielveikalu iešu tikai pēc starta.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

18.11.2017
Ienākt apollo.lv